Sānsolis

– Labdien! – es saku.
Uz pavasarīgi pelēkā Centrālās stacijas fona viņa izskatās kā uzgleznota. Lietišķa rakstura rūtotā mētelī, bet ar meitenīgi draisku siluetu, apraujoties virs ceļgaliem un atklājot klasiskas ikru līnijas, kas tūdaļ arī ienirst augstos stulmos kā to dabiskos turpinājumos, lai sakļautos šmaugās potītēs un noslēgtos ar sprīdi gariem dūrieniem zemē – kā šujmašīna: kreisā, labā, kreisā... Atsperīgajā solī viļņojas mežonīga salmu guba tikko manāmā saulrieta tonī – kā zvēru karalim. Gaidāmās vasaras pilieniņi pār mongoliski platajiem vaigu kauliem gaišajā sejā zem debeszilajām acīm pasvītro krāsu gammas autentiskumu. Plecā karājas milzīga saplakusi plauša, kas uzsver īkstīgi strupo augumu.
– Labdien! – viņa vecmodīgi sniedz man roku. Gaišais ērkulis šūpojas apmēram manu plecu augstumā, kaut patiesībā viņa slietos man līdz padusēm, ja ne spicie papēži.
– Gundars! – es saspiežu viņas mazo piecstaru zvaigznīti savos taustekļos.
– Au! – viņa salecas, bet spēcīgais pretspiediens vedina uz domām, ka tā būs bijusi tikai pieklājības frāze. – Darja!
– Ļoti interesants vārds, – šī tukšā atziņa no sarunas nespējīgo arsenāla manā gadījumā iegūst pildījumu, jo vārds patiešām mani piesaistījis jau no pirmās iepazīšanās internetā. – Izpētīju visu kalendāru, bet tavu vārdadienu neatradu.
– Latviešu kalendārā skatījies gan jau ka!
– Tas nav latviešu vārds, vai ne? – zinu, protams, bet vairos minēt ko aizskarošu, kam saknē varētu būtu ”kriev”.
– Tas ir krievu vārds! – viņa nozibsnī. – Pats skaistākais, no vārda ”dāvana”.
– Kāpēc tev krievu vārds?
– Dažādībai! – viņa attrauc. – Starp latviešu Patrīcijām Dženisām, Fabio Elvisiem un Kiārām Korintijām.
– Kad mēs dzimām, tad tak tā nebija, – es iebilstu. – Tev taču arī droši vien ir tuvu trīsdesmit!
– Paldies par vērtējumu, bet atšķirībā no tevis līdz pirmajam novembrim vēl palikšu otrajā gadu desmitā.
Gribu izlabot, ka ar otro desmitu viņa laikam gan domājusi trešo, kurš man noslēgsies pēc trim dienām, bet noklusēju, ja nu reiz viņa tik jūtīga.
– Tev rados ir krievi?
– Daži ir.
– Pa tēva līniju? – es lūkoju uzminēt.
– Precīzi. Mans vectēva brālis bija krievs.
Šo tekstu es ātrumā nesaprotu.
– Vectēva brālis?
– Tieši tā. Brālis un draugs. Un pareizticīgo kalendārā mana vārda diena ir – zini kad? Pag! – viņa paceļas pirkstgalos, ciktāl uz šiem papēžiem tas vēl iespējams, un familiāri satver mani aiz kreisā pleca. – Tev visa mugura ar krītu! Neesi piespiedies kādai sienai?
Aizvakar dzirdēju burtiski šos pašus vārdus. Toreiz mana reakcija bija nekļūdīga: ”April, april!” Un visi pieklājīgi pasmējāmies. Citādi jau arī nebija domāts. Uzrunātāja joks kā atgādinājums, ka viņš zina, kas šodien par datumu: frāze, kas dzīvē vispār negadās – tieši tāpēc. Un uzrunātā atbilde kā apliecinājums, ka arī viņš to zina. Tagad, izrādās, man pirmo reizi mūžā balta mugura gadījusies arī dzīvē! Un ar pilnīgi svešu sievieti! Īstens lempis!
– Tu esi pareizticīga? – es jautāju, acīm lūkodams pēc kādas spoguļvirsmas.
– Protams. Kā tu, kā visi: neticīgā.
Apstājos pie skatloga, izstiepju kreiso roku pa labi un aizāķēju zodu aiz kreisā pleca. Attēla krāsu izšķirtspēja ir visai nosacīta, tomēr neko baltu uz sava tumšā mēteļa muguras nesaskatu ne sitams.
Manu zodu atāķē spalgs ”april, april!” Skatos viņā un nesaprotu, kurš no mums te ir ķerts.
– Vot, tad man ir vārdadiena! – viņa sprikstī un lieku reizi atgādina: – Pareizticīgo baznīcas kalendārā.
– Pirmajā aprīlī? – es jautāju.
– Sēdies, pieci! – viņa smej.
– Ar novēlošanos apsveicu.
– Vzaimno: es tevi avansā, – viņa saka, – bet izglītots, kompetents un asprātīgs vīrietis gan parasti ir sēdoša suņa augumā. Vai tu gadījumā savos trīsdesmit nebūsi izaudzis līdz diviem metriem?
Runas par metriem man ir nedaudz apnikušas, lai neteiktu, ka daudz, bet – ko svešas sievietes dēļ neizdarīsi!
– Reiz septiņos no rīta, tikko no gultas izlīdis, esmu samērījis sev divus metrus un puscentimetru. Bet vispār esmu metru deviņdesmit astoņi garš. Tā rakstīts pasē.
– Tu spēlē basketbolu? – viņa uzdod jautājumu, kas man uz nerviem krīt kopš desmit gadu vecuma, kad es noteikti jau biju par viņu garāks. Pēc vidējo prātu domām cilvēkam ar tādu augumu būtu jāspēlē basketbols.
– Nē, es spēlēju čellu.
– Čellu? – Darjas domu procesors laikam apstrādā manu atbildi, bet tā arī neko oriģinālu piedāvāt nespēj, tāpēc man atliek vien turpināt uzturēt sarunas pavedienu.
– Un cik gara esi tu?
Man šis jautājums šķiet nedaudz kļūmīgs, jo varbūt viņai tas apnicis tāpat kā man, tomēr uzdodu to, jo, pirmkārt, viņu kaut kā samulsinājis mans čells, otrkārt, mani tīri eksakti interesē atbilde, cik gara būtu tāda maza baraviciņa bez tiem asumiem.
– Zini, skaitās metrs sešdesmit, – viņa saka, – bet tiešām nepateikšu, cikos.
Ātrumā neatrodu, ko atbildēt.
– A kas ir čells? – viņa vaicā?
– Tu nopietni? – esmu mazliet apmulsis.
– Es – pilnīgi nopietni! – viņa mazliet sašūt. – Kāpēc man jāzin visi jūsu sporti?! Vēl jo vairāk tādi, ko sievietes nespēlē.
– Nu, tāda liela vijole, tāds mazs kontrabass, ko tur starp ceļiem un čīgā ar lociņu.
– Violončeļ! – viņa atplaukst.
– Kāpēc krieviski? – nesaprotu joku.
– Esmu krieviete, kā mēs laikam tak jau sekmīgi noskaidrojām, – viņa koķeti iekurnas, – un nedzīvoju te tik sen, lai zinātu visus jūsu svešvārdu izkropļojumus.
Pārsteigums ir diezgan liels, tomēr es to veikli noriju.
– Bet kā tu runā latviski?
– Kā runāju, tā runāju, – viņa šķelmīgi attrauc. – Gan jau, ka saprast var.
Saprast var gan. Tagad apziņu sasniedz arī iepriekš tikai zemapziņas fiksētais – ka „i” ir mazliet par cietu, ka platais „e” mazliet par šauru, ka stieptā intonācija mazliet par lauztu, lauztā – par stieptu... It kā krievu akcenta pazīmes – bet vārdu krājums un frāžu rotaļas bija pilnībā novērsušas uzmanību no tādiem sīkumiem.
– Tu mācījies latviešu skolā?
– Ne gluži. Vēl krievu augstskolu beidzot, es zināju par latviešiem tikpat, cik tu par burjatiem.
Par burjatiem es neko daudz nezinu un nesaprotu, kā turpināt sarunu.
– Esmu izsūtītā, – viņa līksmi atbild drūmi. – Kad jūsējos sen vairs nedeportēja, mans sibīriešu tēvs ieizsūtīja mani sibīriešu mātē, un tikai pirms dažiem gadiem viens latvju princis raibā zirgā mani atjāja uz laimes zemi. Kur katra trešā svētku diena bez melnas lentes. Manā dzimtenē – zini, kā ir? Visu laiku melns karogs pie mājas – jo katru dienu tak izsūtījumā. Svētkos tikai noņem karogu un piedzeras.
– Tu esi dzimusi Sibīrijā?
– Moja roģina Baikal. Ir tāds ezeriņš Zilupes pretējā krastā, drusku lielāks par Peipusu: garumā no Tallinas līdz Viļņai. Tikai Peipuss izskatās lielāks: līdz pašam apvārsnim kā jūra. Pār Baikālu caur mākoņiem redzams pretējais krasts, jo tur ir kalni. Kā būtu izbērta milzu liekšķere gaiziņu–munameģu maisījuma.
Man pagaidām nav, ko teikt.
– Ko darām? Kas ir pasākuma programmā? Pusdienas, tu teici?
Pasākuma programmā... Viņa mulsina mani ar savu tiešumu. Esam sarakstījušies interneta iepazīšanās portālā, pēc pirmajām divām vēstulēm viņa pateica, ka virtuāli nedzīvo: vai nu ielūgums dabā, vai – nav ielūguma un nav nekā. Man tieši šodien iekrita brauciens uz Rīgu, tāpēc ielūdzu viņu satikties un iepazīties pusdienas laikā. „Pusdienā,” tā es laikam rakstīju. Pusdienas – tas ir kas cits. Es taču nevarēju aicināt sievieti pusdienās, neredzējis, vai viņa man patīk, vai viņa mani neāzē... Nu jau izskatās, ka šoreiz varēju, bet – kā tad es varēju zināt?
Patiesībā beigās vienojāmies par krietni vēlāku laiku – šo. Ir jau pieci – kādas vairs pusdienas! Bet man somā vēl ir maizītes. Viens „Lāču” rupjmaizes sendvičs ar omes kotleti un skābu gurķi, kas man pašam ļoti garšo, bet var izrādīties nepietiekami smalks dāmai. Viens baltmaizes sendvičs ar manis nesen atklāto leišu rokforu Memel blue par Ls 4,75 no Rīgas Centrāltirgus un omes tomātu no Valmieras, kas arī man ļoti garšo un ir jau daudz dāmīgāk. Un viens baltmaizes sendvičs ar manis paša rūpīgi sagatavotu mazsālītu Gaujā neķertu norvēģu lasi, sīpoliņu un malto pipariņu, kas, manuprāt, varētu būt smalkākais sendvičs, kādu viņai jelkad kāds pirmajā randiņā piedāvājis. Un Spilvas tomātu sula – viens litrs par sešdesmit deviņiem santīmiem. Mani fascinē, kā viņi dozē sāli. Ja es tagad to visu atdodu viņai, manam slaikajam augumam rodas zināmas problēmas ar enerģijas balansu līdz vakaram: esmu eksakts cilvēks un lieku kaloriju somā līdzi nestaipu. Savukārt, ja sāku izvairīties no pusdienām – atkal izskatos tāds kā ne džentlmenis: nedefinēts vārds, ar ko viņai sarakstē labpatikās mani bombardēt.
– Man somā ir maizītes: skauģamaizes sendvičs ar kotleti un skābu gurķi, baltmaizes sendvičs ar pelējuma sieru un tomātu un baltmaizes sendvičs ar lasi, sīpolu un pipariem. Un tomātu sula.
Viņa skatās manī un klusē. Nogaida. Tā arī nesaprotu, grib vai negrib.
– Mēs varētu apsēsties tepat pāri ielai kanālmalā. Šodien tik silts, tomēr apņemos atrast brīvu soliņu.
Es zinu, ko runāju. Izgādāt parkā vai pieturā brīvu luksusa soliņu – tur es esmu meistars. Jo trīsdesmit ir vairāk par astoņpadsmit. Pie trīsdesmit gribas skaisti. Trīsdesmit ir tieši tik daudz, lai negribētos apsēsties uz noķēzīta sola blakus kādiem kriev... svešiem cilvēkiem.
Viņa joprojām klusē.
– Ejam?
– Ejam, ejam! Es tak gatava gājēja, tik neredzu, kurp un aiz kā iet.
Es pagriežos, pārlieku savu somu uz kreisā pleca un pasniedzu viņai labo elkoni. Šķiet, nekad neesmu tā darījis, bet viņas stils paģēr šādu attieksmes nopietnību. Viņa satver manu elkoni tā, kā es turos tramvajā pie griestu roktura. Mēs dodamies lejup tunelī. Viņas solis ir stingrs, noteikts, sportisks. Es laikam vairāk tā kā slāju. Mūsu frekvencēs nobīde ir par pusotru reizi, tāpēc brīžam ejam kopsolī, brīžam pretsolī, brīžam nesolī, īpaši jau pa kāpnēm. Tomēr ejam – kas arī bija jāpanāk.
Pēc brīža iznirstam Raiņa bulvārī un kājojam uz transporta pieturu kanālmalā aiz kioska. Aprīļa saulē visi soliņi redzeslokā šķiet aizņemti.
– Kur sēžam? – viņa vaicā.
– Nāc, iesim, pameklēsim, – es saku. Tā nebūs, ka neatradīšu. Tie divi pie tējas namiņa grasās iet projām, man šķiet. Ļaunākajā gadījumā – iesim pāri Barona ielai līdz Ūķim. Tāpat tak viņai bez manis nav, kur likties.
– Man te ir soliņš pāri ielai, – viņa saka, – tikai ar jumtu: nezinu, vai ielocīsies.
Hm... Raiņa bulvāra pretējā pusē pār ielas malā novietoto automašīnu jumtiem pie bāra slejas saulessargi manu ausu augstumā. Sezona vēl nav atklāta, galdi zem tiem gan ir brīvi, bet sēžamo nav.
– Galvu pieliekt būtu mazākais, bet kaut kā muļķīgi – pie bāra logiem ar savām sviestmaizēm... – noklusēju joku, ka eiropieši tā neuzvedas.
Viņa parauj mani aiz elkoņa tik stipri, ka es pusklupšus saliecos, un velk pāri ielai pa tikko manāmām šķirbām divjoslu satiksmes straumē.
– Lūdzu!
Durvis atveras, pirms esam sasnieguši saulsargus. Soliņš izrādās mazs japānītis – mikronisans. Koši sarkanā krāsā. Tik mazs, ka mazāku vairs nevarētu saredzēt. Bet ar četrām durvīm. Maksimāli atbīdot priekšējo sēdekli tā, ka aiz manis vairs sēžamā nav, izdodas izbrīvēt intervālu starp atzveltni un paneli mana lielakaula garumā. Savācot abus ceļgalus pa labi, palaižu vadītāju pat pie mūzikas kloķiem.
– Mana vīra mātesbrālis pēc kara bija padomju vadošais lodes grūdējs un diska metējs. Un vēl līdz mana mūža sākumam – vissavienības izlases ilggadējs treneris. Pasaulē skaistākais sportists šajās disciplīnās – pēdējais sengrieķis. Vairāk tavā augumā, nekā mūsdienējo svarā. Latvietis, ja kas, ne jau no maniem krieviem. Oto Grigalka.
– Interesanti... – es meloju.
– Viņš bija tiešām ievērojams cilvēks lielvalstī – tāds, kādam amerikānim būtu villa Malibu. Havajā. Lasvegasā. Viņam nebij vis. Bet mūža sapnis bija: automašīna. Ne jau kaut kāda šāda tāda. Konkrēta. Automašīna oka. Zini tādu?
– Nebij tāda maziņa?
– Kā tankā. Kapsula smerķi. Kā viņš tur ievietotos, nezinu. Bet liktenis viņu saudzēja: nomira, limuzīnu nesagaidījis. Lai gan – padomju cilvēku neapjāsi. Viņa draugam, basketbolistam Jānim Krūmiņam, divi divdesmit, savulaik bija zaporožecs–vabole. Bez priekšējā sēdekļa. Sēdēja uz pakaļējā. Nezinu, vai ērti, bet skauģi melš, ka ērtāk nekā tramvajā. Vai parkā uz soliņa.
– Šis jau nu nav nekāds zaporožecs! – cenšos komplimentēt. – Te tak i kondicionieris, i automāts, i...
– ...ābēes, i stūres pastiprinātājs, i gaisa spilveni. Skaties, avārijas gadījumā tavus stilbus uzreiz aizspiedīs priekšā ģīmim, stiklus atvairīs, zārkā būsi smuks. Bet galvenais – piecas durvis! Man, daudzbērnu mātei, tas ir svarīgi: pasaulē mazākā piecdurvju mašīna, ar vienlitra motoru.
– Tev ir bērni? – drošības pēc pajautāju, jo man šķiet, ka viņa mani āzē.
– Divi pašas, vīrs, vīramāte, divi vīra bērni... – viņa skaita. – Nē, nav tik traki, dažiem ir jau pašiem savi braucamie. Ā, nujā, suns un kaķis gan pārsvarā manējie.
– Ja bez piecpadsmit piecos startē, var vizināties bez sastrēgumiem, – es saku, ko man reiz stāstīja Ansis, jo situācija atgādina braucienu viņa sarkanajā golfiņā. – Bet ir jau septiņas pāri, korķi būs tā, ka maz neliekas.
– Īpaši svētdienās, – Darja precizē. Par svētdienu es nebiju iedomājies.
Datumos dēvētās ielas izbraucam ātri. Esam jau pārvarējuši Akmens tiltu un stāvam pie Raņķa dambja luksofora. Bet ne tajā joslā, kas griež uz dambi. Rādās, ka joprojām taisni.
– Kur tu mani ved? Uz mežu apēst?
– Domā Uzvaras parku? Nē, tas nav nekāds mežs – un Latvijā te visi meži tādi: ne pašam pazust, ne otru nozūmēt. Nē, te ir maza omulīga viesnīciņa, – Darja, nu jau Slokas ielā iegriežot, norāda uz stiklotu augstceltni un drīz vien garām lielam uzrakstam „Maritim” ieriņķo pagalma stāvvietā. – Tur augšā ir mīlīgs restorāniņš. Mans favorītais. Akurāt piecos taisās vaļā, bet neviens normāls cilvēks šo vietu nezin – vēl jo mazāk tik agri. Drīksti mūs pabarot!
Man somā ir sviestmaizes. Es tiešām nebiju plānojis šodien pusdienot restorānā. Bet es klusēju. Viņa it kā mīlīgi runā, bet, man šķiet, patiesībā nav saprotoša.
Braucam augšup panorāmas liftā. „Bellevue” – tā saucas restorāns, „skaistais skats” spranciski. Tomēr vū nav neko belle: no augstumiem vēroju nolaistu, pussabrukušu koka apbūvi ar izsistiem logiem, piedrazotus pagalmus un konteinerus, starp kuriem kā gliemis šļūc atkritumu cilvēks ar plastikāta kuli rokā. Tālumā – Rīgas panorāma ar celtņiem un stalažām. It kā jau jā, bet it kā kā visur.
Sēžam nelielā, stiklotā restorāna zālē pie galdiņa stūrī, plašas Rīgas panorāmas ieskauti no trim debespusēm. Negrasījos tērēties svešai sievietei: man skaidrenieka ir labi ja pāris aliem un kredītkartēs – nulles. Nezinu, kā rīkošos, bet pagaidām galvu par to nelauzu: neierastas situācijas un risks ir mana stihija. Ļaunākajā gadījumā iegrimšu kredītā. Kaut tā es nekad nedaru: viens no latviešu tikumiem, ko patiešām atzīstu, ir nebūt nevienam parādā. Nekad. Vismazāk jau nu augļotājiem. Bet „džentlmenim” neklājas apspriest šādus jautājumus.
Atnes ēdienkarti. Atšķiram un iedziļināmies.
Liellopa tar–tar husumer
Liellopa filejas tar–tar ar rukolas salātiem un paipalas olu
6,70 LVL
Zaļo pupiņu krēmzupa ar vēžu astītēm
Pasniegta ar vēžu astītēm un parmesan čipšiem
3,90 LVL
Krēmzupa fussion ar omāra medalioniem un jūras ķemmītēm
Pasniegta ar krāsaino papardellu, cukurzirnīšu skaidiņām, citronzāli un kariju
8,75 LVL
Foie gras classic
Ceptas zosu aknas ar trifeļu biezeni un 12 gadus izturētu balsamico sīrupu
11,00 LVL
Norvēģijas lasis "axmarbrugga”
Laša fileja ar garnelēm, pasniegta ar šampanieša mērci un sarkano kaviāru
12.50 LVL
Pīles krūtiņa “barberie”
Pīles krūtiņa „barberie” ar kartupeļu – sēņu „rösti”, radichio salātiem, redīsiem un pīļu aknu mērci
12.50 LVL
– Man šie nosaukumi pārsvarā neko neizsaka, – es vaļsirdīgi konstatēju. – Ko tev pasūtīt?
– Tici man, visi šie nosaukumi slēpj patīkamus pārsteigumus – pat tie, kas tev šķiet pazīstami. Labāk ņemt pēc iespējas dažādāk. Te ir lielisks tartars. Ņemam vienu uz diviem?
– Ņemam, – es nepretojos. Tartaru es pazīstu, laikam jābūt sibīrietim, lai kas tāds pārsteigtu. Mani pagaidām nepatīkami pārsteidz tikai cena par tādu jēlu kotleti. Un man pašam somā ir cepta.
– Zupu ēdīsi? – viņa turpina.
– Krēmzupa ar vēžu astītēm un parmezāna čipšiem, – es burtoju lētāko no abām nepamatotajām summām, bet labuma no tā nav, jo...
– ...tad es ņemu omārus ar ķemmītēm. Te var pasūtīt, lai porciju sadala uz pusēm, un katrs nogaršot abas zupas. Kas tiešām ir tā vērts, – viņa čivina. – Fua grā gribi?
Šādus vārdus es nepazīstu.
– Vienu fua grā uz diviem, – viņa ber ar smaidu, bet es no ēdienkartes teksta par šo tēmu saprotu tikai arābu ciparus. – Un es, atklāti sakot, būtu par lasi: tā man tāda smieklīga vājība, piedod, zinu, ka latviešu kalpi gadsimtiem cīnījušies pret tādiem mēsliem ēdienkartē, bet es esmu padomju krieviete, sarkanā zivs man ir delikatese. Tu neesi traks uz lašiem?
– Varu ēst, varu neēst, – es paraustu plecus. Man mazliet kremt, ka somā pūst laša sendvičs, kamēr viņa te uz mana rēķina rīko orģijas ap to pašu zivi.
– Tad es iesaku pīles krūtiņu. Tici man, tādu tu nebūsi ēdis: asiņainu kā jēlais steiks. Līdzīgi sagatavotu putna gaļu nezinu nekur pasaulē.
– Zini, es laikam tik daudz nemaz negribu ēst...
– Tad varbūt tomēr vienu lasi uz diviem?
Atkal to lasi! Nevaru sagrābstīt nekādu sakarīgu atbildi...
– Vai pīli uz diviem?
– Lai notiek, – es piekrītu, – pīli.
– Ja pīli, tad pīli. – viņa atšķir otru grāmatu un turpina: – Tu esi vīnu pamaisītais? – un, negaidot jautājumu, uzreiz paskaidro: – „Pomešannij”. Es ne. Labprāt dzeru labu vīnu, bet neatšķiru no slikta, tāpēc iesaku lētāko. Kā tu uz to skaties?
– Maisīts neesmu.
– Tad piedāvāju ņemt pa glāzei atvērtā vīna (viņa jau atšķīrusi dzērienkarti, lasa un rāda):
2007 Kendermanns Classic Riesling
4,00 LVL
2006 Torres Sangre de Toro
4,00 LVL
– Visi ēdieni mums tā kā pie sarkanvīna, bet es mīlu balto. Tev sarkanais der?
– Der.
– Tad sauc viesmīli! – Darja abas grāmatas noliek uz galda un ērti atspiežas pret atzveltni.
Viesmīle nav jāsauc. Mēs esam vienīgie apmeklētāji: viņa visu laiku sekojusi katrai mūsu mutes kustībai un ir nekavējoties klāt. Es paņemu ēdienkarti un lasu:
– Liellopa tartaru ar rukolas salātiem un paipalas olu, ...
Viesmīle iztapīgi raksta un māj ar galvu.
– ...zaļo pupiņu krēmzupu ar vēžu astītēm un parmezāna čipšiem, krēmzupu „fuššen” ar omāru medaljoniem un jūras ķemmītēm, cukurzirnīšu skaidiņām, citronzāli un kariju, foije gras ar trifeļu biezeni un divpadsmit gadus izturētu balzamiko sīrupu, Norvēģijas lasi, nē, sajaucu, lasi ne, pīles krūtiņu „bārberī” ar kartupeļu sēņu rosti, radičo salātiem, redīsiem un pīļu aknu mērci.
Viņa vēl brīdi raksta, tad paceļ galvu un nolasa:
– Tātad, viens tartars, viena pupiņu krēmzupa, viena omāru, viena fua grā, viena pīles krūtiņa un... viena, jā. Viss. Kaut ko dzersiet arī?
– Jā, protams, – es saku un atšķiru dzērienu karti, – vienu glāzi kendermans klasik risling un vienu torres sangre de toro.
– Dāmai rīzlingu?
– Jā.
– Tātad, viens rīzlings un viens toress, – viņa nobeidz bez jautājuma un, apstiprinājuma nesagaidot, apcērtas uz papēža.
– Un...
– Jā?
Šis nu jau sieviešu dialogs, ieskaitot oficiantes acumirklīgo atpakaļapgriezienu ap savu asi, bija īsāks par sekundi.
– ...maizīti pie zupiņām un tartara, – Darja nobeidz.
– Protams! – viesmīle atplaukst. – Maizītes atnesīšu uzreiz, tas jau pats par sevi.
– Pašu ceptas kā vienmēr? – Darja sazvērnieciski pasmaida un saņem pretī tādu pašu smaidu.
– Viņiem te superīgas maizītes un sviestiņi, viss pašiem savs, – viņa man saka, viesmīlei aizejot.
– Tu šeit laikam esi bieži, – es secinu.
– Cik nu bieži, – viņa parausta plecus. – Te ir kā makdonaldā: vienmēr zini, ko saņemsi, vienmēr neatkārtojami, nekad nav vilšanās un pārsteigumu. Ēdienkarte nemainās. Mēs ar vīru te labprāt nākam. Bieži! – viņa iesmejas. – Gada laikā apgriežam ēdienkarti par pilnu apli. Ja parādās jauns ēdiens – uzreiz atšifrējam.
– Mjā, – es atbildu, bet galvu patlaban nodarbina kas cits: skaitļi. It kā izklaidīgi šķirstu grāmatas, bet patiesībā strādāju:
„Seši septiņdesmit plus trīs deviņdesmit plus astoņi septiņdesmit pieci plus vienpadsmit plus divpadsmit piecdesmit ir... ir... deviņi septiņdesmit... desmit sešdesmit... astoņpadsmit sešdesmit... deviņpadsmit trīsdesmit pieci... trīsdesmit, nē, četrdesmit divi astoņdesmit pieci.. Bet vēl tak divi vīni! Piecdesmit astoņdesmit pieci. Labs sākums!”
– Paldies! – Darja saka un pavelk sānis salvetes, atbrīvojot vietu maizes un sviesta šķīvjiem. – Varat jau nest arī vīnu! – un vēršas pie manis: – Dzersim jau vīnu?
– Tūlīt jau būs arī tartars, – viesmīle iejaucas.
– Tad vīnu arī! – es izlemju. Viesmīle aiztraucas.
Uz brīdi iestājas klusums. Darja kārto dakšiņas. Man kaut kas jāsaka.
– Tu nebaidies, ka te var ienākt tavs vīrs? – jautāju. Ne tā, ka mani tas interesētu. Nedz arī, kas tad notiktu. Nedomāju, ka viņš te varētu ienākt. Vienkārši tā, šķiet loģisks jautājums: varbūt interesanti, ko cilvēks atbildēs.
– Kāpēc man jābaidās? – viņa ir neizpratnē. – Un kāpēc lai viņš te nāktu! Intīmā restorāna zālē, kur es sēžu ar tevi – nē, mūsuprāt tas būtu vienkārši muļķīgi.

***
Ēdiens bija tiešām garšīgs. Tartars nebija nekāda jēla kotlete. Fua grā izrādās slimas zoss aknas – saldas kā deserts. Zupas pat nevaru aprakstīt, un pusporcija asiņainās pīles krūtiņas mani nokautēja: nācās piekrist, ka pīli iepriekš nekad neesmu ēdis. Būtu aprijis arī veselu, arī divas. Tāpēc neesam daudz runājuši. Viņa ir ļoti jauka. Jaukāka, kad nerunā – jo es nespēju ne saprast visu, ko viņa saka, ne atbildi rast.
Gaidu rēķinu. Piecdesmit viens lats, ja nejaucu. Un trīs kalstoši sendviči somā. Viens ar rupjmaizi – dārgo „Lāču” maizi. Divi gan ar „Kungu” maizi: tai aizvakar bija akcijas cena, sešdesmit santīmu vietā – piecdesmit deviņi deviņdesmit deviņi. Nopirku četrus klaipus.
Un ko pēc rēķina? Esam tā kā viesnīcā. Pēc viņas izvēles. Vai tas ir mājiens?
Neesmu skaidrībā, ko es gribētu tālāk. Un – vai es ko gribētu? Bet – esmu eksakts cilvēks. Ja es vispār ko gribu – tad viņu negribēt nav pamata. Ja negribu viņu – tad neredzu pamata vispār gribēt. Tātad kaut ko laikam gribu. Tikai grožus esmu izlaidis no rokām. Būtu paēduši parkā sendvičus, pastaigājušies – gan laiks rādītu, ko darīt. Tagad jūtos kā svešā teritorijā. Laikam būs rēķins jāsamaksā. Patiesībā es pat nezinu cita risinājuma. Būs jālien parādos.
Te klāt arī viesmīle.
– Kā garšoja?
– Pārsteigumu, kā vienmēr, nebija, – Darja staro, – viss bija pārsteidzoši garšīgs.
Oficiante noliek man priekšā blociņu ar rēķinu. Viņa vēl vāc nost laipni atnestos divus piederumu komplektus vienai pīlei uz diviem, kad es jau to atveru. Piecdesmit astoņdesmit pieci: tieši tā, pārsteigumu nav.
Izvelku savu māsterkarti.
– Ar karti maksāsiet? – jautā viesmīle, it kā atbilde jau nebūtu acīmredzama. – Lūdzu, uzgaidiet, es tūlīt atnesīšu terminālu.
– Tev nav amerikāņu kartes? – Darja vēršas pie manis un uzreiz arī pie viesmīles: – Jums joprojām ir atlaides amērikan ekspress?
– Jā, atvainojos, nepajautāju, kā maksāsiet. Ar amērikan?
Darja vaicājoši palūkojas manī, un es nogrozu galvu.
– Es samaksāšu, pēc tam paši tiksim galā.
Oficiante steigšus savāc rēķinu: – Es pārrakstīšu! – Un aizklaudzina steidzīgā solī.
– Viņiem te amerikāņiem ir desmit procenti nost, – Darja paskaidro. – Tā mīļi: cik viņa mums noraksta no rēķina, tik saņem tējasnaudā. Muļķīgi neizmantot.
„Četrdesmit pieci septiņdesmit septiņi,” viesmīle nesaka. Tas rakstīts pārstrādātajā rēķinā. Darja ievada personālās identitātes numuru.
– Paldies! – pēc transakcijas viesmīle ievieto Darjas zilo karti rēķina blociņā un ar terminālu rokās lišķīgi kāpjas atpakaļ. – Gaidīsim jūs atkal!
– Kā gan citādi! – Darja tikpat lišķīgi attrauc un it kā nejauši pastumj blociņu man. Saprotu, ka tajā laikam kaut kas jāieliek. Sāku grabināties pa maku. Tā, viens lats. Divdesmit santīmi. Vēl divdesmit santīmi. Pieci, pieci un vēl pieci (visi trīs vienādi! vella milti, es tak biju domājis, ka man ir desmitnieks un divi piecīši!). Divi, divi, viens, viens, viens, viens. Kopā lats sešdesmit divi. Brīdi svārstos, tad ieberu visu, sev neatstāju ne graša.
– Galīgi nav naudas līdzi, – nez kāpēc taisnojos, uztvēris viņas laikā nenoslēpto acuzibsni. – Te kaut kur nav bankomāts?
– Ejam? – Darja pretvaicā.
– Ejam.
Es pieceļos un izplešu Darjai mēteli kā toreadors. Neesmu radis pie tādām formalitātēm, bet kaut kā pakļaujos viņas dāmu–džentlmeņu spēlēm.
Viņa veikli ieslīd piedurknēs un acumirklī man netveramā nepārtrauktā kustībā tiek līdz pogām caurumos. Tas ir seksīgi. Piepeši atskārstu, ka viss ir gana seksīgi. Un atceros, ka joprojām nav atbildēts viņas tautieša vēsturiskais jautājums: ko darīt? Man šķiet, ka tomēr jāmēģina palikt viesnīcā. Štrunts par parādiem: vienreiz tak dzīvojam! Avantūra ir mana stihija – kā Skārleta O’Hāra: par pārējo es domāšu rīt!
Tepat restorāna zālē ir izsaucams panorāmas lifts. Kaut panorāma pabēdīga, tas tomēr ir kruti. Nospiežu pogu un pasniedzu viņai elkoni.
– Pag, es tūlīt, – viņa saka un lidojošos teciņos aizspurdz atpakaļ pie mūsu galdiņa. Izņem maku, parakājas tajā, pēc tam... saber kabatā visu manu izbijušo bagātību – dzeramnaudu! Interesanti gan. Un ir jau atpakaļ līdz ar liftu. Man paiet laiks, līdz atgūstu valodu.
– Kāpēc tu viņai neatstāji dzeramnaudu? – liftā tomēr nenoturos.
– Piecīti noliku, – viņa saka. – Tepat lejā ir bankomāts, sakārtosim.
Pats zinu, ka sakārtosim. Braukt projām no šīs viesnīcas man nu jau šķiet patiešām muļķīgi.
– Varbūt vēlies vēl vīnu? – es vaicāju, ainavai slīdot augšup gar sienu.
– Nevaru! – viņa iesmejas. – Maniem piecdesmit kilogramiem promiles iestājas, kad tu vēl tikai mēli esi apslapinājis.
– Bet varbūt tev nekur nav jābrauc? – es uzkurinu intrigu, drudžaini skaitļodams elegantu atrisinājumu pēc viņas neizpratnes pilnā pretjautājuma, kam tūdaļ jāseko, bet viņa savā domāšanā tomēr nav tik strauja, kā man jau sāka šķist, un lifts atduras pret zemi klusumā.
– Jo ir jau atbraukts! – es tomēr speru laukā atbildi un pavadu atverošās durvis ar džentlmeniski vēlīgu žestu.
– Paldies! – viņa atbild tik vienkārši, ka šķiet – asprātības resurss ir izsīcis. Tas mani mazliet sarūgtina: spilgtais pieteikums solīja augstāku ilgtspēju.
– Re, bankomāts! – viņa saka.
– Citadele?
Viņa neatbild.
– Šitajā man par naudas izņemšanu ir komisija.
Viņa atkal neatbild.
– Te iekšā nav kāds cits bankomāts?
– Iekšā nav. Tikai ārā.
– Nav problēmu, – es saku, – ejam ārā!
– Ne mazāko, – Darja piekrīt.
Mēs pieejam pie virpuļdurvīm. Es palaižu viņu garām un pieliecos. Laikam šoreiz bez vajadzības: vienkārši es pirms durvīm vienmēr pieliecos.
Gaiss ārā ir spirgts un smaržīgs. Sešpadsmit pāri sešiem 2011. gada 3. aprīlī, mana mūža desmittūkstoš deviņsimt piecdesmit piektajā dienā. Darjai par divsimt deviņām dienām mazāk. Skaidrs, nokrišņu nav. Silts dienvidrietumu vējš trīs, komats, septiņi metri sekundē. Maigi pūš tieši no saules puses, tāpēc Maritim Park Hotel pašā priekšdurvē netrāpa – tikai pēc iziešanas uz autostāvvietas pusi, pār kuru līst rieta stari akurāt Darjas matu krāsā. Plus deviņi grādi ēnā.
– Paldies, Gundar! – Darja vecmodīgi sniedz man roku. – Bija ļoti interesanti.
– Paga, – es nesaprotu, – mēs tak meklējām bankomātu! Te, ārā. Ir?
– Ir, – Darja saka, – bet man uz otru pusi. Uz Pārdaugavu. Tur bankomātu vēl nav.
Esmu mazliet apjucis. Patiešām nebiju domājis, ka mūsu mērķis bijis... paēst!
– Tad vismaz norēķināsimies. Kur viņš te ir?
– Visērtāk – Grēcinieku ielā. Brauc ar tramvaju, uzreiz aiz Akmens tilta kāp ārā, tad pa tuneli – un tur šo ir daudz.
Es klusēju. Nesaprotu, kāpēc viņa tā.
– Atā! – Darja pamāj, un atsperīgā solī aizviļņo mežonīga salmu guba dubultsaulrieta tonī – kā zvēru karalim.
– Klau! – es metos nopakaļ.
– Jā? – viņa iesmaidīdamās apstājas.
– Bet nauda biļetei – palika pie tevis!
– Ai, piedod! – viņa iegrābj mēteļa kabatā un izber man saujā šķipsniņu monētu. Viens lats – bet ne mans, mans bija ar zivi, šis – ar baraviku. Divdesmit santīmi. Otru divdesmit santīmu nav – bet piecdesmit. Tāds man nebija. Tālāk pieci, pieci un vēl pieci (izskatās pēc maniem), četri (tādu vispār nebiju redzējis), divi, divi, divi (man bija tikai divi), viens, viens un viens (man bija vēl viens). Kopā 198 sm. Man jāizdod trīsdesmit seši. Divdesmit, tā, divi pa pieci, hm... Eh, neknauzerēšos tak: atdošu svešo puslatnieku!
– Darja!
Bet viņa ir jau tālu.
– Uz redzēšanos, – es klusām nosaku.
Rīt piezvanīšu un paprasīšu, kas lēcies. Pagaidām nav viedokļa. Noskatos, kā mazā mašīnīte aizšūpojas pa grambainu taku gar otrā tramvaja sliedēm, aizsmēķēju, aizeju līdz pieturai, apsēžos, izvelku sviestmaizes un tomātu sulu. Rīt gribas kā vilkam, būtu i divas pīles, i vēl lasi apēdis – gan jau, ka nekad mūžā nebaudītu. Un bezalkoholisku dzērienu arī gribas – neesmu veldzējies kopš rīta tējas.
Redzamība ir laba: ja pirmais nāks ceturtais vai piektais, paspēšu maizītes savākt, sulu aizskrūvēt un pārskriet pār krustojumu.

***
Dzimšanas dienā mans augums ir 1981 mm.
– Nu, labs! – saka Pauls Bankovskis. – Ļoti līdzīgs taviem labākajiem stāstiem. Bet vienlaikus pilnīgi citāds. Zini... Patiesībā šis ir daudz līdzīgāks!
– Man arī patīk, – es piekrītu. Man patīk visi mani stāsti. Būt laureātam man jau tikpat dabiski, kā būt garam. Tikai Paula un Gundegas stāsti ir vēl līdzīgāki maniem. Jo par Valdi es neko nezinu.
– Bet kāpēc viņa vienkārši paņēma un aizbrauca, atstājot mani vienu tramvaja pieturā kā tādu muļķi?
– Ai, zini, Gundar, – Pauls saka, – tipiska mūsdienu sieviete. Pati nezin, ko grib. It kā iepazīties, it kā kādu dēku, kādu pārmaiņu savā pelēcīgajā ikdienā ar apnikušu vīru – bet, kā nonāk līdz darīšanai, aizlaižas. Uzdzīvo krogā uz tava rēķina un viss. Tā tā dzīve iekārtota, – viņš pasmaida, – dzimumu vienlīdzības nav: ja viņas grib, viņas var šādi parazitēt uz mums bezgalīgi. Mēs nekā nevaram pretoties: mums jābūt džentlmeņiem. Tas nav īsti labi.
– Es viņai tā arī vairs nepiezvanīju.
– Tas gan ir riktīgi labi! Kaut kādam lepnumam tak jābūt. Ja viņa vēlas reabilitēties – lai pati zvana un uzvedas kā cilvēks. A kāpēc tev vispār vajag precētu? Jaunās nepatīk?
– Jaunās arī patīk, bet... Kā to lai pieklājīgāk pasaka... Ar jaunajām man arī bijušas šādas tādas dēkas...
– Un?
– Beidzas vēl agrāk. Šī bija pati ilgākā.
– Ā, tad tomēr nav vienīgā! Citādi nesapratu, kāpēc virsraksts daudzskaitlī.
Daudzskaitlī? Tikai tagad apķeros savu kļūdu: pēc kārtējām izmaiņām pareizrunakstībā taču ir „sānsols” – sestās deklinācijas vārds.
– Piedod, Paul, izlabošu!
– Vai arī otrādi: papildini stāstu ar vēl kādām sānsolīm. Uztaisi kādu dip, trip vai tetraptihu. Manuprāt, ir vērts pārskatīt un pārdomāt, un stāsts no tā tikai iegūtu. – Viņš brīdi sēž sarauktu pieri, tad piepeši iesmejas: – Tikai par savējām, nepiešuj tās bābas man, ja?
– Labi, sarunāts!
– Okei, ja tā vēl ir kāda metafora, tad varbūt varam arī drusku pamainīties, lai katra sānsols iegūtu jaunu nozīmi – bet lūko, lai nebūtu bērnu!

***
Solījumu Paulam es aizmirstu, virsrakstu nenomainu un aprakstītajai sānsolij citas tā arī nepievienoju. Jo manuskriptu man nozog kāds skeiteris–reperis. Frizētavā. Tajā – netālu no baznīcas, kuras Jūlija kalendārā 19. martā rakstīts „Darja”.

Var jau būt, ka es kaut ko jaucu un solīju nevis Paulam, bet Gundegai.