Venedikts Jerofejevs

Autors

Venedikts Jerofejevs (Венедикт Васильевич Ерофеев) - krievu rakstnieks. Slavenākais darbs - „Maskava - Petuški” (jeb latviešu tulkojumā: „Maskava-Gailīši”, izd. Liepnieks un Rītups, 2007., tulkojis Uldis Tīrons). Dzimis Murmanskas apgabalā, Pojakondā. Viņa tēvs - dzelzceļa stacijas priekšnieks - laikā no 1939.-1954. gadam atradās izsūtījumā; Venedikts jeb Venička lielāko daļu bērnības pavadīja Kirovskas bērnudārzā Kolas pussalā. Skolu beidzis ar zelta medaļu; pēc absolvēšanas arī pirmoreiz šķērsojis Polāro loku, dodoties ceļā uz galvaspilsētu, lai uzsāktu studijas universitātē; iestājies vispirms Maskavas Valsts universitātes filoloģijas fakultātē, taču ticis atskaitīts militārās mācības neapmeklēšanas dēļ; pēc tam sācis mācīties pedagoģiju vairākos institūtos, taču atkal ticis atskaitīts. Sākot ar 1975. gada martu strādājis visdažādākos darbus: veikalos par krāvēju Kolomnā, par mūrnieka palīgu un tukšās taras pieņēmēju Maskavā, par kurinātāju - Vladimirā, par dežurantu milicijas nodaļā Orehovo-Zujevā; Ukrainā par urbēju ģeologu grupā, Brjanskā; par bibliotekāru, un gandrīz desmit gadus vilcis kabeļus Krievijā, Lietuvā un Baltkrievijā (tas atspoguļojas arī slavenajā poēmā), darbojies arī kā laborants parazitologu ekspedīcijā Uzbekistānā u.c. u.tml., tieši laboranta darbs Jerofejevam visvairāk gājis pie sirds. Jerofejevu ģimene. No kreisās: vecākā māsa Tamāra, vecākā brāļa sieva Juļja ar bērnu, Boriss, māte Anna Andrejeva un Vendikts, Kirovskā, 50-tajos gados. Jau kopš jauniem gadiem izrādījis pastiprinātu interesi par literatūru, kā vēsta viņa māte, rakstīt sācis no 5 gadu vecuma, bet 17 gadu vecumā sarakstījis „Psihopāta piezīmes”. 1970. gadā Jerofejevs pabeidz poēmu prozā „Maskava-Petuški”, kas PSRS tika publicēta tikai 1988. gada februārī - 1989. gada martā žurnālā „Трезвость и культура” (un visi lamuvārdi publikācijā tika aizstāti ar daudzpunktēm.); necenzētā veidā poēma pirmoreiz parādījās almanahā „Весть” 1989. gadā. Var uzskatīt, ka šajā un citos savos sacerējumos autors seko sirreālisma un bufonādes literatūras tradīcijām.Vēl bez abiem līdz šim minētajiem darbiem Jerofejevam pieder arī pieccēlienu traģēdija „Valpurģu nakts jeb komandora soļi” (publ. Parīzē 1985., dzimtenē: 1989.), eseja „Vasīlijs Rozanovs ekscentriķa acīm” (1971., publ 1989.) un nevienā no žanriem neierindojama „Laimes vēsts”, ko kritiķi galvaspilsētā vēlāk uzlūkoja teju vai kā krievu eksistenciālisma paraugu, kā arī Ļenina citātu pārstrādājums - kolāža „Mana mazā ļeņiniāna” (publ. Parīzē 1988., Maskavā: 1991.). Luga „Disidenti jeb Fanni Kaplāns” palika nepabeigta. Pēc rakstnieka nāves nepilnā veidā publicētas viņa piezīmju grāmatiņas. 1992. gadā žurnāls „Театр” publicēja Jerofejeva vēstules māsai Tamārai Guščinai. V. Jerofejevs 70 -tajos gados. Pats Jerofejevs vēsta, ka 1972. gadā sarakstījis romānu „Šostakovičs”, taču manuskriptu viņam nozaguši elektriskajā vilcienā līdz ar divām stiprinātā vīna pudelēm. 1994. gadā Vladislavs Ļons paziņoja, ka manuskripts visu to laiku bijis pie viņa un ka viņš to drīzumā publicēs, taču publicēts tika pavisam īss it kā Jerofejeva rakstīts romāna fragments, ko vairums kritiķu uzskata par falsifikāciju. 1985. gadā Jerofejevs tika kristīts vienīgajā tolaik Maskavā pastāvošajā katoļu baznīcā. Par Jerofejeva krusttēvu kļuva filologs Vladimirs Muravjovs. Pēdējos dzīves gados Jerofejevs cīnījās ar smagu slimību - kakla vēzi. Rakstnieks apbedīts Kuncevas kapsētā, Maskavā Kaujas laukumā viņam uzstādīts piemineklis, Vladimirā pie pedagoģiskā institūta, ko viņš tā arī nepabeidza, pielikta piemiņas plāksnīte.Jerofejeva darbi tulkoti vairāk kā 30 valodās. Memoriālā plāksne Kirovskā. Pirmais pētījums, kas veltīts poēmai „Maskava-Petuški”, parādījās ilgi pēc tam, kad darbs tika publicēts PSRS. 1981. gadā zinātniskajā izdevumā „Slavica Hierosolymitana” tika publicēts Borisa Gasparova un Irinas Paperno raksts ar nosaukumu „Celies un ej”, kurā pētīts kopīgais poēmas tekstā, Bībelē un Dostojevska daiļradē. Vladislavs Bačiņins savā esejā „Šis nabaga, nabaga Veņička” uzsver sasaisti starp Dostojevska „Piezīmēm no pagrīdes”, kas tapušas 1864. gadā un „ievada modernismu krievu literatūras un filosofijas laukā” un Jerofejeva poēmu - šedevru, kas to galu galā noslēdz. Bačiņins min, ka „abas šīs mākslinieciski filosofiskās etīdes vispirmām kārtām atšķiras ar to, ka attiecināmas uz diviem dažādiem un nesavienojamiem laika un telpas punktiem. Dostojevska „Piezīmes no pagrīdes” - tā ir reportāža no Pēterburgas, un stingri šīs pilsētas kultūrā sakņota cilvēka stāstījums. Jerofejeva poēma - tā ir reportāža no padomju Maskavas un tās apgabaliem, un to stāsta cilvēks, kas iegrūsts pavisam citādā sociālajā un kultūras kontekstā, tik krasi atšķirīgā no tā, kāds valdīja Krievijā simts gadus agrāk. [..] Veņička Jerofejevs, poēmas varonis, kas spiests eksistēt starp antropoloģiskas katastrofas upuriem - sociāliem mutantiem ar ne visai piemīlīgām fizionomijām, savā stāstījumā sniedz „modernisma summu”, „avangarda summu”, pašu neapklusināmāko visu kopsavilkumu kopsavilkumu, bezcerīgu visu noliegumu noliegumu, sagrāvi, bezdibeni un no visām „vissūdīgāko elli”, kur „no rītiem - vaidi, vakaros - raudas, bet pa nakti skan zobu griešana””; tajā visā eksistējošais Veņička veido arī savam autoram tā laika seju, ko ne viens vien autora laikabiedrs nodēvē par mūsdienu (lai cik staipīgs šis jēdziens nebūtu) krieva precīzāko dvēseles portretu. Vispamatīgākais darbs par Jerofejeva daiļradi tapis aiz Krievijas robežām - tā ir Svetlanas Haiseres-Šnitmanes disertācija: „Venedikts Jerofejevs. „Maskava-Petuški” jeb The Rest Is Silence”. Poēmu tradicionāli pieņemts aplūkot un analizēt vairākos kontekstos. Kopumā „Maskava-Petuški” tiek uztverts kā krievu postmodernisma ievadteksts un Mihaila Bahtina ideju ietekmē saistīts arī ar karnevalizācijas jēdzienu kultūrā. Aktīvi tiek pētītas saiknes starp poēmā izmantoto un Bībeles leksiku, padomju laika štampiem, kā arī atsaucēm uz krievu un pasaules literatūru. Foto no: http://www.moskva-petushki.ru