Mīlestībai pret Latviju nav vienas formulas. Ziedo patriotiskās audzināšanas portālam Satori!

 
Bērnu bibliotēka
19.12.2014

Robainais iemesls

Komentē
0

Vienreiz Runcim Rūdolfam ienāca prātā doma braukt uz Rīgu. Viņš pats nezināja, kāpēc viņam tāda doma radās, un viņš sāka domāt par šo domu. Bet viņam aizvien nebija iemesla doties uz Rīgu. Tā nu viņš sāka meklēt iemeslu. Viņš aizgāja pie Kaķenes Laķenes. Un jautāja viņai: – Vai tu Rīgā esi bijusi?

– Rīgā? Pfffu...!

– Kāpēc tu pfufini? – Runcis Rūdolfs jautāja. – Man prātā iešāvās doma braukt uz Rīgu, bet kā tad es tāpat vien braukšu?! Vajadzīgs kāds iemesls. Palīdzi man atrast iemeslu!– Runcis lūdza.

Kaķene Laķene izstiepās zālītē un garlaikoti nomurrāja: – Vai tad runčiem ir vajadzīgs iemesls, lai pa pasauli vazātos?!

Kaķene Laķene viņam nebija devusi iemeslu braukt uz Rīgu, bet arī palikt nebija devusi iemeslu. Viņai jau bija vīrs Runcis Duncis, ass džeks, ar to nevarēja saiet nagos. Tā nu Runcis Rūdolfs gāja meklēt iemeslu Rīgā braukšanai pie Vaukšķa Paukšķa, kas tobrīd kasīja savu pinkaino ausi un nelikās Runci Rūdolfu redzam.

– Vaukšķi, ē, Vaukšķi! – uzsauca Runcis Rūdolfs.

  Vaukšķis pacēla izkasīto ausi.

– Vai tev būtu iemesls braukt uz Rīgu?

– Kur, kur? Man tepat ir labi, kam man braukt uz Rīgu! Rau, – Vaukšķis norādīja ar purnu uz kaulu, kura dobumā ieslidināja tūtiņā satīto mēli... – Mmm, kaulu smadzenes!

– Fui... – noņurdēja Runcis Rūdolfs un, nopurinājis ķepas, aizgāja meklēt iemeslu pie Žagatas Babetes, tā zināja visu un pastāstīja, ka Rīgā ir labs tirgus, kur par naudu var dabūt visu. Bet par visu – dabūt naudu. Runcis Rūdolfs palūdza, vai Žagata Babete būtu tik laipna un parādītu ceļu uz Rīgu, jo, pa gaisu plivinādamās, viņa zināja visus ceļus un neceļus, pa kuriem nonākt vietās un nevietās.

Runcis Rūdolfs aizdomājās par Visu. Par to Visu, par kuru varēja dabūt naudu. Kas būtu tas "viss", kas visiem būtu vajadzīgs un par ko visi gribētu dot pretī naudu? Bez kā neviens nevar dzīvot, viņš domāja. Neēdis nevar dzīvot. Te nu tas bija – iemesls – tā bija maize, kas visiem bija vajadzīga.

Runcis Rūdolfs devās uz veco maiznīcu, kas, kā likās, stāvēja tukša, bet apakš tās droši vien dzīvoja žurkas vai vēl sazin kas. Visu dienu Runcis Rūdolfs cepa maizi piekurinātajā tvanīgajā ķēķī. Ar nagu pārgrieza miltu maisu, tad bēra kublos un abrās, pieputinādams savu spalvu pavisam sirmu, mīcīja ar visām četrām ķepām mīklu, cepa vienā krāsnī baltmaizes kukuļus, zeltaini brūnus kā saulē nosauļojušos, otrā rupjmaizi ar kraukšķīgu garozu, uz kļavas lapām izguldītu, trešajā – saldskābmaizi, bet ceturtajā – apaļas karašas. Runcim Rūdolfam nebija neviena palīga, un viņš visu dienu un nakti nepagurdams cepa un cepa, lai no rīta varētu braukt uz Rīgas tirgu pārdot visu maizi un nopelnīt naudu ekskursijai pa Rīgu. Viņš gribēja pabūt runču iecienītākajās vārtrūmēs un peļu krogos, kur peles resnas saēdušās siera tapas. Viņš gribēja lakt piena dzērienu no piena kombināta lietus notekcaurules... tā Runcis Rūdolfs iztēlojās kā sapnī, kamēr patiešām iemiga uz rīta pusi, kad krāsnis jau stāvēja dīkā un dzisa, ietīdamas Runci Rūdolfu patīkamā siltumā.

Kad Runča Rūdolfa plaksti bija cieši un ūsas mierīgi nolīkušas miegā līdz ar viņu pašu un aste nejutīga snauda viņam pakaļā, no visām šķirbām, caurumiem, spraugām un durvjapakšām sāka līst ārā peles. Sen neviens nebija maiznīcā apgrozījies, jo sen neviens uz Rīgu nebija braucis, nevienam nebija iemesla, bet tagad viņas ieraudzīja augstās grēdās saliktus maizes klaipus un kukuļus, kas izrūgušā mierā gulēja vēl silti un pufīgi cits citam virsū un blakus. Izrādījās, ka paradīze tiešām bija. Un peļu paradīze bija kaķa maiznīca.

Peles sasita ķepas un savija astes, un sāka rāpties maizes kalnos, atsperdamās pret vietumis iekraukšķinātajām trauslajām kukulīšu garoziņām un izkozdamas kukuļu sānos robus kā trepes, lai nākamajām būtu vieglāk rāpties. Viņas pagaršoja no šī, no tā un no visiem klaipiem.

Arī saule kāpa pa mākoņu kukuļiem arvien augstāk un kurināja savu silto debesu krāsni, iemezdama pa gaismas un siltuma šaltij kaķa spalvā. Runča Rūdolfa astes gals ietrīsējās, ūsas noskurinājās, un peles uz pieēstajiem vēderiem vēlās lejup no klaipu grēdām un pajuka atpakaļ šķirbās, spraugās, ailās un alās. Dažas bija tā pieēdušas māgas, ka atpakaļ savās mājās vairs nevarēja iespraukties.

Runcis Rūdolfs lēni atvēra plakstus un ieskatījās pulkstenī. Tikai pēc brīža, pēdējiem peļu nadziņu skrapstiem klustot, viņš pamanīja sauleszaķus uz sienas, un tikai vēl pēc viena cita brīža – iekostos klaipus. Katrā kukulī bija iegrauzts viens kumoss. Viņš piecēlās, dusmīgi izliecis muguru tā, ka spalva sacēlās gaisā un ēna no viņa, kas krita uz sienas, izskatījās pēc lielas un pīķiem klātas dzeloņcūkas silueta, kas lēni slīdēja pār sienu sauleszaķu virzienā. Saule aiz loga redzēja, cik kaķis dusmīgi šņāc, un sasauca sauleszaķēnus atpakaļ savā saules pannā, un uz brīdi paslēpās aiz mākoņa, tumša kā rupjmaizes kukulis. Kaķis apjuka, gaismas punkti vairs nelēkāja pa sienu, un viņa spalva lēni norima, pieglaužoties pie miesas, tāpat nolaidās arī viņa ķepas, viņš saprata, ka sauleszaķi nevarēja sakost maizes. Peles! Viņš pēc brīža atskārta, kad viņa ūsas trīcēja katra uz savu pusi, kā bultas norādīdamas uz milzīgajām šķirbām, kurās mitinājās grauzējas.

Tagad man tiešām nav iemesla braukt uz Rīgu, runcis Rūdolfs nodomāja un nelaimīgs atkrita garšļaukus uz miltiem klātās grīdas, kurā peles bija izskrējušas sīkus pēdu rakstus.

– Man nebūtu žēl, ja jūs pa visām apēstu vienu kukuli, man tiešām nebūtu žēl! Bet jūs esat pa vienam kumosam izkodušas no visiem kukuļiem. Jūs laupījāt man ne jau maizi, bet iemeslu aizbraukt uz Rīgu! – Runcis žēli ņaudēja un, smagi nopūties, aizvēra acis.

Saule izlaida savus sauleszaķus, un tie kā ielāpi uzlēca uz izkostajām maizītes brūcēm, bet gaismas mīkla nebija taustāma un kukuļus nevarēja salāpīt. Lielā Pele nolūkojās kaķī, brīdi padomāja un tad, sasaukusi savas padomnieces, teica tā:

– Patiesi, mēs esam rīkojušās gaužām muļķīgi. Un es nerunāju par to, ka tiešām nebija smuki sagrauzt visus klaipus. Bet gan par to, ka tagad kaķis te paliks, viņš ir bēdu sagrauzts un pat nevar piecelties kājās, kamēr viņš te būs, mums nebūs mierīga dzīvošana.

– Jā, jā, pareizi Lielā Pele saka! – citas peles sauca. – Bet kā lai mēs dabūjam viņu projām? Sasiesim un izvilksim ārā, durvis ciet, un iekšā nelaidīsim!

– Nē, tas nekam neder. – Lielā Pele noraidīja šo plānu. – Viņš lauzīsies atpakaļ.

– Jā, jā, tā būs, Lielā Pele pareizi saka! – citas peles sačukstējās. – Bet ko lai mēs darām?

– Kur ir miega pele? – Lielā Pele prasīja.

– Guļ, guļ... – pārējās novilka.

– Celiet augšā, lai viņa kārtīgi kaķi iemidzina, bet mēs tikmēr aizlāpīsim robus maizē, kukuļi būs kā jauni, un tad Runcim Rūdolfam atkal būs iemesls braukt uz Rīgu, bet mums – miers!

– Viedi vārdi! – Citas peles locīja galvas. – Pareizi Lielā Pele izdomājusi!

Atnāca snauduļojošā miega pele, ātri iemidzināja Runci Rūdolfu dziļā miegā līdz nākamajam saullēktam, bet Lielā Pele pa to laiku izrīkoja pārējās peles sakasīt abrās mīklas paliekas un aizlāpīt kukuļus. Maizes smarža, kas nāca vēl jo spēcīgāk tieši no robiem, padarīja pelēm strādāšanu grūtu un kārdināja iekosties vēl šur tur, bet Lielā Pele viņas uzmanīja. Pienāca krēsla, saulriets, gaisma svīda, saule uzlēca jau jaunā dienā, un Runcis Rūdolfs modās no sava briesmīgā sapņa. Viņš atvēra acis – visi kukuļi bija veseli un gludi, viņš tiem pārlaida ar ķepu, ar asti, bet tie tiešām nebija nemaz sakodīti. Dīvains sapnis, viņš nodomāja pie sevis. Viņam bija rādījies, ka visi kukuļi no rīta ir peļu apskādēti un viņam vairs nav iemesla braukt uz Rīgu, dabūt par visu maizi naudu un iet uz vārtrūmi vai peļu krogu... Bet tas bija tikai sapnis! Runcis iemeta acis pulkstenī, bija laiks doties. Viņš sakrāva izcepto labumu ratos un aizslēdza maiznīcas durvis.

Tikai tad, kad rati bija izripojuši no pagalma un to rīboņa attālinājusies un noklususi, Lielā Pele ļāva izlīst no slēptuvēm. Peles pamanīja, ka uz galda stāv vislielākais kukulis. Tas mirdzēja, gaismas apspīdēts, un pa to lēkāja sauleszaķi. Lielā Pele piegāja tam klāt.

– Kā tā maize te tā aizmirsusies?! – visas peles čukstēja.

Pirms dot atļauju barā notiesāt klaipu, Lielā Pele noglāstīja kukuli un sataustīja tā doniņā iemeslu, kāpēc tas atstāts, – palielu robu. 

Inga Žolude ar stāstu "Robainais iemesls" piedalījās festivāla "Prozas lasījumi 2014" pasākumā "Pirmā pietura". Alternatīvā žūrija "Robaino iemeslu" novērtēja kā labāko stāstu bērniem.

Inga Žolude

Rakstniece Inga Žolude sarakstījusi piecas prozas grāmatas, raksta par literatūru un sabiedrības un kultūras fenomeniem, un turpina augt kopā ar dēlu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!