Grāmatas "Vārtsargs un jūra" vāks
 
Bērnu bibliotēka
12.07.2019

Vārtsargs un jūra. Fragmenti

Komentē
0

Daudziem lasītājiem "Vārtsargs un jūra" ir jauna sastapšanās ar Marijas Parras grāmatas "Vafeļu sirdis" varoņiem. Divi labākie draugi –  Lēna un Trille, kas abi kopā spējīgi uz trakām pārgalvībām, jau tuvojas pusaudžu vecumam. Sarežģītākas kļūst viņu attiecības ar vecākiem, kuru teiktais tiek apšaubīts, pārbaudīta tiek arī viņu draudzība, jo Trille iemīlas kādā meitenē, kas nesen ieradusies pilsētiņā.

Marija Parra raksta par reālu dzīvi nelielā norvēģu ciemā, kurā ģimenes ir cieši saistītas ar jūru un kalniem. Rakstniece iztiek bez imitētām problēmām un gatavu uzvedības klišeju tiražēšanas popkultūras garā, bet pievēršas bērniem patiesi aktuālām tēmām un dara to vienkāršā, saprotamā, humora pilnā intonācijā.

Sadarbībā ar izdevniecību "Liels un mazs" piedāvājam izlasīt divas grāmatas nodaļas. No norvēģu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone.

 

Vai prāmim ir pienākums dot ceļu?

Vējš brāzās lejup no kalna un savēla jūru sīkos, straujos vilnīšos. Bija pavisam agrs rīts. Mēs stāvējām aiz laivu mājas sienas un vērojām vectēvu un "Trolli", kas tieši tobrīd atstāja molu un izzuda jūras virzienā. Pirmo reizi es sajutu pakrūtē nelielu dūrienu. Padomā, un ja nu vectēvs tiešām ir kļuvis par vecu, lai uz jūras viens tiktu galā? Vai man vajadzētu biežāk doties viņam līdzi?

Birgite stāvēja, zodu iespiedusi jakas apkaklē, un izskatījās visai nepārliecināta.

– Drusciņ pūš, – es teicu.
Acis samiegusi, Lēna nolaizīja rādītājpirkstu un izstiepa to gaisā.
– Tas pūš tieši uz pilsētu.

Viņa bija atnesusi manas punktotās gumijas laivas airus. Un trīs glābšanas vestes. Te vairs nekas nebija apspriežams. Drīz vien mēs sēdējām uz plosta, katrs uz savas zivju kastes. Bura bija pacelta. Tās augšpusē bija redzama Lēnas un mana galva, un viss pārējais bija vienmērīgi izplūdis. Plosts likās pamatīgs un ļodzīgs vienlaikus. Taču vissvarīgākais bija kārtībā: mēs peldējāmm. Tikai dažu sekunžu laikā mēs bijām garām sēklim un iekšā dziļajos ūdeņos.

Mēs ar Lēnu airējām. Birgite bija iekrampējusies mastā. Vēlējos, kaut spētu izdomāt, kā viņu iedrošināt, bet, pirms man kaut kas jēdzīgs ienāca prātā, Lēna sāka dziedāt jūras laupītāju dziesmas. Tad Birgites sejai pārslīdēja neliels smaids. Tas bija tik mīlīgs, ka man nojuka airēšanas ritms.

Pār mūsu kāju pēdām nemitīgi skalojās ūdens, un mūs šūpoja vairāk, nekā būtu bijis patīkami. Kāda balstiņa manī teica, ka šī nav starp gudrākajām lietām, ko esam darījuši. Taču vienā ziņā Lēnai bija taisnība – mums bija krietns ceļavējš, kas mūs pa fjordu pūta tieši uz pilsētu. Un griezties atpakaļ bija par vēlu. Vienīgais, ko mēs varējām darīt, bija stingri turēt kursu un nenovirzīties no mērķa. Tētis un Tūronkulis reiz savā bērnībā bija to paveikuši. Es noriju siekalas un uzmundrinoši uzsmaidīju Birgitei.

Are you OK?
– Mhm, – viņa atbildēja un tikko manāmi pamāja.

– Ahoi! – Lēna iebļāvās. – Re, kur mums ir prāmis. Labi, ka mēs neizbraucām desmit minūtes vēlāk. Tad mēs būtu sašķaidīti skaidās.

Nav tā, ka prāmis brauktu superātri. Patiesībā mēs ar Lēnu daudzreiz bijām to pārsprieduši – kaut ko tik neprātīgi tūļīgu kā šis prāmis ilgi būtu jāmeklē. Lēna ir pārliecināta, ka tas speciāli iet tik lēni tikai tāpēc, lai mans tētis – prāmja matrozis Itergors – paspētu katrā braucienā izdzert vienu kafiju, neraizējoties par biļešu pārdošanu. Taču šodien tā nešķiet.

– Viņi ir iedarbinājuši vēl vienu motoru, vai? – Lēna brīnījās.

Prāmis no rotaļu laivas izmēra līdz prāmja izmēram izauga neiedomājami īsā laikā. Bija sajūta, ka tas nāk mums tieši virsū. Es sāku airēt no visa spēka. Otrā pusē Lēna kūla ar airi tā, ka varētu padomāt – viņa no jūras ūdens grib uztaisīt gogelmogeli.
– Vai tad lielajiem kuģiem nav pienākuma dot ceļu mazajiem? – viņa saniknota kliedza.
Es izmisis novaidējos.
– Ir otrādi, Lēna!
Birgites seja bija kļuvusi pavisam bāla.

Beidzot prāmja lielais priekšgals izskatījās kā nezvēra rīkle. Es biju pārliecināts, ka viss beigsies ar katastrofu, un izmisīgi vicinājos ar rokām. Visbeidzot prāmis notaurēja un pagriezās. Kāda laime!

– Vella milti, viņi nedrīkst tur šitā gulēt! Tas gan būtu kārtīgs skandāls, ja viņi būtu mums uzbrauku-ši! – Lēna brēca. Viņa kratīja dūri un bija tik nikna, ka es nopratu – arī viņa bija pārcietusi kārtīgas izbailes.

Taču briesmas vēl nebija garām. Prāmja radītie viļņi bija lielāki, nekā mūsu plostam bija pa prātam. Pirmais gāzās pāri peldamrīkam un ieskaloja jūrā divas no zivju kastēm. Otrais tā sašūpoja plostu, ka mēs gandrīz zaudējām līdzsvaru. Un trešais bija tik spēcīgs, ka Lēna paslīdēja un ar brēcienu ievēlās jūrā. Kad es nometos uz vēdera, lai viņu izglābtu, nāca vēl viens prāmja vilnis un ieskaloja jūrā arī mani.

– Kuģa avārija! – kaut kur milzīgajā glābšanas vestē kliedza Lēna.
Viņa spirinājās un pielika visus spēkus, lai tiktu atpakaļ uz plosta. Ar Birgites palīdzību viņai tas galu galā izdevās, bet tad viņas lūpas jau bija kļuvušas zilas. Par laimi, niknums neļāva viņai padoties:
– Nākamreiz, kad ieraudzīšu to prāmi, es viņu sadauzīšu gabalu gabalos, pieminiet manus vārdus, – viņa trīcēdama sauca. – Es tam...
– Vai jūs vispirms varētu palīdzēt man? – es iesaucos.
Es vēl nekad nebiju nebiju atradies ūdenī ar visām drēbēm. Lai gan man bija glābšanas veste, likās, ka jūra mani ir sagrābusi un mēģina novilkt lejā, tumsā. Es nobijies spirinājos aukstajā ūdenī.

Birgite un Lēna mēģināja sadalīt smagumu tā, lai plosts pārlieku nešūpotos, kamēr es pūlējos uz tā uzrāpties. Mūsu konstrukcija brīdinoši nokrakšķēja. Viens no putuplasta gabaliem atdalījās, tad vēl viens. Visa uzparikte juka laukā! Es karājos starp vienu no peldošajām zivju kastēm un brakšķošo plostu un grasījos krist panikā, kad atklājās, ka prāmis ir apstājies. Mēmi un trīcoši mēs noskatījāmies, kā viņi nolaida vienu no glābšanas laivām. Lēna ar vaidu paslēpa seju plaukstās.
– Ja tas ir Reidars, kurš brauks mūs izmakšķerēt, tad es labāk palieku tepat un noslīkstu!

Protams, ka tas bija tētis. Ak, kā viņš bārās! Viņš klaigāja kā futbola treneris no pilsētas, un trakākā izvirduma vidū viņš mani apķēra un saspieda tik cieši, ka gandrīz jau paliku bez elpas. Un tad viņš sāka no gala. Mēs būtu varējuši noslīkt! Vai atdzist tik ļoti, ka tas jau būtu bīstami! Vai mēs vispār domājot kaut kad pieaugt un kļūt par cilvēkiem? Un vai mums bija ienācis prātā, ka prāmis ir pilns ar mašīnām un pasažieriem, kuriem jābūt darbā? Tagad viss prāmja grafiks bija aizgājis pa pieskari, un tas viss tikai tāpēc, ka mēs kā tādi pīlēni bijām pērušies tieši kuģu ceļā. Fjorda vidū!

Taču, kad viņam pielēca, ka mēs uz plosta esam bijuši trīs, viņš pilnīgi zaudēja savaldīšanos. Vakar, kad Birgite bija atnākusi, tēta nebija mājās.
– Vai jūs esat saņēmuši ķīlnieku? – viņš noprasīja.
– Jā, – Lēna nomurdēja, – viņa ir no Nēderlandes. Mēs viņu vedām atpakaļ.

 

Mēs ar Lēnu ejam mūzikas skolā

Jau otrdien bija pienākusi pirmā nodarbība mūzikas skolā. Mēs tajā bijām gājuši visu piekto un sesto klasi. Lēna mācās sintezatoru, es – klavieres. Es gan mammai esmu teicis, ka labprātāk gribētu spēlēt bungas, bet par to nez kāpēc nevarot būt ne runas.
– Es pilnīgi jūtu, ka man piemīt bundzinieka talants, – es teicu Lēnai.
Arī šogad mums bija iegadījušās nodarbības vienam pēc otra.
– Nu, pianista talants tev pilnīgi noteikti nepiemīt, – viņa atbildēja, plastmasas maisiņā ielikto sintezatora mācību grāmatu kā veseri ap galvu vēzēdama.
– Par tevi es esmu labāks, – es noburkšķēju.

Mans labākais draugs sintezatoru spēlē ārprātīgi slikti. Ilva, viņas mamma, mūziku dievina un spēlē dažādus instrumentus, bet Lēna no tā nav mantojusi ne grama. Reizumis, dzirdēdams, kā Lēna uz sintezatora iznīdē kādu dziesmu, esmu iedomājies, ka tas viņas tēvs, kurš aizlaidās pirms bērna dzimšanas, ir bijis viens pilnīgi nemuzikāls tips. Bet Lēnai es to neesmu teicis, protams. Man šķiet, Ilva klusībā cer, ka dziļi sirdī viņas meita tomēr ir mazliet muzikāla. Katrā ziņā viņa dedzīgi uzstāj, lai Lēna spēlētu sintezatoru.

Bet Rognstads, mūsu skolotājs, nesaprot cilvēkus, kuriem nav dotību. Liekas, viņš ir pārliecināts, ka mēs tīšām esam netalantīgi. Lēna mūzikas skolā kļūst pavisam savāda. Viņa skatās grīdā un ir kā maza čupiņa, kas murmina "jā" un "labi", lai cik netaisni viņš izturētos. Viņa, kura vienmēr saka tieši to, ko domā. Es to nespēju saprast.

– šogad es vairs neiešu, – tagad teica Lēna.
– Un kā tad slēpes? – es jautāju, jo Ilva Lēnai uz Ziemassvētkiem bija apsolījusi jaunas slēpes, ja viņa izturēs vēl gadiņu.
– Ai, šogad droši vien tāpat būs tikpat maz sniega kā pagājšgad. Es ienīstu mūzikas skolu. Cilvēks nevar nodarboties ar to, ko ienīst.
– Es nevaru neiet. Mamma saka...
– Trille.
Lēna apstājās.
– Vai tu esi iedomājies, ka dažreiz varbūt taisnība ir tev un tava mamma kļūdās?
Es ierāvu zodu jakas apkaklē un papurināju galvu. Taču, kad Lēna to pateica, es aptvēru, ka pēdējā laikā mamma bija teikusi un darījusi daudz ko tādu, ko es nepavisam neatzinu par pareizu.
– Vai tev neliekas, ka pēdējā laikā mamma ir drusku dīvaina? – es ievaicājos.
– Dīvaina? Viņa ir galīgi kukū, Trille.
– Kā tev šķiet, kas viņai īsti kaiš?
– Pārejas vecums.

Likās, ka Lēna to tik vien bija gaidījusi – lai es pajautātu. Pārejas vecums?
– Vai tā ir slimība?
– Slimība, hm. Viss atkarīgs no tā, kā uz to skatās, – Lēna domīgi teica. – Tam cauri jāiziet visām sievietēm, sasniedzot tādu vecumu, kad viņām vairs nevar būt bērni. ķermenis mainās, kļūstot par vecas sievietes ķermeni. Bet, kamēr šīs pārmaiņas notiek, ir daudz svīšanas, nervozitātes un ciešanu. Dažas kļūst resnas, un citas kļūst tikai bēdīgas. Man liekas, ka tavu mammu piemeklējis gan viens, gan otrs.

Klausījos Lēnā, šausmu pārņemts. Nabaga mamma!
– Tādā gadījumā man liekas, ka labāk būs izvēlēties citu brīdi, kad pārtraukt spēlēt klavieres, – es teicu.
– Tas ir prātīgi, – Lēna piekrita. – Bet es varu mest mieru. Mana mamma ir no citas paaudzes nekā tavējā.

Un tad mēs jau bijām klāt. Lēna ar vienu kustību atrāva durvis, kas veda uz gaiteni.
– Ceru, ka Kai-Tomijs arī šogad būs pirms manis.
Kai-Tomijs spēlē vēl sliktāk par Lēnu. Kādu laiku, kad naidīgums viņu abu starpā sita visaugstāko vilni, viņa bija uzstājusi, ka grib ierasties mūzikas skolā stundas ceturksni agrāk, lai varētu stāvēt gaitenī un izbaudīt visas kļūmes un nopūtas, kas skanēja no klases.

Bet šodien mēs tur stāvējām mēmi. Caur mūzikas klases aizvērtajām durvīm plūda brīnišķīga klaviermūzika.
– Tas noteikti nav Kai-Tomijs, – Lēna konstatēja. Viņa sašļukusi klausījās klavieru treļļos.
– Varbūt tur spēlē Rognstads pats, – viņa cerīgi ieminējās.
Tad durvis atvērās, un pa tām iznāca Birgite.
– Sveiki! – viņa pārsteigta pasmaidīja.
Rokās viņai bija nošu lapu kaudzīte. Man kļuva karsti, tad auksti, tad atkal karsti. Vai viņa prata arī klavieres spēlēt?
– Līdz nākamajai nedēļai, Birgite, – Rognstads smaidot atvadījās.

Tad viņš pagriezās pret Lēnu un saguma.
– Arī šogad mēs tiekamies, Līdas jaunkundz?
Lēna jau gribēja atbildēt kaut ko Lēnas garā, to es manīju, bet tad saknieba lūpas. Nezinu, kurš nopūtās skaļāk, ieejot klasē – Rognstads vai viņa.
– Kā gāja? – es apvaicājos, kad gājām mājās.
Kad Lēna iznāca no klases,viņas skatiens bija vēl drūmāks nekā parasti.
– Ciešami.

Man arī bija gājis ciešami. Bet tagad viss būs pavisam citādi. Es taču nevarēju ņemt un spēlēt kā tāds cūkdelfīns, ja pastāvēja iespēja, ka Birgite to dzird. Padomā, tagad es katru otrdienu gaitenī varēšu ar viņu mazliet parunāties. Es varētu viņai mācīt norvēģu vārdus un visu ko tādu.
– Varbūt mums jāpajautā Birgitei, vai viņa nākamreiz negrib nākt kopā ar mums? – es ieteicos.
Lēna iespēra kādam akmenim, kas aizlidoja neiedomājami tālu uz priekšu.
– Vai tad es neteicu, ka vairs nenākšu, aunapiere tāds?

Taču nākamajā otrdienā Lēna bija klāt ar visu savu sintezatora maisu.
– Vai tad tu nebeigsi spēlēt? – es pārsteigts jautāju.
– Varbūt tev liekas, ka es pati varu atļauties nopirkt sev slēpes? – viņa atcirta un pameta skatienu uz Stāvpakalnu Jūna ceļa galu, kur jau gaidīja Birgite.

Marija Parra

Marija Parra (Maria Parr, 1981) ir norvēģu rakstniece, kas bērnu literatūrā debitēja 2005. gadā. Viņas grāmatām piemīt īsts skandināvu literatūras gars – drosme, draudzība, fantāzija. Ne velti Parras ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!