Ilustrācijas - Linda Valere
 
Bērnu bibliotēka
08.05.2014

SOS pilna pļava gulbju

Komentē
0
Saglabā

Stāsts no interneta žurnāla "Satori.lv" izdotās bezmaksas grāmatas bērniem "Nepareizie stāsti"

Ziņojums par šodienas notikumiem, kas ir radījuši manī tādu spriedzi un saspīlējumu, ka es pieņēmu lēmumu pierakstīt visu notikušo kā vēstījumu nākamajām paaudzēm par to, ko es – tas ir, mēs – šodien esam piedzīvojuši

Mēs pavisam esam pieci. Es, Tītars, Bebrs, Ķirzaka un Ods. Tītars mums ir atbildīgais par treniņiem un uzbrukumiem, kā arī par pretinieku sasiešanu, jo viņš uzskata, ka ir savvaļas Tītars, lai gan pats ir aizmucis no lauku sētas. Bebrs ir spēks. Viņam patīk teikt, ka iekšējais spēks. Ķirzaka jeb Ķirzītis ir Bebra pieņemtais dēls, kurš visu laiku no bailēm pazaudē asti, bet var tikt izmantots kā labs ziņotājs. Ods savukārt zina likumus un prot rakstīt. Arī tagad viņš ir tas, kurš visu šo pieraksta, es tikai stāstu. Nu, jā. Un es esmu Zaķis. Priekšnieks, ja? Visi kopā mēs esam Meža parlaments, un Meža parlaments esam mēs.

Lai nu kā... Šī diena pienāca nemanāmi, gluži kā visas citas, taču turpinājās tā kā neviena no iepriekš piedzīvotajām. Rīts bija jauks un it kā nekāds tāds dikti īpašs. Tītars vadīja sev treniņu, kurā pats arī piedalījās, cenšoties ik pa brīdim nemanāmi uzbrukt Ķirzītim, viņu sasienot. Ķirzītis, baidoties no Tītara, visu laiku pazaudēja savu asti. Bebrs nemitīgi atrada Ķirzīša asti un nodeva to viņam. Ods sīca, bet es! Es priekšniecēju. Un tad! Tad sākās.

Tītaram atkal viss sagriezās galvā, jo es laikam viņam nejauši pateicu, ka viņš ir no lauku sētas, un beigu beigās šis izdomāja atkal, at-kal kāpt eglē un pierādīt visiem, ka prot lidot. Nē, nu, patiesi, cik var? Es jau biju gatavs iet nogulēt vai nograuzt burkānos to viņa histērijas lēkmi, bet pēkšņi notiek kaut kas dīvains! Tītars, uzrāpies eglē, nevis brēc savu ierasto "Savvaļa!" un švitinās ar spārniem, bet gan, iekrampējies egles zarā, sāk trīcēt pie visām miesām un skatās tālumā! Es domāju – viss cauri! Vilks atkal ir sagribējis ēst un nāk uz mūsu mežu. Un uzminiet nu, kuru tādā situācijā viņš pirmo apēstu? Lai nu kā, es jau grasījos nozust savos apartamentos, bet Bebrs man nekur neļāva iet, stāstot man, ka es tad slīkšu sirdsapziņas mokās, līdz bija jau par vēlu. Par vēlu.

Jo Ods, uzlidojis eglē, lai paskatītos, kas noticis Tītaram, paziņoja – pilna pļava gulbju. Pilna pļava gulbju! Jūs zināt, kā tas ir, kad ir pilna pļava gulbju? Es arī līdz šim nezināju, kā tas ir, kad ir pilna pļava gulbju, bet man jau bija nojauta, ka tas nav nekas labs. Jo, ziniet, man ar Tītaru vienu pašu nav diez ko viegli! Tie putni tomēr ir tāda dīvaina tauta. Piemēram, Tītars visu laiku ārdās, dusmojas, ka nevar palidot, švitinās visapkārt, visus grib tik sasiet. Par saviem senčiem runā kā par pasaules iekarotājiem, kaut gan viņa vectēvs dzīvi beidza mērces terīnē! Un kā jums šķiet, kā tad varētu būt, kad ir pilna pļava gulbju?! Iedomājoties vien tik daudz putnu, es noģību. Pamodos no tā, ka Ķirzītis man mēģināja dziedāt nomierinošu dziesmiņu, vēdinot mani ar savu asti. Būtu vismaz kādu papardi paķēris! Nē! Kas tev dos..

Kamēr es tur tā mierīgi biju noģībis, Bebrs, protams, atkal, at-kal izdomāja rīkoties manā vietā un aizgāja ar tiem gulbjiem iepazīties! Bet Tītars tak joprojām kokā. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka es biju atstāts mežā viens pats ar Odu un Ķirzīti! Ar Odu un Ķirzīti! Tā nu man nekas cits neatlika – rāpos eglē pie Tītara. Jūs esat redzējuši Zaķi, kas kāpj kokā? Es esmu šis Zaķis! Nosvīdu pie visām miesām, bet uzkāpu kokā, domāju, tagad te drošībā ar Tītaru pasēdēsim, bet kas notiek? Tītars mani ierauga, iebrēcas nelabā balsī (tā, it kā Tītars eglē būtu baigā norma, bet Zaķis eglē, redz, ne) un krīt lejā! Reāli krīt! Ķirzītis sastingst kā kaza un nokrīt uz vieniem sāniem kā beigts. Nesaprotu, kas tas par muļķīgu refleksu. Bet viņš jau principā no tādiem refleksiem vien sastāv. Lai nu kā, Ods tagad metās pie Bebra un tās pilnās pļavas gulbju, jo Tītars krīt no egles, bet es tik bļauju, bļauju Tītaram pakaļ: "Vēcini spārnus vienmērīgi un nestreso!" Bet ko tur... Tītars atsitās pret sūnām, vēl pirms es nobļāvos "spārnus". Ak!

Tātad. Kāda situācija? Zaķis eglē, Tītars un Ķirzītis guļ zemē bez īpašām dzīvības pazīmēm, Bebrs iet iepazīties ar pilnu pļavu gulbju, es atkārtoju – pilnu pļavu gulbju, un Ods lido Bebram stāstīt, ka Zaķis eglē, bet Tītars un Ķirzītis guļ zemē bez īpašām dzīvības pazīmēm. Jūs esat redzējuši Zaķi, kurš rāpjas lejā no egles? Neviens tādu Zaķi nav redzējis! Kamēr es mierīgi sēdēju eglē, kur jutos daudzmaz drošībā, atskrēja Bebrs, atlidoja Ods un ieradās visa pilna pļava gulbju mūsu meža ielokā! Un tad es sapratu – mēs esam paņemti kā ķīlnieki, mūs tūlīt nomušīs gar zemi. Un es vēl pirms tam cerēju – o, atnāks Bebrītis, nograuzīs to egli nost, nebūs man jāmokās ar rāpšanos zemē, un tagad – še, tev!

Kas notika tālāk? Bebrs ar trīs knipju uzsitienu pamodināja Ķirzīti, visa pilnā pļava gulbju apstājas ap Tītaru un sāka vēcināt spārniem. Un es domāju – cauri ir! Cauri ir!!! Tā es domāju, nomušīs, un viss, jo gulbju pilna pļava taču ir bezgalīgi daudz. Lai nu kā, no gulbju pilnas pļavas spārnu vēdām skan viss mežs, vējš tāds, ka ausis iet pa gaisu, un kas notiek? Es no augšas redzu – Tītars smaida kā tāds maija mēnestiņš, stāv visai pilnai pļavai gulbju pa vidu un vēcinās tāpat ar spārniem, saucot savu svēto: "Savvaļa!" Bebrs runā par lidojumam nelabvēlīgu laiku, Odu turot plaukstā, lai viņš neaizlidotu pa pieskari, un Ķirzītis, tirinādams savu asti rokā, lēkā apkārt Bebram! Un tad es neizturēju, tad es pateicu: "Hallo!", un pilna pļava gulbju, sapratuši, ka es te esmu priekšnieks, uzlidoja pie manis, palocījās cieņā un nonesa lejā, pļavā. Tad, paldies Dievam, uzreiz arī aizlidoja prom. Tītars raudāja.

Jā. Tāda bija šī diena. Diena, kurā Zaķis lidoja! Viss.

 

Bebra viedoklis par šodienu:

Visparastākā diena. Tītars no egles ieraudzīja pļavā gulbjus. Es aizgāju iepazīties. Viņi gribēja lidot uz siltajām zemēm, tāpēc uzņēma zemo startu. Tad atlidoja Ods un pateica, ka Zaķis sajucis prātā no bailēm un sēž eglē. Gulbji piekrita palīdzēt viņu dabūt no koka zemē, tāpēc gājām uz meža ieloku. Tur eglē sēž Zaķis – apsējis ausis ap egles stumbru, lai nenokrīt, un raud baiļu asariņas! Divi gulbji uzlidoja pie tā nabaga zvēra un nocēla šo lejā. Viņš no uztraukuma, protams, paģībis. Lūk, tā. "Gulbīti, Gulbīti, kustini kājiņas, aizved mani uz laimīgo zemi!" Aizlidoja gulbji! Labi putni, pateica Tītaram, ka viņi noteikti sanāk rada. Tas aiz laimes apraudājās. Pavasarī gulbji būšot atpakaļ. Apciemošot. Normāli!

Rasa Bugavičute

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!