Kad akls cilvēks pieskaras tavai sejai

Tadeušs Dombrovskis (Tadeusz Dąbrowski) ir viens no pazīstamākajiem savas paaudzes poļu dzejniekiem. Viņ's ir piecu dzejoļu krājumu autors un vairāku nozīmīgu Polijas un starptautisko literāro balvu ieguvējs. Jaunākais dzejoļu krājums "Czarny kwadrat" (Melnais kvadrāts; a5, Kraków, 2009) ticis tulkots gan vācu, gan angļu valodā; tūlīt pēc viesošanās Dzejas dienās un Survival Kit festivālā Rīgā autors devies uz Ņujorku, lai piedalītos sava dzejas krājuma iznākšanas lasījumos Amerikā. Rīgā ar Tadeušu Dombrovski sarunājās Ivars Šteinbergs.

Ivars Šteinbergs: Kas ir izmainījies jūsos, jūsu rakstīšanā, kopš sākāt rakstīt? Kas palicis nemainīgs?

Tadeušs Dombrovskis: Iesākumā, teiksim, pirms divpadsmit gadiem, es rakstīju daudz intuitīvāk, ticēdams, ka dzeja ir komponents, drīzāk – realitātes stūrakmens, un man tas tikai jāatrod un jāapraksta. Vai jānokopē ar vārdu palīdzību. Kādu laiciņu vēlāk man dzeja šķita kā radioaktīvs elements, es rakos cauri tūkstošiem tonnu akmeņu, lai izvilktu dažus gramus dzejas. Šobrīd es vairāk esmu ieinteresēts akmeņos, tajā, ko dzejolis nepasaka, un tādejādi – izsaka to daudz spēcīgāk un precīzāk. Es koncentrējos uz valodu, taču ne tāpēc, lai piekoptu lingvistisku akrobātiku, bet tikai, lai saklausītu tukšās telpas mūsu sarunās. Mani interesē vārdu otrā puse. Tieši tur mākslinieks, dzejnieks var pa tiešām satikt savu uztvērēju.

Milošs, Šimborska, it īpaši Ruževičs ir ietekmējuši jūsu darbu; jūs esat minējis arī Švetļicki un citus autorus no poļu dzejas tradīcijas kā jums nozīmīgus, bet kas būtu tā literatūra no Polijas ārienes, kas bijusi jums vistuvākā un kāpēc?

Ir daudz balsu, kurās es dzirdu daļu sevis: Homērs, Dante, Helderlīns, Benns, O'Hara, Hīnijs, tātad, kā redzat, pilnīgi atšķirīgas estētikas. Taču problēma ir tā, ka es neesmu drošs, vai ir iespējams dzeju tulkot, vai, ja mēs lasām tulkotu dzeju, vai mēs tiešām lasām to pašu dzejnieku. Es baidos, ka ne. Mana skepse attiecas arī uz manas dzejas tulkojumiem. Vienmēr, kad cittautu lasītājs saka: "tas izklausās lieliski", es sabīstos, ka tas ir tikai tulkotāja nopelns, ka mani dzejoļi vācu vai angļu valodā ir labāki nekā oriģinālā (smejas). Tulkošana ir kā "kluso telefonu" spēle. Nedaudz vairāk es uzticos tulkotai prozai. Pie grāmatām, kas mani pēdējo gadu laikā tiešām ir aizkustinājušas, varu pieskaitīt Šandora Māras "Debesis un zeme", "Dumpinieki" un "Greizsirdīgie", Nabokova "Ada", Lesigas "Instruktāža nokāpšanai ellē" un Jūlijas Cē "Spēles instinkts". Šandora Māras prozā ir lielisks dzejnieks. Viņš nogremdējas pasaulē, lai uzreiz atgrieztos pie sava viengabalainā "es", kas sevi pārlieku labi apzinās. Taču šajā starplaikā viņš atrod noslēpumu, šajā "starp" viņš rod tīrāko dzeju. Viņa darbi ir zaudējumu māksla. Skaistums viņam nozīmē kaut ko zaudēt. Zaudējums viņam ir debešķīgu sāpju avots. Tas ir vienkārši brīnišķīgi.

Ko Zagajevskis un viņa paaudzes dzejnieki nozīmē jaunākajiem poļu autoriem?

Katrs dzejnieks no Zagajevska paaudzes, tā sauktā Jaunā Viļņa, ir diezgan atšķirīga poētiskā individualitāte, lai arī septiņdesmito gadu sākumā grupējuma politiskās noslieces viņus vienoja. Šobrīd Zagajevska, Kriņicka, Ļipskas un Kornhauzera poētiskie stili ir pilnībā atšķirīgi literārie visumi. Man Zagajevskis ir nozīmīgs galvenokārt kā pretstats jaunās poļu dzejas "barbariskajai" estētikai (kas aizgūta, cita starpā, no Ņujorkas Dzejas skolas). Viņš joprojām tic dzejas un dzejnieka ētosam. Es Zagajevski augsti vērtēju pat brīžos, kad viņa dzejoļi tuvojas patosam. "Pacenties apdziedāt šo klibo pasauli" – viņš raksta vienā no saviem pazīstamākajiem darbiem. Un tieši to arī viņš dara. Viņa valoda atšķiras no manējās, bet man patīk lasīt viņa dzeju kā pretlīdzekli mūsdienu poļu rakstniecībā sastopamajai viduvējībai un nihilismam.

Kādā intervijā, atbildot uz jautājumu par situāciju mūsdienu poļu dzejā, jūs teicāt, ka popkultūras un citu faktoru dēļ dzeja tiek marginalizēta. Vai šī parādība jūs uztrauc, vai arī jūs uz to skatāties kā uz nenovēršamu procesu?

Vainu vajadzētu piedēvēt popkultūrai, taču, no otras puses, arī jaunajiem dzejniekiem, kuri ir zaudējuši lasītāju no sava redzesloka, kuri netic, ka lasītājs ārpus literārā geto vispār eksistē. Un tādēļ viņi raksta ārkārtīgi hermētiskus gabalus saviem kolēģiem un dažiem kritiķiem - "dzejas baznīcas priesteriem", kā teiktu Vitolds Gombrovičs.

Manā skatījumā, dzejolim (kaut pirmajā līmenī) vajadzētu sniegt iespēju saprast. Protams, katrs lasītājs no dzejoļa var iegūt tikai tieši tik daudz, cik viņš ir pelnījis, taču domāju, ka tekstam pat bez zināšanām par tā dziļākajiem slāņiem vajadzētu lasītājam nodrošināt baudu.

Dzejnieki nekad nav spējīgi tieši izteikt to, ko vēlas. Ja esi īsts dzejnieks, tad nekad nevari zināt, kad nāks dzejolis un ko tas nesīs. Dzejolis vienmēr ir mazliet nepaklausīgs. Protams, es cenšos turēties disciplīnas robežās, bet dzejolis pastāvīgi aizbēg no manis prom, un šī distance starp manu ieceri un galējo versiju ir visnozīmīgākā un fascinējošākā lieta rakstīšanā. Šī distance ir sevis izprašanas mērs. Dzejolis ir labs tad, ja es varu no tā kaut ko jaunu par sevi iemācīties. Bet – atgriežoties pie popkultūras – nedaudz optimistiskāks skata punkts: paradoksāli, ka trivialitātes laikā dzejas lasīšana ir kaut kas līdzīgs anarhistiskam žestam, tāda kā sadumpošanās. Tātad – mēs varētu pat teikt, ka, lai arī mūsdienās mazāk cilvēku lasa dzeju, tā, ļoti iespējams, ir kļuvusi svarīgāka un sniedz tās lasītājiem eksistenciālu pārdzīvojumu.

Tomašs Ružickis nesen apgalvojis, ka pašreizējā poļu dzejnieku paaudze varētu būt pirmā poļu literatūrā, kas drīkst rakstīt ko un kā vēlas. Kādas ir jūsu domas?

Tomeks droši vien domāja politisko mudžekli, kas izzuda pēc komunisma režīma sabrukuma. Man dzejā nav tādu "tēmu" (vai tām ir sekundāra nozīme). Es varu iztēloties ļoti vāju dzejoli par mīlestību un spēcīgu – par politiku, kas piedevām būtu izcils erotisks dzejolis. Tēma dzejā līdzinās tēmai mūzikā. Sarunas sākumā sacīju, ka dzeja parādās aiz vārdiem un tēmām. Es nezinu, kas īsti ir dzeja, iespējams, tas ir tas, ko tu jūti, kad akls cilvēks pieskaras tavai sejai.