TELETILTS: RĪGA - NEPTŪNS

kad es atveru nogriežņotās acis tur iekrīt dzērvju dejas
kā nejaušs sinonīms mēness meitām
kā piemiņas plāksne bērzu klusēšanai
no manas sirds uz koka plaukstas
tam paveras starpgalaktisks skatiens un smaids
kas kā mūžīgais nārsts mūzikas smārds
turpina pabeigtu tēmu

šeit var iestarpināt tikai citātu “piekūns skrien aumaļām”
necaurredzamu skatienu uz televīzijas torni kur šķiet jau kuro gadu sēž kāds
aizmiglojies diktors ar bērnišķīgu smaidu lūpās

televīzijas viļņi skrien pār visu latviju

un viņš domā kā aizsniegt mirguļojošo neptūna krāteri kur ieslīd viss šis samezglotais mēģinājums atdarināt napoleonu un žozefīni

televīzijas viļņi skrien pār visu neptūnu

no antenas uz siltu plaukstu
kur nolaižas mazs bet aizvēsturisks dzērvju mazulis
ar mežģīņu auseklīti pie labās krūts
tā nedaudz nodreb no mana pieskāriena
un metas pār aisberga bortu
pie saules delfīniem
un piena ceļa kareivjiem

paskaties tur ir jauns pagrieziens šajā aplī jauna pēcsajūta pirmsajūtai viņi teica un paskatījās uz mani pār labo plecu

es nezināju ko atbildēt
bija tik auksti studijā
nejutu ne viņa vecišķo elpu ne mēnessmeitu smieklus

tie lēkāja pusnenoteiksmē
varbūt vienkārši man bija kauns

bet tam ir jāiekļaujās divās minūtēs
ar sauli uz kamiešiem
un populāro pirmdienu aiz muguras
tā nu mēs šķiramies uz vēstures pakaišiem
un mājam ar pieneņu karodziņiem ardievas

kā piemiņas plāksni bērzu uzplaukšanai