Par tirāniju

Iespējams, ka slimības un nāve ir vienīgais, kas tirānam kopīgs ar viņa pavalstniekiem. Tautai tiek labums, ja to pārvalda vecs vīrs. Tas nenozīmē, ka sava mirstīguma apziņa viņu apskaidro vai padara labsirdīgāku, taču laiks, kuru tirāns pavada, apcerēdams, piemēram, savu vielmaiņu, tiek atrauts valstslietām. Gan iekšpolitikas, gan ārpolitikas miera brīži ir tieši atkarīgi no slimību skaita, kāds piemeklējis jūsu pirmo partijas sekretāru vai uz mūžu ievēlēto prezidentu. Pat ja viņš ir pietiekoši jūtīgs, lai iepazītu katrai slimībai piemītošo īpašo nežēlību, parasti viņš vilcinās šādi iegūtās zināšanas pielietot galma intrigās vai ārpolitikā, kaut vai tāpēc vien, ka instinktīvi ilgojas atgūt agrāko veselību vai vienkārši tic veselības atgūstamībai.

Kas attiecas uz tirānu, laiks pārdomām par dvēseli vienmēr tiek lietots status quo saglabāšanas plāniem. Tā notiek tālab, ka cilvēks šādā situācijā nejūt atšķirību starp tagadni, vēsturi un mūžību, gan viņa, gan viņa pavalstnieku apziņā oficiālā propaganda tās saplūdinājusi kopā. Viņš paļaujas uz savu varu, kā citi vecīši paļaujas uz pensiju vai ietaupījumiem. To, kas reizēm izskatās pēc tīrīšanas augšslāņos, tauta uztver kā pūles saglabāt stabilitāti, un to jau tauta atzinusi par visbūtiskāko, ļaudama tirānam iegūt varu.

Piramīdas stabilitāte reti kad atkarīga no tās virsotnes, un tomēr mūsu uzmanību piesaista tieši virsotne. Pēc kāda laika skatītāju sāk nogurdināt tās neciešamā ģeometriskā pilnība, un viņš sāk ilgoties pēc pārmaiņām. Taču pārmaiņas vienmēr ir uz slikto pusi. Saudzīgi izsakoties, jau iepriekš paredzams veca vīra cīniņš, lai izvairītos no negoda un neērtībām, kas viņa vecumā ir īpaši nepatīkamas. Šai cīņā viņš var izskatīties asinskārs un ļauns, taču tas neietekmē ne piramīdas iekšējo struktūru, ne ārējo veidolu. Un viņa pretinieki un sāncenši pilnībā pelna ļauno apiešanos savu ambīciju atkārtošanās dēļ, jo īpaši ņemot vērā vecuma starpību. Politika taču ir ģeometriskā skaidrībā izteikts džungļu likums: tur, augšā smailē, vieta ir tikai vienam, un labāk lai viņš ir vecis, jo veci vīri nekad neizliekas par eņģeļiem. Novecojoša tirāna vienīgais mērķis ir saglabāt savas pozīcijas, un viņš savā demagoģijā un liekulībā vismaz neapgrūtina pavalstnieku prātus ar ticēšanas vai burtiskas atkārtošanas nepieciešamību. Toties jaunais, iesākot ar patiesu vai viltotu dedzīgumu un pašatdevi, vienmēr beidz ar vispārējā cinisma līmeņa pacelšanu. Atskatoties atpakaļ cilvēces vēsturē, mēs droši varam teikt, ka cinisms ir labākā sociālā progresa mēraukla.

Jauns tirāns vienmēr ievieš jaunu liekulības un uzticības mistrojumu. Dažs vairāk aizraujas ar uzticību, cits ar liekulību. Atcerēsimies Ļeņinu, Hitleru, Staļinu, Mao, Kastro, Kadafi, Homeini, Aminu utt. Viņi vienmēr tādā vai citādā ziņā pārspēja savus priekštečus un radīja jaunu pavērsienu pilsoņu karā un novērotāju prātos. Antropoloģistam (jo īpaši savrup stāvošam) šis attīstības veids var likties īpaši interesants, jo paplašina zināšanas par sugu. Taču jāpiezīmē, ka atbildība par iepriekšminēto procesu gulstas vienlīdz gan uz tehnisko progresu un iedzīvotāju skaita vispārējo pieaugumu, gan uz konkrētā diktatora īpašo samaitātību.

Šodien katra jauna sociālpolitiskā struktūra, vienalga, vai demokrātija, vai autoritārais režīms, ir tālāka attālināšanās no individuālisma gara masu paniskas bēgšanas virzienā. Cilvēka eksistenciālās neatkārtojamības ideja tiek aizvietota ar anonimitātes ideju. Individualitāti iznīcina ne tik daudz šķēps, kā dzimumloceklis, un, lai cik maza kāda valsts arī nebūtu, tā izjūt vajadzību pēc centralizētas plānošanas vai arī tiek tai pakļauta. Šī lietu virzība viegli izdīdzē dažādas autokrātijas formas, kur tirānus var uzskatīt par novecojušiem kompjūteru variantiem.

Ja viņi tiešām būtu tikai novecojuši kompjūteri, vēl nemaz nebūtu tik slikti. Problēmu rada tas, ka tirāns var atļauties iegādāties jaunus, smalkus kompjūterus un tiecas darboties ar tiem. Piemēri, kad novecojušas skārdnieka darbnīcas preces pārspējušas progresīvās formas, ir skaļruni lietojošais fīrers vai Staļins, kurš lietoja telefonsarunu noklausīšanās sistēmu, lai iznīcinātu savus oponentus politbirojā.

Cilvēki kļūst par tirāniem ne tāpēc, ka tas būtu viņu aicinājums, ne arī vienkārši izmantojot izdevību. Ja cilvēkam ir šāds aicinājums, viņš parasti izvēlas īsāko ceļu un kļūst par ģimenes tirānu, kamēr īstie tirāni ir pazīstami kā bikli un ne pārāk interesanti ģimenes cilvēki.

Tirānijas transporta līdzeklis (izpausmes veids) ir politiskā partija (vai augstākās militārās aprindas, kuras pēc uzbūves līdzinās partijai), jo, lai nokļūtu kādā virsotnē, jums nepieciešams kaut kas, kam būtu vertikāla topogrāfija.

Līdzinoties kalnam vai, vēl precīzāk, debesskrāpim, partija būtībā ir neīsta realitāte, ko sagudrojuši tie, kas palikuši garīgi vai citādā veidā nenodarbināti. Tie ieradušies pasaulē un atklājuši, ka tās fizikālā īstenība, debesskrāpji un kalni jau pilnībā aizņemti. Viņiem ir izvēle — gaidīt, vai vecajā sistēmā neparādīsies sprauga, vai arī radīt jaunu, alternatīvu sistēmu. Pēdējais tiem šķiet vispiemērotākais veids virzībai uz priekšu, kaut tādēļ vien, ka var tūlīt ķerties pie darba. Partijas veidošana ir nodarbošanās pati par sevi, un turklāt vēl aizraujoša. Protams, tā neatmaksājas nekavējoties, toties darbs nav smags un centienu nekonsekvence rada diezgan daudz garīga komforta.

Lai noslēptu savu tīri demogrāfisko izcelsmi, partija parasti attīsta pati savu ideoloģiju un mitoloģiju. Vispār jaunā realitāte parasti tiek radīta, atdarinot veco, itin kā mēdot esošās struktūras. Tāda tehnika, noslēpdama iztēles trūkumu, visam pasākumam piešķir zināmu autentiskuma pieskaņu. Tas, starp citu, ir iemesls, kāpēc tik daudzi dievina reālismu mākslā. Iztēles trūkums ir autentiskāks nekā tās esība. Partijas programmas vienmuļajā garlaicībā un tās vadoņu pelēkajos, neizskatīgajos tēlos tautas masas saskata pašas savu atspulgu. Pārapdzīvotības laikmetā velns, tāpat kā Dievs, kļūst tikpat viduvējs kā viņa pavalstnieki. Lai kļūtu par tirānu, ieteicamāk būt garlaicīgam.

Garlaicīgi viņi arī tiešām ir, un garlaicīgas ir viņu dzīves. Vienīgo baudījumu viņi gūst tobrīd, kad rāpjas augstumos: redz sāncenšus pārspētus, pagrūstus malā, pazemotus. Laikmetu griežos, politisko partiju ziedu laikos, bija vēl papildu prieki, piemēram, Izdot uz ātru roku sacerētu pamfletu vai izvairīties no policijas uzraudzības; vai nolasīt liesmainu runu nelegālā kongresā, vai uz partijas rēķina atpūsties Šveices Alpos vai Francijas Rivjērā. Tagad tas viss ir pagātnē: kvēlie avīžu izlaidumi, liekās bārdas, marksisma studijas. Pāri palicis maz: paaugstinājumu gaidīšanas spēle, bezgalīgais birokrātisms, noņemšanās ar papīriem un uzticamu sabiedroto meklēšana. Nav vairs pat mutes turēšanas satraukuma, jo nekas uzmanības vērts nevar atskanēt jūsu bagātīgi mikrofonizēto sienu ielokā.

Vienīgas ieguvums, pie kāda tiek virsotnē, ir laika lēnā gaita. Apbedīšanas biroju īpašnieki droši raugās nākotnē — viņiem laiks ir reāls klients. Pat opozīcijas partijas rindās virzīšanās uz priekšu notiek lēni; kas attiecas uz vadošo partiju, tai nav kur steigties un pēc pusgadsimta valdīšanas tā pati ir spējīga sašķelt laiku. Protams, aplūkojot ideālus šī vārda viktoriāniskajā nozīmē, vienpartijas sistēma nemaz tik būtiski neatšķiras no modernās politiskā plurālisma versijas. Tomēr iestāšanās vienīgajā pastāvošajā partijā prasa vairāk par vidējo negodīguma daudzumu.

Neskatoties uz visu jūsu veiklību un lai cik kristāltīra arī nebūtu jūsu reputācija, diez vai jums izdosies iekļūt politbirojā pirms sešdesmit gadu vecuma. Šai vecumā dzīve ievirzījusies stabilās sliedēs un, ja kāds sagrābj rokā varas grožus, tad viņa dūre atslābs vienīgi tad, kad apstāvētāji tajā ieliks pēdējo sveci. Sešdesmitgadīgs vīrs nepasāks neko riskantu ne politikā, ne ekonomikā. Viņš apzinās, ka pēc vienas desmitgades vai mazliet vēlāk būs jāaiziet, un viņa izpriecas galvenokārt ir no gastronomijas un tehnikas jomas: izsmalcināta diēta, ārzemju cigaretes un ārzemju auto. Viņš ir status quo cilvēks, no kura ārpolitikā ir pat savs labums, ņemot vērā nemitīgi augošo bumbu kaudzi, un neciešams pats savā valstī, kur nekā nedarīšana nozīmē pastāvošo apstākļu pasliktināšanu. Lai arī šī pasliktināšana var kļūt par galveno trumpi viņa sāncenšiem, viņš drīzāk tos iznīcinās, nekā ieviesīs kādas pārmaiņas, jo vienmēr dzīva ir nostalģija pēc kārtības, kas nodrošina panākumus,

Vidējais labas tirānijas ilgums ir pusotrs desmits gadu, augstākais — divdesmit gadu. Ja tā turpinās ilgāk, tad neizbēgami izvēršas kroplībā. Tad var sākties lieluma mānija un sevis apliecināšana, izraisot karus vai teroru, vai abus reizē. Laimīgā kārtā daba ievāc savas nodevas, nododot varu sāncenšu rokās īstajā laikā, proti, pirms šis cilvēks nolemj padarīt sevi nemirstīgu, paveicot kaut ko šaušalīgu. Jaunākie kadri, kuri arī vairs nemaz nav tik jauni, spiež no apakšas un izspiež viņu dzidrajā zilgmē. Jo pēc nonākšanas piramīdas smailē tālākais ceļš ved vienīgi turp. Tiesa, visbiežāk dabai nākas rīkoties vienai pašai, rēķinoties ar formālu opozīciju gan no valsts drošības orgānu, gan tirāna personīgo ārstu komandas puses. Ar lidmašīnām tiek ievesti ārzemju doktori, kam jāzvejo šis cilvēks laukā no vecuma plānprātības dzīlēm, kurās viņš nogrimis. Reizēm viņi savā humānajā misijā gūst panākumus, jo arī viņu valdības ir patiesi ieinteresētas status quo saglabāšanā, ar to pietiek, lai dotu dižajam cilvēkam iespēju vairākkārtīgi piedraudēt ar nāvi attiecīgām zemēm.

Visbeidzot viņi padodas, drošības orgāni varbūt ne tik labprātīgi, kā ārsti, jo mediķiem mazāk daļas par hierarhiju, kuru ietekmēs tuvojošās pārmaiņas. Taču pat orgāni beidzot nogurst no sava vadoņa, par kuru ilgāk viņi gatavojas nodzīvot jebkurā gadījumā, un, kad miesassargi pagriež sejas sāņus, iekšā ielavās nāve ar izkapti, āmuru un sirpi. Nākamajā rītā iedzīvotājus modina nevis akurātie gaiļi, bet gan no skaļruņiem plūstoši Šopēna Marche Funebre viļņi. Tad notiek militāras bēres, zirgi velk lielgabala lafeti, tiem seko kareivju vads, uz maziem purpura spilventiņiem nesot medaļas un ordeņus, kas vēl nesen rotāja tirāna svārkus gluži kā daudzas balvas ieguvuša sugas suņa krūtis. Jo tieši tas viņš bijis: balvas gūstošs, sacīkstēs uzvarošs suns. Ja tauta, kā tas bieži vien gadās, nožēlo viņa nāvi, tad tās asaras ir derību zaudētāja asaras — tauta apraud savu zaudēto laiku. Un tad parādās politbiroja locekļi, nesdami uz pleciem zārku, apklātu ar karogu — tas ir viņu vienīgais kopsaucējs.

Kamēr viņi stiepj savu mirušo kopsaucēju, kameras čirkst un klikšķ, un gan ārzemnieki, gan vietējie neatlaidīgi pēta neizdibināmās sejas, mēģinādami uzminēt mantinieku. Varbūt mirušais sava godkārībā ir sacerējis politisko testamentu, taču tas tik un tā netiks publicēts. Izvēli izdarīs visā noslēpumainībā, slēgtā — proti, tautai slēgtā — politbiroja plēnumā. Noslēpumainība ir veca partijas vilcināšanās forma, tās demogrāfiskās Izcelsmes un varonīgās, nelegālās pagātnes atbalss. Un sejas neko neatklāj.

Jo veiksmīgāk tas viņām izdodas tāpēc, ka nav jau, ko atklāt. Vienkārši turpināsies tas pats. Jaunais varasvīrs no vecā atšķirsies vienīgi fiziski. Garīgi un citā ziņā viņš būs pilnīgs iepriekšējā atkārtojums. Tas varbūt ir viņu lielākais noslēpums. Viena partijas biedra aizstāšana ar nākamo stipri atgādina augšāmcelšanos. Protams, atkārtošanās garlaiko, taču, ja atkārtošanās notiek slepenībā, tur ir arī sava jautrība.

Taču visuzjautrinošākā ir apjausma, ka jebkurš no šiem vīriem var kļūt par tirānu. Visa nedrošība un mulsums rodas tāpēc, ka piedāvājums pārsniedz pieprasījumu Šeit mums ir darīšana nevis ar indivīda tirāniju, bet ar partijas tirāniju, kas vienkārši nostādījusi tirānu ražošanu uz rūpnieciskiem pamatiem. No partijas puses tas ir visai gudri kopumā un visai piemēroti atsevišķi, ņemot vērā individuālisma žiglo padošanos. Citiem vārdiem, šodien «kas būs kas» minēšanas spēle kļuvusi tikpat romantiska un sena kā bilbokē, un tikai brīvi izvēlēti cilvēki var atļauties tai nodoties. Sen beidzies ērgļa degunu, kazbārdiņu vai lāpstveida bārdu laiks; drīz beigsies arī uzacu laiks.

Tomēr šajās laipnajās, pelēkajās, neiezīmīgajās sejās ir kaut kas spokains, tās izskatās kā kura katra seja, tāpēc liekas gandrīz kā no viņpasaules nākušas; tās ir vienādas kā zālesstiebri. Šī vizuālā pārmērība piešķir «tautvaldības principam» papildu dziļumu: neviena varu. Tā ir visizplatītākā tirānijas forma, kopš nekas izskatās kā jebkurš. Viņi pārstāv masas vairāk nekā vienā veidā vien, un tāpēc tiem nav jārūpējas par vēlēšanām. Nepateicīgs uzdevums iztēlei — stādīties priekšā pēc sistēmas «viens cilvēks — viena balss» sasniegtus rezultātus, piemēram, vienu biljonu lielajā Ķīnā — kāda veida parlaments tā varētu rasties un cik desmiti miljonu tur veidotu mazākumu.

Politisko partiju uzplaukums gadsimtu mijā bija pirmais pārapdzīvotības kliedziens, un šī iemesla pēc tām arī šobrīd klājas vēl itin labi. Kamēr individuālisti par tām zobojās, tās izspēlēja depersonalizācijas kārti, un šobrīd individuālistiem jāpārtrauc smiešanās. Taču mērķis nav ne pašas partijas, ne dažu atsevišķu birokrātu triumfs. Tiesa, viņiem izdodas izrauties priekšgalā, taču priekšgalā vienmēr atrodas milzums lietu un vispirms jau milzums laužu. Mērķis ir pieskaņot to skaita palielināšanos pasaulei, kura nepalielinās, un vienīgais veids, kā to sasniegt, ir katras dzīvas dvēseles depersonalizācija un birokratizēšana. Jo dzīve pati ir kopsaucējs; ar to pietiek, lai sāktu detalizētāk būvēt eksistenci.

Un tirānija tieši to dara: būvē jūsu dzīvi jūsu vietā. Viņa to dara, cik pedantiski vien iespējams, protams, daudz labāk, nekā tas paveicas demokrātijai. Tātad viņa to dara jūsu labā, jo katra individuālisma izpausme pūlī var nest ļaunumu, pirmkārt jau personai, kura to izpauž, taču vajag parūpēties arī par tuvumā stāvošajiem. Tam arī paredzēta partijas vadītā valsts ar savu drošības dienestu, garīguma centriem, policiju un pilsoņu lojalitātes apziņu. Taču ar šo iekārtojumu vēl nepietiek — sapnis ir padarīt katru cilvēku par savu paša birokrātu. Un diena, kad šis sapnis īstenosies, vairs nav aiz kalniem. Individuālās eksistences birokratizēšanās sākas ar politisku domāšanu un nebeidzas ar kabatas kalkulatora apgūšanu.

Tātad, ja kādam tirāna bērēs ir elēģisks noskaņojums, tam lielākoties ir autobiogrāfiski iemesli, jo šī šķiršanās vēl konkrētāku padara nostalģiju pēc «vecajiem labajiem laikiem». Beigu beigās, šis cilvēks arī gājis vecajā skolā, kad ļaudis vēl saskatīja atšķirību starp vārdiem un darbiem. Ja viņš nepelna vairāk kā vienu rakstu rindu vēsturē, jo labāk — viņš nav izlējis pietiekami daudz pavalstnieku asiņu, lai pietiktu rindkopai. Viņa mīļākās bijušas resnas un skaitā nedaudz. Viņš nav daudz rakstījis, nav arī gleznojis vai spēlējis kādu mūzikas instrumentu, viņš nav arī ieviesis jaunu mēbeļu stilu. Viņš bijis parasts tirāns, un tomēr diženāko demokrātiju līderi kaislīgi ilgojusies spiest viņa roku. Īsi sakot, viņš nav brauciena laikā šūpojis kopīgo laivu. Un, kad no rīta mēs atveram logus, daļēji pateicoties viņam, apvārsnis vēl vienmēr nav vertikāls.

Viņa darba īpatnību dēļ neviens nezināja viņa patiesās domas. Ļoti iespējams, ka viņš pats tās nezināja. No tā var iztaisīt labu epitāfiju, ja neņem vērā somu anekdoti par viņu mūža prezidenta Urho Kekonena testamentu, kurš esot sācies šādi: «Ja es miršu...»

No angļu valodas tulkojusi Amanda Aizpuriete.

AVOTS, 1990. g. marts