Ar bērniem
19.10.2018

Biedrs bērns un lielie cilvēki. Fragments

Komentē
0

Fragments no Lēlo Tungalas grāmatas "Biedrs bērns un lielie cilvēki", kas latviski izdota apgādā "Liels un mazs". No igauņu valodas tulkojis Guntars Godiņš.

Pie šosejas nonācām tieši tajā brīdī, kad autobuss elsdams pūzdams apstājās. Atvērās durvis, un no autobusa pretī raudzījās daudz, daudz melnu un brūnu mēteļu un viena rozā seja.

"Biedri, diemžēl mēs jūs nevaram uzņemt," rozā seja paziņoja. "Autobuss jau tā ir pārpildīts, turklāt jūs vēl ar bērnu..." Es būtu izplūkājusi viņai uzacis, lai tikai iesprauktos autobusā!

"Nu gan bēdīgi," tētis novilka, tomēr viņa balss nebūt nebija sērīga, drīzāk pat priecīga un mundra. "Jaunas, skaistas dāmas nespēj pat iedomāties, cik nelaimīga būs viena vientuļa vecāmāte, ja mazbērns netiks uz viņas dzimšanas dienu..."

"Hm," rozā seja piepacēla gaiši sarkanos mutes kaktiņus un, uzmetusi man pētošu skatienu, melnajām un brūnajām mugurām pavēlēja: "Biedri pasažieri, mēģinām mazlietiņ sarūmēties! Aizmugurē vēl ir drusciņ vietas!"

"Mēs taču braucam pie vecTĒVA uz dzimšanas dienu," raustot tēta mēteļa piedurkni, čukstēju. "Kāpēc tu teici, ka bēdīga būs vecāMĀTE? Es neesmu nekāda Sarkangalvīte!"

"Kuš!" tētis pačukstēja. "Kuram gan rūp tēvi – vienmēr vissvarīgākās ir mātes, ar viņām vairāk rēķinās! Un konduktore autobusā ir tas pats, kas kapteinis uz kuģa!"

"Konduktore," piefiksēju jaunu vārdu. Mamma šīs sievietes dēvēja par biļešu pārdevējām, taču tas ne uz pusi neskanēja tik smalki kā konduktore...

"Biedri pasažieri!" no jauna iesaucās konduktore ar rozā seju. "Mazdrusciņ sarūmējieties, ļaujiet mazbērnam aizbraukt pie vecāsmātes!"

Melnās un brūnās muguras pavirzījās tālāk no autobusa durvīm – tieši tik daudz, lai mēs abi varētu iekāpt. Autobusā bija ļoti liela šaurība un gaisa trūkums, gaisa bija tik, cik atlicis starp brūnajiem un melnajiem mēteļiem. Oda pēc benzīna un slapjām drēbēm. Konduktore ar rozā seju sēdēja aiz spīdošas dzelzs stangas, viņai galvā bija berete ar sudraba nozīmi, uz krūtīm brīnišķīga melnas, lakotas ādas rokassoma, virs kuras karājās balti un gaiši zili biļešu ruļļi.

"Tūkstoš paldies, konduktores jaunkundz!" tētis pateicās un pasniedza viņai naudu. "Lūdzu, vienu biļeti līdz Jegiso!"

Konduktores jaunkundze prasmīgi noplēsa strēmelīti no biļešu ruļļa.

"Esiet tik laipns, biedri pasažieri! Biedrs bērns, domājams, nav vēl piecgadīgs?"

Biedrs bērns?

Tas bija kaut kas sevišķs: BIEDRS BĒRNS! Es vairs nedzirdēju ne to, ko tētis atbildēja, ne arī to, par ko viņš runāja ar konduktori; pie sevis tikai klusi atkārtoju: "Biedrs bērns! Biedrs bērns!"

Jā, tas nozīmēja, ka mazs cinītis gāž lielu vezumu! Ne labs, ne slikts bērns, bet biedrs bērns! Biedrs bērns bija daudz vairāk nekā Lēlo vai dūdiņa, vai bērns, vai pat Emīls Zatopeks!

x Kas var būt vēl skaistāk un interesantāk, kā sēdēt stāvgrūdām piebāztā autobusā aiz mirdzošas stangas, uz krūtīm naudas soma ar spīdīgu slēdzi un daudzās rindās biļešu ruļļi, patīkami bija arī pārējos dēvēt par biedriem!

Tomēr mani nomāca divi jautājumi: vispirms – vai tiešām tas bija jauki, ka tētis sameloja konduktorei? Un otrs: vai mēs būtu tikuši iekšā autobusā, ja tētis godīgi pateiktu, ka mēs braucam pie vectēva uz dzimšanas dienu? Tātad mātes un vecāsmātes ir svarīgākas par tēviem un vectēviem? Hm-hm...

[..]

Šoreiz ierašanās pie vectēva un vecāsmātes bija citāda nekā parasti. Citkārt pirmās iekšā nācējas bijām mēs ar mammu – tētim vispirms bija jāapskata dārzs un ābeles, ja suns bija pagalmā, jāaprunājas ar to. Īstenībā tētis iekšā gribēja ienākt "efektīgi un ar taisnu muguru", kā viņš pats izteicās. Jau priekšnamā no futrāļa viņš izņēma ģitāru un sāka dziedāt: "Es tevi sveicu, mīļais papu! Tevi sveicu tūkstoš reižu!"

Līdz ar tēta ierašanos parasti visiem iemirdzējās acis un māja pildījās ar mūziku un priecīgu prātu.

Šoreiz ģitāra bija atstāta mājās, taču tētis tik un tā uzkavējās pie sliekšņa. Viņš aizsmēķēja papirosu un teica: "Uzgaidi bišķiņ, vispirms uzvilksim dūmu!"

Ievilcis dažus dūmus, viņš izsmēķi iemeta lietus notekā, kas atradās blakus slieksnim, un uzsauca: "Labi! Drošam vilkam krūts tauka – ejam iekšā!"

Tantēm, kuras virtuvē no pannas lika bļodā gaļu, acis iemirdzējās arī bez ģitāras un dziesmas.

"Brālīt! Jūs esat tieši laikā!" priecājās Lilijas tante.

"Tavu brīnumu, ka arī jūsu ģimene ieradusies tieši uz pusdienām," mazdrusciņ dzēlīga bija Annes tante. "Ģērbieties tik nost, tūlīt sēdīsimies pie galda! Bet kur mamma? Vai saslimusi?"

Mēs ar tēti saskatījāmies.

Lai notiek, kas notikdams, bet sava vaina ir jāatzīst.

"Es biju slikts bērns, un mamma aizgāja no mums," centos sadzīvot ar savu sirdsapziņu.

Lilijas tante iesmējās – viņai ir tādi īpaši smiekli, it kā kāds kratītu skārdeni ar zirņiem.

"Jūs nu gan esat jokupēteri!" viņa teica un atvēra priekšnama durvis: "Helme, nāc nu iekšā! Pirmais aprīlis jau garām!"

Pēkšņi es jutos tā, it kā patiešām mamma varētu būt noslēpusies priekšnamā. Bet nebija. Nebija arī uz lieveņa, ko Lilijas tante katram gadījumam nopētīja.

"Tā ka... mūsu mamma uz brītiņu devusies prom," tētis noburkšķēja. "Ar jauniem, brašiem krievu zēniem – kurš gan tādiem var pretoties!"

"Ko tu muldi!" nikni iesaucās Annes tante. "Taisa te visādus pekstiņus, taču izglītoti cilvēki!"

Tētis neteica ne vārda.

"Tas nav pareizi!" pretojās Lilijas tante. "Visu kara laiku Helme tevi gaidīja, te nu tā pēkšņi. No kurienes tad tas jaunais puisis uzradās?"

"Bērna mute nemelo," skumji pavīpsnājis, apstiprināja tētis. "Jā, aizgāja, zem krievu vīru šautenēm – tāpat kā pirms diviem gadiem viņas māte..."

Uz brīdi virtuvē iestājās tāds klusums, ka skaidri varēja dzirdēt vectēva seno sienas pulksteni tikšķam: tik-tik, tak-tak, tik-tik, tak-tak...

"Dieviņ tētiņ!" nopūtās Lilijas tante, uz virtuves galda uzlika gaļas bļodu un pati apsēdās uz ķeblīša. "Dieviņ tētiņ, atkal jauna izsūtīšana!"

"Tā nebija izsūtīšana," izdvesa tētis. "Arestēja... Pirmā apsūdzība dzimtenes nodevībā... Savas padomju dzimtenes nodevībā."

"Kā skolotāja var nodot dzimteni?" Lilijas tante šūpoja galvu. "Helme taču Igaunijas laikā nebija nevienā partijā, viņa vispār nenodarbojās ar politiku..."

Tētis klusi noteica: "Varbūt viņa bērniem mācīja Igaunijas himnu un kopā ar viņiem pie brīvības cīnītāju kapa to nodziedāja... Zilimelnibaltais mums stāvēja drēbju skapī starp palagiem – to arī atrada! Izmeklētājs piebilda, ka Helme ir kulaka un igauņu virsnieka meita... Piedraudēja, ka vēl papētīs viņas dzīvi, gan tad atklāsies citas apsūdzības..."

"Velna komunisti!" Anne logam parādīja kulaku. "Velna krievi – lai tinas, lai tinas uz savu dzimteni Staļinam pakaļu laizīt!"

Vienā acumirklī viss satumsa, it kā liela vārna pār virtuvi būtu izstiepusi savu spārnu. Vecāmāte Minna Katarīna stāvēja durvju ailā, melnos spārnus izpletusi. Citādi blakus savam dzimtas zaram viņa izskatījās gluži maziņa, bet tagad, manuprāt, bija milzīgi liela un baismīga. Melnais, spīdīgi puķainais lakats, kuru viņa svētkos uzmeta uz pleciem, aizklāja loga un griestu lampas gaismu. No tā, ko viņa teica, es nesapratu ne vārda. Patiesībā tur vārdu nemaz nebija, vieni vienīgi draudi, gaudojoša un rūcoša balss, tāda kā dziedāšana bez meldiņa... It kā viņa nemaz nebūtu vecāmāte Minna Katarīna, bet gan briesmīga, ļauna ragana, kas lād...

"Vecomāt, vai tu runā krieviski?" saņēmusi visus spēkus, es pajautāju. Tā gaudošana nedaudz atgādināja krievu valodu...

Vecāmāte tūlīt pat apklusa. Uzmeta man nicinošu skatienu, nopētīja pārējos virtuvē, nolaida spārnus un atslīga uz pītā krēsla, kas stāvēja pie durvīm, – Kaije, aizvainoti iepīkstējusies, knapi paguva nolēkt uz grīdas. Pēc tam vecāmāte atkal izskatījās maza, pat mazāka nekā iepriekš, viņa tupēja uz suņa krēsla, ar rokām aizklājusi acis un skaļā balsī raudādama. Tā nemaz nebija raudāšana, drīzāk gaudošana! Lilijas tante piesteidzās pie vecāsmātes un centās viņu samīļot.

Annes tante no bufetes izņēma mazu pudelīti un tajā esošo šķidrumu uzpilināja uz cukurgrauda: "Mammu, iedzer baldriānu! Ver muti vaļā!"

Tētis citiem bija uzgriezis muguru un skatījās laukā pa logu.

"Paklau, vai šodien ēst nedos?"

Vectēvs bija ienācis virtuvē, mezdams visapkārt niknu skatienu, mugurā viņam bija gaišzils pletkrekls, pirksti aizbāzti aiz strīpainajām štrumbantēm.

"Papu, vai tu nedzirdēji: krievi aizveduši Helmi!" izmisīgi iesaucās Lilijas tante.

"Kā tad nedzirdēju!" vecaistēvs paraustīja plecus. "Neesmu taču kurls! Arī to dzirdēju, kā te vienai zināmai personai izlauzās uz āru poļu asinis, bet tamdēļ citiem nav jāmirst badā! Beidzot novelciet tam bērnam āra drēbes, galva jau slapja!"

Tantes sāka rosīties ap mani.

"Kādā valodā vecāmāte runāja?" es jautāju.

"Poļu," Lilijas tante atbildēja. "Tā ir viņas mātes valoda, taču līdz šim no viņas neesmu dzirdējusi nevienu poļu vārdu – nemaz nezināju, ka viņa tos vēl pieprot! Gandrīz pusgadsimtu pašas radus nav ne acīs redzējusi..."

"Ko nu mels, mamma ir lamājusies poliski," Annes tante iejaucās. "Ja kaut kas ne tā, viņa vienmēr sper laukā: "Psa krew!", vai neesi pamanījusi? Tas laikam nozīmē "suņa asinis!" – nu, vai nav viena jokaina lamāšanās!"

Annes tante pakarināja manu mēteli, cepuri un uzroci un, nopētījusi mani tuvāk, sasita plaukstas: "Žēlīgā debess! Bērns kā žīdu jaungada eglīte! Kā čigānu ugunskurs!"

Lilijas tante, piešķiebusi galvu, apbrīnoja mani, pēc tam palaida savus grabošos smieklus, arī vecāmāte ziņkārīgi pacēla uz mani saraudātās, sarkanās acis.

"Klau, brāl, tev kaut kas nav kārtībā ar galvu!" Annes tante konstatēja. "Pats uzcirties kā tāds mākslinieks! Meitene kā čigānu ugunskurs! Vai tā var izskatīties skolotāju bērns! Tāda kā krievu virsnieka kundze – tās vasarā pa ielām staigā ar Marata fabrikas zīda naktskreklu mugurā un frotē dvieli ap pleciem!"

Bez šaubām – ar savu izskatu es cerēju vectēva dzimšanas dienā sist pušu visus, bet tas, ka mani salīdzināja ar čigānu ugunskuru, neizklausījās pēc slavas dziesmas. No rīta pirmoreiz iedomājos, ka no mammas prombūtnes varētu atlēkt arī man kāds labums... Pērles, medaljons, broša – visas mammas mīļākās rotaslietas, un matu bantes sasiešana tētim prasīja kādu pusstundu. Šo lielo pūļu rezultātā zobgalīga ņirgāšanās!

"Dāma savā apģērbā izmanto divas, ne vairāk kā trīs krāsas," tante Lilija apņēmīgi pamācīja. "Bet tad ir jāskatās, lai krāsu toņi būtu harmonijā, saderētu."

"Es neesmu dāma!" iespītējos. "Es esmu biedrs, tā, lūk!"

"Žēlīgā debess!" izsmejoši iesaucās Annes tante. "No mana brāļa meitas iznākusi komuniste! Maza komunistīte! Biedrs!"

"Lieciet bērnam mieru!" iejaucās vecāmāte. "Viņai jau tā ir grūti, ko jūs vēl piekasāties?"

Par pateicību iesēdos vecaimātei klēpī. Protams, pamanīju, ka dzinējs Kaije, kura krēslu tagad mēs abas bijām aizņēmušas, paskatījās uz mani ar skaudīgu aci, bet es par suni nelikos ne zinis un apliku vecaimātei rokas ap kaklu.

"Kas tur pirmīt bija, kad runāji poļu valodā?" čukstot ausī, jautāju vecaimātei.

"Vairs pat neatceros," vecāmāte apliecināja. "Es nolādēju to asiņaino varu un Staļinu, un visus komunistus, kuri nobendēja manus brāļus, bet jaunāko dēlu aizveda prom... Nu viņi saņēmuši ciet arī tavu mammu, kas tā par lietu? Tava mamma man ir ļoti dārga, kā pašas miesas meita..."

"Paklau, pašu miesas dēli un meitas, iemetīsim kādu graķīti!" vecaistēvs ierosināja. "Šajā mājā ēst tik un tā nedos, tad vismaz varētu kaut ko dūšas uztaisīšanai!"

"Mamma "miesīgas" vietā pateica "miesas", iesaucās Anne un ieķiķinājās. "Helme ir tavas miesas meita!"

Visi izplūda smieklos, vienīgi vecāmāte nikni lūrēja caur pieri.

Man vecāsmātes bija žēl. Annes tantei es parādīju dūri: "Tu pati esi miesas, tā lūk! Tu esi viena miesas biedrene!"

Vecāmāte norāja: "Nav smuki smieties, kad cilvēkam misējas! Igauņi ir slikti cilvēki, tikko kāds pieļauj kļūdu, tā tūlīt smejas! Poļi un latvieši tā nedara, pat krievi nesmejas, ja kāds viņu valodā mazliet nepareizāk runā!"

"Pati mūs izaudzināji par igauņiem!" iedegās Anne.

Vecaistēvs pikti bolīja acis: "Atkal iet vaļā! Atkal tās poļu asinis laužas uz āru, kā likums, mammai vai Annei paliks beidzamais vārds! Ciemā runā, ka šodien kādam esot dzimšanas diena..."

Annes tante nevēlējās padoties un no jauna uzklupa vecaimātei: "Nu, kāpēc tad tu atbrauci dzīvot uz Igauniju un mūs spiedi būt par igauņiem? Varēji iziet par sievu pie poļu pana, mums arī būtu vieglāka dzīve!"

Vecāmāte to nelikās dzirdam.

"Ak, piedod!" tētis iebelza ar roku sev pa pieri un no iekškabatas izvilka paciņu – es zināju, ka tajā bija pilsētā pirkta piezīmju grāmatiņa ar ādas vākiem, – un pasniedza vectēvam: "Daudz laimes, papu! Arī turpmāk esi tik vitāls!"

Tētis ar roku norādīja uz mani: "Lēlo, kas tev jāsaka vectēvam?"

Es noslīdēju no vecāsmātes klēpja un vecātēva priekšā uztaisīju kniksi: "Daudz laimes dzimšanas dienā!"

Bet vecaimātei es lūdzu: "Klau, vecomāt, piedzemdē tagad Annes tanti par krievieti, labi? Tas nu gan viņai derētu!"

Labs bērns lielam cilvēkam neko tādu nesaka, to es zināju, bet kādam taču bija jāaizstāv arī vecāmāte... Būtu jauki, ja no rīta Annes tante pamostos un vairs neprastu igauņu valodu, bet no spoguļa viņai pretī raudzītos kurmjādas jakā tērpusies krievu tante ar copē savītiem matiem!

Tagad tā bija Annes tante, kura tēloja kurlo. Viņa pacēla uz plīts burbuļojošā katla vāku un paziņoja: "Kartupeļi ir savārījušies putrā! Dabūjāt, ko gribējāt ar savām politiskajām runām!"



 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!