Mana mazā ļeņiniāna

Sākumam divi visai pieklājīgi dāmu epigrāfi:

Nadežda Krupskaja Marijai Iļiņičnai Uļjanovai: „Tomēr man ir žēl, ka neesmu vīrietis, es desmit reizes vairāk vazātos apkārt.” (1899)

Inese Armanda (1907): „Mani gribēja aizsūtīt vēl 100 verstis uz ziemeļiem, uz Koidu ciemu. Bet, pirmkārt, tur vispār nav politiķu, bet, otrkārt, runā, ka ciems ir inficējies ar sifilisu, un mani tas ne īpaši iepriecina.”

Lai gan varam turpinājumam piemest vēl divus dāmu epigrāfus, bet šoreiz ne īpaši pieklājīgus:

Gaļina Serebrjakova par Kārļa Marksa naktīm ar Ženiju fon Vestfālenu: „Rūpēs par viņu Ženija pacietīgi pierakstīja Kārļa diktēto. Bet Kārlis ar dēla paļāvību atdeva viņai savas domas. Tās bija laimīgās pilnīgas vienotības minūtes. Gadījās, ka viņi strādāja kopā līdz rītausmai. Taču tikai ļaudis, kas mitinājās aiz sienas, sūdzējās, ka pie viņiem pa nakti „nemitējas sarunas un trauslo spalvu švirksti” (ŽZL sērijā).

Inese Armanda — Klārai Cetkinai. „Šodien es pati izmazgāju savus žabo un mežģīņu apkaklītes. Jūs mani rāsiet par vieglprātību, bet mazgātājas tik ļoti sabojā, un man ir skaistas mežģīnes, kuras es negribētu ieraudzīt saplēstas. Es tās visas izmazgāju šorīt, bet tagad man tās jāgludina. Ak, laimīgais draugs, esmu pārliecināta, ka Jūs nekad nenodarbojaties ar saimniecību, un man pat ir aizdomas, ka Jūs nemākat gludināt. Bet sakiet atklāti, Klāra, vai Jūs mākat gludināt? Esiet atklāta, un nākamajā vēstulē atzīstieties, ka Jūs nemaz nemākat gludināt!” (1915. gada janvāris).

Un tagad pie lietas. Tas ir — pie atlasītiem fragmentiem Iļiča personīgajā un lietišķajā sarakstē no laikiem, kad viņš iemācījās rakstīt, līdz brīdim (1922), kad viņš vairs nemācēja rakstīt.

1895. gadā viņš vēl pastaigājas pa Tīrgārteni, peldas Šprē. Apmeklējis Franciju, paziņo: „Parīze ir milzīga pilsēta, labi izpletusies.”

Bet jau 96. gadā Iļičs katram gadījumam ir ievietots iepriekšējās izmeklēšanas mājā Sanktpēterburgā:

„Literatūras nodarbības ieslodzītajiem ir atļautas. Es speciāli par to apvaicājos prokuroram. Viņš man apstiprināja, ka ierobežojumu grāmatu caurlaišanā nav.”

No tās pašas vietas viņš raksta māsai:

„Saņēmu no tevis vakar krājumus, (…) daudz ēdamā (…) ar tēju, piemēram, es veiksmīgi varētu sākt tirgoties, taču domāju, ka neatļautu, jo, konkurējot ar vietējo bodīti, uzvara neapšaubāmi būtu mana.

Viss nepieciešamais man šeit ir, un pat vairāk kā nepieciešams. Savu minerālūdeni es saņemu pat šeit: man to nes no aptiekas tajā pašā dienā, kad to pasūtu.”

Tikai viens lūgums: „Būtu labi saņemt mana uzvalka skapja kastē stāvošo ovālo kasti ar klistīra cauruli.” (1896)

Bet tālāk, protams, no Šušenskas.

„Sibīrijā ciematā vispār ļoti, ļoti grūti atrast kalpotāju, bet vasarā pavisam neiespējami.” (1897)

„Es jau Krasnojarskā sāku sacerēt dzeju:

Šušā, Sajāna pakājē… bet tālāk par pirmo rindiņu neko par nožēlu nesacerēju.”

Viņa jaunākais brāļuks, Dmitrijs Uļjanovs, arī nokļuva cietumā, un, lūk, kādus padomus viņam no Šušenskas dod vecākais brālis:

„Klau, Mitja? Pirmkārt, vai viņš ievēro diētu cietumā? Droši, ka ne. Bet tur, manuprāt, tas ir nepieciešams. Otrkārt, vai viņš nodarbojas ar vingrošanu? Arī, iespējams, nē. Arī nepieciešams. Katrā gadījumā es pēc savas pieredzes zinu un teikšu, ka ar lielu patiku un labumu pirms miega nodarbojos ar vingrošanu. Izkustēsies reizēm tā, ka sasildīsies pat. Varu viņam ieteikt arī diezgan ērtu vingrojumu (lai gan smieklīgu) — 50 paklanīšanās līdz zemei.” (1898)

Un turklāt līgavas Nadeždas Konstantinovnas un nākamās sievasmātes Elizabetes Vasiļjevnas gaidīšana. Beidzot atbrauc. Lūk, kā viņš paziņo par šo ierašanos savai māmuliņai:

„Esmu pamanījis, ka Nadežda Konstantinovna izskatās neapmierinoši. Manā klātbūtnē Elizabete Vasiļjevna teica: „Ek, kā esat uztūcis!” — atsauksme, kā redzi, tāda, ka labāku nevar vēlēties.” (1898)

„Mēs ar Nadju sākām peldēties.”

Bet, kad beidzās peldēšanās sezona — „braukāju ar slidām ļoti centīgi un pieradināju pie tā Nadju”. (1898)

Eiropa pēc Šušenskas, pats par sevi, sūdīga. „Muļķa tautas — čehi un vācuļi” (Minhene, 1900). „Mēs jau vairākas dienas dirnam šajā nolādētajā Ženēvā. Nekrietns caurums, bet neko nevar padarīt” (1908). „Parīze — sliktāks caurums” (1910).

It kā spožas sentences: „Es nepavisam neatrodu neko smieklīgu rotaļās ar reliģiju, bet atrodu daudz pretīga” (1909).

„Mēs ar Nadju aizvien dodamies braukāt ar riteņiem” (1909). „Braucu es no Žuvizi, un automašīna sabrauca manu riteni (es paspēju nolekt). Publika man palīdzēja pierakstīt numuru, dabūju lieciniekus. Es uzzināju par automašīnas īpašnieku (vikonts, velns lai parauj), un tagad caur advokātu tiesājos ar viņu. (…) Ceru uzvarēt.” (Parīze, 1910)

„Laiciņš pieturas tik labs, ka ceru atkal ķerties pie riteņa, par laimi, procesu es uzvarēju, un drīzumā man jāsaņem nauda par riteni no automašīnas īpašnieka.” (Parīze, 1910). „Es neticu, ka būs karš.” (Krakova, 1912). „Bet attiecībā uz sieviešu orgānu lai uzraksta Nadežda Konstantinovna.” (Krakova, 1914).

Un Nadeždas Konstantinovnas vērtīgās piebildes vēstulēs:

„Jauno gadu mēs sagaidījām divatā ar Volodju, sēžot pie šķīvjiem ar rūgušpienu. (1914. gada janvāris)

„Taisāmies ņemt kalponi, lai nebūtu liela noņemšanās ar saimniecību un varētu doties tālās pastaigās.” (Krakova, 1914)

„Šodien Volodja uz riteņa brauca diezgan tālu, tikai riepa viņam pārplīsa.” (Krakova, 1914. gada vasara)

Par savu draugu Maksimu Gorkiju Iļičs atceras nemainīgi: „Gorkijs sanervozējās un ļāvās emocijām.” (1910) „Gorkijs vienmēr ir bijis arhi-bezrakstura cilvēks.” Vai: „Nabaga Gorkijs! Cik žēl, ka viņš izgāzās!” Un nedaudz vēlāk: „Un tas ir Gorkijs! Ak, telēns!”

Tomēr sākās karš. Bēgšana no Krakovas. Un „sēžot” neitrālajā Šveicē, biedram Šļapņikovam: „Miera lozungs — tas ir mietpilsoņu, popu lozungs.” (1914. gada 17. oktobris)

Bet mīļajai Inesei Armandai: „…Pat mirkļa sakari un kaislība ir poētiskāka par banālu un triviālu laulāto skūpstiem bez mīlestības”. Tā Jūs rakstāt. Un tā taisāties rakstīt brošūrā.

Vai loģisks ir pretnostatījums? Skūpsti bez mīlestības banāliem laulātajiem ir netīri. Piekrītu. Tiem jāpretnostāda… ko? … Šķiet, skūpsti ar mīlestību? Bet Jūs pretnostatāt „mirkļa” (kāpēc mirkļa) „kaislību” (kāpēc ne mīlestību?). Pēc loģikas sanāk, ka skūpsti bez mīlestības (mirkļa) tiek pretnostatīti laulāto skūpstiem bez mīlestības.”

Dīvaini. Vai nav labāk pretnostatīt sīkpilsonisku-inteliģentu-zemnieku laulību bez mīlestības un proletāriskas laulības ar mīlestību.” (1915. gada 17. janvāris)

Un viņai pat: „„Mīlestības brīvības” prasību iesaku pavisam atmest. Tā patiesi sanāk nevis proletāriska, bet buržuāziska prasība. Nav runa par to, ko Jūs subjektīvi gribat ar to saprast. Runa par objektīvo loģiku šķiru attiecībās mīlas lietās.” (1915. gada 17. janvārī)

Un atkal viņai: „Ja jau ļoti gribat, mirkļa sakari — kaisle var būt gan netīra, gan tīra.” (1915. gada 24. janvāris). „Pie mums atkal lieti. Ceru, ka debesu kanceleja izlies visu lieko ūdeni līdz Jūsu atbraukšanai, un tad būs labs laiks.” (1915. gada 4. jūnijs) „Cieši, cieši spiežu roku, mans dārgais draugs.”

Un nepieciešamība nepārtraukti iespiest savas kārtējās brošūras ar kārtējām tēzēm. Pēc vairāk kā diviem gadiem, esot jau boļševiku valdības vadonis, viņš dos tādus rīkojumus: „Rekvizēt 30000 spaiņus vīna un spirta vīna noliktavās. Vai ir papīrīts no Revolucionārās Kara Komitejas, lai spirts un vīns netiktu izliets, bet TŪLĪT pat tiktu pārdots Skandināvijai? Uzrakstīt to tūlīt pat.” (1917. gada 9. novembris). Vēl nebūdams vadonis, biedram Karpinskim:

„Dārgais biedri! Mēs esam šausmīgi noraizējušies par to, ka nav no Jums ziņu un korektūru (manai brošūrai). Vai tiešām salicējs atkal sācis dzert?” (1915. gada 20. februāris)

Biedram Zinovjevam: „Vai neatceraties uzvārdu Kobi? Sveiki, Uļjanovs” (1915. gada 3. augusts)

Biedram Karpinskim: „Liels lūgums: uzziniet uzvārdu Kobi.” (1915. gada 9. novembris)

Vispārējais Februāra apvērsums Krievijā. Ļeņins: „Nervi ārkārtīgi saspīlēti, jāsaka, jāsaka.” „Mēs baidāmies, ka izbraukt no nolādētās Šveices tik drīz neizdosies.” „Vajadzīgs atsevišķs vagons revolucionāriem.” „Es varu uzvilkt parūku.” „Būtu labi pamēģināt pie vāciešiem caurlaides — vagons līdz Kopenhāgenai.” „Kāpēc gan ne? Es nevaru to izdarīt. Bet Trojanoskis un Rubakins, un K — var. Ak, ja es varētu iemācīt šo nelieti!” (1917. gada marts)

Inesei Armandai: „Jūs teiksiet, ka varbūt vācieši neiedos mums vagonu. Saderēsim, ka iedos.” „Vai Ženēvā gan nav muļķu šim mērķim?” (1917. gada 19. marts)

„Vācu valdība lojāli sargāja mūsu vagona eksteritorialitāti. Sveiki, Uļjanovs!” (1917. gada 14. aprīlis)

Pēczalvju, pēcauroras vēstulēs nav nekā triumfāla. Tieši pretēji: „Republika ir briesmās.” Nepieciešami steidzami mēri. Piemēram, tādi:

„Ir jāaizliedz Antonovam sevi saukt par Antonovu-Ovsejenko. Viņam jāsaucas vienkārši par biedru Ovsejenko.” (1918. gada 14. marts)

„Arestiem, kuriem jātiek veiktiem pēc biedra Petersa norādījuma, ir ārkārtīgi liela nozīme, un tie jāveic ar lielu enerģiju.”

Biedram Zinovjevam uz Petrogradu:

„B. Zinovjev! Tikai šodien mēs CK uzzinājām, ka Pīterā strādnieki grib atbildēt uz Volodarska slepkavību ar masu teroru un ka Jūs viņus atturējāt. Kategoriski protestēju! Mēs kompromitējam sevi: pat Sovdepa rezolūcijās draudam ar masu teroru, bet kad līdz darbam, bremzējam visai pareizo masu revolucionāro iniciatīvu.

Tas ir ne-ie-spē-ja-mi! Ir jāveicina terora enerģija un masveidīgums!” (1918. gada 26. novembris)

Biedram Staļinam uz Caricinu: „Esiet bez žēlastības pret kreisajiem eseriem un ziņojiet biežāk.” „Visur ir nežēlīgi jāapspiež šie nožēlojamie un histēriskie avantūristi.” (1918. gada 7. jūlijs)

Biedram Sokoļņikovam:

„Baidos, ka Jūs kļūdāties, nelietojuši stingrību. Bet, ja Jūs esat pilnīgi pārliecināts, ka nav spēku, lai mežonīgi un nežēlīgi izrēķinātos, telegrafējiet.” (1918. gada 24. septembris)

Penzas guberņas izpildkomitejai: „Ir jāveic nežēlīgs masu terors pret kulakiem, popiem un baltgvardiem. Šaubīgos ieslēgt koncentrācijas nometnē ārpus pilsētas. Telegrafējiet par izpildi.” (1918. gada 9. augusts)

Biedram Fedorovam, Ņižegorodas guberņas izpildkomitejas priekšsēdētājam:

„Ņižņejā acīmredzami tiek gatavota baltgvardu sacelšanās. Ir jāsasprindzina visi spēki, tūlīt pat uzsākt masu teroru, nošaut un izvest simtiem prostitūtu, kas nodzirda karavīrus, bijušos oficierus un tamlīdzīgos.

Ne minūti vilcināšanās.” (1918. gada 9. augusts)

Nav visai skaidrs, ko tad nogalināt. Prostitūtas, kas nodzirda karavīrus un bijušos oficierus? Vai prostitūtas, kas nodzirda karavīrus, bet tikai tad „…esiet priekšzīmīgi nežēlīgi”.

Biedram Šļapņikovam Astrahaņā:

„Uzguliet ar visu spēku, lai noķertu un nošautu Astrahaņas kukuļņēmējus un spekulantus. Ar šiem neliešiem ir jāizrēķinās tā, lai uz visiem gadiem atceras.” (1918. gada 12. decembris)

Telegramma uz Saratovu biedram Paikesam:

„Nošaut, nevienam nejautājot un nepieļaujot idiotisko stiepšanu.” (1918. gada 22. augusts)

Biedram Staļinam uz Petrogradu:

„Apstākļi, kādos notiek baltgvardu uzbrukums Petrogradai, liek pieļaut, ka mūsu aizmugurē, bet varbūt pat pašā frontē, ir organizēta nodevība. Tikai ar to var izskaidrot uzbrukumu Judeničai ar salīdzinoši nenozīmīgiem spēkiem, strauju virzīšanos uz priekšu.

Lūgums pievērst pastiprinātu uzmanību šim apstāklim, pieņemt ekstra mērus sazvērestību atklāšanai.” (1919. gada 27. maijs)

„Brīdinu, par to guberņu izpildkomiteju priekšsēdētājus arestēšu un panākšu viņu nošaušanu.” (1919. gada 20. maijs)

Biedram Zinovjevam: „Jūs mani nodūrāt!” (1919. gada 7. augusts)

Maskavas Sovdepa degvielas nodaļai:

„Dārgie biedri. Drīkst un vajag mobilizēt pilnīgi visus Maskavas iedzīvotājus un ar rokām izstiept no meža pietiekošu malkas daudzumu (pa kubam, teiksim, uz pieaugušu vīrieti).

Ja netiks pieņemti varonīgi mēri, es personīgi veikšu ne tikai visu atbildīgo personu arestus Aizsardzības Padomē un CK, bet arī nošaušanas. Nav paciešama bezdarbība un nolaidība.

Ar komunistisku sveicienu, Ļeņins.” (1920. gada 18. jūnijs)

Maskavas strādnieku un sarkanarmiešu deputātu Padomes Prezidijam: „Dārgie biedri! Esmu spiests teikt atklāti, ka jūsu lēmums ir tik politiski analfabētisks un tik muļķīgs, ka rada nelabu dūšu. Tā rīkojas tikai kaprīzas jaunkundzes un padumji krievu inteliģentiņi.

Piedodiet par atklātu viedokļa paušanu un pieņemiet komunistisku sveicienu no cerību pilnā, ka jūs pārmācīs ar cietumu par bezdarbību.” (1918. gada 12. oktobris)

Gļebam Kržižanovskim:

„Mobilizēt visus bez inženieru, elektrotehniķu, visu fizmatu fakultātes u.c. beigušo izņemšanas. Pienākums: nedēļā ne mazāk par 2 lekcijām. Apmācīt ne mazāk kā 10 (50) cilvēkus elektrībā. Izpildīt — prēmija. Neizpildīt — cietums.” (1920. gada decembris)

Biedram Čičerinam:

„Lai Staļins parunā atklāti ar Turcijas delegāciju.”

Saņem denunciāciju par ārstiem, kas komisē ievainotos sarkanos karavīrus, kad tie vēl „diezgan spējīgi karot”:

„… organizēt slepenu uzraudzību un izsekošanu, kas sekotu šo ārstu uzvedībai, lai atmaskotu viņus, savācot lieciniekus un dokumentus, un pēc tam nododot tiesai.” (1918. gada 20. novembris)

Atbildot uz M. F. Andrejevas sūdzību par inteliģences arestiem: „Nedrīkst nearestēt, lai brīdinātu pret sazvērestībām visu šo blakuskadetisko publiku. Noziedzīgi nearestēt to. Labāk, lai desmiti un simti inteliģentu pasēž dieniņas un nedēļiņas. Tiem pašiem labāk.” (1919. gada 18. septembris)

Maksimam Gorkijam par to pašu: „Koroļenko taču ir gandrīz meņševiks. Nožēlojams sīkpilsonis, ko sagūstījuši buržuāziskie aizspriedumi.” Nē, tādiem „talantiem” nav grēks pasēdēt nedēļiņas cietumā.” „Strādnieku un zemnieku intelektuālie spēki aug un kļūst stipri cīņā par buržuāzijas un to atbalstītāju, inteliģentiņu, kapitāla sulaiņu, kas iedomājušies sevi par nācijas smadzenēm, gāšanu. Īstenībā tās nav smadzenes, bet sūds.” (1919. gada 15. septembris)

Biedram Krestjanskim:

„Brošūra nodrukāta uz pārāk krāšņa papīra. Manuprāt, par šo tēriņu uz krāšņo papīru un tipogrāfijas līdzekļiem jānodod tiesai, padzīt no dienesta un arestēt attiecīgās personas.” (1920. gada 2. septembris)

„Negudrs cilvēks vai sabotieris to rediģējis?”

Biedram Staļinam uz Harkovu:

„Piedraudiet ar nošaušanu tam nejēgam, kurš, vadot sakarus, nemāk pilnībā izlabot telefona sakarus ar mani.” (1920. gada 16. februāris)

Biedram Kameņevam:

„Manuprāt, ir nepieciešams slepens cirkulārs pret apmelotājiem, kas izsaka apmelojošas apsūdzības, maskējoties kā „kritiķi”” (1921. gada 5. marts)

Smoļnijs, Zinovjevam:

„Slavenais fiziologs Pavlovs lūdzās uz ārzemēm. Palaist uz ārzemēm Pavlovu diezin vai ir racionāli, tā kā arī agrāk viņš izteicās tajā nozīmē, ka, būdams taisns cilvēks, nevarēs, gadījumā ja radīsies attiecīgās sarunas, neizteikties pret padomju varu un komunismu Krievijā.

Ņemot to vērā, būtu vēlams izņēmuma kārtā piešķirt viņam ārpusnormas paiku.” (1920. gada 25. jūnijs)

Kameņevam un Staļinam:

„Draudi, ka ar Sibīrijas zemniekiem mēs nemācēsim satikt, ir ārkārtīgi lieli un vareni, bet biedrs Čupkajevs neapšaubāmi ir vājš, neraugoties uz visām viņa labajām īpašībām, — viņam ir pilnīgi svešas kara lietas.” (1921. gada 9. marts)

Šmidtam, Trockim, Curupam, Šļapņikovam, Rikovam, Tomskim:

„Lūdzu Jūs savākt narkomu sapulci par rūpnīcu un fabriku atveseļošanu, samazinot ēdāju skaitu.” (1921. gada 2. aprīlis)

Darba un Aizsardzības Padomei:

„Izkratīt Maskavas garnizonu, samazinot skaitu un paaugstinot kvalitāti.”

Biedram Bruhanovam:

„Nekavējoties sākt nežēlīgu arestu kampaņu pret nolaidību (…). NKprodam ir jānoskaidro pa guberņām un apriņķiem atbildīgās personas, lai zinātu, ko sēdināt.” (1921. gada 25. maijs)

Biedram Peobroženskim:

„Ka viņš reakcionārs, labprāt pieļauju. Taču viņus vajag citādi atmaskot. Atmasko ar precīzu faktu, rīcību, iesniegumu. Tad iesēdināsim.

Vajag izstrādāt specu ķeršanas un sodīšanas paņēmienus.” (1921. gada 19. aprīlis)

Ļoti mīļi. V. Molotovam:

„Ierosinu atlaist Abramoviču tūlīt pat.

Fedorovskim uzrādīt paskaidrojumus, kā viņš varēja pieņemt dienestā Abramoviču.

Fedorovski par to kārtīgi sodīt.” (1921. gada 10. jūnijs)

Un jociņi:

„Biedri Curupa! Vai paķersiet uz Vāciju līdzi Jeļenu Fjodorovnu Razmiroviču? Kriļenko ir ļoti norūpējies par viņas slimību. Šeit izārstēties grūti, bet vācieši saārstēs. Manuprāt, viņu vajadzētu arestēt un pa etapu izsūtīt uz Vācijas sanatorijām. Sveiki! Ļeņins.” (1921. gada 7. aprīlis)

Un bez jokiem:

„Ja pēc padomju grāmatas iznākšanas tās nav bibliotēkā, jābūt tā, ka Jūs (un mēs) absolūti precīzi zinām, kuru iesēdināt.” (Biedram Litkensam, 1921. gada 17. maijs)

Biedram Gorbunovam:

„Ir taču vesela rinda STO lēmumu par Hidrotorfa trieciendarbu. Acīmredzot tie aizmirsti. Nejēdzība! Ir jāatrod vainīgie un jānodod tiesai.” (1922. gada 10. februārī)

Biedram Kameņevam:

„Kāpēc tas aizkavējās? //domāta Ļeņina „Tēžu par ārējo tirdzniecību” drukāšana// Es taču devu termiņu 2-3 dienas! Kristus dēļ, iesēdiniet Jūs par vilcināšanu cietumā kādu!.. Jūsu Ļeņins.” (1922. gada 11. februāris)

„Mūsu mājas nelietīgi piedraņķētas. /…/ Vajag 10 reizes precīzāk un pilnīgāk norādīt atbildīgās personas un sēdināt cietumā bez žēlastības.” (1921. gada 8. augusts)

„No „Centropečatj” pieprasiet ātru „STO norādījumu” izsūtīšanu, citādi es viņus iesēdināšu.”

„Piezvaniet Beļenkijam un pasakiet, ka esmu dusmīgs.” A. Brjuhanovam un Potajevam:

„Ja vēlreiz sastrīdēsieties, abus izdzīsim un iesēdināsim.” (1921. gada augusts)

„Lēni noformējāt ūdens turbīnu pasūtījumu! Kuru mums šausmīgi trūkst! Tas ir vairāk nekā nejēdzība un bezkaunība! Noteikti atrodiet vainīgos, lai mēs šos neliešu varētu sapūdēt cietumā.” (1921. gada 13. septembris)

„Ja Jums Baku vēl ir kaitīgu uzskatu un aizspriedumu (starp strādniekiem un inteliģentiem) pēdas (kaut mazas), rakstiet man tūlīt pat. Vai Jūs uzņematies paši sakaut šos aizspriedumus un panākt lojalitāti, vai vajadzīga palīdzība?” (1921. gada 2. aprīlis)

„Stulbenis vai ļaunprātīgs sabotieris varēja palaist šo grāmatu.

Lūdzu izmeklēt un nosaukt man visas atbildīgās personas par šīs grāmatas rediģēšanu un izlaišanu.” (1921. gada 7. augusts)

Par Prokopoviču un Kuskovu:

„Avīzēm dosim direktīvu rīt pat sākt simt veidos visiem spēkiem viņus izsmiet un vajāt ne retāk par vienu reizi nedēļā 2 mēnešu laikā.”

Pastu un telegrāfa narkomam:

„Vēršu nopietnu Jūsu uzmanību uz nejēdzībām ar manu telefonu no Gorkiem.

Jūsu atsūtītās personas prātuļo, liek nekam nevajadzīgas kaut kādas īpašas ierīces. Viņi ir pilnīgi muļķi vai arī ļoti gudri sabotieri.”

Nabaga profesors Tihvinskis, kas vadīja Petrogradas Galvenās naftas Komitejas laboratorijas. Ar vienu Iļiča frāzi bija pietiekoši: „Tihvinskis nav nejauši arestēts: ķīmija un kontrrevolūcija neizslēdz cita citu.” (1921. gada septembris) Nošauts 1921. gadā.

Galvenajai ogļrūpniecības pārvaldei:

„Ir radušās šaubas par urbšanas mašīnu izmantošanas lietderību. Tas ražošanas efekts, kuru sagaida no urbšanas mašīnām biedrs Pjatakovs, ir acīmredzami pārspīlēts. Ar cērti labāk un lētāk.” (1921. gada augusts)

Kiseļeva komisijai:

„Esmu kategoriski pret jebkādu kartupeļu tērēšanu uz spirtu. Spirtu var un vajag taisīt no kūdras. Vajag šo spirta ražošanu no kūdras attīstīt.” (1921. gada 11. septembris)

Tas mums atgādina 1919. gada 26. augusta darba zīmīti:

„Paziņojiet Pārtikas zinātniskajam institūtam, ka pēc trīs mēnešiem viņiem jāiesniedz precīzas un pilnas ziņas par praktiskiem panākumiem cukura izstrādē no skaidām.”

Lai paliek. Iedomājos, kā izstiepās ģīmis izglītības narkomam Anatolijam Lunačarskim, kad viņš saņēma no vadoņa šādas depešas:

„Visus teātrus iesaku ielikt zārkā.” (1921. gada 26. augusts)

Vai telegrammas: „Kurus jautājumus Jūs uzskatāt par svarīgākajiem, un kurus — par trieciena! Lūdzu īsu atbildi.” (1921. gada 8. aprīlis)

CK RKP(b) Politbirojam: „Uzzināju no Kameņeva, ka SNK vienbalsīgi pieņēma pilnīgi nepieklājīgu Lunačarska piedāvājumu saglabāt Lielo Operu un Baletu.” (1922. gada 12. janvāris)

Dusmas izraisa vēl arī dzejnieks Majakovskis un Justīcijas Tautas komisariāts.

Biedram Bogdanovam:

„Mēs vēl nemākam publiski tiesāt par draņķa vilcināšanos, par to sevišķi viss Narkomjusts ir jākar pie smirdīgiem striķiem. Un es vēl neesmu zaudējis cerību, ka mūs visus kaut kad par to taisnīgi pakārs.” (1921. gada 23. decembris)

Biedram Sokoļņikovam:

„Vai neguļ pie mums NKJust? Šeit vajadzīga vesela rinda paraugprocesu ar nežēlīgāko sodu piemērošanu. NKJust, šķiet, nesaprot, ka jaunā ekonomiskā politika prasa jaunus veidus, jaunu sodu nežēlību. Ar komunistisku sveicienu. Ļeņins.” (1922. gada 11. februāris)

Sākas profesoru izdzīšana.

Kameņevam un Staļinam:

„Atlaist no MVTU 20-40 profesorus. Viņi mūs muļķo.” (1922. gada 21. februāris)

F. E. Dzeržinskim:

„Pie jautājuma par rakstnieku un profesoru izsūtīšanu uz ārzemēm. Tas ir jāsagatavo rūpīgi. Uzdot Politbiroja locekļiem atvēlēt 2-3 stundas nedēļā izdevumu un grāmatu caurlūkošanai. Savākt sistemātiskas ziņas par profesoru un rakstnieku politisko stāžu, darbu un literāro darbību. Uzdodiet to sakarīgam, izglītotam un akurātam cilvēkam GPU.

Ne visi „Jaunās Krievijas” darbinieki — kandidāti izsūtīšanai uz ārzemēm. Cita lieta — Pītera žurnāls „Ekonomist”. Tas, manuprāt, acīmredzams baltgvardu centrs. No 3 uz vāka nodrukāts darbinieku saraksts. Tie visi ir acīmredzami kontrrevolucionāri, Antantes atbalstītāji, tās spiegu, kalpu, skolu jaunatnes samaitātāju organizācija. Vajag lietas nostādīt tā, lai šos kaitniekus izķertu un izķertu regulāri un sistemātiski izsūtītu uz ārzemēm.

Lūdzu parādīt šo slepeni, neizpaužot, Politbiroja locekļiem uz atdošanu. Jums un man.” (1922. gada 19. maijs)

Bet biedrs Kržižanovskis, kuram tika uzticēts iemācīt elektrību 10-50 cilvēkiem, pārstrādājās un arī sagribēja uz Eiropu.

Biedram Staļinam:

„ Lūdzu nekavējoties uzdot NKIndelam pieprasīt vīzu iebraukšanai Vācijā Gļebam Maksimilianovičam Kržižanovskim un viņa sievai Zinaīdai Pavlovnai Kržižanovskai.

Runa ir par brukas ārstēšanu.

Ar komunistisku sveicienu. Ļeņins.” (1922. gada 25. aprīlis)

Bet biedram Joffem ir jāārstē Eiropā sava neirotiskā kaite, kuras būtība ir šāda.

Biedram Joffe:

„Pirmkārt, Jūs kļūdāties, atkārtojot (ne reizi vien), ka CK — esmu es. Tā var rakstīt tikai liela nervu sabrukuma un pārpūles stāvoklī.

Kāpēc gan tā uztraukties, lai rakstītu pilnīgi neiespējamu, pilnīgi neiespējamu frāzi, it kā CK — esmu es? Tā ir pārpūle. Atpūtieties nopietni. Pārdomājiet, vai nebūs labāk ārzemēs. Vajag izārstēties pilnībā.” (1921. gada 17. marts)

Un tūlīt pat G. M. Kržižanovskim:

„Man jābaksta deguns manā grāmatā, jo cita nopietna plāna nav un nevar būt.” (1921. gada 5. aprīlis)

Bet biedrs Čičerins vispār nelūdza ārstēšanos, taču sanāca tā: biedrs Čičerins pārstāvēja mūsu lielvalsti Dženovas konferencē ar nesen publicētajiem Ļeņina norādījumiem:

„Notu par Dženovas konferences pārcelšanu ir jāsastāda visnekaunīgākā un izsmējīgākā tonī, tā, lai Dženovā sajustu pļauku. Patiesu iespaidu var radīt tikai virsnekaunība. (…) Nedrīkst laist garām izdevību.” (1922. gada 25. februāris)

V. Molotovam:

„Tagad saņēmu 2 vēstules no Čičerina. Viņš uzdod jautājumu par to, vai drīkst Dženovas konferencē par pieklājīgu kompensāciju (pārtikas palīdzība u.c.) piekrist uz mazām izmaiņām mūsu Konstitūcijā, precīzāk, citu partiju pārstāvniecību Padomēs. Izdarīt to izdabājot amerikāņiem.

Šis Čičerina priekšlikums, šķiet, rāda, ka viņš ir jāārstē, nekavējoties jāsūta uz sanatoriju.” (1922. gada 23. aprīlis)

Un pēc dienas tam pašam Molotovam:

„To arī nākamā Čičerina vēstule skaidri pierāda, ka viņš ir slims, un stipri slims. Mēs būsim muļķi, ja tūlīt pat un piespiedu kārtā nenosūtīsim viņu uz sanatoriju.” (1922. gada 24. janvāris)

Un noslēgumā divi klusi akordi. Pirmais no tiem, liek asarām riesties, otrais — arī.

Biedram Unšlihtam:

„Revtribunālu publiskums (jau) nav obligāts. To sastāvus pastiprināt ar Jūsu cilvēkiem, pastiprināt to sakarus ar VČK, pastiprināt to represiju ātrumu un spēku. Parunājiet ar Staļinu, parādiet viņam šo vēstuli.” (1922. gada 31. janvāris)

Biedram Kameņevam:

„Vai Jūs varētu dot rīkojumu par puķu iestādīšanu uz Ineses Armandas kapa?” (1921. gada 24. aprīlis)

 

Maskava, 1988. gada 5.-6. februāris

 

Izdevēji piedāvā atsauču sarakstu ar tekstā izmantotajiem V. I. Uļjanova (Ļeņina) darbiem. Sējums un atsauce norādīta pēc Pilno kopoto rakstu 5.izdevuma.

Izdevēji brīdina, ka atsevišķos gadījumos autors brīvi citē, neizkropļojot V. I. Uļjanova (Ļeņina) darbu kopējo jēgu, stilu un virzienu.

 

No krievu valodas tulkojis Jānis Kalve.