Bibliotēka
26.09.2008

Ja nu kāds gribētu patiesību

Komentē
0
Saglabā

 

Foto: Łukasz Schreier

Tadeušs Dombrovskis (Tadeusz Dąbrowski) ― dzejnieks, esejists, literatūras žurnāla Topos redaktors. Dzimis 1979. gadā, dzīvo Gdaņskā. Darbi regulāri tiek publicēti visos lielākajos Polijas kultūras izdevumos un atrodami arī citviet izdotos medijos: Akzente, Sprache im technischen Zeitalter, manuskripte, Lichtungen, The Reader, Poetry Ireland, Seam, Other Poetry, A2 kulturní týdeník u.c.  Polijas literatūrā ienācis agri ― 1999. gadā ar krājumu „Izsitumi” (var lasīt arī kā: ‘nupat izceptie [cepumi]’ ― Wypieki), kam seko dzejas grāmatas: „e-meils” (e-mail, 2000), „mazurka” (mazurek, 2002) un jaunākais: „Te Deum” (2005, 2008).

Sakārtojis divas poļu mūsdienu dzejas antoloģijas: „Antologia wierszy 1976-2006”, kā arī „Poza słowa” (virsrakstu var lasīt gan kā: ‘ārpus vārdiem’, gan ― ‘vārda poza’; ietver pēc 1975. g. debitējušos autorus), kas tiek vērtēts kā viens no būtiskākajiem dzejas apkopojumiem Polijas nevienkāršajā literatūras telpā pēdējo desmit gadu laikā, ar „nevienkāršu” saprotot situāciju, kurā pastāv vairāki mainīgi literatūras atzari šībrīža rakstītajā dzejā vien, par runājamo un ar citiem medijiem saistīto poētisko tekstu kopumu nemaz nerunājot.

Autors saņēmis daudz literāru apbalvojumu, starp kuriem būtiskākie ir Poļu Kultūras Fonda balva, ko piešķīris Tadeušs Ruževičs (2006) un šogad saņemtā Hubert-Burda-Preis. Regulāri veido grāmatu apskatus Polijas televīzijas kultūras kanālā (TVP Kultura).

Poļu kritiķi, kuri ar vienprātību parasti neizceļas, visi kā viens uzsver Dombrovska dzejas veidoto tiltu starp pagājušā gadsimta vidus posma jaudīgāko autoru-klasiķu paaudzi (kam pieder, līdz ar nobelistiem, Tadeušs Ruževičs un Zbigņevs Herberts) un stilistiku un pazīmju kopumu, kas raksturo dzeju no 80. gadiem līdz šim brīdim. Nenopietnāk uzsvērts arī tiltiņš starp ikdienišķām dilemmām un drošiem metafizikas tēmu izvērsumiem.

Publikācijā ietverti dažādu gadu dzejoļi.

I.B.

 

Ja nu kāds gribētu patiesību

Visam par vēlu, nekam par agru

Atkal negaidīti satiksimies pēc gadiem,
ar iepriekšēju nodomu jauksim alu ar vīnu
un šņabi, lai nakts vidū dotos ar riteņiem
izbraukt pa rajonu, negaidīti triecoties augstajās

apmalēs, taranējot puķu dobes, skrāpējot vaigus
ar negaidīti izaugušiem zariem, lai ne-
gaidīti pēc tam nogāztos un, stumjot
sašķiebušos riteņus, atnāktu pie manis apkopt

brūces, pēc tam liktos gulēt, lai agri no rīta
kopotos negaidīti kā dzīvnieki, no
bailēm, ka atgriezīsies negaidīti kaut kas,

ko jutām pirms gadiem, kopojoties kā cilvēki.


* * *
Dievs, Tu Neveikli lielais, atkal jau gribēji mazināt
korķus, un saskrējās četri smagie. Nepaspēji

šķaudot aizlikt mutei priekšā roku, un viesuļvētra
nopostīja Floridu. Nebrīnies, ka daļa no mums

ikdienā staigā bruņās, aiz kurām
neredzēt Tevi. Reizēm arī es baidos,

vai savos lielajos pirkstos maz mani
dzīvu uz to pusi pārnesīsi.


Agņeškai

Es gribētu spēt tevi aprakstīt, bet nerakstīt sievietes
vai erotikas žanrā, aprakstīt tevi tā, it kā tu būtu radīta
tikai man, it kā tu būtu pirmais cilvēks,
ko redzu, un it kā es būtu pirmais cilvēks, kas
uz tevi skatās. Neprotu. Mēģināju. Katrs
apraksts bija tikai

mana skatiena, dzirdes, ožas, taustes, garšas
vai jūtu apraksts. Nespēja aprakstīt tevi ― tā ir
cena, kādu maksā
par uzticamību.


* * *
Kad iznācām no lētas viesnīcas pēc divām stundām
zvērīga seksa, teicu, ka šodien ir
svētdiena, bet es neesmu bijis baznīcā, un viņa tad:

Iešu tev līdzi kaut vai uz baznīcu, ja
tu gribi.
Līdz šai baltai dienai nezinu, vai ar viņas muti
runāja sātans vai Dievs (šķita, tie abi

runā to pašu un vienā laikā), kas
te par ko cīnījās un kāpēc

man bija jākļūst par mācītāju.


Mīlas diskursa fragmenti

Pieķēru viņu pāršķiram lapas
pornogrāfiskā žurnālā. Norādīdams ar pirkstu uz kaila
vīrieša bildi, es jautāju: Kas tas ir?

Ceci n’est pas une pipe, ― viņa atbildēja,
paņemot mani savu kāju iekavās. Bet šodien,
pārnācis agrāk no darba, gaitenī

uzskrēju kailam vīrietim, jautāju:
Kas tas ir? ― rādot uz viņu vai drīzāk
viņa vīrietību ar vēl svaigu lūpu krāsu. Tā ir

pīpe, ― man atteica sieviete, ar kuru
es aizvien vēl guļu, jo nespēju pierādīt viņas
nodevību.


* * *
Vārds ābols neietver nekādu patiesību
par ābolu, tāpat kā tā forma, krāsa, smarža
un garša. Patiesība nav apskatāma, saožama
un garšojama. Sakot ābols, tu uzreiz to apēd.

Starp vārdu ābols un ābola patiesību
notiek ābols. Vieta starp vārdu nāve
un nāves patiesību ir vislielākā. Tajā notiek
dzīve. Starp vārdu patiesība un patiesību notiek

nāve.


Apraudāšana no nākotnes

Tēt, kur Tevi atradīšu, minerālūdens glāzē,
maizē, augsnē istabas augiem, musli pārslās?

Ābolā vai arī kāpurā, kas nekad nemirst,
sarkanu ķiršu pāra neprecīzajā rīmē?

Vairāk tajā, kas sāp, vai vairāk tajā, kas tīk,
spirtā vai sulā, zālē, debesīs vai manī?


* * *
Ja aizvien vēl esi tu pats, tad nevari neskumt
pēc vistas sautējuma, kultūras rīta, Frenka
Bleka, Alena, Tarantino un manis.
Tev noteikti pietrūkst to šaubu mirkļu,

kuru dēļ biji, kas biji. Apsveru arī tādu
iespēju: tu esi tīrs prieks, sajūsmas
mākonītis. Kādēļ tad tev domāt par mani, bet man
par tevi? Patiesībā zinu ― sēdi sakuplojuša

koka pavēnī, nošmulējies ar jūlija mīkstumu,
dzirdi, ka es tevi saucu, bet neatsaucies,
lai neizbiedētu putnu, kurš tobrīd tiesā līdz sāpēm
laimīgu slieku. Tu klusē, pilnīgi

pārliecināts, ka vēl brīdi,
un es tevi atradīšu.


* * *
Trīsdesmitgadīgs puika, svēti pārliecināts
par savu nemirstību.

Puika ar bāli gaišzilu ādu kā debesu
marmors.

Puika, kurš gāžas man virsū ar  kapu plāksni
naktī. Bezmiega sapnī.

Kāds, kurš netverami  parādās un pazūd
kā melns kvadrāts uz melna fona.


* * *
Otrā istabā guļ tēvs, lasot pirms miega.
Viņš vienmēr devis man visu, kas vajadzīgs.
Man tā šķiet, ka esmu viņam pa prātam.

Guļam blakus istabās, ir kluss, dzirdams, kā
radiatoros šņākuļo ūdens. Plūst laiks. Ko vairāk
es varētu darīt, ieskaut viņu bezgalībā, atkārtot:

mīlu tevi? Nedomāju vis. Tāpēc guļu un domāju
par viņa veco sirdi un tai pierakstīto
sarūkošo sitienu skaitu. Tik daudz mīlestības, ar kuru

nav ko iesākt.


* * *
Nekurināts vagons nakts vilcienā; tiem,
kas te palikuši pret konduktora gribu
un sēž bez gaismas, nosaluši nejūtīgi,
katrs savā kupejā, tiem noteikti ir kaut
kas uz sirdsapziņas. Iedomājos,
ka vagons no sastāva atkabinās, pazūd
no vilcienu saraksta. Cik tādu vagonu
riņķo pa pasauli. Cik tādu vagonu riņķo
manī. Cik nekurinātu vagonu
nesaskriesies ar mani nekad.


Ja nu

kāds gribētu patiesību
par laikiem, kuros es dzīvoju,
es viņam teiktu tā:

Manu acu priekšā mīlestība
pārtapa seksā,
sekss pornogrāfijā,
pornogrāfija
mīlestībā.

Daudzkārt.
Un aizvien straujāk.

 

No poļu valodas atdzejojusi Ingmāra Balode.

Tadeušs Dombrovskis

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!