Maskava-Gailīši

Maskava. Ceļā uz Kurskas staciju

Visi saka: Kremlis, Kremlis. No visiem par to dzirdu, bet pats ne reizes neesmu redzējis. Cik reižu jau (tūkstoš reižu), piedzēries un paģirās, esmu gājis pa Maskavu no ziemeļiem uz dienvidiem, no rietumiem uz austrumiem, no viena gala uz otru galu, cauri un kā pagadās — un ne reizes neesmu redzējis Kremli.

Lūk, vakar atkal neredzēju, — bet visu vakaru taču mētājos pa tām vietām, un nevarētu pat teikt, ka būtu īpaši piedzēries: izkāpis Savjolovas stacijā, es sākumam tūlīt pat iedzēru glāzi zubrovkas, jo zinu pēc pieredzes — kā rīta dekoktu cilvēki neko labāku vēl nav izgudrojuši.

Tā. Glāze zubrovkas. Pēc tam — Kaļajeva ielā — otra glāze, tikai vairs ne zubrovka, bet koriandra uzlējums. Viens mans paziņa teica, ka koriandrs uz cilvēku iedarbojoties antihumāni, tas ir, stiprinādams visus locekļus, atslābina dvēseli. Ar mani nez kādēļ notika otrādi, tas ir, dvēsele augstākajā mērā stiprinājās, bet locekļi atslāba, lai gan piekrītu — arī tas ir antihumāni. Tādēļ turpat, Kaļajeva ielā, es pievienoju vēl divus kausus Žiguļu alus un alb-de-desertu no kakliņa.

Jūs, protams, jautāsiet: un tālāk, Veņička, tālāk — ko tu dzēri? Bet es arī pats lāgā nezinu, ko es dzēru. Atceros — to es atceros skaidri — Čehova ielā es izdzēru divas glāzes mednieku rūgtā. Bet es taču nevarēju šķērsot Dārzu loku, neko nedzēris? Nevarēju. Tātad, es dzēru vēl kaut ko. Bet pēc tam es gāju uz centru, jo ar mani vienmēr ir tā: kad meklēju Kremli, es katrā ziņā nokļūstu Kurskas stacijā. Patiesībā man arī vajadzēja Kurskas staciju, nevis centru, bet es tomēr devos uz centru, lai kaut reizi uz Kremli paskatītos: viss viens taču, domāju, nekādu Kremli es neieraudzīšu, bet nonākšu tieši Kurskas stacijā. Žēl man tagad gandrīz līdz asarām. Nevis tādēļ, protams, žēl, ka Kurskas stacijā es vakar tā arī nenonācu. (Sīkums: nenonācu vakar — nonākšu šodien.) Un, protams, ne jau nu tāpēc, ka no rīta pamodos nezināmā trepju telpā (izrādās, es vakar tur biju apsēdies uz pakāpiena, skaitot no apakšas, četrdesmitā, piespiedis pie sirds koferīti — un tā arī aizmidzis). Nē, ne tādēļ man žēl. Žēl man ir, lūk, kādēļ: es tikko sarēķināju, ka no Čehova ielas līdz tai trepju telpai es iedzēru vēl par sešiem rubļiem — bet ko un kur es dzēru? un kādā secībā? Par svētību sev dzēru vai nē? Neviens to nezina un nekad vairs neuzzinās. Mēs taču tā arī nezinām līdz šai baltai dienai: vai cars Boriss nogalēja careviču Dmitriju, vai otrādi?

Kas tā par trepju telpu, man nav ne mazākās nojausmas līdz pat šai dienai; bet tā arī vajag. Viss ir labi. Visam pasaulē jānotiek lēnām un nepareizi, lai cilvēks nekļūtu lepns, lai cilvēks būtu skumjš un apjucis.

Kad izgāju ārā, bija jau gaišs. Visi zina — visi, kas nemaņā nokļuvuši trepju telpā, bet, gaismai austot, no tās izgājuši, — visi zina, kādu smagumu sirdī es nesu pa šiem četrdesmit pakāpieniem un kādu smagumu iznesu ārā no šīs svešās trepju telpas.

“Nekas, nekas,” es sev teicu, “nekas. Lūk — aptieka, redzi? Bet tur — tas pidars brūnā jakā trotuāru kasa. Arī to tu redzi. Nu lūk, tad nomierinies. Viss notiek, kā tam jānotiek. Ja gribi iet pa kreisi, Veņička, ej pa kreisi, es neuzstāju. Ja gribi iet pa labi — ej pa labi.”

Es aizgāju pa labi, viegli grīļodamies no aukstuma un bēdām, jā, no aukstuma un bēdām. O, šī rīta nasta sirdī! o, nelaimes iluzorums! o, bezcerība! Kā ir vairāk šajā nastā, kuru neviens vēl nav nosaucis vārdā, kā tajā ir vairāk: paralīzes vai nelabuma? nervu izsīkuma vai nāves skumju kaut kur sirds apvidū? Bet, ja no visa vienādi, tad kā tur tomēr tajā visā ir vairāk: stinguma vai drudža?

“Nekas, nekas,” es teicu sev pašam, “piesedzies no vēja un lēnītēm ej. Un elpo tā reti, reti. Tā elpo, lai ceļgali pret kājām nesistos. Un kaut kur ej. Vienalga, kur. Pat ja iesi pa kreisi — nonāksi Kurskas stacijā; ja taisni — vienalga Kurskas stacijā. Tādēļ ej pa labi, lai nonāktu tur pavisam droši.”

O, niecība! O, efemerums! O, bezspēcīgākais un apkaunojošākais laiks manas tautas dzīvē — laiks no rītausmas līdz veikalu atvēršanai! Cik daudz gan lieka sirmuma tas ievijis mūsos visos, skumstošajos šatenos bez mājām un miera! Ej, Veņička, ej.

Maskava. Kurskas stacijas laukums

Nu lūk, es taču zināju, ko saku: iesi pa labi — noteikti nonāksi Kurskas stacijā. Tev bija garlaicīgi šajās pastaigās, Veņička, tu gribēji rosību — tad arī saņem savu rosību...

— Tu beidz, — es kratījos no sevis vaļā, — vai tad man tava rosība vajadzīga? vai tavi cilvēki man vajadzīgi? Lūk, pat Pestītājs, un pat Mammai savai miesīgai, arī teica: “Kas man gar tevi?” Bet vēl jo vairāk man — kas man gar šiem rosīgajiem un apnicīgajiem?

Es labāk atbalstīšos pret kolonnu un aizmiegšu acis, lai nebūtu tik nelabi...

— Protams, Veņička, protams, — kāds augstumos iedziedājās tik klusu, tik maigi-maigi, — aizmiedz, lai nebūtu tik nelabi.

O! Pazīstu! Tie atkal ir viņi! Tā Kunga eņģeļi! Tie atkal esat jūs?

— Nu, protams, mēs, — un atkal tik laipni!...

— Bet ziniet ko, eņģeļi? — es pajautāju, arī klusu-klusu.

— Ko? — atbildēja eņģeļi.

— Grūti man...

— Jā, mēs zinām, ka grūti, — nodziedāja eņģeļi. — Bet tu pastaigā, būs vieglāk. Un pēc pusstundas veikals atvērsies: šņabītis tur, tiesa, no deviņiem, bet sarkano uzreiz iedos...

— Sarkano?

— Sarkano, — dziedoši atkārtoja tā Kunga eņģeļi.

— Aukstu?

— Aukstu, protams...

O, cik es kļuvu satraukts!..

— Jūs sakāt: pastaigā. Pastaigā, būs vieglāk. Bet staigāt jau tieši negribas... Jūs taču paši zināt, kā tas ir manā stāvoklī — staigāt!..

Eņģeļi paklusēja. Bet pēc tam atkal iedziedājās:

— Bet tu, lūk, ko: tu ieej stacijas restorānā. Varbūt tur kaut kas arī ir. Tur vakar heress bija. Nevarēja taču vienā vakarā visu heresu izdzert!..

— Jā, jā, jā. Es iešu. Es tūliņ iešu, noskaidrošu. Paldies jums, eņģeļi.

Un viņi tā klusu-klusu nodziedāja:

— Uz veselībām, Veņa...

Bet pēc tam tā maigi-maigi:

— Nav par ko...

Cik viņi mīļi!.. Nu ko... Ja jāiet, tad jāiet. Un cik labi, ka vakar dāvaniņas nopirku, — nevar taču uz Gailīšiem braukt bez dāvaniņām. Uz Gailīšiem bez dāvaniņām nekādi nedrīkst. Tie bija eņģeļi, kas atgādināja man par dāvaniņām, jo tie, kuriem tās pirku, paši atgādina eņģeļus. Labi, ka nopirku... Bet kad tu vakar tās nopirki? atceries... ej un atceries...

Es sāku iet pāri laukumam — pareizāk sakot, nevis iet, bet vilkties. Divas vai trīs reizes es apstājos — un sastingu uz vietas, lai mazinātu sevī nelabumu. Jo cilvēkā nav tikai viena pati fiziskā puse; arī garīgā puse viņā ir, un ir — vēl vairāk —, ir mistiskā, pārgarīgā puse. Tad lūk, katru brīdi es gaidīju, ka mani — laukuma vidū — apšķebinās no visām trim pusēm. Un atkal apstājos un atkal sastingu.

— Tomēr, kad tu vakar nopirki savas dāvaniņas? Pēc mednieku rūgtā? Nē. Pēc mednieku rūgtā man dāvaniņas nebija prātā. Starp pirmo un otro glāzi? Arī nē. Starp tām bija trīsdesmit sekunžu pauze, bet es neesmu pārcilvēks, lai trīsdesmit sekundēs kaut ko paspētu. Un pārcilvēks nogāztos jau pēc pirmās glāzes mednieku rūgtā, tā arī neizdzēris otro... Bet kad tad? Augstais Dievs, cik gan pasaulē ir noslēpumu! Necaurredzams noslēpumu plīvurs! Līdz koriandra rūgtajam vai starp alu un alb-de-desertu?

No krievu valodas tulkojis Uldis Tīrons.

© Галина Ерофеева
© Uldis Tīrons
© Liepnieks & Rītups, 2007