"Es šo brīdi gaidīju 75 gadus un esmu bezgala priecīgs to piedzīvot," decembrī par Rumbulas slaktiņa piemiņas pasākumu teica holokaustā izdzīvojušais ebreju vēsturnieks Marģers Vestermanis. Vēl pirms tam Lolita Tomsone un Uldis Tīrons pavadīja daudzas stundas Vestermaņa darba kabinetā, runājot ar viņu par Otro pasaules karu, izdzīvošanu, dzīvi pēc tam un attieksmi pret holokaustu mūsdienu Latvijā, un "Rīgas Laika" janvāra numurā šī saruna ir publicēta.
Kā redakcijas slejā norāda Valdis Ābols, visas trīs janvāra numura intervijas ir ar ebrejiem. Citā bezgalīgi garā sarunā, kas rezultējusies, iespējams, garākajā intervijā "Rīgas Laika" vēsturē, Uldis Tīrons Maskavas naktī virtuvē dzer un sarunājas ar krievu mākslinieku, postmodernistu un konceptuālistu Vadimu Krugļikovu – tiesa, ne tikai par mākslu. Intervijai pievienota Krugļikova eseja "Minimālisms – avangardisms ar Okama bārdasnazi rokās". Savukārt Arnis Rītups janvāra numuram intervējis Hārvarda Universitātes Kenedija skolas pasniedzēju Mārtiju Linski – cilvēku, kurš līderības konceptu palīdzējis padarīt par akadēmisku disciplīnu.
Steisijas Šifas rakstā "Salemas raganas" stāstīts par raganu prāvām kādā 17. gadsimta Jaunanglijas ciematā, kad dažu gadu laikā neizskaidrojami liels daudzums sieviešu, vīriešu un dzīvnieku tika sodīti ar nāvi par buršanos.
Visbeidzot, pēc ilgāka laika "Rīgas Laika" lappusēs atgriezusies autore Gita Lanne, kura rubrikā "Dzīves ziņa" dalās pārdomās par apsveikuma kartītēm.
Sadaļā "Komentāri" Olga Procevska uzrakstījusi par iespējamo liberālās pasaules kārtības sabrukumu, Ivars Neiders analizē postpatiesības jēdzienu, Ivars Ījabs komentē intelektuāļu attieksmi pret valsti un tās pārvaldi, savukārt Artis Svece reflektē par taisnīgu karu.
0