Tu
Pirms bērns sācis runāt, kādiem vārdiem tas domā? Vai gleznās? Varbūt tās kustas un šūpojas, gluži kā Mozus pītajā grozā vilnīšiem līdzi. Pirms domas ieguvušas teikumu apveidu, kā lai tās izstāsta? Pirms saturs salijis vārdu krūkās? Kā izstāstīt šo šūpošanos. Šo klaboņu duku, duku. Šo vītņu, šo pārmiju satikšanos. Šīs griezīgās durvis, šos skopos, pavēlošos izsaucienus. Šo nemieru mammas elpā. Tumsu. Visu laiku tumsu un smaku. Un tu tik jūti, ka tevi rauj prom, tur kur nevajag, tur kur nedrīkst. Nežēlīgs, nepielūdzams spēks, rauj kā caur tuneli, nē, tas tikai vilciens... Bet pat mamma neko nevar izdarīt, klusē. Bet ārā tikai ducina, čīkstina, nes tevi prom, nē, tā nav upe. Vilciens tikai. Un tu kliedz visu ceļu, bez apstājas kliedz un kliedz. It kā tas varētu kaut ko mainīt, šī kliegšana. Varbūt citādi nevari, jo divgadnieks neprot pasaules lieluma. Izmisuma milzīgo un nāves negausīgo. Lielums tev uzglūn kā kaķis, tumsā čukst - tu, tu, tu. Un atkal – tu, tu, tu. Pāri sliedēm vienā ritmā ar metālu. Nē, tu esi tikai divgadnieks un tu nemāki. Lielumu izsacīt vārdiem.
Visu ceļu viņa kliedza. Piectūkstoš kilometru, divtūkstoš jūras jūdžu, pēdu miljoni. Tā jau nav nāve, muļķīt, tas tikai vilciens.
Ķieģelīši
Dzimtenē zeme dod spēku. Dzimtenē zeme ir klēpis. Un tas tevi iznes. Balstīdams. Kad savāda netīksme iegūlusi locekļos, kad skumjas nemanot iezagušās un neredzamos tīklos sapinušas sirdi, kad agros pavasaros līdzinies vārīgam asnam, tad pietiek vien atgulties zemē, paskatīties augšup caur smilgām, caur dievgosniņām puķu šūpām, caur kūpošiem elpas mutuļiem ziemā. Gulēt sniegā iesegtā zemē un caur suņa mēli, kas elsojot krusto tavu elpu, skatīties zilgmē. Tur debesmannā slīd gubās, tur gājputni ceļas un tu celies līdzi. Zeme dod spēku. Tajā var atgulties, lai pieceltos un arī, visbeidzot, atgulties, lai izietu caur vārtiem. Tiem, kas seko aiz dzīves.
Svešumā zeme spēku nedod, bet ņem. Gan sasalumā, gan pavasara rāvā, gan magnētspēcīgā mālā. Fotogrāfijās tava seja, Anna, saglabā dedzināta ķieģelīša iezīmes. Tumšbrūna deguma krāsa, saulē piemiegtas acis. Vai tu redzi, kā kaut kur stepē plīv tavējo bērnu mati? Izbalojuši salmu krāsā. Nē, te jau nav tumsnējo rudzu, te zeme nedod spēku, te ņem tik, cik tev ir, un vēl vairāk. Kā parādu piedzinējs gadiem uz priekšu.
*
Mālus mīcīja ar kājām, gluži kā vīnogas un kāpostus, tikai māli, ieķērušies pēdās nelaida vaļā, rāva uz leju, ķepināja iekš stepes un svešuma tā, ka nemaz nedomā, nesapņo kādreiz tikt prom. Par Dzimteni neiedomāsies, neatcerēsies, tik vien pietiek spēka, kā izraut kāju no pelēkbrūnās masas, lai atkal laistos atpakaļ. Ja nekustēsies, nemīcīsi mālus, neliesi formās, nededzināsi veidnēs, ja necelsi komunismu, nebūs maizes un bērni paliks neēduši. Un tu turpini, Anna. Asnāte tev blakus, kaimiņiene no Kazdangas pagasta, te jūs visas latviešu sievietes no viena apgabala, sadzītas stepes mālos. Nevienai no jums nav spēka pat sapņiem un atmiņām, kur nu vēl vārdiem. Pateiksi kādu vārdu kas dārgs, ņems vēl un iestigs. Un kā tad to izraut? No stepes rijīgām iekšām? Tā jau svešajiem par daudz atdots. Pat māli te nav sarkani un dobji kā Kurzemē, te tie rāvas un dubļu krāsā, bet spēcīgi, draņķi, gan.
Izmīcītus mālus tāpat ar plikām rokām krāva veidnēs. No koka dēļiem sasitās formas bija daudz lielākas, nekā Latvijā pieņemts. Turējās forma kopā pa divi, katrā galā rokturi un pa divām tos ķieģeļus tik tikko varēja celt. Izgāzt saulē, tad nākamajiem pakaļ. Saule te nikna, izplēš katru ūdens pilienu un ķieģeļi ātri vien nokalst. Tad ķieģeļu pelēcīgo un kraupaino masu apveļ uz otriem sāniem kā neiznēsātu bērnu. Pēc tam krāsns krematorijā iekšā. Tad ārā. Elles atspulgs uz sejas. Visu dienu – salīksti, izturi, salīksti, izturi, mājās gaida bērni un tu beidzot pārnāc. Ik vakaru. Jo nav jau jāiztur mūžība, nav jāizcieš „mūža ieslodzījums”, nav pat tā viena diena un saules kveldētā stunda jāizcieš! Ir minūte, sekunde, ir māla formiņa, kurā tu, taureni, sities. Kamēr sakūsti ķieģelī.
*
Ziemās latvietes norīkoja nest ūdeni. Nēšiem. Kad Anna vakarā vēra durvis, viss priekšauts bija sasalis tik ciets, ka grabēja vien. Glumas ledus plēksnes. Tāds nu ietvars tavējai miesai. Kad ābols gulst novembra zemē, tad sals izstaro cauri un ābols kļūst zeltains. Bet cilvēks jau nav ābols. Kad bērni, mūžīga izsalkuma dzīti, paslepen no vecākiem nesa laukā kartupeļus, tie sala kosti kļuva saldi, saldi. Bet cilvēks jau nav kartupelis. Kad sals pieskaras stiklam, tas teiksmainām puķēm izrotā ierasto ainavu, kur pakalni baltās seģenēs, kur egles ar svētku skujām, kur zirdziņš izelpo mākoni. Bet cilvēks jau nav Dzimtene. Nav? Kādā vārdā lai vēl nosauc to siltumu, kas par spīti nežēlīgajam salam tevī vēl turas. Aukstums pārņēmis ķermeni, iegrauzies locekļus, pārledojis tevi, Anna. Sibīrijas aukstums vēl nav izgrebis līdz kaulam, pat ja tu pati siltuma nejūti.
Rokas vēl ilgi aukstas. Svešādas un stingas, ne tā kā mammai pienāktos. Un droši vien kājas bija nosalušas zilas, bet neviens jau neprasīja, nevienam neienāca prātā par tevi rūpēties. Jo tu esi mamma. Zemnīcas bērniem mamma ir saulīte, pat ar grabošu priekšautu.
Tukšmēness
Pilnmēness taču atgādina bļodas formu, vai ne? Ieskatieties rūpīgāk. Līdz malām pilns saltas gaismas. Tās naktīs staro, valdzina, biedē. Tikai paēdušais tajā var saskatīt skaistumu. Septiņus gadus salkušais no vēsās gaismas nedzers, tā garšo pēc nāves. Saldējums Maskavā zem soliņa paliek neapēsts, tas nekas ka balts, tas garšo pēc mēnesnīcas, tātad pēc nāves. Apēstais sniegs vēderā sasilst, bet arī tas pēc brīža stindzina un atmodina izsalkuma plēsīgo zvēru. To nelietīgo, to nāves draugu. To, kas pieviļ. To kas, tevi gadiem turējis gūstā un tad, kad tev noliek kūpošu bļodu šodien un mīlestību rīt, tu paņem bļodu. To silto, to saldo, to smaržīgo, kurai pat tukšai nav mēnesnīcas ēnas, kura nav atlieta no zvārguļojoša skārda, bet gan kveldēta zemes un dzīvības mālā. Un tu paņem to bļodu un tu ēd un vēl nezini, ka visi šķīvji, visas bļodas, visas maizes, kam pieskarsies, ko ēdīsi, tie pārvērtīsies par lēcu virumu.
Lazarete
Te tik viegli nomirt. It sevišķi agros pavasaros. Kad viss apēsts. Vien skābā ķieģelīša norma un pigām līdzīgi kartupeļi. Pat sovhoza govis aizgājušas ciet. Piena nebūs līdz pavasarim. Ķiploku asnu, skābeņu. Nomirt ir viegli. Kad auksti, auksti, auksti, visi tik noguruši no aukstuma, vēja un tumsas. Daudzi mirst. Kad redzi tik daudzas nāves, bērnu nāves, māšu, vienīgo gādnieku nāves... Kad dzirdi par nāvēm gadiem ilgi, tu jau vienā brīdī vairs nedzirdi. Tu pats esi kā pārsprādzis trauks ar nodauzītu kaklu un tu neko vairs nespēj ne satvert, ne dzirdēt. Vienkārši ej un dari, ej un dari. Jāiztur un viss. Vairāk neko. Vienā brīdī neko neprasi. Tas ir par daudz – saprast. No sākuma sarkani karogi, vēlāk sarkana asins. Lielgabala šāviņi miesas sarausta gabalos, dilonis sašķaida plaušas, izsalkuma zvērs neredzamāk, bet saplosa tik pat baigi. Stepē vilki vienkārši sadīrā. Šineļi ar durkļiem pārcērt, lodes salaiž kaulos un mīkstumos, nē, tiem jau nav žēl, tiem šineļiem. Jo cilvēks tā nevar. Varbūt tie ir dēmoni, plēsēji šineļos, bet ne cilvēki. Cilvēki tā nespēj. Izkaut citus kā zvērus. It kā nokautajiem būtu lopu miesa un dvēseles nemaz nebūtu. Dvēsele iztek sarkanās upēs. Iesūcas augsnē mocekļu dvēseles. Visa Sibīrija ir viena vienīga lazarete. Šķīstīšanās elle. Izsalkušās cilvēku acis, sviedri, nogurums, pazemojums. Mocekļi izpērk kādu dēmonisku uzvaras gājienu. Vai tie aizmaksā? Kam? Nē, Anna neko neprasa. Viņai bail. Kas gan pret šīm asinīm, kas te klājušās kārtām, kas gan ir sīkas meitiņas dzīvība?
Un viņa nemaz neko nevar. Neko daudz. Viņai jāiet darbā. Viņai ēdiens jānes mājā. Viņai citi bērni un vēl viens zem sirds. Pat ne viņa, bet viņas rokas atceras Andrīša salīkušo augumiņu, kas ar katru brīdi paliek aiz vien stingāks un vēsāks. Dvēsele vairs neplūst, nešūpojas asins strautos. Dvēsele ir prom. Nekustīgā asins puisēna miesu pārvērš baltā porcelāna traukā. Saskaroties ar zemi tā sabirzīs lauskās. Auksti.
Tās jau tikai viņas rokas, kas atceras, pati paraudāt nevar. Un viņai salst, nav vairāk spēka... Tik vien cik noglaudīt galvu, saņemties un paskatīties uz plaukstu, kas kāsējot aizlikta meitas mutei priekšā, paturēt galvu, pasniegt krūzīti. Lāses izraudātas, viņas miesa ir saplaisājusi krūze. Nē, viņai nav spēka cīnīties, nāves kombains maļ Sibīriju cauri. Viss ko viņa var, ir nočukstēt: „Meitiņ, nemirsti.”
Meitiņa ir klausīga. Vienā dienā viņa pieceļas. Kājas ļogās un viņai liekas, ka nekad vairs nemācēs staigāt, kur nu vēl skriet. Bet viņa pieceļas.
Vārds
Kas es biju pirms iemiesojos? Atoms, molekula, zvaigžņu gigabaits, zemnīcas puteklis? Varbūt vārds? Burti, kas gulējuši Dieva rokā man uzticēti, lai šajā īsajā sprīdī, ko sauc par dzīvi, es tos saliktu secīgā ķēdē?
Ja nu rakstu ar klekšiem? Ja nu mans vārds plūst kā tumša upe? Un tiem krastiem, tiem kuģiem, tām mutēm, kam pieskaros, paliek netīri zili sāni? Pietrūks viens burts un vārds nebūs ne atgūstams, ne labojams?
Kā gliemežvākā šalko jūra, tā varbūt mana sirds asins pateiks ko priekšā?
Jērs
Stepe – tas ir plašums. Vasarā tuksnesis, ziemā jūra. Līgani viļņi kunkst kramā. Jūdzēm tālu. Katra sādža ir osta. Uguns aiz zemnīcu sienām, siltums cilvēkiem krūtīs. Stepē cilvēki kļūst cīkstoņiem līdzīgi. Viens otru balstīdami uzvar.
Anna un Asnāte iet pēc jēra. Drīz būs Ziemassvētki, latvieši iekrājuši naudu un viņas paņēmušas ragutiņas iet pakaļ jēram. Līdz tuvējai sādžai nemaz tik tālu nav. Viena jūras jūdze. Tikai viena. Tie tik būs svētki, kad viņas pārnāks!
Varbūt tāpēc, ka domā par laiku, tas kļūst tik smagnējs. Gaidot minūtes vairs neritinās, nesteidzas, neripo, tās klumpačo. Diena vēl tikai pusē. Stindzinošie klajumi aprij sauli. Bet mēs, zemnīcas bērni, gaidām jēru. Bet mamma nenāk.
Saule pietauvojusies rietam, tēvs aiz vien biežāk skatās uz durvīm, sajožas, iet pie kaimiņiem, jo mamma nenāk.
Tumsa pielējusi sādžu ar savādu trauksmi, viņi paņēmuši lāpas, necik tālu jau netiksi stepē un sniegā, drīz iemirdzas zvaigznes un vilku acis, bet mamma nenāk.
Tēvs ar kaimiņu sasaucas, vilki sasaucas, tie jau neatšķirs jēra un cilvēka miesas, asinis smaržo vienādi saldi, vējš gaudo līdzi. Izsalkums vilkus pātago un trenc stepē meklēt sliedes, kur gājušas Anna un Asnāte.
Vai viņas vairs neatpazīst sādžas ugunis? Vai viņu sirds kompasa bultas nejūt bērnu sirds pukstu satraukto dunoņu? Kur viņas tumsā tik ilgi? Asnāte, mamma...
Vīri meklē un kliedz, pieņemas spēkā vējš un bailes. Nu kam mums tas jērs... Priekš kam mums tas jērs vajadzīgs... Kā allaž būtu iztikuši ar ķieģelīti un kartupeļiem. Bet Ziemassvētki nāk un aiz tiem ziema. Aiz ziemas tumsa. Aiz tumsas nāve.
„Mēs jau vienu brīdi domājām, ka neatnāksim. Apmaldījāmies pa to stepi. Tumšs jau palika, uguņus nekur neredz. Tad vēl tas jērs nezin kāpēc sāka krist no ragavām nost. Nesām uz rokām. Vilki jau laikam smaku bija sajutuši un sāka gaudot. Tad gan bail palika. Likās, ka viss... Un tad kad kaut kā... Pat nezinu. Nu vienu gaismiņu tur tālumā siltāku ieraudzījām.”
Stepe ir sasalusi jūra. Milzīga. To nemaz cilvēks nevar pāriet. Vilks tikai. Anna un Asnāte nes jēru. Upurjērs nes Annu un Asnāti.
Kliedziens
„Turieties, turieties, šeit, šurpu, neatpalieciet, nenovirzieties, šeit, tuvāk, mēs lidojam, mēs esam jau augšā, mēs neatgriezīsimies, priekšā ceļš, tālums un jūra, turieties, ja maldāties, sauciet, kliedziens ir stīga, tas noturēs, māsas, nemiers, kas mūsos dzied, tas jāklausa, turieties, nebaidieties no dziļuma, tāluma, mēs esam kopā, mēs šeit, šurpu, māsas!” Vai jūs esat dzirdējuši zosis sasaucamies? It sevišķi naktī, tumsā, vējā. It sevišķi, ja netālu jūra. Kad tūlīt, tūlīt jūras jūdžu bezgala attālums jāpārvar, tas biedē ne tikai cilvēku. Zosis kliedz. Viņas zina, ka visas līdz galam nenonāks. Kāda nespēs, kāda nomaldīsies, kāda neilgosies pietiekami stipri. Pēc Dzimtenes. Tikai putnam tās divas, ne cilvēkam. Viņas vairs neapstāsies, kamēr nebūs galā. Tas tajā kliedzienā dzirdams. Kā zosis sauc savas māsas.
*
Viss vagons bija viena vienīga smarža. Salda. Tējas un cukura. Tu paņem divus gabaliņus un neviens to nemana, neviens nerājas. Graņonkai cauri spīd zeltains šķidrums, gluži kā no saules liets. Un priecīgi šļankājas. Tuku tuku, tuku, tuku... Vilciens traucas gluži vai rikšiem. Un karotīte tik piebalso – klik, klik, klik, klik... Viss mājupceļš bija salda smarža. Vienos ziedos.
Mājas
Saule taisās uz rietu un apspīd Kurzemes pakalnus. Pēkšņi pārvērš par īpašu to, kas citkārt ierasts un drūms. Dobji, kūpoši arumi. Tajos iekrist tūlīt uz līdzenas vietas! Saplūst, izkust par māla krūku ar saturu maigākai dienai. Nemaz negaidīt kastes vāku, to jau nemaz nevajag, lai izšķiltos ārā sev pašam par izbrīnu. Līdz asarām mīlēt šos pakalnus. Saulrieta iededzinātas kļavas. Pļavas, kas saules noglāstītas. Stirnas, kas nebēg, bet silda sānus un gluži kā gotiņas gremo zāli. Baznīciņu, kuru caurspīdējusi saule un tu redzi, kā aiz tās stikliem viss gaišs un piepeši saprotams. Dieva nams nokāpis lejā uz zemes, saules atbruņots rauj mūs uz augšu un nav vairs bail. Nav auksti pat zem egļu zilmelnām ēnām. Tāluma gaišzilā mežu josta aicina un māj debesu sveicienus. Šo zemi var izstāstīt tikai diriģents. Viņam ir zizlis. Kad viņš šūpo rokas, šeit un tur, līgani, maigi, tad tie ir tie Dzimtenes pakalni. Vai arī bērns šūpolēs, tas lai raksta šo zemi. Vai arī zemnieks, kas sakņojas atpakaļ melnzemes valgmē, izplēsies pa svešuma māliem, bet tomēr neiznīcis. Tas lai stāsta.
*
Lai dzied cīrulis, lai zemene sārtojas smilgā, lai tvanoša migla gotiņai purnā pasaka, izčukst to noslēpumu, kas gan ir dzīvības maigums. Un kā to noturēt saujā. Lai naktsvijoles, lai tās parunā, Anna. Tavas mīļākās puķes. Dienā nesmaržo, stepē neaug. Bet naktī atveras, gluži kā cilvēka sirds domas, ceļas uz augšu viegliņas viegliņas un tvan. Nakts retinātā atmosfēra atgādina par kosmosa tuvumu. Sirds, gluži kā naktsvijoles zvans, pamostas un dudina būtisko. Skaļi naktī nevar. Ja nu bērni modīsies? Bet naktsvijoles tik spēcīgi smaržo, visa zeme kā līgavas klēpis, tu esi mājās, Anna, pat tad, ja nekad vairs nebūs kā agrāk, tu esi mājās un uzziedējusī zeme tevi sveic. Un tu to zini.
0