Nobela lekcija 1987. gadā

Cilvēkam individualitātei, kas šo individuālismu visu mūžu ir vērtējis augstāk par jebkādu citu sabiedrisko stāvokli, cilvēkam, kas šai atziņā ir gājis visai tālu, konkrēti, tālu no dzimtenes - jo labāk ir būt pēdējam neveiksminiekam demokratijā nekā moceklim vai pavēlniekam pār cita domām despotismā -, pēkšņa atrašanās šajā tribīnē sagādā lielas neērtības un smagu pārbaudījumu.
Šīs sajūtas padziļina ne tik daudz domas par tiem, kuri šeit stāvējuši pirms manis, cik atmiņas par tiem, kuriem šis gods gājis secen, kuri nav varējuši no šīs tribīnes teikt runu visu zināšanai - "urbi et orbi" - un kuru kopīgā klusēšana it kā meklē, bet neatrod jūsos izpausmi.
Vienīgais, kas var jūs samierināt ar šādu situāciju, ir tas vienkāršais apsvērums, ka rakstnieks - galvenokārt stilistisku iemeslu dēļ - nevar runāt otra rakstnieka, īpaši dzejnieka, vietā; ja šajā tribīnē būtu Osips Mandelštams, Marina Cvetajevna, Roberts Frosts, Anna Ahmatova, Vistans Odens, viņi runātu paši savā vietā un, iespējams, arī justos neveikli.
Šīs ēnas mani mulsinājušas vienmēr, mulsina arī šodien. Nekādā ziņā tās mani nemudina uz daiļrunību. Savas dzīves labākajos brīžos es sev liekos kā viņu summa - taču vienmēr mazāka nekā katrs no viņiem atsevišķi. Jo būt labākam par viņiem uz papīra nav iespējams; nav iespējams būt labākam par viņiem arī dzīvē, un tieši viņu dzīves, lai cik traģiskas un rūgtas tās būtu, liek man bieži - acīmredzot biežāk, nekā tas pienāktos, - nožēlot to, ka laiks rit. Ja eksistē viņpasaule, - bet nenovēlēt viņiem mūžīgās dzīves iespēju man nav vairāk tiesību kā aizmirst par viņu eksistēšanu šajā - ja eksistē viņpasaule, tad viņi, es ceru, piedos man arī tā, ko es šeit taisos sacīt, kvalitāti: galu galā mūsu profesijas nozīmīgumu nevar mērot ar izturēšanos tribīnē.
Es nosaucu tikai piecus, tos, kuru daiļrade un kuru likteņi man dārgi kaut vai tāpēc, ka - nebūtu bijis viņu, kā cilvēks un rakstnieks es nebūtu nekas: katrā ziņā es šodien nestāvētu šeit. Viņu, šo ēnu - teiksim labāk: gaismas avotu - lampu? zvaigžņu? protams, ir bijis vairāk par piecām, un ikviena no tām spējīga savu pēcteci nolemt absolūtam mēmumam. Viņu skaits ir liels katra apzinīga literāta dzīvē; manā gadījumā tas divkāršojas to divu kultūru dēļ, kurām es, pēc likteņa lēmuma piederu. Manu stāvokli nedara vieglāku arī doma par laikabiedriem un spalvasbrāļiem abās šajās kultūrās, par dzejniekiem un prozaiķiem, kuru talantu es turu augstāku par savējo un kuri, būdami šajā tribīnē, jau sen būtu ķērušies pie lietas, jo viņiem ir vairāk, ko sacīt pasaulei, nekā man.
Tādēļ es atļaušos izteikt dažas piezīmes, varbūt nesakarīgas, juceklīgas, varbūt tās jūs mulsinās ar savu haotiskumu. Taču laiks, kas man atvēlēts, lai sakopotu domas, kā arī mana profesija kaut daļēji pasargās mani no pārmetumiem par haotiskumu. Manas profesijas cilvēks reti kad pretendē uz domāšanas sistemātiskumu; sliktākajā gadījumā viņš pretendē uz sistēmu. Bet arī tā viņam visbiežāk aizgūta: no vides, no sabiedriskās iekārtas, no nodarbošanās ar filozofiju jaunos gados, kamēr prāts vēl nav nobriedis. Nekas cits tā nepārliecina mākslinieku par to, ka viņa izvēlētie līdzekļi mērķa - kaut vai pastāvīga mērķa - sasniegšanai ir nejaušību nosacīti, kā pats radošais process, sacerēšanas process. Dzejoļi, pēc Ahmatovas teiktā, patiešām izaug no gružiem; prozas saknes nav daudz dižciltīgākas.

II
Ja māksla mums (un māksliniekam pirmām kārtām) kaut ko māca, tad tieši cilvēka eksistences sevišķumu. Māksla, būdama senāka - un arī tiešāka individuālas iniciatīvas forma, gribot negribot veicina cilvēkā tieši viņa individualitātes, unikalitātes sevišķuma izjūtu - pārvēršot viņu no sabiedriska dzīvnieka par personību. Ar daudz ko var dalīties: ar maizi, pajumti, pārliecību, iemīļoto, bet nevar - ar dzejoli, teiksim, R. M. Rilkes dzejoli. Mākslas darbs, literatūra sevišķi un dzejolis it īpaši vēršas pie cilvēka "tete-a-tete", stājas ar viņu tiešos sakaros, bez vidutāja. Par to arī mākslu vispār, literatūru īpaši un dzeju jo konkrēti ne visai ieredz vispārējā labuma veicinātāji, masu vadoņi, vēsturiskās nepieciešamības sludinātāji. Jo tur, kur bijusi saskarsme ar mākslu, kur nolasīts dzejolis, viņi cerētās vienprātības un saskaņas vietā sastaps vienaldzību un nesaskaņas, izšķirīgas rīcības vietā - nevērību un nicinājumu. Citiem vārdiem sakot, tajās nullītēs, ar kurām vispārējās labklājības veicinātāji un masu vadoņi grasās manipulēt, māksla ieraksta "punktiņu, punktiņu, komatiņu, domu zīmi..." un pārvērš katru no nullītēm par cilvēka ģīmīti, kaut arī ne vienmēr pievilcīgu.
Ģeniālais Baratinskis, runājot par savu Mūzu, raksturoja to kā "seju, kam piemīt neparasta izteiksme". Šīs neparastās izteiksmes iegūšana, arī acīmredzot ir individuālās eksistēšanas jēga, jo šai neparastībai mēs esam sagatavoti it kā ģenētiski. Neatkarīgi no tā, vai cilvēks ir rakstnieks vai lasītājs, visuprimais viņa uzdevums ir nodzīvot savu paša izvēlēto, nevis uzspiesto vai no ārienes noteiktu, lai arī tā liktos viscēlākā, dzīvi. Jo tā mums katram ir tikai viena, un mēs labi zinām, ar ko tas viss beidzas. Būtu gauži nepatīkami iztērēt šo vienīgo iespēju, lai atkārtotu svešu ārieni, svešu pieredzi, tautoloģiju - vēl jo bēdīgāk ir tas, ka vēsturiskās nepieciešamības sludinātāji, kuru sakūdīts cilvēks ir ar mieru piekrist šai tautoloģijai, zārkā ar viņu kopā negulsies un paldies arī neteiks.
Valoda un, domājams, arī literatūra ir daudz senāka, nenovēršamāka un ilgstošāka nekā jebkura cita sabiedriskās organizācijas forma. Sašutums, ironija vai vienaldzība, ko literatūra nereti pauž pret valsti, pēc būtības ir pastāvīgā, pareizāk sakot, bezgalīgā pretreakcija īslaicīgajam, ierobežotajam. Katrā ziņā tikmēr, kamēr valsts atļausies iejaukties literatūras jautājumos, literatūrai ir tiesībvas iejaukties valsts lietās. Politiskā sistēma, sabiedrības uzbūves forma, tāpat kā jebkura sistēma vispār, ir saskaņā ar definīciju aizgājušā laika forma, kas cenšas sevi uztiept pašreizējam (nereti arī nākamajam), un cilvēks, kura profesija ir valoda, - ir viens no pēdējiem, kas var sev atļauties aizmirst par to. Par īstām briesmām rakstniekam kļūst ne tik daudz vajāšanas iespēja (bieži vien realītāte) no valsts puses, cik iespēja tikt hipnotizētam no šīs valsts monstruozajām aprisēm, kas gan mēdz mainīties uz labo pusi, taču vienmēr tikai uz neilgu laiku.
Valsts filozofija, tās ētika, nerunājot par tās estētiku - vienmēr ir "vakar"; valoda, literatūra - "šodien" un bieži - īpaši, ja tā vai cita politiskā sistēma ir ortodoksāla - pat "rīt". Viens no literatūras nopelniem tur arī rodams, ka tā palīdz cilvēkam precizēt viņa eksistēšanas laiku, zidalīt sevi savu priekšgājēju, kā arī sev līdzīgo barā, izvairīties no tautoloģijas, tas ir, no tā likteņa, ko citādi dēvējam cēlos vārdos: "vēstures upuri". Māksla vispār un literatūra konkrēti ar to arī iezīmīga, ar to arī atšķiras no dzīves, ka vienmēr vairās no atkārtošanas. Ikdienā jūs varat vienu un to pašu anekdoti stāstīt trīsreiz un trīs reizes, liekot citem smieties, pats kļūstot par sabiedrības dvēseli. Mākslā to sauc par klišeju. Māksla ir bezatsitiena lielgabals, un tās attīstību nenosaka mākslinieka individualitāte, bet gan paša materiāla dinamika un loģika, līdz tam izmantotie izteiksmes līdzekļi, kas liek atrast (vai pasaka priekšā) katru reizi kvalitatīvi jaunu estētisko risinājumu. Būdama apveltīta ar savu ģenealoģiju, dinamiku, loģiku un nākotni, māksla nav sinonīms vēsturei, bet labākajā gadījumā tās paralēle, un tās ekssitences veids ir katru reizi jaunas estētiskas realitātes radīšana. Lūk, kāpēc tā bieži nonāk "priekšā progresam", priekšā vēsturei, un tās galvenais instruments - vai mums nevajadzētu precizēt Marksu - ir tieši klišeja.
Pašlaik ļoti populārs ir apgalvojums, ka rakstniekam, un dzejniekam jo īpaši, savos sacerējumos jālieto pūļa, ielas leksika. Ar visu savu šķietamo demokrātismu un taustāmiem praktiskiem labumiem dzjniekam šis apgalvojums nav pieņemams, un faktiski tas ir mēģinājums pakļaut mākslu, konkrētā gadījumā literatūru, vēsturei. Tikai tad, kad mēs būsim izlēmuši, ka pienācis laiks homo sapiens apstāties savā attīstībā, tad literatūrai būs jāsāk runāt tautas valoda. Pretējā gadījumā tautai jārunā literatūras valodā. Ikviena jauna estētiska realitāte precizē cilvēkam viņa ētisko realitāti. Jo estētika ir ētikas māte; jēdzieni "labi" un "slikti" vispirmām kārtām ir estētikas kategorijas, tie sagatavo ceļu kategoriju "labais" un "ļaunais". Ētikā nav "viss atļauts" tieši tāpēc, ka estētikā nav "viss atļauts", tāpēc ka krāsu daudzums spektrā ir stingri noteikts. Zīdainis, kas ar raudāšanu izrāda savu nepatiku pret svešinieku vai, gluži otrādi, itecas pie tā, viņu noraida vai pieņem, instintīvi izdara estētisku, nevis tikumisku izvēli.
Estētiskā izvēle vienmēr ir individuāla, un estētiskie pārdzīvojumi - vienmēr individuāli pārdzīvojumi. Ikviena jauna estētiska realitāte veido cilvēku, kas to pārdzīvo, par individualitāti, un šis individuālisms, kas nereti iegūst literārās (vai kādas citas) gaumes formu, jau pats par sevi var izrādīties garantija vai vismaz aizsargāšanās forma pret paverdzināšanu. Jo cilvēks ar attīstītu gaumi, konkrēti, literāru gaumi, ir mazāk uzņēmīgs pret frāžu atkārtojumiem un ritmiski skaitītu maģisku vārdu iekalšanu, kas tik raksturīgi ikvienai politiskās demagoģijas formai. Sliktākais nav tas, ka tikumība vēl nav garantija šedevra radīšanā, bet gan tas, ka ļaunums, īpaši politiskais, vienmēr ir slikts stilists. Jo bagātāka ir indivīda estētiskā pieredze, izkoptāka viņa gaume, noteiktāka viņa morālā izvēle, jo viņš ir brīvāks - kaut arī, iespējams, nebūt ne laimīgāks.
Tieši tādā, drīzāk lietišķā, nevis platoniskā nozīmē vajadzētu saprast Dostojevska teikto, ka "skaistums glābs pasauli", vai arī Metjū Arnolda vārdus, ka "mūs glābs dzeja". Pasauli izglābt droši vien vairs neizdosies, bet atsevišķu cilvēku vienmēr var glābt. Estētiska nojauta cilvēkā attīstās diezgan brāzmaini, jo, pat visā pilnībā nevarēdams pats sev atbildēt uz jautājumu, kas viņš ir un kas viņam vajadzīgs, cilvēks parasti instinktīvi zina, kas viņam nepatīk un kas viņu neapmierina. Antropoloģiskā nozīmē, es atkārtoju, cilvēks vispirmām kārtām ir estētiska būtne un tikai pēc tam ētiska. Tāpēc māksla, un konkrēti literatūra, nav blakus produkts sugu attīstībā, bet tieši otrādi. Ja tas, kas mūs atšķir no pārējiem dzīvnieku pasaules pārstāvjiem, ir valoda, tad literatūra, īpaši dzeja, būdama vārda mākslas augstākā forma, vienkāršoti sakot, ir sugu attīstības mērķis.
Man nav nodoms paust ideju, ka ikviens jāapmāca dzejoļu sacerēšanā un kompozīcijā; tomēr man nav pieņemama arī sabiedrības dalīšana inteliģencē un visos pārējos. Morālajā ziņā šāds dalījums pielīdzināms dalījumam bagātajos un nabagajos; tomēr, ja sociālās nevienlīdzības pastāvēšanā vēl ir iedomājami kaut kādi tīri fiziski, materiāli nosacījumi, tad intelektuālajai nevienlīdzībai tādi nav pieņemami. Lai nu kur, bet šajā ziņā vienlīdzību mums ir garantējusi pati daba. Te nav runa par izglītību, bet par runāšanas izglītošanu, vismazākā aptuvenība tajā draud ar maldīgas izvēles ielaušanos cilvēka dzīvē. Literatūras eksistēšana nozīmē eksistēšanu literatūras līmenī - un ne tikai morālā ziņā, bet arī leksiskajā nozīmē. Muzikāls sacerējums atstāj cilvēkam izvēles iespēju starp pasīvu - klausītāja lomu un aktīvo - izpildītāja, bet literārs darbs - māksla, kas, pēc Montāles izteikuma, ir neglābjami semantiska, atstāj viņam tikai izpildītāja lomu.
Šajā lomā cilvēkam vajadzētu uzstāties, pēc mana ieskata, biežāk nekā jebkurā citā. Pat vairāk, man šķiet, ka šī loma populācijas sprādziena rezultātā un ar to saistīto arvien pieaugošo sabiedrības atomizāciju, tas ir, ar arvien pieaugošo indivīda izolāciju, kļūst aizvien nenovēršamāka. Es nedomāju, ka ziu par dzīvi vairāk nekā jebkurš manas paaudzes cilvēks, taču man liekas, ka grāmata ir uzticamāks sarunas biedrs nekā draugs vai mīļotā sieviete. Romāns vai dzejolis - tas nav monologs, bet rakstnieka saruna ar lasītāju - saruna, atkārtoju, augstākā mērā individuāla, visu citu izslēdzoša, ja jums tīk - abpusēji mizantropiska. Un šīs sarunas laikā rakstnieks ir vienlīdzīgs ar lasītāju, tāpat kā, starp citu, arī otrādi, neatkarīgi no tā vai viņš ir liels rakstnieks vai ne. Šī vienlīdzība ir apzināšanās vienlīdzība, un tā paliek ar cilvēk visu viņa mūžu atmiņas veidā, skaidra vai neskaidra, un agri vai vēlu, vietā un nevietā nosaka indivīda izturēšanos. Tieši to es domāju, runājot par izpildītāja lomu, kas ir jo dabiskāka tādēļ, ka romāns vai dzejolis ir rakstnieka vai lasītāja abpusējas vientulības rezultāts.
Mūsu sugas vēsturē, homo sapiens vēsturē grāmata ir antropoloģisks fenomens, pēc savas būtības līdzvērtīgs riteņa izgudrošanai. Radusies tāpēc, lai dotu mums priekšstatu ne tik daudz par mūsu pirmsākumiem, kā par to, uz ko šis homo sapiens spējīgs, grāmata ir pārvietošanās līdzeklis pieredzes telpā ar ātrumu, kas vienlīdzīgs lapaspuses pāršķiršanas ātrumam. Šī pārvietošanās savukārt, tāpat kā ikviena pārvietošanās, kļūst par bēgšanu no kopsaucēja, no mēģinājuma uzspiest šī kopsaucēja daļsvītru, kas iepriekš nepaceļas virs jostas vietas, mūsu sirdij, mūsu apziņai, mūsu iztēlei. Šī bēgšana ir bēgšana neparastās sejas izteiksmes virzienā uz skatītāja pusi, uz personības pusi, uz individuālā pusi. Pēc kā ģīmja un līdzības mēs arī būtu radīti, mūsu jau ir pieci miljardi, un citas nākotnes, izņemot mākslas iekontūrēto, cilvēkam nav. Pretējā gadījumā mūs sagaida pagātne, pirmām kārtām politiskā, ar visiem tās masveidīgajiem policejiskiem jaukumiem.
Katrā ziņā situācija, kurā māksla vispār un literatūra konkrēti ir sabiedrībā mazākuma īpašums (prerogatīva), man šķiet neveselīga un draudīga. Es nebūt neaicinu nomainīt valsti pret bibliotēku - kaut arī šī doma man ienākusi prātā ne vienu reizi vien, taču nešaubos, ja mēs izvēlētu savus valdniekus, vadoties pēc viņu kā lasītāju pieredzes, nevis ņemot par pamatu viņu politiskās programmas, virs zemes būtu mazāk bēdu. Man liekas, ka mūsu likteņu potenciālajam noteicējam pirmām kārtām vajadzētu jautāt nevis to, kādu viņš iedomājas ārpolitikas kursu, bet prasīt, kāda ir viņa attieksme pret Stendāu, Dikensu un Dostojevski. Jau tādēļ vien, ka literatūras dienišķā maize ir tieši labais un ļaunais cilvēkā, viņa, literatūra, ir tā spēcīgā pretinde pret vienalga kādiem - zināmiem un nākamiem - mēģinājumiem cilvēka eksistences problēmu risināšanai meklēt totālu, masveidīgu pieeju. Vismaz kā tikumības nodrošināšanas sistēma tā ir daudz efektīvāka nekā jebkura cita ticējumu sistēma vai filozofiska doktrīna.
Tāpēc, ka nav iepsējami likumi, kas aizsargātu mūs no mums pašiem, neviens kriminālkodekss neparedz sodu par noziegumu pret literatūru. Un starp šiem noziegumiem pats smagākais nebūt nav ne autoru izsekošana, ne cenzūras aizliegumi utt., ne grāmatau dedzināšana sārtā. Ir kāds vēl smagāks noziegums - nicīga attieksme pret grāmatām, to nelasīšana. Par šo noziegumu cilvēks maksā ar visu savu dzīvi, ja šo noziegumu izdara nācija, - tā samaksā par to ar savu vēsturi. Dzīvojot tajā zemē, kurā es dzīvoju, es pirmais būtu ar mieru noticēt, ka pastāv kāda proporcija starp cilvēka materiālo labklājību un viņa literāro neizglītotību; taču no tā mani attur tās zemes, kurā esmu dzimis un izaudzis, vēsture. Jo reducēta līdz cēloņu - seku minimuma, līdz rupjai formulai, krievu traģēdija ir tieši tādas sabiedrības traģēdija, kurā literatūra izrādījās mazākuma - slavenās krievu inteliģences - prerogatīva.
Man negribētos izplūst plašumā par šo tēmu, negribētu aptumšot vakaru ar domām par desmitiem miljonu cilvēku, kuru dzīves arī pazudināja miljoni, jo tas, kas notika Krievijā 20. gs. pirmajā pusē, notika līdz automātisko šaujamierīču ieviešanai - politiskās doktrīnas triumfa vārdā, par kuras nepamatotību liecina jau tas, ka tās īstenošana prasa cilvēku upurus.  Teikšu tikai vienu - diemžēl nevis no pieredzes vadoties, bet tikai teorētiski - es uzskatu, ka cilvēkam, kas ir lasījis Dikensu, šaut uz otru cilvēku, vienalga, kādas idejas vārdā tas tiktu darīts, ir daudz grūtāk nekā cilvēkam, kas Dikensu nav lasījis. Es runāju tieši par Dikensa, Stendāla, Dostojevska, Flobēra, Balzaka, Melvila utt. lasīšanu, tas ir, literatūras lasīšanu, nevis par lasītprasmi, nevis par izglītotību vispār. Cilvēkam, kas ir tikai skolots vien, tikai izglītots vien, tādam cilvēkam pilnīgi pietiek izlasīt kādu politisku traktātu un tā ideju vārdā nogalināt sev līdzīgu, turklāt izjūtot arī sajūsmu par savu pārliecību. (..)
Tomēr, iekams pāreju pie poēzijas, es gribētu piebilst, ka krievu pieredzi būtu bijis lietderīgi uzskatīt par brīdinājumu kaut vai tāpēc, ka Rietumu sociālā struktūra visumā līdz šim laikam ir analoga tai, kāda bija Krievijā līdz 1917. gadam. (Tieši ar to arī izskaidrojama krievu 19. gs. psiholoģiskā romāna popularitāte Rietumos un relatīvi mazā interese par mūsdienu krievu prozu. Sabiedriskās attiecības, kādas ir izveidojušās Krievijā 20. gs., lasītājam acīmredzot šķiet tikpat ērmīgas kā personu vārdi, kas traucē sevi pielīdzināt viņiem.) Politiskās partijas vien, piemēram, oktobra apvērsuma priekšvakarā 1917. gadā Krievijā nebija ne drusku mazāk, cik šobrīd to ir ASV un Lielbritānijā. Citiem vārdiem sakot, bezkaislīgi varētu atzīmēt, ka 19. gadsimts Rietumos savā ziņā vēl turpinās. Krievijā tas ir beidzies, un, ja es saku, tas beidzies traģiski, tad, to teikdams, vispirmām kārtām domāju cilvēku upuru skaitu, kam par iemeslu bija sociālās un hronoloģiskās pārmaiņas. Šajā traģēdijā mirst nevis varonis, bet iet bojā koris.

III
Kaut arī cilvēkam, kura dzimtā valoda ir krievu, runāšana par politisko ļaunumu ir tikpat dabiska kā gremošanas process, es gribētu pāriet uz citu tematu. Sarunām par acīm redzamo piemīt tāds trūkums, ka tās izkropļo apziņu ar savu vieglumu, ar savu viegli iegūstamo taisnīguma izjūtu. Tas ir viņu vilinājums, pēc savas būtības līdzīgs tā sociālā reformatora vilinājumam, kas šo ļaunumu rada. Šī vilinājuma apzināšanās un atgrūšanās no tā zināmā mērā ir atbildīgas par daudzu manu laikabiedru likteņiem, nemaz nerunājot par maniem spalvasbrāļiem, kas ir atbildīgi par savu rakstāmrīku radīot literatūru. Tā, šī literatūra, nav bijusi ne bēgšana no vēstures, ne atmiņas apklusināšana, kā tas varētu no malas izskatīties. "Kā var komponēt mūziku pēc Aušvices?" jautā Adorno, un cilvēks, kas zina krievu vēsturi, var pārjautāt to pašu, tikai minot cita lēģera atrašanās vietu, turklāt atkārtot to ar vēl lielākām tiesībām, jo Staļina lēģeros nobendēto ir daudz vairāk nekā vāciešu koncentrācijas nometnēs bojā gājušo. "Bet kā gan pēc Aušvices var brokastot?" ir nesaprašanā amerikāņu dzejnieks Marks Strends. Tā paaudze, pie kuras es piederu, tomēr izrādījās spējīga sacerēt šo mūziku.
Paaudze, kas piedzima laikā, kad Aušvices krematorijas strādāja ar pilnu jaudu, kad Staļins bija savas dievam līdzīgās, absolūtās, šķita, pašas dabas sankcionētās varas zenītā, šī paaudze, spriežot pēc visa, ieradās pasaulē, lai turpinātu to, kam teorētiski bija jāapraujas šajās krematorijās un nezināmajos Staļina arhipelāga masu kapos. Fakts, ka viss aprāvās, vismaz Krievijā, diezgan lielā mērā ir manas paaudzes nopelns, un es esmu lepns par piederību tai, turklāt ne mazākā mērā, kā lepns par to, ka es šodien stāvu šeit. Un fakts, ka es šodien stāvu šeit, ir šīs paaudzes nopelnu atzīšana kultūras priekšā; atceroties Mandelštamu, es vēl varētu piebilst - pasaules kultūras priekšā. Atskatoties atpakaļ, var teikt, ka mēs sākām tukšā - precīzāk sakot, ar savu izpostītību biedīgā vietā, un ka drīzāk intuitīvi nekā apzināti mēs centāmies no jauna radīt kultūras nepārtrauktības efektu, centāmies atjaunot tās formas un tropus, piepildīt nedaudzās atlikušās un bieži vien pavisam sakompromitētās šīs kultūras formas ar mūsu pašu, ar jaunu vai arī tikai mūsu sapratnē jaunu mūsdienīgu saturu.
Eksistēja droši vien arī cits ceļš - tālākas deformācijas, poētisku šķembu un drupu, minimalisma, aizžņaugtas elpas ceļš. Ja mēs no tā atteicāmies, tad nepavisam ne tādēļ, ka tas mums šķita pašramatizēšanās ceļš, ka bijām pārlieku pārņemti ar ideju saglabāt mums zināmo kultūras formu mantoto cildenumu, kas mūsu apziņā līdzinājās cilvēciskās pašcieņas formām. Mēs no tā atteicāmies, tāpēc ka izvēle patiesībā nebija mūsu, bet kultūra izvēlējās pati - un šī izvēle savukārt bija estētiska, nevis tikumiska. Protams, cilvēkam raksturīgi ir spriest par sevi nevis kā par rīku kultūras rokās, bet, gluži otrādi, kā par tās radītāju un sargātāju. Ja es šodien apgalvoju pretējo, tad ne jau tāpēc, ka 20. gs. beigās Plotīna, lorda Šefsberija, Šellinga vai Novalisa pārfrazēšanā slēpjas sava veida burvīgums, bet gan tāpēc, ka lai nu kurš, bet dzejnieks vienmēr zina, ka tas, ko sarunvalodā dēvē par Mūzas balsi, patiesībā ir valodas diktāts; ka nevis valoda ir viņa instruments, bet - valodas līdzeklis savas eksistēšanas turpināšanai. Valoda - pat ja to iedomājamies kā kādu dzīvu būtni (kas būtu patiešām taisnīgi) - uz ētisku izvēli nav spējīga.
Cilvēks ķeras pie dzejošanas dažādu apsvērumu dēļ: lai iekarotu iecerētās sirdi, lai izteiktu savu attieksmi pret apkārtējo realitāti, vai tā būtu ainava vai valsts, lai iemiesotu dvēseles stāvokli, kādā viņš tobrīd atrodas, lai atstātu - kā viņš tobrīd domā - savas pēdas uz zemes. Pie šīs formas - dzejoļa - viņš ķeras klāt, lielākoties neapzināti mimētisku apsvērumu vadīts: melnais vertikālais vārdu stabiņš baltās papīra lapas vidū acīmredzot cilvēkam atgādina par viņa paša stāvokli pasaulē, par telpas un viņa ķermeņa proporcijām. Bet neatkarīgi no apsvērumiem, kādēļ viņš ķeras pie spalvas, un neatkarīgi no efekta, kādu viņa sacerētais rod auditorijā, cik arī liela vai maza tā būtu, tūlītējas šī pasākuma sekas ir sajūta, ka esi stājies tiešā kontaktā ar valodu, precīzāk, sajūta, ka nonāc tūlītējā atkarībā no tā, no visa, kas šai valodā jau izteikts, uzrakstīts, īstenots.
Šī atkarība ir absolūta, despotiska, taču tā arī atbrīvo. Jo, būdama vienmēr vecāka par rakstnieku, valoda ir apveltīta arī ar kolosālu centrbēdzes enerģiju, ko tai piešķir tās laika potenciāls, piešķir viss priekšā esošais laiks. Un šo potenciālu nesaka ne tik daudz tās nācijas kvantitatīvais sastāvs, kas šai valodā runā, kaut gan arī tas ir svarīgi, cik tā dzejoļa kvalitāte, kas šajā valodā sacerēts. Lai atceramies antīko grieķu un romiešu autorus, lai atceramies Danti. Tas, kas šolaik tiek sacerēts krievu vai angļu valodā, piemēram, garantē šo valodu pastāvēšanu nākamajā tūkstošgadē. Dzejnieks, es atkārtoju, ir valodas eksistēšanas līdzeklis. Vai, kā teicis lielais Odens, viņš ir tas, kuram pateicoties dzīva ir valoda. Nebūs manis, kas raksta šīs rindiņas, nebūs jūsu, kas tās lasa, bet valoda, kurā tās sarakstītas un kurā jūs tās lasāt, paliks ne tikai tāpēc, ka valoda dzīvo ilgāk nekā cilvēks, bet arī tāpēc, ka tā ir labāk piemērojusies mutācijai.
Tas, kurš raksta dzejoli, neraksta to, cerēdams uz pēcnāves slavu, kaut gan nereti viņš cer, ka dzejolis viņu pārdzīvos, kaut nedaudz. Tas, kurš raksta dzejoli, raksta tāpēc ka valoda viņa saka priekšā vai gluži vienkārši diktē nākamo rindu. Sākdams dzejoli, dzejnieks parasti nemaz nezina, ar ko tas beigsies, un bieži vien ir gluži izbrīnīts par to, kas iznācis, jo dažkārt ir iznācis pat labāk nekā bijis domāts, bieži doma aizklīst tālāk, nekā iecerēts. Tas arī ir tas brīdis, kad valodas nākotne iejaucas tās tagadnē. Kā mēs zinām, eksistē trīs izziņas metodes: analītiskā, intuitīvā un metode, kuru turēja godā Bībeles pravieši, - atklāsmes ceļš. Dzjea atšķirībā no pārējām literatūras formām izmanto visas trīs uzreiz (sliecoties galvenokārt uz otro un trešo), jo visas trīs ir valodai pieejamas, un dažreiz ar viena vārda, vienas atskaņas palīdzību dzejoļa rakstītājam izdodas nokļūt tur, kur līdz viņam neviens vēl nav bijis, - un varbūt pat tālāk, nekā viņš pats vēlējies. Dzejoļa rakstītājs raksta to pirmkārt tāpēc, ka dzejoļa sacerēšana - tā ir kolosāla apziņas, domāšanas, pasaules uztveres paātrinātāja. Ja cilvēks reiz šo paātrinājumu ir izjutis, viņa spēkos vairs nav atturēties no šīs pieredzes atkārtošanas, viņš nonāk šī procesa atkarībā, tāpat kā cilvēks nonāk narkotiku vai alkohola varā. Cilvēks, kurš ir nonācis šāda veida atkarībā no valodas, pēc mana ieskata, tad arī saucams par dzejnieku.