Postmodernais stāvoklis. Pārskats par zināšanām

Ievads

Pētījuma priekšmets ir zināšanu nosacījumi attīstītajās sabiedrībās. Mēs sauksim tos par „postmoderniem”. Šis vārds Amerikas kontinentā nācis no sociologu un kritiķu spalvas un apzīmē kultūras stāvokli pēc pārmaiņām, kas kopš 19. gadsimta beigām skārušas zinātnes, literatūras un mākslas spēles noteikumus. Šīs pārmaiņas aprakstīsim stāstījumu krīzes kontekstā.

Zinātne kopš pirmsākumiem konfliktē ar stāstījumiem. Pēc zinātnes mērauklas — lielākā daļa no tiem ir pasakas. Taču, tādā mērā, kādā tā neaprobežojas tikai ar izteikumiem par noderīgām likumībām un meklē patiesību, tai jāleģitimē pašai savi spēles noteikumi. Tad zinātne aizsāk leģitimācijas diskursu par savu statusu, un šo diskursu sauc par filozofiju. Kad šis metadiskurss atklāti meklē atbalstu kādā no lielajiem stāstījumiem — kā gara dialektika, jēgas hermeneitika, domājošā vai strādājošā subjekta emancipācija, bagātības pieaugums — tad zinātni, kas uz tiem atsaucas, lai sevi leģitimētu, sauc par „modernu”. Tādējādi, piemēram, likumu par sūtītāja un adresāta konsensu par izteikumu ar patiesības vērtību uzskatīs par pieņemamu, ja tas iekļausies starp racionālām būtnēm iespējamās vienprātības perspektīvā: tāds bija apgaismības stāstījums, kurā zināšanu varonis darbojas laba ētiska un politiska mērķa — vispārējā miera — labā. Šis piemērs parāda, ka tad, ja zināšanas leģitimē metastāstījums, kas implicīti ietver sevī vēstures filozofiju, tad jājautā arī, kāds ir sociālo saiti pārvaldošo institūciju attaisnojums — arī tām jātiek leģitimētām. Tādējādi izrādās, ka, tāpat kā patiesība, arī taisnīgums atsaucas uz kādu lielo stāstījumu.

Pilnīgi vienkāršojot, par „postmodernu” sauc neticību metastāstījumiem. To neapšaubāmi izraisījis zinātnes progress, savukārt šis progress pats paredz, ka šāda neticība pastāv. Leģitimācijas metanaratīva sistēmas pagrimumam it īpaši atbilst krīze metafiziskajā filozofijā un no tās atkarīgajā universitātes institūcijā. Stāstījuma funkcija zaudē savus funktorus, diženo varoni, lielās briesmas, lielos ceļojumus un diženo mērķi. Tā izkliedējas mākoņos — valodas naratīvajos, bet arī denotatīvajos, norādījuma, aprakstošajos utt. elementos, un katram līdzi nāk pragmatiskās valences sui generis. Katrs no mums dzīvo daudzu valenču krustpunktā. Mēs nebūt ne nepieciešami veidojam stabilas valodiskas kombinācijas un tām, ko mēs veidojam, piemīt īpašības, kas nebūt ne nepieciešami ir komunicējamas.

Tādējādi nākotnes sabiedrība mazāk ir saistīta ar Ņūtona antropoloģiju (kā strukturālisms vai sistēmu teorija) un vairāk — ar valodas partikulu pragmatiku. Ir daudz dažādu valodspēļu, to elementi ir heterogēni. Tie pieļauj institūciju veidošanos tikai pa slāņiem — determinisms te ir lokāls.

Lēmumu pieņēmēji tomēr mēģina vadīt socialitātes mākoņus input/output matricē, saskaņā ar loģiku, kas pieņem, ka elementi ir savstarpēji samērojami un kopums ir determinējams. Viņu rokās mūsu dzīve kļūst par veltījumu varas pieaugumam. Sociālā taisnīguma un zinātniskās patiesības jomā varu leģitimē sistēmas performativitātes optimizācija, efektivitāte. Šī kritērija piemērošanā visām mūsu spēlēm nevar iztikt bez sava veida terora, maiga vai skarba: „Esiet efektīvi, tas ir, savstarpēji samērojami, vai arī pazūdiet!”

Šai performances maksimuma loģikai, bez šaubām, piemīt daudz trūkumu; lielākais ir pretrunīgums sociāli ekonomiskajā laukā — tā prasa, lai darba būtu mazāk (un samazinātos ražošanas izmaksas) un lai darba būtu vairāk (un mazinātos slogs, ko rada sabiedrības neaktīvā daļa). Taču valda tāda neticība, ka neviens vairs negaida, lai šīs pretrunas nestu glābiņu, kā to gaidīja Markss.

Tomēr postmodernajam stāvoklim vienlīdz sveša ir gan vilšanās, gan deleģitimizācijas aklais pozitīvisms. Kur gan tagad, pēc metastāstījumiem, var patverties leģitimitāte? Efektivitāte ir tehnoloģisks kritērijs, kas nav derīgs spriedumiem par patiesību un taisnīgumu. Meklēt to diskusiju rezultātā sasniegtajā konsensā — kā domā Hābermāss? Tas ir varmācīgs pret valodspēļu heterogenitāti. Un izgudrojumi vienmēr dzimst no nevienprātības. Postmodernās zināšanas nav tikai varas iestāžu instruments. Tās padara mūs jutīgākus pret atšķirībām un stiprina mūsu spējas izturēt nesamērojamo. Tās pamatojums ir nevis ekspertu homoloģija, bet gan izgudrotāju paraloģija.

Paliek atklāts jautājums, vai sociālās saites leģitimācija, taisnīga sabiedrība ir sasniedzama saskaņā ar paradoksu, kas ir analogs zinātniskās aktivitātes paradoksam? Kāds tas varētu būt?

Turpmākais teksts uzrakstīts, pateicoties gadījumam. Tas ir pārskats par zināšanām attīstītajās sabiedrībās, kas pēc padomes priekšsēdētāja lūguma iesniegts Kvebekas valdības Universitāšu padomei. Izsakām pateicību par viņa laipno atļauju publicēt to Francijā.

Jāpiebilst, ka ziņojuma autors ir filozofs un nevis eksperts. Pēdējais zina, ko viņš zina un ko viņš nezina, pirmais to nezina. Viens izdara slēdzienus, otrs izjautā, tās ir divas dažādas valodspēles. Tās abas te ir sajaukušās, tā ka neviena nav novadīta līdz sekmīgam iznākumam.

Filozofs vismaz var sevi mierināt, sakot, ka dažu pārskata pamatā esošo filozofisko un ētiski-politisko leģitimācijas diskursu formālā un pragmatiskā analīze kādreiz ieraudzīs dienasgaismu. Pārskats būs to aizsācis, gan nedaudz socioloģiskā pavērsienā, tādējādi apcērpot to, bet arī piešķirot tam novietojumu.

Tādu, kāds nu tas ir, mēs to veltām Parīzes 8. (Vensēnas) universitātes Politehniskajam filozofijas institūtam, ļoti postmodernā brīdī, kad pastāv risks, ka šī universitāte izzudīs un institūts dzims.

1. Lauks: zināšanas informācijas sabiedrībās

Mēs pieņemam par darba hipotēzi, ka zināšanu statuss mainās tajā pat laikā, kad sabiedrības nonāk tā sauktajā postindustriālajā laikmetā un kultūras — tā sauktajā postmodernajā laikmetā.[1] Pāreja uz to sākās, vēlākais, piecdesmito gadu beigās, kas Eiropā iezīmēja atjaunošanas beigu posmu. Dažādās zemēs un dažādos darbības sektoros tā bija straujāka vai lēnāka, un tas arī noteica vispārējo dishroniju, kas nebūt neatvieglo kopainas sniegšanu.[2] Viena daļa no šiem aprakstiem neizbēgami ir tikai pieņēmumi. Un ir zināms, ka nav prātīgi pārmērīgi paļauties uz futuroloģiju.[3]

Tā vietā, lai zīmētu kopainu, kas nevarētu būt pilnīga, sāksim ar kādu iezīmi, kas nepastarpināti nosaka mūsu priekšmetu. Zinātniskās zināšanas ir noteikts diskursa veids. Var teikt arī, ka pēdējo četrdesmit gadu laikā attīstītākās zinātnes ir saistītas ar valodu: fonoloģija un lingvistikas teorijas,[4] saziņas un kibernētikas problēmas,[5] modernās algebras teorijas un informātika,[6] datori un to valodas,[7] tulkošanas problēmas un datorvalodu savietojamības izpēte[8], informācijas uzglabāšanas un datu banku problēmas,[9] teleinformātika un „gudro” termināļu uzstādīšana,[10] paradoksoloģija[11] — lūk, acīmredzamās liecības, turklāt šis uzskaitījums nav pilnīgs.

Šķiet, ka tehnoloģisko pārmaiņu ietekmei uz zināšanām jābūt ievērojamai. Jau ir vai arī vēl tiks skartas to divas galvenās funkcijas: pētniecība un zinību sniegšana. Runājot par pirmo, nespeciālistam saprotams piemērs ir ģenētika, kas teorētisko paradigmu aizņēmusies no kibernētikas. Ir arī simt citu piemēru. Par otro funkciju ir zināms, ka, standartizējot ierīces, padarot tās mazākas un pieejamākas tirgum, jau šodien mainās veids, kā zinības tiek iegūtas, klasificētas, padarītas pieejamas un izmantotas.[12] Var pamatoti uzskatīt, ka informācijas apstrādes aparātu skaita vairošanās ietekmē un vēl ietekmēs zinību apriti tikpat stipri, kā to ietekmēja vispirms cilvēku pārvietošanās līdzekļu (transporta) attīstība un pēc tam skaņu un attēlu pārraides līdzekļu (masu saziņas līdzekļu)[13] attīstība.

Vispārējās pārmaiņas skar arī zināšanu dabu. Tās var nonākt jaunajos kanālos un kļūt efektīvas tikai tad, ja zinības var pārtulkot informācijas vienībās.[14] Tātad var paredzēt, ka viss, ko zināšanu kopumā nevarēs tulkot šādā veidā, tiks atstāts novārtā, un tālāko pētījumu virzība būs atkarīga no nosacījuma, ka tās eventuālajiem rezultātiem jābūt tulkojamiem datorvalodās. Gan zināšanu „ražotājiem”, gan to lietotājiem ir un būs nepieciešami līdzekļi, lai pārtulkotu šajās valodās to, ko vieni no viņiem cenšas izgudrot, bet otri — iemācīties. Pētījumi par tulkošanas mašīnām ir jau krietni pavirzījušies uz priekšu.[15] Līdz ar informātikas hegemoniju spēkā stājas noteikta veida loģika un noteikts prasību kopums, kas jāizpilda, lai izteikumi tiktu atzīti par zināšanu izteikumiem.

Līdz ar to ir sagaidāms, ka zināšanas lielā mērā kļūs ārējas attiecībā pret „zinošo”, kādā punktā, kurā tas atrodas zināšanu procesā. Senais princips, ka zināšanu ieguve ir nesaraujami saistīta ar gara vai pat visas personas izglītību (Bildung), grimst aizmirstībā un turpinās grimt vēl dziļāk. Zinību piegādātāju un lietotāju attiecības ar zinībām sāk līdzināties un līdzināsies vēl vairāk preču ražotāju un patērētāju attiecībām ar precēm, tas ir — attiecībām ar vērtību. Zināšanas tiek un tiks ražotas pārdošanai, un tās tiks patērētas, lai padarītu tās par vērtību atkal citā ražošanā — abos gadījumos mērķis ir apmaiņa. Tās vairs nav mērķis pašām sev un zaudē „lietošanas vērtību”.[16]

Ir zināms, ka pēdējo gadu desmitu laikā tās kļuvušas par galveno ražošanas spēku,[17] un tas ir ievērojami izmainījis aktīvā darbaspēka sadalījumu attīstītajās valstīs[18] un ir grūtākais šķērslis, kas jāpārvar jaunattīstības valstīm. Nav šaubu, ka postindustriālajā un postmodernajā laikmetā zinātne saglabās un vēl vairāk nostiprinās savu nozīmīgumu nacionālo valstu ražošanas spēju rezervēs. Šī situācija pat ir viens no iemesliem, kas liek domāt, ka nākotnē pārrāvums, kas nošķir jaunattīstības valstis, tikai padziļināsies.[19]

Taču šis aspekts nedrīkst likt aizmirst citu — to papildinošu. Uz zināšanām kā uz ražošanas spēkiem nepieciešamu informācijas preci globālajā sacensībā par varu jau tiek un tiks likta augsta — varbūt visaugstākā — likme. Tāpat kā nacionālās valstis sacentās par kontroli pār teritorijām, pēc tam — par kontroli pār jēlmateriālu un lētu darbaspēku, nav neiedomājami, ka nākotnē tās sacentīsies par kontroli pār informāciju. Tādējādi ir pavērts jauns lauks industriālajām un komerciālajām, kā arī militārajām un politiskajām stratēģijām.[20]

Taču šeit aprakstītā perspektīva nav tik vienkārša kā tikko teiktais. Tas tādēļ, ka, padarot zināšanas par preci, nevar palikt neskartas privilēģijas, kas modernajām nacionālajām valstīm bija un vēl ir zinību ražošanā un sadalē. Doma, ka tās pieder sabiedrības „smadzenēm” vai „garam” — valstij — izies no modes līdz ar pretēja principa pieņemšanos spēkā, proti, ka sabiedrība eksistē un progresē tikai tad, ja tajā cirkulējošie ziņojumi ir bagāti ar informāciju un viegli dekodējami. Komunikācijas „caurspīdīguma” ideoloģijai, kas iet roku rokā ar zināšanu komercializāciju, valsts sāk šķist esam necaurspīdības un „trokšņa” faktors. Šāds skatījums rada risku, ka ekonomisko institūciju un valsts institūciju attiecību problēmas kļūs arvien akūtākas.

Jau iepriekšējo desmitgažu laikā pirmās no šīm institūcijām varēja apdraudēt otro stabilitāti jauno kapitāla aprites formu dēļ, kurām dots vispārīgais multinacionālo uzņēmumu nosaukums. Šīs formas paredz, ka ar investīcijām saistītie lēmumi vismaz daļēji nonāk ārpus nacionālo valstu kontroles.[21] Pastāv risks, ka līdz ar teleinformātikas un datortehnoloģiju attīstību šis jautājums vēl vairāk sarežģīsies. Pieņemsim, piemēram, ka tādai firmai kā “IBM” būtu atļauts aizņemt kādu koridoru Zemes orbitālajā laukā un novietot tajā saziņas un / vai datu banku satelītus. Kam būs pieeja pie tiem? Vai tā būs valsts? Vai arī valsts būs tikai viens no lietotājiem? Veidojas jaunas juridiskas problēmas un līdz ar tām jautājums: kurš zinās?

Tātad zināšanu dabas izmaiņas var atbalsoties esošajās valsts varas institūcijās, liekot tām pārskatīt tiesiskās attiecības ar lielajiem uzņēmumiem un vispārīgākā nozīmē — arī ar pilsonisko sabiedrību. Globālais tirgus atjaunojas, atsākas ļoti spēcīga konkurence ekonomikā, beidzas Amerikas kapitālisma hegemonija, noriets iestājas sociālistiskajā alternatīvā, iespējama Ķīnas tirgus atvēršana ārzemniekiem, kā arī citi faktori jau tagad, septiņdesmito gadu beigās, sāk sagatavot valstis nopietni pārskatīt lomu, kas tām bija kopš trīsdesmitajiem gadiem, proti, investīciju aizsardzību, vadību un pat plānošanu.[22] Šajā kontekstā jaunās tehnoloģijas var tikai vairot steidzamas pārbaudes nepieciešamību, jo lēmumu pieņemšanā izmantojamos datus (tātad kontroles līdzekļus) padara vēl mobilākus un vēl pieejamākus pirātismam.

Var iedomāties, ka zinības tā vietā, lai tiktu izplatītas saskaņā ar savu izglītojošo vai politisko vērtību (administratīvo, diplomātisko, militāro) nozīmīgumu, nonāk apritē pa tādiem pašiem tīkliem kā nauda un ka tām nozīmīgs būs ne vairs iedalījums „zināšana / nezināšana”, bet gan, tāpat kā naudai, — „maksājumu zināšanas” / „ investīciju zināšanas”, tas ir, zināšanas, ar kurām notiek maiņa ikdienas dzīves ietvaros (darbaspēka atjaunošana, „izdzīvošana”) versus zināšanu kredīti programmas darbības optimizācijai.

Šajā gadījumā būtu tāds pats caurspīdīgums kā liberālismā. Liberālisms nenozīmē, ka naudas plūsmā vieni nevarētu būt noderīgi lēmumu pieņemšanai, kamēr citi būtu pietiekami labi tikai, lai atmaksātu mūžīgo parādu, kas katram ir pret sociālajām saitēm.

(c) Laikmetīgās mākslas centrs
No franču valodas tulkojusi Ieva Lapinska.

[1] A. Touraine. La société postindustrielle. — Paris: Denoël, 1969; D. Bell. The Coming of Post-Industrial Society. — New York: Basic Books, 1973; Ihab Hassan. The Dismembrement of Orpheus: Toward a Post Modern Literature. — New York: Oxford University Press, 1971; M. Benamou & Ch. Caramello red. Performance in Postmodern Culture. — Wisconsin: Center for Twentieth Century Studies & Coda Press, 1977; M. Köhler. „Postmodernismus: ein begriffgeschtlicher Ueberblick”/ Amerikastudien, 22, 1 (1977).

[2] Literatūrā to klasiskā veidā aprakstījis M. Butors  (M. Butor. Mobile. Etude pour une représentation des Etats-Unis. — Paris: Gallimard, 1962.)

[3] Jif Fowles red. Handbook of Futures Research. — Westport, Conn: Greenwood Press, 1978.

[4] N. S. Troubetzkoy. Grundzüge der Phonologie. — Prague: Travaux du cercle linguistique de Prague, vol. VII, 1939.

[5] N. Wiener. Cybernetics and Society. The Human Use of Human Beings. — Boston: Hougton Miffin, 1949; W.R. Ashby. An Introduction to Cybernetics. — London: Chapman and Hall, 1956.

[6] Sk. Johanesa fon Neimana (Johaness von Neumann, 1903–1957) darbus.

[7] S. Bellert. „La formalisation des systèmes cybernétiques”/Le concept d’information dans la science contemporaine. — Paris: Minuit, 1965.

[8] G. Mounin. Les problèmes théoriques de la traduction. — Paris: Gallimard, 1963. Uzskata, ka datoru revolūcija notika 1965. gadā, kad parādījās jaunā datoru paaudze 360 I.B.M.: R. Moch, „Le tournant informatique”/ Documents contributifs, pielikums IV, L’Informatisation de la societé, La Documentation française, 1978. R.M. Ashby, „La seconde génération de la micro-électronique”/ La Recherche 2 (1970. g. jūnijs), 127 sq.

[9] C. L. Gaudfernan & A. Taib. — „Glossaire”, in P. Nora & A. Minc, „Les banques de données”/ Nouvelle informatique et nouvelle croissance, pielikums L’informatisation…, loc. cit.

[10] L. Joyeux. „Les applications avancées de l’informatique”/ Documents contributifs, loc. cit. „International Resource Development”/ The Home Terminal, Conn., I.R.D. Press, 1979, ziņo, ka mājas termināļi (Integrated Video Terminals) nonāks pārdošanā līdz 1984. gadam un maksās apmēram 1400 ASV dolāru.

[11] P. Watzlawick, J. Helmick-Beavin, D. Jackson, Pragmatics of Human Communication. A Study of Interactional Patterns, Pathologies, and Paradoxes. — New York: Norton, 1967.

[12] J.M. Treijs (Treille) no Ekonomikas un tehnoloģiju sistēmu analīzes un prognozēšanas grupas (GAPSET) paziņo: „Netiek pietiekami daudz runāts par jaunajām iespējām izplatīt to, kas saglabāts atmiņā, it īpaši pateicoties pusvadītājiem un lāzeriem. (...) Drīz ikviens varēs lēti glabāt informāciju, kur vien vēlēsies, un vēlāk varēs to apstrādāt autonomi.” (La semaine media 16, 1979. gada 15. februāris). Pēc National Scientific Foundation aptaujas datiem — vairāk nekā vienam no diviem vidusskolas audzēkņiem šobrīd ir iespēja izmantot datorus un visās mācību iestādēs tie būs jau 1980. gadu sākumā (La semaine media 13, 1979. gada 25. janvāris).

[13] L. Brunel. Des machines et des hommes. — Montréal: Québec Science, 1978. J.L. Missika & D. Wolton. Les réseaux pensants. — Librairie technique et documentaire, 1978. Kvebekas un Francijas videokonferences kļūst par pierastu lietu: 1978. gada novembrī un decembrī notika ceturtais tiešo videokonferenču (caur satelītu Symphonie) cikls starp Kvebeku un Monreālu, no vienas puses, un Parīzi (Parīzes Ziemeļu (Paris Nord) universitāti un Bobūras (Beaubourg) centru), no otras puses (La semaine media 5, 1978. gada 30. novembris). Otrs piemērs ir elektroniskā žurnālistika. Trīs lielu amerikāņu tīklu — ABC, NBC un CBS — studiju skaits ir tā pieaudzis, ka gandrīz visi notikumi tagad var tikt apstrādāti elektroniski un pa satelītu pārraidīti uz Savienotajām Valstīm.Vairs tikai Maskavas birojs strādā pie filmas, kas no Franfurtes nosūtīta pārraidīšanai pa satelītu. Londona ir kļuvusi par lielo packing point. (La semaine media 20, 1979. gada 15. marts).

[14] Informācijas vienība ir bits. Tā definīcijas skat. Gaudferman & Taïb, “Glossaire”, loc. cit. Diskusiju skat. R. Thom, „Une protée de la sémantique: l’information” (1973)/ Modèles mathèmatiques de la morphogènese, 10/18, 1974. Svarīgi, ka ziņojumu transkripcija digitālā kodā ļauj izvairīties no neviennozīmības: sk. Watzlawick et al. op. cit., 98.

[15] Firmas Craig un Lexicon paziņo par kabatas izmēra tulkošanas mašīnu laišanu tirgū: četri modeļi, kuros ir vairākas valodas un ar tām var strādāt vienlaikus; katrā ir 1500 vārdu, atmiņa. Weidner Communication Systems Inc. izstrādājusi Multilingual Word Processing, kas ļauj kāpināt tulkotāja darba vidējo ražību no apmēram 600 līdz 2400 vārdiem stundā. Tajā ir trīs atmiņas: bilingvāla vārdnīca, sinonīmu vārdnīca, gramatikas indekss (La semaine media 6, 1978. gada 6. decembris, 5).

[16] Jürgen Habermas. Erkenntnis und Interesse. — Francfort: Suhrkamp, 1968.

[17] „Par ražošanas un bagātības pamatu (bāzi) (Grundpfeiler) kļūst inteliģence un dominēšana pār dabu cilvēka kā sabiedriska ķermeņa dzīvē,” tādā veidā, ka „vispārīgās sabiedriskās zināšanas, knowledge, kļūst par nepastarpinātu ražotājspēku,” raksta Markss darbā Grundrisse der Kritik der politischen Oekonomie (1857–1858). — Berlin: Dietz, Verlag, 1953, 594. Tomēr Markss pieļauj, ka zinības kļūst par spēku nevis „zināšanu formā, bet gan kā sociālās prakses nepastarpināti orgāni”, tas ir, kā mašīnas: tās ir cilvēka smadzeņu orgāni, veidoti ar cilvēka rokām — objektivēto zināšanu spēks.” Skat.: P. Mattick. Marx and Keynes, The Limits of Mixed Economy. — Boston: Sargent, 1969. Diskusiju par to skat. : J. F. Lyotard. „La place de l’aliénation dans le retournement marxiste » (1969) / Dérive à partir de Marx et Freud, 10/18. — Paris: Union Générale d’Edition, 1973. — Pp. 78.–166.

[18] Divdesmit gadu periodā (1950–1971) darbaspēka (labour force) sastāvs ASV mainījās šādā veidā:
Rūpnīcu, pakalpojumu sfēras un agrārā sektora strādnieki: 62,5 % (1950. gadā), 51,4 % (1971. gadā)
Brīvās profesijas un speciālisti: 7,5 (1950); 14,2 (1971)
Ierēdņi: 30 (1950); 34 (1971)
(Statistical Abstracts, 1971)

[19] Augstākā līmeņa speciālista vai vidusmēra zinātnieka „uzražošanas” laikietilpības dēļ salīdzinājumā ar laiku, kas vajadzīgs jēlmateriālu ieguvei un naudas kapitala pārvietošanai. Pēc Matika vērtējuma sešdesmito gadu beigās mazāk attīstītajās valstīs investīcijas bija 3–5 % no IKP, attīstītajās valstīs — 10–15 % (Mattick. Marx and Keynes, p. 248.).

[20] Nora & Minc. — L’informatisation de la societé, loc. cit., īpaši pirmā daļa: „Les défis”. Arī: Y. Stroudzé, „Les Etats-Unis et la guerre des communications”/Le Monde. — 1978. g. 13.–15. decembris. 1979. gadā telekomunikāciju ierīču vērtība globālajā tirgū bija 30 miljoni dolāru, tiek vērtēts, ka desmit gadu laikā tā sasniegs 68 miljonus (La semaine media 19, 1979. gada 8. marts, 9).

[21] F. de Combret. „Le redéploiment industriel”/ Le Monde, 1978. g. aprīlis, H. Lepage. Demain le capitalisme. — Paris: Le Livre de Poche, 1978; Alain Cotta. La France et l’impératif mondial. — Paris: Presses Universitaires de France, 1978.

[22] Runa ir par „administrācijas vājināšanos”, nonākšanu pie „minimālās valsts”. Šis labklājības valsts noriets sākas vienlaikus 1974. gada krīzi.