Redzējumi
30.12.2010

Par ko ir kino

Komentē
0

Filmas publicitātes foto.

 

Vispār jau var noskatīties. Cilvēkiem vispār ir lietderīgi paraudzīties no malas, kā dzīvo viņu līdzpilsoņi. Tas ne tikai paplašina redzesloku. Tas reizumis arī mazina vēlmi gari un plaši izsacīties par „sabiedrības interesēm”, „tautu” un tamlīdzīgām lietām. Ļaudis, tāpat kā viņu attieksme pret pasauli, mēdz būt visai dažādi. Taču jebkuram godīgam mēģinājumam izteikties par Latvijas sabiedrību būtu jāņem vērā arī filmā redzamo cilvēku savdabīgā pasaulīte. Andra Gaujas filmā redzamie Zanda, Valdis vai Andulis katrs ir tikpat individuāls, neatkārtojams cilvēks, kā jebkurš šo rindu lasītājs – nedz labāks, nedz sliktāks. Ļaudis rīkojas tajos ietvaros, kuros tos noliek apstākļi:gan objektīvi – sociāli un materiāli, gan subjektīvi – psiholoģiski un kognitīvi. Varam jau, protams, stāstīt: es viņu vietā nebomžotu pa laukiem, bet stātos universitātē vai dibinātu uzņēmumu. Taču tieši tas arī ir lielais eksistences noslēpums: mēs principiāli nevaram būt citu vietā.

Iespējams, ka vidējam televīzijas skatītājam īpaši nepatiktu veselu stundu noraudzīties Liepājas apkārtnes bomzīgo laucinieku ikdienā, viņu intīmās dzīves kaislībās un alkoholisma trakulībās. Tā kā daļa šo ļaužu turklāt vēl cieš no garīgās attīstības problēmām, Gaujas filmas varoņus varētu norakstīt kā „deģenerātus” vai „padibenes”. Taču tas, kas daudzmaz paēdušajā vidusšķirā varētu raisīt nepatiku, nebūt nav nespēja šos ļaudis saprast. Gluži pretēji: tieši spēja saprast ir tā, kas varētu kaitināt skatītāju. Labi, šie ļaudis regulāri dzer, nemazgājas, nelieto kredītkartes un nebrauc atvaļinājumā uz Turciju. Viņiem neviens nedod hipotekāros kredītus; arī fitnesa klubi un izpārdošanas „Stokmanī” viņiem paliek slēgti. Tomēr viņu kaislības ir ne mazāk kvēlas par „Hameleonu rotaļām” vai „Seksu un lielpilsētu” – un tieši šī saprotamība un jau iepriekš pazīstamība rada īpašu diskomfortu. Kā tad tā? Izrādās, ka mēs savā ērtajā un labi iekārtotajā sīkburžuāzijas prātiņā saprotam šādus te, salašņas un bomžus? Tur kaut kas nav kārtībā; tā nedrīkstētu būt. Nevar būt, ka mēs patiesībā atrodamies tik tuvu šādai pa pusei dzīvnieciskai, deģenerētai, samaitātai dzīvei, kuras noliegumā ir balstīta pati jaunās Latvijas vidusšķiras identitāte. Operatora acs mums liek skatīties uz lietām, uz kurām mēs no brīva prāta novērstos viens un divi. Turklāt tā mums liek ieņemt attieksmi: kā var būt, ka mums līdzās dzīvo šādi te?

Šī nepatīkamā saprotamība ir pelnījusi paskaidrojumu. Te jāņem vērā Latvijas sabiedrības stratifikācija – proti, tās sadalījums pa sociālekonomiska statusa grupām ar atbilstošu pašizpratni. Divdesmit gadi nav nekāds ilgais laiks. Taču pirms divdesmit gadiem mums nepastāvēja nedz kategorija „jaunais latvietis/krievs”, nedz kategorija „bomzis”. Mēs visi bijām padomju „darbaļaudis”, un šajā kategorijā turklāt tika ideoloģiski uzsvērts, ka „inteliģents” nav nekas principiāli labāks par fiziskā darba strādnieku. Protams, bija kategorija „farcovščiks” vai „spekulants” – taču tai bija krimināla piegarša, un atrasties tajā noteikti netika uzskatīts par goda lietu. Bomzis turpretī tolaik nebija bomzis. Viņš bija „dzērājs” – nevis sociāli degradēts cilvēks, bet gan drīzāk privāta netikuma apsēstais. Protams, visas profesijas nebija vienlīdz vērtīgas sabiedrības acīs – teiksim, ārsti, skolotāji un mākslinieki tika cienīti krietni vairāk par melnstrādniekiem. Iespējams, ka te savu lomu spēlēja vēl neizdzēstā pirmās neatkarības pieredze. Tomēr pati sabiedrības dzīves kultūra bija ievērojamā mērā proletarizēta; arī algas svārstījās šodienas skatījumam smieklīgi šaurā diapazonā. Tādas lietas, kā dzeršana un nevīžība, bija izplatītas visos sabiedrības slāņos – no cietumniekiem līdz nomenklatūrai. Tādēļ specifiskā alkašu sabiedrība, kuru rāda Gaujas filma, daudziem var kalpot par nepatīkamu atgādinājumu par savu pašu pagātni, kura ir tikusi enerģiski izstumta no racionalizētās šodienas. Tādi paši dzēruma skandāli un siekalainas attiecību skaidrošanas atradīsies lielā vairuma mūsu vidējās un vecākās paaudzes atmiņās.

Dzīve jaunajā formācijā būtiski izmainījās. Cilvēki, kas savu mūžu bija uzsākuši vienādi, mācījušies vienās padomju skolās un universitātēs (turklāt vīrieši – arī gājuši vienā un tajā pašā padomju armijā), vēstures loterijas rezultātā reizēm nokļuva diametrāli pretējās pozīcijās. Bārmeņi kļuva par deputātiem un miljonāriem, akadēmiķi un profesori – par dzērājiem un deģenerātiem. Taču, neņemot vērā šādus ekstrēmus gadījumus lielais vairums mūsu līdzpilsoņu vēlējās kļūt par jaunu buržuāzisku vidusšķiru, lai tas maksātu ko maksādams. Un šajā gadījumā tas maksāja atteikšanos no homo sovieticus dzīvesstila, kurā gan bija daudz alkohola, vardarbības un neprāta, bet arī krietni mazāk kalkulēšanas un spiediena „brīvprātīgi” iekļauties sabiedrības rāmjos. Padomju režīms manipulēja ar cilvēkiem uzskatāmi, cietsirdīgi un brutāli – tieši šī uzskatāmība šo režīmu arī sagrāva. Pēckomunisma realitāte turpretī aicina viņus brīvprātīgi līst tajā „dzelzs sprostā”, kuram kapitālismu savulaik pielīdzināja Makss Vēbers.

Ne visiem tas izdodas. Izplatītais riebums pret „bomzi” ir riebums pret savu identitāti – vispirms tādēļ, ka bomzis simbolizē tādas eksistences iespēju, kura ir pilnīgā pretrunā ar jaunās formācijas vērtībām – kalkulāciju, peļņu, patēriņu. Mēdz teikt, ka jaunie konvertīti mēdz būt daudz ortodoksālāki par tradicionāliem ticīgajiem – tas attiecas arī uz kapitālisma konvertītiem pēc komunisma sabrukuma. Taču šim riebumam pret bomzi piemīt īpaša kaisle - tādēļ, ka viņš savā ziņā simbolizē zaudēto paradīzi. Bomzis ir cilvēks, kurš var sākt katru dienu ar alkoholu bez bailēm tikt izmests no darba un dzīvokļa. Viņam nav nekur jāsteidzas, nav jāstrādā pa svētdienām, nav jāliekuļo smaids, viņa pašapziņu neietekmē fakts, ka kāds ir nopircis smalkāku mašīnu vai iepazinies ar Aneti Sončiku. Tā šodien ir milzīga privilēģija.

Gaujas filma ir gana laba kā sociālas terapijas līdzeklis sabiedrībā, kurā spēja neredzēt apkārtējos un nospļauties par citiem ir pacelta tikuma līmenī. Taču tas nebūt vēl nenozīmē uzslavēt šo filmu kā mākslas darbu. Kā mākslas darbam tam ir krietni daudz trūkumu. Vispirms, diezgan tipiska problēma daudzās mūsu mākslas jomās ir nespēja kaut cik adekvāti stāstīt stāstu. „Ģimenes lietas” tiek pieteikta kā filma par incestu. Taču patiesībā incestam filmā nav nekādas nozīmes, tas ir tikai publicitātes triks. Labi, pieņemsim, ka stāsts nav par incestu, bet par pašu šo savdabīgo lauku dzērāju kopienu ar visiem tās romeo, džuljetām, kasijiem un tibaldiem – sak’, lai skatītājs interpretē pats. Taču šādai interpretācijai filma dod krietni par maz informācijas. Sensāciju kāre ir laba lieta, un labas sensācijas mums visiem ir vajadzīgas. Tomēr sensācija dokumentālajā kino nav gluži tas pats, kas sensācija televīzijā. Dokumentālajai filmai tomēr būtu jābūt veselumam un dramaturģiskai vienībai – vismaz man tā šķiet.

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0