Žans Fransuā Liotārs

Autors

Žans Fransuā Liotārs ir dzimis 1924.gadā Versaļā. Viņš ir cēlies no vienkāršu ļaužu vides. Pabeidzis Sorbonu, viņš desmit gadus pavadīja, mācot filozofiju skolās – pirmā darba vieta bija Alžīrijā, kur veidojās viņa politiski radikālie uzskati. Vēlāk kā lektors un filozofijas profesors Liotārs strādāja dažādās institūcijās Parīzes apkaimē. Būdams gados jauns akadēmiķis viņš pieslējās revolucionārai trockistu grupai, kas bija saistīta ar žurnālu Sociālisms vai barbarisms, un vēlāk, 1968. gadā, bija arī aktīvs studentu nemieru dalībnieks. Šajā laikā viņa uzmanības centrā bija jautājums, kā savienot marksismu ar psihoanalīzi, taču abās minētajās doktrīnās viņš vīlās pēc 1968. gada, lai arī turpmāk tiecās saglabāt savu bezkompromisa radikālismu. Viņš pētīja avangarda graujošo iedabu, lietojot to izklāstu par instinktīvām dziņām, ko pats apskatīja grāmatā „Libidinālā ekonomika” (1974). Vēlākos gados Liotārs arvien vairāk ieinteresējās par valodas analīzi un ietekmējās no Vitgenšteina un poststrukturālistiem, piemēram, no drauga Žaka Deridā. Liotārs kļuva plaši pazīstams pēc grāmatas „Postmodernais stāvoklis. Pārskats par zināšanām” publicēšanas (franču valodā - 1979). Šī grāmata bija Kvebekas Universitātes pasūtījums veidot pārskatu par zināšanu stāvokli attīstītajās valstīs, kas varētu modelēt nākotnes universitātes politiku. Minēto grāmatu daudzi sāka vērtēt kā tādu, kas iezīmē postmodernās kustības sākumu. Termini ‘postmodernais’ un ‘postmodernisms’, īpaši mākslā,  patiesībā tika lietoti iepriekš, taču tieši šī grāmata sniedza tiem lielāku izplatību. Postmodernisms kā vispārēja mūsdienu sabiedrības un kultūras teorija vēlāk ātri sazarojās dažādos virzienos. Lai gan Liotārs pats vēlāk apšaubīja modernā/postmodernā nošķīrumu, viņu turpināja uzskatīt par galveno figūru šajā plašajā kustībā; tādās grāmatās kā „Differend” (1983) un daudzos rakstos viņš deva ieguldījumu postmodernās teorijas un postmodernās politikas koncepcijas izveidei. Liotārs devās pensijā 1987. gadā; 1998.gadā viņš mira. Darbā „Postmodernais stāvoklis” Liotārs argumentē, ka zināšanu iedaba un statuss ir mainījies. Industriālais laikmets, kuru raksturoja masu produkcija, zinātniski pētījumi un apgaismības ideāli par racionalitāti un progresu, ir beidzies. Tagad mēs dzīvojam jaunā situācijā, kuru viņš apzīmē kā ‘postmodernu’ – priekšplānā ir informāciju tehnoloģijas, un uzsvērta tiek efektivitāte un tamlīdzīgas pragmatiskas vērtības. Zinātne ir izvērsusies un fragmentējusies nesamērojamos apgabalos un dažādu jomu zinātnieki vairs nerunā vienā un tajā pašā valodā. Turklāt, lai arī zinātniskam izskaidrojumam un tā kārtībai ir šķietami objektīva iedaba, zinātne īstenībā ir balstīta lielo stāstu jeb ‘metastāstījumu’ sērijās, kas attaisno tās eksistenci. Tās ir modernās pārliecības par zinātnes progresu, kas redz saprātu (proti, tā zinātniskajā manifestācijā) kā tādu, kas apsola laimi, labklājību un brīvību. Liotārs apgalvo, ka mēs vairs neticam šiem attaisnojumiem, kas ir zinātnes pamatā. Zinātne ir kļuvusi par vēl vienu valodspēli. Patiesi, jauno laikmetu, kurā tagad dzīvojam, vispārēji raksturo tas, ka ir zudusi ticība metastāstījumiem. Liotārs piedāvā vienu no joprojām ietekmīgākajām postmodernā definīcijām, šī definīcija ietver ‘neticību metastāstījumiem’. Ar ‘metastāstījumiem’ vai ‘lielajiem stāstījumiem’ Liotārs saprot visaptverošos stāstījumus, kurus mēs lietojam, lai attaisnotu aktivitātes, institūcijas, vērtības un kultūras formas. Tās iekļauj ideoloģijas, reliģijas, uzskatus par progresu, psihoanalīzes iedarbību vai ieguvumus no kapitālisma un citus plašus pieņēmumus, kas lielā mērā ir pamatā tam, ko mēs domājam un darām. Tagad tiecamies domāt par metastāstījumiem kā par valodspēlēm, kas ir patiesas tikai tiem, kuri tajās piedalās, un ir nesavienojamas viena ar otru. Esam zaudējuši ticību universālajām pārliecībām un teorijām. „Postmodernais stāvoklis”, iespējams, ir vislabāk zināmais un galvenais postmodernais teksts, - varētu pieļaut, ka tā salīdzinošās skaidrības dēļ. Lielākā daļa vēlākā laika tekstu, - gan citu, gan Liotāra sarakstīto, ir ļoti sarežģīti un neskaidri. Virkne postmoderno teorētiķu, kuri attīstījuši Liotāra tēzes daudzos un bieži vien pretrunīgos veidos, ir paplašinājuši un izstrādājuši viņa uzskatu par to, kā mēs dzīvojam postmodernā laikmetā. Viņu uzskatiem raksturīgs tas, ka modernisms tiek skatīts ‘Apgaismības projekta’ jēdzienos, kas centās radīt racionālāku pasauli ar brīvību, labklājību un laimi visiem. Tika uzskatīts, ka racionalitāte izpaudās zinātnē un tehnoloģijās, kapitālismā, liberālā valsts iekārtā, kā arī efektīvākā sabiedrības kā tādas organizēšanā, lai arī eksistē citas Apgaismības projekta versijas, kas izpaužas sociālismā, marksismā, anarhismā un citās modernās ideoloģijās. Apgaismības projekta faktiskais iznākums iekļauj industrializāciju, urbanizāciju, šķirās iedalītu sabiedrību un šķiru konfliktu. Ir radītas lielas bagātības, taču līdzās pastāv arī masu nabadzība. Ir bijusi liela brīvība, taču arī pasaules kari un totalitārisms. Ir arī bijuši lieli zinātniski panākumi, taču tos pavada kodoliznīcināšanas draudi un vides destrukcija, kas apdraud visu cilvēci. Šīs šausmas ir iedragājušas mūsu ticību saprātam, zinātnei un progresam. Turklāt vairāku domātāju, piemēram, Deridā un Fuko teksti izjautā mūsu ticību saprātam un mūsu spējām spriest neatkarīgi. Rezultātā Apgaismības projekts ir diskreditēts un piedzīvojis krahu; ticības zudums universālajām teorijā ir tā simptoms. Taču postmodernisms ir kas vairāk, nekā tikai intelektuāla vilšanās. Industriālā, šķirās balstītā sabiedrība ir radījusi postindustriālu, patērniecības virzītu, mēdiju pārvaldītu, globalizētu sabiedrību, kurā sociālā šķira un (dažos gadījumos) nacionālā vai cita veida identitāte ir zudusi vai arī kļuvusi nedrošāka nekā agrāk. To, kas mēs esam, tagad var izvēlēties daudz brīvāk, nekā jebkad pagātnē. Tas attiecas arī uz politiskajām un citām identitātēm, ko tagad var izvēlēties patērnieciskākā veidā. Postmodernisti iebilst, ka jaunais laikmets, kurā esam iegājuši, ir fragmentācijas, identitātes zuduma un daudzveidīgu uzskatu laikmets. Industriālā modernisma politika koncentrējās šķirās balstītās partijās ar universālām ideoloģijām. Masu partijas vēl joprojām eksistē, taču tās ir kā iztukšotas versijas, kas vairs nav tik uzticīgas sociālismam, konservatīvismam vai jebkādai citai ideoloģijai. Tās vairs nepraktizē masu līdzdalību un automātisku atbalstu no vecajiem balsotājiem, tādēļ tām ir jādzenas pēc balsīm. Elektorāts mūsdienās ir nepastāvīgāks un patērnieciskāks. Postmodernais politikas skatījums lielā mērā balstās jauno sociālo kustību izaugsmē un jaunajā politiskajā dienas kārtībā, ko ar tām asociē: identitātes un dzīvesstila politikā, piemēram, seksualitātes politikā; neliela mēroga nacionālisma un reģionālisma politikā, un arī specifisku problēmjautājumu, piemēram, vides politikā. Lai arī Liotārs šaubījās par to, cik liels ir lūzums starp modernismu un postmodernismu, pēdējos darbos viņš attīsta versiju par to, kas nāk no Vitgenšteina uzskatiem par valodu. Proti, par to, ka valoda attīstās dabiski, līdztekus cilvēka praktiskajām darbībām un dzīves formām, lai izveidotu plašu salīdzinoši nošķirtu ‘valodspēļu’ tīklojumu, kurā katrai valodspēlei ir pašai savi koncepti un nosacījumi. Attiecīgās valodspēles ir neaizstājamas gadījumos, kad saduras praktiskās darbības un dzīves formas, un nav augstākas valodas, kas varētu aptvert abas, kā arī nav ‘metavalodas’, kas varētu atrisināt atšķirības. Liotārs ir nesamierināmi naidīgs pret jebkuru metastāstījumu vai lielo teoriju, kas informē politisko praksi, lai cik labdabīga tā šķistu. Tām var pieskaitīt pilnvērtīgas ideoloģijas, piemēram, marksismu, sociālismu, nacionālismu, liberālismu, fašismu u.c., kā arī mazāka mēroga sociālās inženierijas vai ekonomiskās politikas uzskatu sistēmas. Liotārs vienlīdz nosoda tās visas – kā totalitāras. Viņš ir pārliecināts, ka cilvēka sociālajai dzīvei piemīt tāds radošums un daudzveidība, ka neviena metavaloda vai metastāstījums, vai lielā teorija nevar to patiesīgi atspoguļot. Svarīgāk ir tas, ka, jebkurš mēģinājums sabiedrībai uztiept kādu no minētajām sistēmām, iekļauj vardarbību, netaisnību, kā arī, samazinot daudzveidību un radošās izpausmes, marginalizē tos, kuri nepakļaujas. Var teikt, ka zināmā mērā šāda veida postmodernā analīze ir izraisījusi lielāku iejūtību pret minoritāšu vajadzībām liberālajās demokrātijās, pret politikām, kas izveidojušās no multikulturālisma, kā arī pret liberālās teorijas modifikācijām. Taču Liotārs turpina argumentu. Viņš, balstoties uz tiem pašiem pamatiem par izņēmumu apspiešanu un daudzveidības un radošuma samazināšanu, ir vienozīmīgi naidīgi noskaņots pret jebkādu vispārējo vienprātību, lai cik ‘saprātīga’ tā varētu šķist. Tieksme uz kompromisiem un  saprātīgumu tiek stingri noliegta. Liotārs dažbrīd runā tā, it kā filozofijai varētu būt kāda nozīme, izskaidrojot atšķirības starp konfliktējošajām valodspēlēm (piemēram, starp darba devēju un strādnieku perspektīvām kapitālistiskajā sistēmā). Liotāra politika ir nemitīga protesta un konflikta politika ar šķietami neesošu konstruktīvas vienošanās iespējamību. Viņš ir tik galējs un nekritisks, noliedzot teoriju un vienprātību kā kaut ko sliktu un uzsverot daudzveidīguma un atšķirīguma labās puses, ka grūti saprast, kā viņam vispār šķiet iespējama produktīva politika. Citu postmodernistu un poststrukturālisma domātāju, piemēram, Deridā, Fuko vai Bodrijāra gadījumā protesta politika marginalizēto un bezspēcīgo vārdā varētu būt vērtība, taču Liotārs šķiet pārāk galējs praktiskajos nosacījumos. Postmodernā perspektīva kopumā ir atvērta kritikai. Viens no iespējamiem pārmetumiem ir par to, ka eksistē pārāk daudz kontinuitātes un pārklāšanās ar modernismu, lai postmodernisms varētu tikt uzskatīts par patiesi jaunu laikmetu; šim viedoklim Liotārs pats sliecās pievienoties. Postmodernais modernisma vērtējums arī ir pārāk ierobežojošs; definēt modernismu Apgaismības projekta ietvaros nozīmē kariķēt modernismu. Turklāt postmodernisma relativitāte un universālo patiesību priekšstatu noliegums apdraud paša pretenzijas. Noliedzot metastāstījumus un lielās teorijas, viss postmodernais vērtējums, tajā skaitā arī Liotāra pienesums, pats kļūst par metastāstījumu un tikpat lielu teoriju kā tās, kas tiek noliegtas. Tomēr postmodernā teorija un Liotāra versija ir saistoša un rosinoša, izaicinoša un nozīmīga.   Fifty Major Political Thinkers, ed. Adams, R. W. Dyson, Routledge: 2003. p. 236-240. No angļu valodas tulkojusi Iliāna Veinberga.