Fotosērijas nosaukums, protams, pārspīlēts. Tomēr nāve Parīzē savā poētikā pielīdzināma nāvei Venēcijā. Nomirt šampanieša galvaspilsētā varētu likties tikpat poētiski, cik - nomirt pretrunu un kaisles sadedzinātam - Venēcijā. Vai šampanietis ir poētisks? Protams, ja to dzer rakstnieks. Vai sadegt ir poētiski? Skaidra lieta, ja tas ir mākslinieks. Un pīpēt - ir? Hmm..
Ko gan varētu nozīmēt rakstnieks, nofotografējies ar cigareti? Ko viņš ar to grib pateikt? Iedomāsimies, cik objektīvi profāns ir fotografēšanās process - tiek uzstellēta kamera, izvēlēts fons, pielāgoti atribūti, frizūra u.c., tad fotogrāfs liek pozēt un spiež pogu. Kāda velna pēc rakstnieks šajā brīdī grib turēt rokā (vai mutē) cigareti? Vai ar to viņš grib paziņot pasaulei, ka ir bohēmists? Vai individuālists? Vai sevis nežēlotājs, kurš izvēlējies dzīvot, sevi nesaudzējot? Vai vienaldzīgs? Protestētājs? Prasās pēc nopietnas atbildes, bet diemžēl ar tādu neesmu sastapies. Par tālāk redzamajās fotogrāfijās ietvertās (iespējamās) atbildes nopietnību grūti spriest. Bet viens ir rokā - ne visi smēķētāji mirst jauni.
P.s. Runājot par autortiesībām, visas fotogrāfijas brīvi pieejamas internetā. Neierobežotā daudzumā. To autors netiek uzrādīts.
0