Patiesības

Patiesības

Es vēlos tev pavēstīt vienkāršas patiesības,
Atklāt svarīgas lietas.
Vienmēr atver durvis, kāp liftos,
Celies augšup pa stāviem, soļo pa gaiteņiem.
Vienmēr sēdies mašīnās, darbini dzinēju,
Ziemā pagaidi, kamēr iesilst.
Vienmēr tērē naudu, bet pamazām,
Tikai paretam iztērē visu, cik ir.
Vasarā tev būs vasara, rudenī rudens,
Neapjūc, nedari neko tādu, no kā metas nelabi.
Meitenes kļūs par lielām meitenēm, vēlāk tu ievērosi,
Kā viņas pāriet ielu, mazuļus turot pie rokas.
Vīrieši drūmi spriedīs par iespējām,
Vēlāk darīs, kā apstākļi liek, bieži kļūdīsies.
Valdības ir izveidotas, lai kristu,
Kuģi – lai ietu zem tiltiem.
Tomēr ugunis pretējā krastā
Degs vienmēr, iedomājies, vienmēr.
Bet, ja tomēr apdzisīs, sakrāmē somu,
Neņem lieku, pamet pilsētu, cik ātri vien vari.
Iebraucis jaunā vietā, paraugies apkārt, piespiedies stumbram,
Vari aizsmēķēt, ja smēķē, pastāvi, padomā.
Redzi, arī šeit dzer vakaros tēju, kafiju rītos,
Lamā mēru, gaida pārmaiņas, kad būs labāk.
Bet, ja ir upe, un otrā krastā mirdz ugunis -
Tātad, ir vēl kur pieturēties.


Jau

Mēs taisni dzīvnieki
Taisnsoļojoši mēs,
Iecirtīgi mēs dzīvnieki
Soļojam un saucam: Pica? Pica?
Bet rudens citronus placina
Un drupačās uzber lielisku laiku,
Bet mēs vējiņi, vējiņi
Stāvam savās trūcīgās vējjakās,
Tieviņas mīlestības sporta pārstāvji,
Un jaunākā, jaunākā mūzika atņem mums
Jebkādu, jebkādu svaru,
Un mēs ceļamies, zaķi, zaķi,
Sarkani zaķi, piepūšami,
Jau cits dzīvnieku tips, nu jau.
 
 
Eņģeļu dienas

Eņģeļi – tie ir ļoti palēnināti džeki,
Kas, dūrē slēpjot, smēķē kaut kādas
Šokolādes cigaretes.
Viņi pārlej no tukšā uz brīvo
Tur, debesīs.
Mākoņi smaržo kā vaniļa,
Viss tik tīri, droši un kārtībā
Kā brokastis lidmašīnā,
Kas lidostā nolikta
Mūžīgā stāvvietā.
Reizēm viņi skatās vecus bojevikus
Un domā, ka arī viņi tā spētu...
Vēlāk dodas pastaigāt kopā
Viegli gareniem ģīmjiem.
Aiziet un skatās – tur dārzs,
Klīst starp ābelēm, uzlasa
Augļus no labā un ļaunā
Koka. Iekožas. Gremo. Viņiem
Tie nekaitē. Tāpat kā viss pārējais.
Paiet diena, iestājas nākamā.
Un viņi atkal vēro bojeviku teļukā,
Kam ekrāns līdz apvārsnim.               


Tiek ziņots, ka

Padomju Savienībā pastāvējuši
6 izlūkdienesti.
Viens sekoja nākotnei,
Otrs – pagātnei.
Trešais sekoja visiem,
Ceturtais – izredzētajiem.
Piektais pūlējās noteikt neizzināmā spektru,
Sestais apšaubīja aprakstu patiesumu.
Vēl bija dienests, kas kontrolēja visu,
Tik nodarbināts,
Maksimāli aptverot datus,
Ka štatā pieņēma visus,
Kas sasnieguši 12 gadu vecumu.
Tas bija ļoti dārgs
Un valstiski svarīgs dienests.
Pateicoties tam, Padomju Savienība
Spēja nodrošināt Vispārīgu
Pastāvīgo Nodarbinātību (VPN)
Un sekmīgi sacensties
Ar Rietumiem daudzas
Desmitgades pēc kārtas.


Tikšanās

Klusums nozīmē laiku un vietu,
Kur ierasties mēs tā arī nesaņemamies,
Tomēr nonākam tā vai citādi,
Ieejot pavisam citā istabā vai lomā.
Tad kādu laiku mēs atgūstam sevi,
Paralēli atklājot, ka saimnieku nav,
Priekšnamā sasviestas šalles un cimdi,
Spogulī iespraustas biļetes uz kādu bijušu
Uzvedumu, bet tējkannā kaut kādas
Nogulsnes tumšas no izžuvuša dzēriena
Un tējas gruzīšu draza, pārdzīvojusi sevi.
Kas tu esi, Ābram Linkoln? Vai esi rados
Ar Rozu Luksemburgu? Vai vilciens spēs tevi aizvest
Līdz stacijai, ieaugušai dadžos un pīlādžos?
Mēs rijam gaisu no trauku skapjiem,
No stūra bufetēm, cepuru kārbām.
Sienas šeit neatrodas tur, kur tām vajadzētu būt.
Bet ļaudis jau guļ vai spēlē loto.


Būt galvai

Viņš gribēja būt tikai galva
Un vējš ventilācijas šahtās
Šūpoja viņa cerību lampiņas
Šurpu turpu
Es kļūdos, viņš teica, es ļoti
Kļūdos uz ledainās grīdas,
Sasprindzinot visu ķermeni, stīvējoties
Un izspīlējot līdz galam
Un visu šo laiku to darot viņš gribēja
Būt tikai galva, tikai smadzenes
Steroīdu lampiņas apvalkā
Kvēlspuldzes
Viņš vilka sev līdz, viņš sagriezās
Viņš čukstus sēdās pie blakusgalda
Un neviens nespēja ietīt viņu pietiekami
Palagā vai citā stāvoklī
Bet viņš taču gribēja tikai
Būt galva, punkts, nevis visa šī
Paklīdusī konstrukcija
No cita gada dūmiem


Rundas ūdens pīpe

Tramvaju – trolejbusu depo strādnieks
Sergejs Runda
aizrāvās ar ūdens pīpi.
Sēž savas piecstāvenes balkonā,
ar skatu uz blakus esošās skolas futbola placi,
raugās, kā puikas joņo, un palaiž
importa dūmu mutuļus (ābolu, piparmētru un ķiršu).
Vakar viņš ieradās skandināvu bankā,
kas aktīvi darbojas viņa dzimtajā zemē,
un pateica klerkam, ko satika mašīnas kredīta
sakarā: „Bet islāma baņķieriem nepastāv
tāds jēdziens, kā aizdevums, līzings vai procenti...”
Klerks paraudzījās uz viņu garlaikoti kā kārtējā anketa.
Tagad Sergeja mašīna stāv kādā nomales laukumā,
blakus putekļiem klājas vēl simtiem atņemtu,
ar baranku no rokām izrautu automašīnu.
Bet Sergejs joprojām velk ūdenspīpi un tikai  smaida pie sevis,
kad kaimiņu vīri no saviem balkoniem viņu ķircinot dēvē
par Mustafu.
Darba depo ir kļuvis jūtami mazāk, laika – vesels vagons un vēl mazie ratiņi,
bet tabaku paciņās kopā ar žāvētiem augiem viņam atsūta draugs,
kurš pirms pieciem gadiem devās uz Izraēlu, 6. tramvaja vadītājs
Boriss Vainšteins. Atbildes sūtījumos Sergejs viņam nosūta
humora lapas, ko izgriež no vietējās preses un Krievijas avīzēm.
Sergejs uzdzer dūmiem ābolu tēju no stikla glāzītes.
Nobrieduši kastaņi šūpo zaļganus pautus pie loga.
Lejā mammas ar bērniem iet pastaigā.
Tuvojas vakars.