Kinoteātra "Kino Bize" platformā "Mājas kino" skatāma itāļu dokumentālista Džanfranko Rosi filma "Ugunis jūrā", kas savulaik nominēta Amerikas Kinoakadēmijai balvai "Oskars" kā labākā dokumentālā filma.
Filmas centrā ir 12 gadus vecais Samuele, kurš dzīvo Vidusjūras ūdeņu apskalotā salā 220 km no kontinentālās zemes. Gluži kā visi vienaudži viņš ne vienmēr priecājas par došanos uz skolu. Pusaudzi vairāk saista kāpelēšana pa akmeņaino krastu, niekošanās ar lingu un slaistīšanās ostā. Bet viņa māju sala nav tāda kā citas. Gadiem ilgi šī sala ir pārceļotāju galamērķis, mazās laivās šķērsojot Vidusjūras ūdeņus no Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu krastiem. Tagad Lampedūzas sala ir kļuvusi par metaforu bēgļu ceļam Eiropas virzienā un mūslaiku cilvēces traģēdiju. Eritrejā dzimušais Rosi vairākus mēnešus pavadījis uz šīs teju 6000 cilvēku apdzīvotās salas, portretējot tās iemītniekus un ikdienu, ko neizbēgami ietekmē simtiem tūkstošu bēgļu ierašanās katru nedēļu. "Tas nav pieņemams, ka cilvēki, bēgot no traģēdijas un šķērsojot jūru, nonāk citā traģēdijā. Viņi mirst," ir pārliecināts filmas režisors.
Rosi filma pirmizrādi piedzīvojusi 66. Berlīnes Starptautiskajā kinofestivālā. Žūrijas priekšsēdētāja, aktrise Merila Strīpa, sacījusi, ka filma "ir drosmīgs notverto kadru un stāstniecības krustojums, kas ļauj mums aptvert, ko ar cilvēku spēj izdarīt dokumentālā filma. Tas ir tēlains un nepieciešams kino." Pirmo reizi festivāla vēsturē "Zelta lācis" tika piešķirts dokumentālajai filmai. Līdzīgu atzinību ieguvusi arī viņa iepriekšējā filma "Sacro GRA" (2013) par leģendāro Romas lielceļu "Grande Raccordo Anulare" – filma ieguva Venēcijas kinofestivāla "Zelta lauvu", tādējādi kļūstot par pirmo dokumentālo filmu festivāla vēsturē, kas saņēmusi šādu atzinību.
53 gadus vecais Rosi uzņēmis tikai sešas filmas, bet ir kļuvis par vienu no mūsdienu dokumentālā kino redzamākajiem autoriem – viņš ir ne tikai savu filmu režisors, operators, producents, bet arī scenārists. Bērnībā viņš pieredzējis Eritrejas neatkarības karu, vēlāk pārcēlies ar ģimeni uz Romu un Stambulu, savukārt kino viņš ir studējis Ņujorkas Universitātē. Viņa debijas filma "Laivinieks" (1993) saņēmusi atzinību Sandensas, Lokarno, Toronto un Amsterdamas starptautiskajos kinofestivālos. Ar šo darbu viņš ir aizsācis cilvēku likteņu preparējumu uz ekrāna, kas iegūst cilvēcīgu intonāciju un monumentālu fiksējumu, ļaujot pateikt par pasauli un mums vairāk nekā mēs spējam ieraudzīt.
0