Česlava Miloša dzejas balss laika gaitā
Neparasts liktenis. Un vienlaikus dziļi saistīts ar Austrumeiropas, precīzāk, Polijas likteni.
Poļu dzejnieka, atdzejotāja, esejista, Nobela prēmijas laureāta Česlava Miloša (1911 -2004) mūžu un dzeju nosacīti var iedalīt trijos hronoloģiskos posmos: laiks pirms Otrā pasaules kara, kara laiks, emigrācija. Katrs no šiem posmiem liecina par izmaiņām viņa poētikā.
Lai arī vēlāk pats dzejnieks pret savu agrīno daiļradi ir visai kritisks, viņa otrais krājums „Trīs ziemas” (Trzy Zimy, 1936) joprojām ir viena no poļu starpkaru dzejas virsotnēm. Vizionārisms, apokaliptiskas ainas, kas tolaik bija raksturīgas daudziem 30. gados debitējušiem poļu dzejniekiem, tā dēvētajiem katastrofistiem, šajā grāmatā atklājās ar īpašu spēku, jo klasiskajām pantformām raksturīgā skaidrība un stingrais ritmiskais zīmējums šeit bija apvienots ar suģestīvu melodiku. Uzdrošinos apgalvot, ka šis krājums ir visa poļu katastrofisma virziena kvintesence. Pats dzejnieks vēlāk savā eseju grāmatā „Dzimtā Eiropa” (Rodzinna Europa, 1958; gaidāma arī tulkojuma iznākšana netālā nākotnē) raksta: „ [..] mani dzejoļi tieši mana dēmona dēļ bija gudrāki par mani un par spīti klasicisma formas ledum bija pārsteidzoši ugunīgi”. Jāpiezīmē, ka viens no Miloša atdzejotājiem latviski, dzejnieks Hermanis Marģeris Majevskis augstāk vērtēja tieši Miloša pirmskara dzeju.
Reālā katastrofa – karš un dzīve okupētajā Varšavā – jaunajam dzejniekam lika pārvērtēt visu agrāko – savu un Polijas – dzeju. Pirmskara poētikas turpinājums nebija iespējams. „Vārds plaisāja un sabirza putekļos zem miljoniem cilvēku eksistences dienišķās traģēdijas spiediena. Visi līdzšinējie tā pielietošanas paņēmieni nekam nederēja” [1]. Šķiet, Milošs bija viens no pirmajiem, kurš atteicās no pirmskara dzejas „melīgā un apskurbinošā krāšņuma”. Viņa tā laika dzejā vairs nav patosa. Priekšplānā izvirzās dzejas komunikatīvais raksturs – caurspīdīgā, saprotamā formā atklāt autora risinātās intelektuālos un filozofiskos jautājumus. Kā opozīcija tā laika dzejas romantiskajam patosam[2] Miloša dzejā vērojama atkāpšanās no kara tematikas un parasta, ikdienisķa pasaules skaistuma tēlojums.
Dzejnieka iekļaušanās pirmajos pēckara gados Polijas komunistiskās iekārtas nomenklatūrā un kultūras atašeja pienākumu pildīšana ASV un Parīzē pa daļai ir skaidrojama ar to, ka pirmajos pēckara gados, atšķirībā no citām Austrumu bloka valstīm, Polijas režīma kultūras politika bija samērā maiga, un sociālistiskā reālisma doktrīna tika ieviesta tikai 1949. gadā. 1951. gadā, atrodoties Parīzē, Milošs lūdz politisko patvērumu. Tālākā dzejnieka dzīve un daiļrade noris emigrācijā, Francijā un ASV. Tikai 1993. gadā Milošs atgriežas Polijā un dzimtenē nodzīvo pēdējos 11 mūža gadus.
Pēckara gados Miloša dzejā aizvien spēcīgāk iezīmējas morālie, filozofiskie un reliģiskie jautājumi, dzejai kļūstot par līdzekli, starpnieci ceļā uz lasītāja apziņu, nevis pašmērķi. Šķiet, suģestējošākais šajā dzejā ir šis attālinātais, metafiziskais pasaules un cilvēka sugas eksistences mistērijas vērojums.
Dzejnieks Tomass Venclova raksta, ka vēlīnais Milošs ne bez pamata ticis salīdzināts ar Gēti: „Tādu traktātu jauneklis neuzrakstīs”, - saka autors savā poēmā „Teoloģijas traktāts”, [..], un to var teikt par visu viņa vēlīno daiļradi – daudzus gadus ilgušo pārdomu par tēmu „Dievs un cilvēks” summu. Gribētos uzsvērt: šīs grāmatas („Otrais izplatījums” – Druga przestrzeń, 2002; „Orfejs un Eiridīke” – Orfeusz i Eurydyka, 2002. – M. S.) risina uzdevumu, kurš dzejai būtībā nav pa spēkam. Tas ir mēģinājums – un turklāt veiksmīgs mēģinājums – atbildēt uz dažiem pamatjautājumiem, kuri pieder reliģijas sfērai. Atbildēt tā, kā to spēj izdarīt cilvēks, kurš nodzīvojis ilgu un piepildītu dzīvi, kura aptver vissmagākā gadsimta deviņas desmitdaļas.[3]
Miloša metafizika jau otro reizi ir savaldzinājusi arī mūsu dzejnieku un atdzejotāju Uldi Bērziņu. Un lūk, līdzās „Pornicas pilsētiņas hronikai”, ko varat lasīt šeit, lasītājam fragmentos tiek piedāvāts arī viņa latviskotais, 23 daļās sakārtotais „Teoloģijas traktāts”.
Māris Salējs
1. Tādu traktātu
Tādu traktātu jauneklis neuzrakstīs.
Taču nedomāju, ka to man diktē bailes no nāves.
Tā, pēc tik daudziem mēģinājumiem, ir vienkārši pateicība,
kā arī atvadas no dekadences,
kurā nonākusi mana laikmeta dzejas valoda.
Kādēļ teoloģija? Jo pirmajam jābūt pirmajā vietā.
Un tas ir priekšstats par patiesību. Un taisni dzeja,
izturēdamās kā izbiedēts putns,
kas sitas caurspīdīgā rūtī, liecina,
ka fantasmagorijā dzīvot neprotam.
Lai taču mūsu valodā atgriežas īstenība.
Tas nozīmē – jēga, kura bez absolūta atskaites punkta nav iespējama.
2. Dzejnieks, kuru kristīja
Dzejnieks, kuru reiz kristīja
katoļu draudzē lauku baznīcā,
savu ticības brāļu dēļ nu nonācis grūtībās.
.
Viņš velti pūlējās uzminēt, kas tiem galvā notiek.
Bija aizdomas, ka tur uzkrājies vecs nepilnvērtības komplekss
un pašu cilts kompensējošie mīti.
Bet katram no viņiem, bērniem, bija taču jāizdzīvo pašam savs liktenis.
Pretstatījums es – viņi nebija saskaņojams ar morāli,
Jo tas liecināja, ka sevi uzskati labāku nekā viņi.
Vieglāk bija ar citiem angliski atkārtot lūgšanas
Svētās Magdalēnas baznīcā Berklijā.
Reiz, izbraukdams apvedceļā, kur viena josla ved
uz Sanfrancisko, otra uz Sakramento,
viņš iedomājās, ka reiz vajadzētu uzrakstīt teoloģijas
traktātu, tā lai izpirktu
patmīlīgās lepnības grēku.
3.Neesmu un nevēlos
Patiesības uzturētājs neesmu un nevēlos būt.
Klejojumi pa ķecerības nostūriem man kā radīti.
Lai izvairītos no tā, ko sauc par sirdsmieru ticībā,
un kas patiesībā ir vienkārši pašapmierinātība.
Mani ticības brāļi mīlēja rituālās baznīcfrāzes,
bet nemīlēja teoloģiju.
Varbūt es biju kā mūks mežvidus klosterī,
kurš, pa logu raudzīdamies pārplūdušajā upē,
savu traktātu raksta latīniski, valodā, kuru nesaprot
sādžinieki jērādas kažokos.
Vai tad nav komiski starp miesta greizajiem žogiem,
kur ielas putekļos kašņājas vistas,
iztirzāt Bodlēra estētiku!
Es, ieradis vērsties pēc palīdzības pie Dievmātes,
tik ar pūlēm pazinu viņu
altārzeltā paaugstinātajā Dievībā.
6. Veltīgi
tie nav labi, vai arī tie ir gan labi, bet pasaule izslīdējusi tiem no rokām,
Tātad tie nav visvareni.
Epikūra skola
Kad man bija seši gadi, jutu šausmas pasaules pārakmeņoto struktūru priekšā.
Velti vēlāk meklēju patvērumu
krāsainos putnu atlantos, es, Dabas Draugu Pudura
apaļvaidzis fondzinis.
Čārlzs Darvins, par garīdznieku līdz galam neizmācījies,
ar bažām laida klajā savu dabiskās izlases teoriju, nojauzdams,
ka tā kalpos velnišķai teoloģijai.
Jo tā sludina spēcīgajo triumfu un zaudējumu piedziņu no vājajiem,
kas akurāt atbilst sātana programmai,
tādēļ jau viņu sauc par Šīs Pasaules Valdnieku.
Viss, kas skraida, ložņā, lido un mirst, ir arguments
pret cilvēka dievišķumu.
Pievērsos anti-Dabai, tas ir, mākslai,
lai kopā ar citiem celtu mums namu no mūzikas skaņām,
krāsām uz audekla, no runas ritmiem.
Apdraudēti ik mirkli, atzīmējām savas dienas
akmens vai papīra kalendārā.
Gatavi tam, ka no dzīles izsliesies auksta roka,
lai mūs aizrautu prom kopā ar mūsu
nebeigto celtni.
Taču ticēdami, ka vismaz daži no mums saņems balvu, žēlastību –
par spīti pievilkšanas spēkam.
9. Ne aiz vieglprātības
Ne aiz vieglprātības, godātie teologi,
aizrāvos ar daudzu gadsimtu slepenām zinātnēm –
aiz sirdssāpēm, kad jāredz, cik pasaulē šausmu.
Ja Dievs ir visvarens, Viņš var to pieļaut
tikai ja pieņemam, ka labs Viņš nav.
Kur Viņa varas robežas, kādēļ tāda un ne cita
ir kārtība rasmei – to centušies atbildēt
hermētiķi, kabalisti, alķīmiķi, Rozeskrusta bruņinieki.
Tik šodien viņi atrastu savām priekšjausmām apstiprinājumu
astrofiziķu apgalvojumos, ka telpa un laiks
nebūt nav mūžīgi, ka tiem bijis iesākums.
Vienā neiedomājamā uzliesmojumā, no kura skaitāmas
minūtes, stundas un gadsimtu gadsimti.
Un viņi pievērsās taisni tam, kas noticis Dievības klēpī
pirms šā uzliesmojuma, jeb kā radās Jā un Nē, labais un ļaunais.
Jakobs Bēme ticēja, ka redzamā pasaule radusies
katastrofas rezultātā kā Dieva žēlsirdības akts,
jo Viņš nolēma nepieļaut absolūtā ļaunuma izplatīšanos.
Kad sūdzamies, ka zeme ir elles priekšistaba,
neaizmirsīsim, ka tā varēja tapt par visīstāko elli
bez neviena dailes vai labvēlības stara.
12. Tātad izrādījās
Tātad izrādījās, ka Daba deleģējusi Ievu,
lai tā Ādamu ierauj dzimšanu un miršanu monotonijā.
Kā paleolīta Lielā Māte zeme, kas dzemdē
un kas glabā pīšļus.
Varbūt tādēļ šīs vīriešu bailes apzvērēt
mīlu, jo tas pats, kas apzvērēt nāvi.
Šajā stāstā Ieva par tuvu zemei, mūsu māsām tāda
nav pieņemama, bet Jakobs Bēme mums parāda citu Ievu,
kura saņēma un pieņēma aicinājumu
tapt Dievam par māti.
Tikai neaizmirsīsim, ka Bēme runā par arhetipu pasauli,
kurā noraugās Dievs, un tur
nav ne pirms, ne pēc tam, tātad otrā Ieva nav pirmās mantiniece,
blakus tās abas Radītāja priekšā.
Tās pāršļācas viena otrā, abas tuvu rada, vairāk nekā māsas.
Antiklerikāli noskaņotais jauneklis Mickēvičs saraksta savu pārsteidzošo Svētās
Jaunavas Marijas pasludināšanas himnu tieši pirms masoņu himnas, kuru pazīstam kā Odu jaunībai,
un slavina Mariju pravieša – Jakoba Bēmes vārdiem.
13. Nav ko brīnīties
Iztirzājumiem neredz gala, un nav ko brīnīties,
jo Iedzimtais Grēks liekas neizprotams –
tas kļūst nedaudz skaidrāks, ja atzīstam,
ka Ādamam glaimoja kļūt par visas
redzamās radības kungu, bet radība,
alkdama, lai viņš savienojas ar to, loloja cerību
ka viņš pasargās to no nāves.
Tas nenotika, un pats viņš zaudēja nemirstību.
Liekas, ka pamatā Iedzimtajam Grēkam
ir Prometeja sapnis par cilvēku –
tik apdāvinātu radību, ka ar sava saprāta spēku
tā radīs civilizāciju un izgudros zāles pret nāvi.
Un liekas, ka jaunais Ādams, Kristus, ieņēmās miesā un mira,
lai atbrīvotu mūs no Prometeja lepnības.
Ar kuru, taisnību sakot, Mickēvičam cīnīties bija visgrūtāk.
18. Ja es nebūtu ieguvis
Ja es nebūtu ieguvis plašas zināšanas par visu,
ko sauc par lepnību, iedomību un augstprātību,
Es varētu nopietni uztvert izrādi, kas beidzas ne tik lielā mērā ar priekškara nolaišanu,
kā ar pērkona grāvienu no skaidrām debesīm.
Taču šīs izrādes komisms ir tik nepārspējams,
ka nāve liekas neatbilstošs soda mērs nabaga lellēm
par viņu narcisko spēli un nodevīgi gūtajiem panākumiem.
Domāju par to ar skumjām, redzēdams sevi
starp spēles dalībniekiem.
Un atzīšos, tādā brīdī man grūti ticēt nemirstīgai dvēselei.
20. Robeža
Sapnī redzēju, ka grūti tikt pāri robežai,
bet es taču esmu gana daudz viņu šķērsojis – par spīti valstu
un impēriju sargiem.
Jēgas tam sapnim nekādas, jo būtībā sapnis par to,
ka viss labi, kamēr robežu šķērsot
vēl neesam spiesti.
Šaipus zaļš vilnains paklājs,
un tepat līdzās tropiskā meža zaļās galotnes,
un pār tām lidināmies mēs, putni.
Viņpus nekā, it nekā, ko varētu
ieraudzīt, apraudzīt, izdzirdēt, nogaršot.
Vilcināmies turp doties – gluži kā emigranti,
kas necer uz laimi tur tālajā trimdā.
No poļu valodas atdzejojis Uldis Bērziņš.
[1] Rodzinna Europa, 1958
[2] Gan jāatzīst, ka izcils romantiskās ievirzes pārstāvis bija jaunais dzejnieks un Varšavas sacelšanās dalībnieks Kšištofs Kamils Bačiņskis (Krzysztof Kamil Baczyński, 1921-1944)
[3] Чеслав Милош. Второе пространство. Орфей и Эвридика. СПб.: Издательская Группа «Азбука-классика», 2010. — с. 241-242.
Šogad, Česlava Miloša jubilejas gadā, turpināsim iepazīstināt arī ar citiem Miloša darbu tulkojumiem; portālā lasāma un klausāma arī viņa Nobela lekcija. - ¼ Satori
0