Skats no karuseļa

Runas par laiku, kā reiz ievēroja poļu humorists Staņislavs Ježi Lecs, kļūst interesantas, tikai parādoties pirmajām pasaules gala pazīmēm. Nozīmīgu hronoloģisku notikumu priekšvakarā tas attiecas arī uz nākotni, jo hronoloģija ir eshatoloģijas bērns.

Gan vienu, gan otru radījis, sapiens nespēja aptvert laika fenomenu. Šīs nespējas dabiskas sekas ir cenšanās šo fenomenu pieradināt, piemērot to grēkāzim — sapiens atvēlētā racionālā aparāta (kas, spriežot pēc visa, arī radījis šo fenomenu) iespējām. No tā arī cēlušies visi mūsu kilometri stundā, kalendāri, mēneši, gadi, dekādes, gadsimti un tūkstošgades, laika lineārā koncepcija un tā dalīšana pagātnē, tagadnē un nākotnē.

Tādas dalīšanas paradoksālums, un īpaši nākotnes paradoksālums, slēpjas apstāklī, ka dienas un nakts maiņa, un gadalaiku mija, kas šo dalīšanu garantē, rodas, planētai riņķojot gan ap savu asi, gan arī ap spīdekli. Zināmā mērā šīs pasaules iedzīvotāju var salīdzināt ar jaunu karuseļa jātnieku, kurš ir pārliecināts par to, ka nolec no sava zirdziņa nevis tajā vietā, kurā viņš uz tā uzrausies, bet pavisam citā. Tikai mūsu karuselis nekad neapstājas, tas vienmēr ir kustībā.

Taču ar kustību — pat riņķveida — šīs pasaules iedzīvotājs pieradis identificēt pārmaiņas: vietas, floras, faunas, apstākļu, psiholoģiskā stāvokļa. Tas izskaidrojams ar cilvēka pieticīgo mērogu, jo cilvēks pārvietojas nevis no zvaigznes uz zvaigzni, bet no vienām mājas durvīm līdz otrām. Durvju noformējumu dažādība, tāpat kā mājas iedzīvotāju vai pretimnācēju izskata dažādība, ir atbildīga par progresa sajūtu un priekšstatu par kustību kā jaunas kvalitātes avotu.

Atskaites punkts

Nākotne būtībā ir jaunas kvalitātes ideja, hronoloģija — māju numerācija garā ielā, kas ved uz šīs jaunās kvalitātes pusi. Šīs ielas — prospekta? avēnijas? — perspektīva pazūd gramatiskā dūmakā, jo vismaz indoeiropiešu valodu vairumā attiecības starp nākotni un tās darbības vārda ekvivalentu vienmēr ir mazliet saspīlētas. Tas daļēji ataino pretrunas starp cilvēka paša bioloģiskās ierobežotības apzināšanos un viņa samērā neierobežoto garīgo potenciālu.

Citiem vārdiem sakot, cilvēka domāšanai piemīt nenoteiktības tendence, ko vairāk pazīst kā utopiskumu (kas vienādi izpaužas gan atmiņās, gan iztēles darbībās), un nākotnes koncepcija ir viena no iespējām šo tendenci izpaust vai apmierināt. Nākotne ir, maigi izsakoties, indivīda personiskā utopija. Kad mēģinājumi to īstenot sastopas ar zināmajām gramatiskajām grūtībām, palīgā nāk hronoloģija.

Tāpat kā ikviena pāreja no normālas runas skaitļu valodā, arī hronoloģija visu mazliet vienkāršo. Nākotne iegūst matemātiskas bezgalības raksturu, un skaitļi var tikai augt, samierinot bioloģiski ierobežoto ķermeni ar fiziski neaizsniedzamo, bet ar prātu aizsniedzamo perspektīvu. Ikreiz, kad cipars ir apaļš, vai tas būtu desmitgades, simtgades vai tūkstošgades beigu gads, sabiedrība nonāk neskaidras sajūsmas stāvoklī un, būdama tuvredzīgas dabas, nododas gaišredzības orģijām un fantāzijām par pasaules kārtības maiņu. Šo parādību sauc par mileniārismu.

Hronoloģija patiesībā ir ne-semantiska, un hronoloģisks notikums ir ne- jeb antinotikums. Nākotne, proti, jaunā kvalitāte ielaužas indivīda vai nācijas īstenībā ne pēc saraksta un, spriežot pēc visa, dod priekšroku nepāra skaitļiem (piemēram, 1939. gadam). Visbiežāk tā tērpjas zinātniskā atklājuma, populācijas sprādziena, tehnoloģiska jaunuma, kara vai leksiska panīkuma drānās. Visretāk nākotne cenšas uzvilkt sociālo pārmaiņu formu — kaut vai tāpēc, ka šī garderobe ir ārkārtīgi ierobežota: runa var būt tikai par autokrātijas vai demokrātijas dažādām niansēm.

Daudz izplatītāka tualete, kurā tērpusies nākotne pārkāpj slieksni, ir paātrinājums — pārvietošanās līdzekļos tāpat kā mūzikas ritmos — un jaunas bruņojuma sistēmas rašanās. Kamēr pēdējā pieļauj iznīcināšanas objektu pieaugumu, pirmā, likumsakarīgi, vēstī par tādas pasaules izjūtas rašanos, kas atbilst gaiļa vai, precīzāk, podziņas nospiešanai. Ne bez pamata var apstiprināt, piemēram, ka nākotne mūsu gadsimtā, nudien, sākas ar bugi-vugi pirmajām skaņām, kas pilnīgi atcēla individuālās melodijas vai motīviņa jēdzienu, kura liktenis ir analogs personiskās traģēdijas jēdziena liktenim atomkatastrofas gaismā. No otras puses, televīzijas kanālu tālvadības pārslēdzēja parādīšanās jāuzskata par 21. gadsimta ielaušanos mūsu laikā: dumpīgu pūļu zibēšana ekrānā pārmaiņus ar apelsīnu sulu un jaunākajām automašīnu markām ietver mūsu psihiskās ainavas pareģojumu. Uzmanības objektu maiņas biežums sagatavo apziņu tās hronoloģiskās perspektīvas, ko sauc par nākotni, demogrāfiskajam saturam.

Precīzāk, hronoloģiskā perspektīva iebrūk mūsdienu apziņā. Būdama mūsu pašu domāšanas radīta, nākotne cenšas sākties pēc iespējas ātrāk, lai adaptētu iztēles potenciālu tagadnes realitātei, lai samierinātu bezgalīgo un galīgo, utopiju ar tās radītāju. Nākotne allaž ielaužas tagadnē mazliet nekomfortabli, pat laupa pašpaļāvību. Var apgalvot, ka gandrīz tas viss, ko mēs uztveram kā uzmācību vai nepatikšanas, ir nākotnes balss. Jo tā cenšas attīrīt sev vietu tagadnē. Ikviena nodevība, par kuras upuriem mēs kļūstam vai kuru izdarām mēs paši, arī ir nākotnes balss tagadnē — ne tikai tāpēc, ka nodevība vienmēr notiek tieši nākotnes un nekad — pagātnes vai tagadnes vārdā, bet arī tāpēc, ka nodevības rezultātā esamība iegūst jaunu kvalitāti. Kas, kā mēs zinām, ir nākotnes sinonīms.

Spriežot pēc visa, runas par nākotni psiholoģiskajā līmenī ir neciešamas, filozofiskajā — nepanesamas vai neiedomājamas. Ja nākotne vispār ko nozīmē, tad pirmām kārtām mūsu klātneesamību tajā. Pirmais, ko atklājam, tajā ieskatoties — tā ir mūsu neesamība. Pārdomas par neesamību, ja tās nenoskaņo uz reliģijas pusi, atmet indivīdu atpakaļ viņa realitātē: no skaitļu valodas — semantikā, no hronoloģiskās perspektīvas — pie ieejas tajā mājā, kurā viņš atrodas. Ar šīs mājas iedzīvotājiem par nākotni labākajā gadījumā var runāt izteikti politiskā valodā un, īpaši neielūkojoties nākamībā. Turpinājumā — nedaudz par priekšā stāvošo desmitgadi, daži tā cilvēka vārdi, kurš vēl dzīvo šajā mājā: iemītnieka monologs. 

Gigantu uzbrukums

Desmitgadei, kas atlikusi līdz trešās tūkstošgades kopš Kristus dzimšanas sākuma, neizbēgami jārada epidēmiska rakstura milleniārā pasaules izjūta. Šis drauds pastāv, vispirms pateicoties masu informācijas līdzekļiem, kuri neizbēgami izrādīsies tās rīcībā. Visdrīzāk tā pieņems ekoloģiskā radikālisma formu ar spēcīgu normālas eshatoloģijas piejaukumu. Gadsimta, tūkstošgades, pierastās pasaules kārtības gala sajūta, ko pavada ekoloģisko katastrofu pieaugošais biežums, pilnīgi spējīga iemiesoties slepkavīgās vai pašnāvnieciskās formās. Personiskās esamības beigu šausmas vislabāk pieklusināt ar vaimanām par vispārējo bojāeju.

Tam vēl jāpieskaita gigantiskais populācijas sprādziens, kura rezultātā ievērojams procents to, kas patlaban pārdzīvo salīdzinošu labklājības periodu, nokļūs šīs pasaules izstumto stāvoklī. Neizbēgamā vajadzība pēc kopsaucēja, kaut cik skaidras vai pārliecinošas ideoloģijas trūkums, un galvenais — pārapdzīvotās pasaules antiindividuālistiskais patoss var savākt zem ekoloģiskā karoga neapmierinātības ar eksistenci pašas daudzveidīgākās formas un pakāpes. Gadsimta beigas, īpaši tūkstošgades beigas, vienmēr tiek pavadītas ar domu par pasaules kārtības maiņu. Jo neskaidrāka šī doma, jo aizraujošāka. Mierināt var tikai tas, ka jaunajam Tomasam Minceram jārunā vienā — visdrīzāk Eiropas valodā, tas līdztekus fiziskajai ģeogrāfijai spēs kaut cik atturēt nacionālo vai pat internacionālo psihozi no pārejas globālajā.

Blakus pasaules reorganizācijas centieniem, mileniārās domāšanas katastrofiskums savu izteiksmes veidu var atrast arī reliģiskos un/vai etniskos militāros konfliktos. 2000. gadā tā saucamā baltā rase sastādīs tikai 11 procentus no zemeslodes iedzīvotāju skaita. Pilnīgi iespējama rādās musulmaņu pasaules radikālā spārna sadursme ar to, kas atlicis no kristiešu kultūras. Reliģiskie vai etniskie kari ir neizbēgami kaut vai tāpēc vien, ka jo sarežģītāka ir reālās pasaules aina, jo spēcīgāks ir tās vienkāršošanas impulss.

Šiem konfliktiem lemts asiņains, bet pārejošs raksturs, īsts trešā pasaules kara ekvivalents tomēr varētu būt ekonomiskā kara perspektīva, kura galvenā arēna, spriežot pēc visa, būs Eirāzijas rietumu daļa un, iespējams, ASV. Antitrestu likumdošanas trūkums, īpaši banku darbības sfērā, nodrošina absolūti neierobežotas sacensības perspektīvu, kurā visi līdzekļi labi un uzvaras jēga — dominējošais stāvoklis. Šī kara cīņām būs supernacionāls raksturs, bet svinības vienmēr būs nacionālas, t.i., vietā, kur uzvarētājs pierakstīts.

Visdrīzāk runa ir par Vāciju un, iespējams, par Japānu. Vācijas apvienošanās — ja tai būs lemts notikt — atbilstoši šim pašam sarežģītā vienkāršošanas principam radīs Eiropas centrā finansiālu un industriālu brīnumu, kam līdzīga nav. Finansiālā varenība parasti pieņem dažādas ekspansijas formas — ekonomisko, politisko kultūras. Jaunais reihs, atšķirībā no saviem priekštečiem, visdrīzāk, uzsāks tīri hedonisku «drang nach Sud», kur jau tagad 90% Itālijas salas Iskijas iedzīvotāju raiti runā vāciski. Nopirkt ir vienkāršāk nekā nogalināt. Nacionālais pienākums kā okupācijas forma ir noderīgāks par militāro garnizonu — to beidzot apjēgušas pat Votāna atvases.

Vienīgā aizsardzības forma pret šādu ekspansiju Eirāzijas iedzīvotājiem varētu izrādīties finansiāli politisku savienību vai bloku radīšana, jo neviena valsts atsevišķi nespēs izturēt sacensību ar vācu gigantu. Šādus blokus būtu saprātīgi veidot uz kultūras vai vēsturiska pamata. Tā, piemēram, būtu jēga Itālijas, Spānijas un Francijas savienībai vai valstu — bijušo Komekona dalībvalstu finansiāli politiskajai savienībai. Līdzīgi īstenojama šķiet Skandināvijas valstu un Lielbritānijas apvienošanās ar Beniluksa valstīm. Apvienotās Eiropas projekts šķiet nevis alternatīva iepriekšminētajām savienībām, bet gluži otrādi: tas ir kā autostrāde, lai virzītu Vāciju — apvienotu vai neapvienotu — uz savu apzināto vai neapzināto, vienkārši tās finansiālās varenības pieauguma radīto mērķi.

Augstākminētā sapņojuma īstenošanās ir maz ticama. Ja arī tam lemts piepildīties, tad ne ātrāk kā pēc 1995. gada, jo ap to laiku Vācija, pat neapvienota, sasniegs, spriežot pēc esošajām prognozēm, to ekonomisko pārākumu pār saviem Eiropas partneriem, kad augstākminētā ekspansija jau izrādīsies ne tik daudz neizbēgama, cik neatgriezeniska.

Analoģisku notikumu attīstību var gaidīt arī Austrumos, 110 uzlecošās saules zemes. Pretošanās tās varenībai bloku formā tomēr vēl mazāk ticama nekā Eiropā — jo vairāk tāpēc, ka pašreizējā posmā japāņu ekonomiskās ekspansijas virziens ir nevis tradicionālie Dienvidi, bet Austrumi un Rietumi. Var pat pieņemt, ka radīsies finansiāli politiska ass Berlīne — Tokija. Šodien Uzlecošās saules zeme aizvien vairāk atgādina citas salu impērijas uzvedību, pār kuru vēl pirms piecdesmit gadiem nekad nenorietēja saule.

Vecais un jaunais

Kopumā pasaule ap 1995. gadu, spriežot pēc visa, — ar blokiem vai bez — izrādīsies apmēram tai pašā situācijā kā 1905. gadā. Lieta tāda, ka ģeogrāfija — katrā ziņā Eiropas — sniedz vēsturei diezgan ierobežotu variantu skaitu. Vēl vairāk, šis skaits, primitīvi sakot, ir pretēji proporcionāls iedzīvotāju pieaugumam. Varētu būt pilnīgi ticami, ka Austrumeiropas valstis (kas sastāda Austroungārijas impērijas teritoriālo ekvivalentu), atbrīvojušās no komunisma kundzības, izrādīsies valstu — parādnieku stāvoklī. Francija, Itālija, Spānija un Portugāle, saprotams, saglabās savu teritoriālo un administratīvo veselumu; toties to politiskā dzīve zināmā mērā varētu pakļauties provāciskai finlandizācijai. Apmēram tas pats notiks Eiropas ziemeļos, tikai ar to starpību, ka etnisku iemeslu dēļ tas nebūs tik jūtams. Pieņemu, ka vismazāk pārmaiņām pakļausies Lielbritānija un Balkāni, abi reģioni vienādā mērā ir savu etnisko konfliktu un pretrunu pārņemti. Kaut kas līdzīgs iespējams arī Amerikas Savienotajās Valstīs, un tas līdztekus ar ekonomiska rakstura problēmām var izsaukt to atgriešanos pie nosacītas izolācijas politikas.

1995. gads atgādinās 1905. gadu arī Krievijā, kā 1990. gads atgādina to jau šodien. Tas būs jaunu konstitucionālu normu izstrādes laiks un cīņa par teritoriālā perimetra saglabāšanu. Ir pilnīgi vienalga, kas būs valsts galva. Visdrīzāk tas būs tas pats cilvēks, kas šodien, ja vien viņš nesajuks prātā vai nenorausies no ķēdes kā citādi. Šis variants vairāk ticams nekā tāds, ka viņš varētu kļūt par upuri cīņā par varu. Jo grūti iedomāties, ka kādam ienāks prātā cīnīties par varu pār šo haosu un pretrunām, kas nākamajā desmitgadē valdīs valstī. Zināmā mērā haoss un pretrunas ir garanti tās varas stabilitātei, kura pūlas tās nokārtot un atrisināt. Problēmu apjoms, kas atrodas Padomju valsts galvas priekšā, ir apbrīnojams, jo tas ir tieši proporcionāls septiņdesmit gadu ilgajam to radīšanas periodam. Šodien tām jau piemīt organisks raksturs. Ikviens mēģinājums atrisināt tās radikālā ceļā būs tautoloģisks, t.i., atmetīs valsti tajā septiņdesmitgadē, kura šīs problēmas radīja. To risināšana prasa kvalitatīvi jaunu metodoloģiju, un šīs metodoloģijass izstrāde arī prasīs tuvākos desmit gadus.

Ļoti iespējams, ka to problēmu risināšanai, kuras radījušas desmitgadēs, savukārt arī būs vajadzīgas desmitgades. Negribētos tā domāt, taču tā tas ir, un, neskatoties ne uz kādām demokrātiskām reformām, Krievijā ap 1995. gadu būs ieilgusi veģetējoša krīze, kuras aizstāvībai var minēt tikai tās organiskumu. Tas, kas PSRS notiek šodien, lai cik paradoksāli tas būtu, apbur ar eksistenciālās patiesības sajūtu, jo neviens nezina, kā dzīvot. Ikviena politiskā sistēma, ieskaitot demokrātisko, ir bēgšana no šīs patiesības; un par godu pašreizējai PSRS vadībai var teikt, ka tā necenšas — vai arī vienkārši nav spējīga — vienkāršot sev un saviem padotajiem tās eksistenciālās ainas sarežģītību, kas nostājusies viņu acu priekšā.

Katrā ziņā Krievijas loma starptautiskajās attiecībās un sevišķi Eiropas zemju dzīvē 1995. gadā proporcionāli atbildīs tās lomai 1905. gadā. Lai kas arī nāktu pie varas PSRS pārredzamā nākotnē, šis cilvēks pārmantos drīzāk problēmas, nevis atrisinājuma metodes, un fakts, ka iedzīvotāji ne visai ieredz pašreizējo valsts galvu, runā pēdējam tikai par labu. Šī neieredzēšana būtībā ir slimnieka attieksme pret ārstu un liecina vismaz par valsts tikumisko atveseļošanos. Iemantot gandrīz trīssimt miljonu tautas mīlestību var tikai demagogs.

Tropiskais drudzis

Pēc visa spriežot, ieilgusi krīze priekšā stāvošajā desmitgadē solās it visur kļūt par politiskās un ekonomiskās esamības normu, skaidru un radikālu — ieskaitot militāru — risinājumu laiks iekšnacionālās un starptautiskās problēmās, vienbalsības un vienprātības laiks, lai kādā jautājumā tas arī būtu — politiskā vai ekonomiskā — šis laiks ir garām. Ar mūsdienu iedzīvotāju skaita pieaugumu pat demokrātiskā procedūra maina savu raksturu: politiskajā procesā iekļauto masu apjoms maina pašu koncepciju par mazākumu, ko skaita desmitos, bet demokratizācijas gadījumā — simtos miljonu.

Šī iemesla dēļ neviena revolūcija, pat nosacīti mazā valsti, nebūs izšķirošā. Būtiskāk ir tas, ka neviena ideoloģija nebūs dominējošā. Vēl vairāk, revolūcijas, ja arī tās notiks, tad nevis saskaņā ar to vai citu filosofisko mācību, jo neviena no filozofiskajām mācībām nebūs apveltīta ar absolūto autoritāti, bet drīzāk stihiski un histēriski, un varu iekarojušie nebūs spējīgi ilgi to noturēt, neskatoties uz jaunākajiem iedzīvotāju kontroles līdzekļiem. Tas, ko sauks par revolūciju vai revolucionārām pārmaiņām, patiesībā būs tikai augšminētās ieilgušās krīzes stadijas.

Teiktais pirmām kārtām attiecas uz Latīņameriku un Āfriku. Kā pirmajā, tā otrajā gadījumā īpaši šīs ģeogrāfiskās kategorijas tuvākās desmitgades laikā var zaudēt savu politisko nozīmīgumu civilizēto Rietumu acīs. Būtībā tās izrādīsies Austrumeiropā notiekošo pārmaiņu upuri. Šīs pārmaiņas sola Rietumiem lētu, bet kvalificētu darbaspēku. Rūpnieciski attīstīto Rietumu politiskā un finansiālā uzmanība būs koncentrēta uz to, tādējādi radot zaudējumus «trešajai pasaulei». Sevišķi Āfrika, pārstājot būt par lielvalstu sacensību zonu, izrādīsies vairāk nekā tagad atstāta pati sev, t.i., badam, epidēmijām un, iespējams, enerģiskākiem un atklātākiem mēģinājumiem adaptēt no ārienes patapinātas politiskās pašpārvaldes formas sava etniskā mantojuma imperatīvos. Līdzīgu pārkārtojumu iespējamais monstrozums visdrīzāk jāuzskata par dekolonizācijas procesa noslēguma liecību — ar ko Rietumi arī varēs pamatot uzmanības pārslēgšanu no «trešās pasaules» valstīm uz jau minētajiem Eirāzijas rajoniem.

Šī fokusa maiņa, protams, nebūs galīga. Nabadzība un īpaši «trešās pasaules» pārapdzīvotība vienmēr būs labvēlīga perspektīva kā lēta darbaspēka avots un noieta tirgus. Tomēr nākamās desmitgades laikā rūpnieciski attīstītās zemes, kuras reizē ar imigrācijas vilni pārņēmis pašu iedzīvotāju skaita pieaugums, var izrādīties tādu apstākļu varā, kas raksturīgi viņu bijušajiem aprūpējamiem. Zināmā mērā ieilgušās, uzliesmojušās un rimstošās krīzes fenomens ir tāds kā tropiskais drudzis, ar kuru Ziemeļu puslodei jāmaksā par savu uzņēmību Dienvidu puslodē.

Vieta tagadne

Ja kaut puse no iepriekšminētā ir taisnība, nākamā desmitgade būs jauna egalitārisma desmitgade. Tradicionālās nacionālās, etniskas, kultūras unikalitātes koncepcijas piekāpsies kopsaucēja izjūtai, par kādu izrādīsies krīzes stāvoklis nacionālo ekonomiku vairākumam. Visupirms šis jaunais egalitārisms izpaudīsies kā tīri kultūras īpašību erozija. Jau šodien izglītības sistēma daudzās attīstītās valstīs piedzīvo nozīmīgas ekumēniska rakstura maiņas, jau šodien tiek sludināts metafiziskais relatīvisms un reliģijas doktrīnu ekvivalentums, kas izlīdzina neiecietību un iecietību. Jau šodien mākslā eksistē jēdziens «internacionālais stils», galvenokārt tomēr tēlotājmākslā.

Taisnīgākas sabiedrības rašanās tuvākajā desmitgadē ir maz ticama. Gribētos cerēt, ka tā neizrādīsies vēl netaisnīgāka par to, kas mums jau pazīstama. Vienīgā sabiedrības relatīvā taisnīguma garantija ir tās locekļu tikumība, bet grūti iztēloties ekonomisko nepieciešamību kā tikumiskās audzināšanas avotu. Labākajā gadījumā nākotnes sabiedrība būs egoistiska un vienaldzīga, bez kaut kādām tikumiskajām autoritātēm. Šādas sabiedrības vienīgā cerība — tieši tas egoisma un vienaldzības demogrāfiskais apjoms, kuri arī piespiedīs to izvēlēties sevis organizācijai nevis ideoloģisku, bet tehnoloģisku pamatu un piespiedīs cilvēku uzticēties datoram vairāk nekā sev līdzīgam. Katrā ziņā tādā veidā kādu laiku varēs izvairīties no asinsizliešanas, jo nevienam taču nenāks prātā mesties ar nazi virsū mašīnai, ja tai gadītos sajaukt „demokrātiju” ar „demogrāfiju”.

Tāpēc labāk atstāt nākotni mierā, labāk papūlēties izmantot pēc iespējas saprātīgākā veidā tagadni un izrādīt lielāku uzmanību tuviem un tāliem telpā, nevis laikā. Tie, kas ieņems mūsu vietas, kas dzīvos mūsu pilsētās, mūsu dzīvokļos, kas gulēs mūsu guļamistabās utt., nesacīs mums paldies un nenolādēs mūs par to, kādā stāvoklī mēs atstājām viņiem šo pasauli, — tāpat kā mēs nepateicamies un nenolādam mūsu priekštečus, būdami aizņemti ar daudz neatliekamākām problēmām un sentimentiem.

Tas, ko mēs iztēlojamies kā nākotni, tiem, kuriem lemts dzīvot uz zemes pēc mums, ir tagadnē. Tāpēc labāk celt mājas un slimnīcas tiem, kas ir bez mājām vai spēka šodien, un labāk celt tās izturīgas un ne pārāk kroplīgas. Labāk censties būt taisnīgiem šobrīd, nekā cerēt uz taisnības un veselā saprāta uzvaru pēcāk. Tas, kas tiks radīts šodien, mūsu pēctečiem kļūs par "faunu un floru, par dabisku vidi, tāpat kā tagadējiem divdesmit un trīsdesmitgadniekiem par tādu vidi ir kļuvuši Korbizjē un Luftvaffes pūliņu augļi. Jau tāpēc vien grūti ir iedomāties nākotnes ievērojamu pārākumu un pozitīvās īpašības. Ne mazāk sarežģīti ir apskaust mūsu pēctečus un,nodoties fantāzijām par nākotnes sabiedrību. Pilnīgi iespējams, ka tieši mūsu stāvoklim ir priekšrocības, jo, radot labo tāpat kā, starp citu, arī ļauno, mēs vēl zinājām — kam.

Kurjer UNESCO, 1990. g. augusts

Tulkojusi Rudīte Kalpiņa.