Foto - Jana Egle
pirmais dzejolis karostai
un tad tu nonāc teritorijā
kurā mīlestība lido pa gaisu
bet mājas mirst
tas jau tikai skārdenes sīpols
ne zvans
kustina gaisu
Dievs pametis ēnu kokos
puķotā zālē balē
mierinājuma raksti
ko mēs iesāksim ziemā
kad zaru pirksti grābās
sala apstādinātas debesis
un mūsu naudai
zudīs zelta un svinību spīdums
tu urla
no raganu spļaudekļiem sakults
no alvas zaldātiņu norautajām kājām
mīnām taču ir sirds forma un deglis īsts
tu taisīts no strebekļa kuru mutē smeļ
ar alumīnija laivu un dzeltenos zirgu taukus
nenomazgā bet iesvaida stobrus un aizdarus
pa matu saknēm kāpj tauki un pierēs
zvaigznītes trejas
zilā pelējuma siksnas sien vēnas
cara putekļi un impērijas metastāzes
taustās kur ieligzdoties
urnas
tās ir tikai urnas
ķermeņu mīkstie sāni
sarkanā treniņtērpā
ar dzeltenu adidas kroni
tu vējo rokas kā zarus
it kā turēdamies uz klāja
pasaule kura sākas aiz tilta
ar eifeļa margām
un atslēgu piekariņiem
šī kara osta kādu dienu
atvērs robežas
un aizpeldēs atpakaļ jūrā
kuģu sirēnas un zvanu skaņas jau vaid
kāds nometies ceļos
krūšu krusta vietā enkurs
viņa piere skūpsta zemi
un mute skārdeni
otrais dzejolis karostas naktij
koka stumbrs
cilvēks
kas tu esi?
suņa ēna
bākas smēķis
tumsas cilpa
roku dzelži
mutes sudrabs
rūsas plaisma
un tilts izliecas ar smagām kājām tā kā grūta vecene
un tas atveras ar melnstrādnieku rokām
mieru pušu dīrādams
rieta asen’s gārgdams
un tas stumbenis no koka tas ir cilvēks
un tas melnais maiss kas priedi sašūpo
ir naftas spļaudeklis
un tā lāpa kas man lūpās kaist
ir tikai darvas sēkla
un es pats ar sasaistītām rokām
nirstu nemaņā ko dēvējam par miegu
tumsas rupjmaize kā kacens manā pagalvē
mutē mēness sāls
mums sola redzēt sauli
***
nakts klusums sarunājās ar mani
kamēr es kliedzu
es – uguns iededzies gladiolas asmenī
es – vienīgā saules lapa bērzā
nokrītu peļķē
izlokos kā suņa mēle
ar karotes atspīdumu
un oblātas baltumu
kamēr mana mēle bija špaga
un trīcēja karoga kātā
slaucīdama dubļus
kurus pārnēsā vējš
gluži kā slimību
no zolēm
un pārdotas zemes
mana sirds auga
rūtodama kristāliskus režģus
un destilētu ūdeni
pirms pieskarties palodzei
pirmā sniega vairs nava
***
tas kurš sēž liepājā liepu ielā zem liepas
ir pavisam reāls
viņa platmalei piestiprināts
plīša zilonis
sintētiskais rozā snuķis ir tikpat draudīgs
kā vikingu bruņu cepurēs nāves kauli
viņa bruņas ir polietilēna
ieroči – stikla
bet karš ir īsts
vismaz kritušos un ievainotos var uziet pārpārēm
lūk arī kailais uzvarētājs
snauduļo spožās smiltīs kas vēl vakar bija kvarcs
un šodien zīds
orķestris spēlē rītdienas simfoniju
ar vieglām muskusa un tabakas notīm
zēns un nolauztais ceriņu zars
resnais puisītis uzvalkā
tik paļāvīgi smaida
ar mitru plaukstu ieķēries
pirmā pretimnācēja rokā
puisītis kurš atskatās atspulgā
un priecīgi māj lai es arī skatos
mēs sēžam ar muguru pret spoguļiem
un ar seju pret taureni Gloriju
viņas lentes sapinis laiks
ar vecmāmiņas pirkstiem
resnais puisītis vientiesīgi smaidīdams
nenojauš savu putras miesu
iestūķētu sintētiskā uzvalkā
ar melnām un šķībi sašūtām vīlēm
viņa sapņi sarunājas ar jūru
un acis ar debesīm
viņš vēl neredz
kā smieklu harpūnas mēdz
iztriekties cauri orgāniem
radot caurumus kuros katrs
var ielikt savus pirkstus
puisīt tevi sauc Toms un es baidos
kas notiks kad bērnības placenta sadalīsies
un pāri maigajai vientiesības sejai
savilksies mīma krampjainā maska
piena ilkņi sajauksies ar oļiem
zobu attaisāmais krakšķinās korķus
tabakas ļuļķis mierinās un draudēs
zvērcilvēkiem kam pieczaru bīstākļi
Tom – tu vēl neesi nogāzies smirdīgs vabulis
un vēl jau neviens nav smējies
tas zēns plaukstošu lapu kreklā
šodien sēž uz metāla stangām
rīt nesavēcinās spārnus un neaizlidos
pārkāps pāri žogam šķīt ogas
kur ceriņu kupris sakaltis melns
visu vasaru slauka zemi
***
tas nav liepu vai viršu
bet siseņu medus
es palikšu plaukstu bļodas
zem septembra mēness
un cerēšu ka pietiks visiem
aukstajiem mēnešiem
kad turēšos pie apledojušām margām
un cerēšu ka gaismas un siltuma cilpas
ziemelis nesaraus
bet šodien es redzu
tikai parautās salomes pakaļu
lūk mēness aizspogulijā
viņa ķēmo kontinentu ēnas
un melo ka saucēja balss
tikai sisina
vismaz šajā tuksnesī
kurā ienākas
augļi un medus
***
es nezinu kurš no mums klints
un kurš vilnis
visbiežāk kad kļāvīgām baltām rokām
pret taviem pleciem un lūpām kā ūdens
aizplūstu pātagu lietavām līdzi un tālāk
tikai uz leju
tad tu
neko neteicis skatījies sevī iekšpus
un redzējis elles durvis un redzējis asna
šķelšanos laukā no grauda tās īkstis
un tad atkal
tu vilnis maigs šļupsti asara silta
piens no krūts un kauslapā mirklīgs
debesu valgums no kura nesalst un kuru
nesatvert
bet es
esmu cieta kā sakosti zobi kā drāklēti palagi
tīkliem un stieplēm un auklām ar tādām
sien slēģus audus un plīsušas sirds gabalus
tā kā spoguļus sadauzītos
robotām profilu malām
viena no sejām
ir mūsu
***
kad mēs ievainotie mostamies ir nakts
rau retinātā gaisā zvaigzne paklūp
un jūra saraujas kā pārmazgāta sega
es redzu tavu vārdu rakstītu uz tās
un redzu pierakstītu katrā sīkā stādā
ik katrā vārtrūmē ar izļodzītiem dēļiem
ir ieskrāpēts kā mīlu tevi mīli mani
bet rīt mēs celsimies kā apsegloti zirgi
un ne jau laimes pakavi mūs iespārdīs
***
starp mums ir jūra
ne vairāk ne mazāk
stipra kā Baltijas bezfiltrene
starp mums ir jūra un nakts
metāla korpusos matroži pārlaiž sapņus
ar fosfora sāniem un asteszvaigznēm zem zvīņām
dziļums starp mums ir nostājies
jūras dibens kā apvērsts kalns
vēl tikai lejup kāpēju plaušas dzeltē bērzos
un gaida kad aukstums beidzot starp mums
būs iestājies
tad mēs pāriesim ūdenim pāri
cauri salai kur cilvēku sejās mēdz
atmirdzēt Dieva vaigs
un vējš dauza spoguļus
tā ka abējos krastos var dzirdēt
ja vien tu neguli
pretējā krastā
no aličplūmīšu rīkstīm vītā gultā
kā šūpulī
un dzeltenie zvaigznīšu punkti
mierina mūs vēl no tiem laikiem kad zīdainis Mozus
brēca uz Piena ceļu slāpdams pēc sievietes krūts
"Vijole Ojāram ne īpaši patika, man arī ne. Es to īsti nesapratu. Bet klavieres gan" no Oresta Silabrieža intervijas ar Ludmilu Azarovu
***
nespēlējiet vijoles
es jau tāpat raudu
tievā kātā turēdamās debesīs
smagā sulā izpilēdama zemē
neticami viegla iedama pāri dīķim
tikai viens no mums to saucis par ezeru
liela sala un aukstas jaunības laikā
var visu
nespēlējiet
mūsu sāpes sakrājušās par obligācijām
lauru nimbiem un viltotām cerību zīmēm
tikai pret gaismu var saskatīt
kā tās ņirbuļo
solīdamas ka rīt būs labāk
ja maksāsi tagad
nočukstiet
par tām dzintara brošām un miljoniem vilnas zeķu
ar veca dīvāna ādu pārvilkto ķeblīti pieminiet
par sadzeltējušām dillēm un skābenēm neaizmirstiet
mazsālītajiem un piparu mētrām un alvejas sulu
es gribētu no jums nopirkt dārzus
ar krizdolēm kāpuriem un nātrēm
jūsu slimības iegādāties
tās apskāvušas ciešāk nekā bērni
viņu kavēšanos pārpirkt līdz šai dienai
investēt atmiņu albumos
tie lēnām mineralizējas granīta plāksnēs
ciparu formulārus grebtu par notīm
un visi būtu si si si
neviena okei
ja vien es nestāvētu pieturā
gaidīdama kamēr kāds izkāps
ar lietotu talonu
var vēl vienu pieturu tālāk
un raudot – nonākt līdz rītam
ne ilgāk
***
pat ja tavs vējš kliedē manus matus
atsedzot vasaras neskartu pieri
un nomet bizbizmārīšu čagas
tieši plaukstā
tā mēs attālināmies
ar mēness ātrumu un saules gaismu
kad miesnieks-rudens īsina dienas
saulrieta nazi slaucīdams
vientuļnieku lūpās
***
ciešanu laiks
izvēlas gadalaikus
ja vien septembri varētu salīdzināt ar tauku buļļa skaustu
kam trūdošu bumbieru skābenu vīnogulāju un grūtsirdīgu nopūtu smārds
ja vien
vismaz kaut kā būtu salīdzināmi novembra vakari ar nodzīto zirgu siekalaino smakru
ar kaut kādu satumšanu kurai tu ej cauri kā nozāģētai eglei
vismaz kāds tevi aizsniedz un saskrāpē seju atstājot sīkas asiņainas zīmes līdzīgas romiešu cipariem vai skaliem kurus uzzīmētas sievietes aizdedzina grāmatu lappusēs
jā un tad viņas noliekušās pār adīkli redz uguns atblāzmu Burtliča vaibstos
sākumā tikai kā saulrieta gaismu kas iekrāso galotnes un sejas
un tad koki sāk trīcēt
tāpat kā cilvēki ietinušies porolona driskās kuras nespēj ieņemt ķermeņa aprises
mēs drebēdami iemiegam un iemiguši paceļamies gaisā sirēnām vaidot
enkuru mēles vēl pirms salnas ielipušas ūdeņos
cilvēku mēles aizbultē mutes durvis
pamodušies atceramies vien zibšņus un plaiksnas
atvadu skūpstu uz vaiga
rugāji
reiz zemes izdzītais vaigs jūlijā
izsvīduma medus uz lieplapu sirdīm
ieejot koka ēnā var dzirdēt kā zoles atlīp no asfalta kā no kukaiņu sekrēta
spindzeles izēd bumbiera mīkstumu un jūra dzen sievieti krastā
sāļa un melna viņa vago robežu starp ūdeni un smiltīm
tikšķēdama ne staigādama šurpu turpu kā nogrieznis
viņa ir tukša tara izspļauta krastā bez vēstījuma
viļņi sametas kūlenī kā vīrietis ar mainīgu bērna prāta
ledainām šaltīm dzēš ciešanu pēdas un izkliedē
zem kārklu pulksteņiem pakārto spīdekļa ēnu
***
es redzēju savu nāvi
ne jau aiz žoga
vai zīda palagos
galds bija uzklāts
vīns saliets krūkās
attīti kājauti
eļļa uz vātīm
mirres uz lūpām
stobros ligzdas
vij dzeguzes
nabagie mielojās taukām mutēm un reiba no spārnu viruma
iejūgtie mūļi baudīja vīnu un nastās uzplauka pienenes
mani mīļie dejoja dienām un naktīm un dienām
plīkšķinot pātagas un izkratot krūtis kā čigāni
un es pati zem galda kā bērns vai ai ai suns
nākšanas laiku no pazolēm berzu nost
ar to nāves sniegbalto nēzdodziņu
caur kuru raugoties izliekas
viss tik vienkāršs un tīrs
0