Pagājušajā piektdienā visā pasaulē, tostarp Latvijā, tūkstošiem skolēnu un jauniešu devās ielās, pieprasot tūlītēju, globālu rīcību klimata pārmaiņu novēršanā. Šīs kustības aizsācēja ir 16 gadus vecā zviedru klimata aktīviste Grēta Tunberga, kas saskārusies ar divējādu attieksmi pret savu darbību, saņemot gan nomināciju Nobela miera prēmijai, gan asu kritiku. Piedāvājam izlasīt 17. martā viņas feisbuka kontā publicēto atbildi kritiķiem un aicinājumu pasaulei.
"Piektdien, 2019. gada 15. martā, vairāk nekā 1,5 miljoni skolēnu un studentu piedalījās pret klimata pārmaiņām vērstā streikā 2083 vietās 125 valstīs visos kontinentos. Populārākais arguments pret šo kustību Zviedrijā (un visur citur) vēsta, ka mūsu rīcībai nav nozīmes, jo mēs esam pārāk mazi, lai kaut ko mainītu.
Saskaņā ar "350.org", piektdienas streiks bija visu laiku vērienīgākā klimatam veltītā akcija. Tā notika tāpēc, ka daži skolēni no tādām nelielām valstīm kā Zviedrija, Beļģija un Šveice nolēma neiet uz skolu, lai protestētu pret bezdarbību klimata krīzes sakarā. Mēs pierādījām, ka tam, ko darām, ir nozīme un neviens nav par mazu, lai ko mainītu.
Cilvēki turpina man vaicāt: "Kāds ir klimata krīzes risinājums?" Un – "Kā mēs varam atrisināt šo problēmu?" Viņi domā, ka es zināšu atbildi.
Tas ir vairāk nekā absurdi, jo pastāvošās sistēmas ietvaros šādu "risinājumu" nav. Neviens "nezina", kas tieši jādara. Tur jau tā lieta. Mēs nevaram tikai pazemināt vai paaugstināt dažus nodokļus vai investēt dažos "zaļajos" fondos un turpināt tāpat kā iepriekš.
Jā, ir daudzi jo daudzi nepieciešami un ļoti labi risinājumi, kas uzlabo situāciju. Piemēram, saules un vēja enerģija, aprites ekonomika, vegānisms, ilgtspējīga lauksaimniecība utt. Bet arī tās ir vien daļas no lielākas kopainas.
Mēs nevaram turpināt koncentrēties uz individuāliem, nošķirtiem piemēriem – elektromobiļiem, kodolenerģiju, gaļu, aviāciju, biodegvielu utt., u.t.jpr. Mums steidzami nepieciešams holistisks skatījums, kas ļautu pievērsties visaptverošajai ilgtspējības krīzei un šobrīd notiekošajai ekoloģiskajai katastrofai. Un tieši tāpēc es turpinu atkārtot, ka mums vajag sākt šo krīzi tiešām uztvert kā krīzi, kāda tā arī ir. Un tikai tad un tikai ar labākās mums pieejamās zinātnes palīdzību (kā tas uzskatāmi apgalvots Parīzes klimata līgumā) mēs varēsim sākt kopīgi meklēt globālu virzienu, kurā doties. Bet tas nenotiks, kamēr vien mēs ļausim atkal un atkal atgriezties pie tām pašām pārrunām par tēmu "jā, bet kā tad ar kodolenerģiju?". Tā ir mūsu laika izniekošana. Tas ir klimata problēmu atlikšan-isms. Mums vajag vienlaicīgi paturēt prātā virkni domu un virzīties pretim pārmaiņām bezprecedenta ātrumā.
Es personīgi iestājos pret kodolenerģiju, bet saskaņā ar IPCC [Klimata pārmaiņu starpvaldību padomi – red.] tā varētu būt maza daļa no ļoti liela bezoglekļa enerģijas risinājuma, it īpaši valstīs un reģionos, kur nav iespējama pilna mēroga atjaunojamās enerģijas piegāde, kaut arī tā ir ļoti bīstama, dārga un laikietilpīga metode. Tomēr atstāsim šīs pārrunas līdz brīdim, kad sāksim saskatīt kopainu.
Daži no cilvēkiem tik izmisīgi turas pie komforta un greznības ikdienas dzīvē, ka iesaka citiem atturēties no bērnu laišanas pasaulē. Kā bērnus, kas runā mūsu mazo māsu un brāļu vārdā, mūs tas pārlieku neiedvesmo. Tie neesam nedz mēs, nedz nākotnes paaudzes, kas radījušas šo situāciju. Un tomēr – jau atkal – jūs vainojat mūs.
Ja pat zinātnieki, politiķi, mediji un ANO šobrīd nevar atbildēt, ko tieši nepieciešams darīt, lai "atrisinātu" klimata krīzi (citiem vārdiem sakot, dramatiski samazinātu izmešu daudzumu, sākot ar šodienu), tad kā gan mēs, daži skolēni, varam to zināt? Kā jūs varat uzkraut šo nastu uz mūsu pleciem?
Tad, kad ir "izpildīts mājasdarbs", top skaidrs, ka mums nepieciešama jauna politika. Mums nepieciešama jauna ekonomika, kurā pilnīgi viss ir bāzēts uz mūsu strauji sarūkošo un ļoti ierobežoto oglekļa budžetu.
Bet ar to nepietiek. Mums nepieciešams pavisam jauns domāšanas veids. Politiskā sistēma, kuru jūs esat izveidojuši, ir balstīta sāncensībā. Jūs krāpjaties, kad vien varat, jo vienīgi uzvarai ir nozīme. Lai iegūtu varu. Tam jāpieliek punkts. Mums jāpārstāj sacensties vienam ar otru. Mums jāsāk sadarboties un dalīties ar atlikušajiem šīs planētas resursiem godīgā veidā. Mums jāsāk dzīvot planētas mērogā, koncentrēties uz vienlīdzību, un mums jāsper daži soļi atpakaļ – visu dzīvo būtņu labā.
Mēs tikai padodam tālāk zinātnes sacīto. Mūsu vienīgā prasība – lai jūs sākat tajā klausīties. Un tad sākat rīkoties.
Tādēļ, lūdzu, pārstājiet uzgrūst saviem bērniem atbildību par jūsu pašu radīto nekārtību!"
1