Jāks Jeerīts (Jaak Jõerüüt) - igauņu rakstnieks un diplomāts. Šī gada rudenī apgāds "Mansards" laidis klajā Jāka Jeerīta dzejoļu krājumu "CD" (Guntara Godiņa atdzejojumā), savukārt Jeerīta dzejoļi un stāsts "Pirmās ziņas par nāvi" Maimas Grīnbergas tulkojumā lasāmi žurnāla Karogs 2009. gada 9. numurā. Jāks Jeerīts ir viens no šī gada Prozas lasījumu viesiem un sestdien, 12. decembrī 18.00 klubā Hamlets līdz ar citiem Prozas lasījumu viesiem lasīs savus darbus.
Piedāvājam fragmentu no topošās grāmatas “Sarakste ar sevi”.
Trešdiena, 3. jūnijs.
Vai šī ir dienasgrāmata, kā pasludināju gada sākumā? Cik nu esmu savu dienu pavēlnieks. Saimnieks. Kungs. Cik nu man iespējams izvēlēties, ko patlaban domāju, kurp eju, par ko domāju, ar ko runāju. Ko es izvēlos pierakstīšanai. Ko es izvēlos prātā paturēšanai. Ko es izvēlos rādīšanai. Ko es izvēlos noslēpumu kambarim un kur pa roku galam ielidinu atslēgu.
Franca Kafkas dienasgrāmatas 1910–1923.
1912. gads viņam beidzas 25. septembrī. Vairāk es pašlaik nepētīšu.
Vakardienas temats – Uhatiusa kunga raksts. Vēl viens viņa citāts:
“Neviens nezina, kā varētu izskatīties pēcizaugsmes ekonomika. Tāpat kā pirms piecsimt gadiem neviens nezināja, kā izskatīsies kapitālisms. Tas vienkārši radās.”
Vakardienas temats – paaudzes izjūta. Reizēm man vieglāk saprasties pat ar zīdaiņiem, nevis vienaudžiem, kas jau sačokurojušies savā gliemežnīcā, maksimāli sasprindzinājuši slēdzējmuskuli, tagad guļ kaut kur dibenā, klausās, kā straume un viļņi slīd viņam pāri, un gaida nāvi, kuras gan nav, bet kura tomēr nāktu un pieliktu visam punktu.
Jaunais domāšanas veids, kas zeļ pat šeit, provincē, par to viņi neko nezina un negrib zināt. Interneta tērzētavas, virtuālie savienojumi pāri okeāniem, cauri debesīm un vētrām, e-pasta mīlestība, e-mīlestība, īsziņu uzturētas dzīvības sistēmas, homoseksuāļu tiesības, pilsoniskās laulības atzīšana par bezcerīgi novecojušu, ekoloģijas kaisme un nevaldāma uzdzīve vienā katlā vai namā, iznīcinoša ironija un viņpasaules apjauta vienās smadzenēs un mutē, vienlaikus, līdzās, juku jukām. Senu svētumu bradāšana un vēl senāku svētumu rehabilitācija.
Arī tas viss viņiem ir svešs.
Man joprojām ir izjūta, ka esmu divdesmitgadnieks. Nekādas starpības. Zobos vairāk plombu, bet vai tā ir starpība? Vairāk karjeras līkloču izmests, bet kas tā par starpību? Ko tas maina?
Lai būtu, starpība ir tāda, ka es skaidrāk nekā toreiz redzu, kas es esmu. Es esmu tas pats un mani interesē tas pats, kas piecos un divdesmitpiecos. Mūžīgi.
Ceturtdiena, 4. jūnijs.
Vairāku dienu pārtraukums, kad neesmu atvēris papīru paku ar Eldura vecajiem dokumentiem. Iepriekšējā nedēļā šis šķidruma šķīdums jau piesātinājās un sāka veidot kristālus, kas šajā gadījumā ir lieki. Pārsātinājies. Radās nojauta, ka vajadzīgs pārtraukums. Papīros ielūkojos uz mirkli, bet ne vairāk.
Laiks grozās, mainās. Laiks itin kā vēsta kaut ko, bet cilvēki nedzird. Laikā kaut kas ierakstīts, bet mēs nemākam izlasīt.
Lasot Latvijas ziņas, atvaļinājumā esot un no malas sekojot visām politiskajām spēlēm, zinātājs skaidri redz to, ko citi neredz. No sagrozītās preses ainavas laukā rēgojas nevis pavedieni, bet īsti tauvu gali. Ar tauvām sadiegti inscenējumi, baumas, ažiotāžas.
Latvijā svētdien būs divas vēlēšanas reizē, Eiroparlamenta un vietējo pašvaldību. NB! Viena t.s. vietējā vieta taču ir galvaspilsēta Rīga ar saviem trim ceturtdaļmiljoniem iedzīvotāju. Tur ir liela upe, lieli kuģi, lielas mājas un lielas naudas. Šī pilsēta ir daudzu iekārotā smilšu kaste! Kabinetu pustumsā modri un negausīgi spīd lielo vīriešbērnu acis. Uzglūnēšanas spēlē līdzi aizrauta arī daža alkatīga bērnsieviete. Taisa smilšu kūku veidnītes.
Cilvēk no ielas, tu, kas domā, ka no avīzēm un ziņu online kanāliem var iegūt patiesību par notiekošo, atstāj cerības ārpusē!
Igaunijā ir lietus, aukstums, pelēkas debesis un mazāka svara vēlēšanu spēles, Tikai Eiroparlamenta sešas vietas. Cirku un rupjmaizi tautai piedāvā arī šoreiz. Paskumju, apgurušu cirku un akmens cietu, sakaltušu rupjmaizi.
Nē, tā politikas pasaule, ko viņi visi platu muti vēl sauc par demokrātiju, apgalvodami, ka tā jāaizsargā, savu laiku ir nodzīvojusi. Meli! Iespējams, varbūt pat demokrātiju, bet ne šādu!
Labāk parafrāzēšu to vakardienas vīru, Uhatiusa kungu.
“Neviens nezina, kā izskatās pēcdemokrātijas valsts iekārta. Tāpat kā pirms piecsimt gadiem neviens nezināja, kā izskatīsies Eiroparlaments. Tas vienkārši radās.”
Sestdiena, 6. jūnijs.
“Instinktīvi var just: cilvēkpērtiķiem un cilvēkiem ir kopīgs sencis, kurš dzīvojis pirms apmēram 7 milj. gadu un no kura mēs visi esam cēlušies.”
Šis instinktīvais teikums ņemts no starptautiskās žurnālu ķēdes GEO maija numura igauņu valodā. Hamburgā esot tā redakcionālā sakne, bet, kur ir zeme un kur redzami visi ziedi, kas to lai zina.
Strīdēties nav vērts, es zinu. Pārsvarā tiek atzīts, ka ikviens, kurš sabiedrībā akceptētā veidā sagādā sev diplomu, tematu, vietu, stāžu un naudu, iegūst nosaukumu “zinātnieks”. Zinātnieki taisa zinātni, bet zinātne esot galīgās patiesības izpaudums. Viss pārējais – pesteļošana. Zinātniski esot pierādīts, kas ir cilvēka sencis. Tam seko apgalvojums, ka nu jau to varot sajust pat instinktīvi.
Lieliski!
Laimīgi jutuši!
Es to instinktīvi nejūtu, skatos uz britu fotogrāfa uzņemtajām cilvēkpērtiķu pases bildēm – divās lapās izkaisītām pārdesmit fotogrāfijām.
Kaut uzkaries, instinkti nestrādā! Senča pazīšanas instinkti.
Droši vien atbilstoši no pērtiķiem palienētai instinktīvai mērauklai esmu izdzimtenis.
Labāk iešu uz kafejnīcu, es, bezsenču būtne, atnācējs no nekurienes, neviena pēcnācējs.
Svētdiena. 7. jūnijs,
patiesībā jau svētdienas vakars.
Piepeši, kā zibens būtu iespēris, mani pārņēma apjausma.
Bulgakovam “Meistarā un Margaritā” ir fantastiski teikumi: “Mīlestība izlēca mūsu priekšā, tāpat kā no zemes apakšas šķērsielā iznirst slepkava, un trāpīja mūs abus uzreiz. Tā ķer zibens, tā trāpa somu duncis!”
Kā no garu pasaules izniris slepkava ar somu dunci vienā un Jupitera zibeni otrā rokā, mani, sēdot dzīvojamās istabas melnā drānā ietērptajā atzveltnes krēslā, pārņēma apjausma, kā mani nogurdinājusi un pārsātinājusi mūsu ziemeļzemes obligātā mīlēšana, cik ļoti es ilgojos pēc Vidusjūras piekrastes molu akmeņiem un piestātnēm, kas uzņem siltus viļņu šļakstus, pēc atvērtu austeru jūras garšas, svaigi ceptu bezvārda zivtiņu smaržas, mazītiņās pelēkās cikādes apdullinošās cizināšanas pilsētas centra dzīvokļa balkona puķupodā, pēc karstā gaisa, kurā velc nopakaļ savas nogurušās kājas, pēc sausās un dzelteni izdegušās akmeņainās ainavas abpus gludām līkloču asfalta šosejām, pēc paša mitrās ādas mitros palagos mitrā naktī, pēc liesa, atvēsinoša citronu saldējuma, ko sākumā pētīgi aplūko cauri saulesbrillēm un tad lēnām cel pie mutes, pēc vakaru glāsainuma un gurduma un rītu mostošā karstuma, negaisa nākšanas vējā asi čaukstošo palmu lapu slepenajiem čukstiem, pēc siltuma, siltuma, siltuma.
Cik nomācošs ir šejienes skaistums, jo tas taču ir skaistums! Zaļums, vēsums, aukstās, augstās, liesmojošās vakara debesis, kas uztiepj tikai ilgas, ilgas, ilgas, neko citu, uztiepj, līdz sirds spēj izturēt, un pat pēc tam.
Nav miera zem šiem ziemeļzemes kļavu un kastaņu satumstošajiem, biezajiem, pat drūmajiem lapu vainagiem, tur ir tikai lietus lāses vai lietus lāšu atmiņas, vēja brāzmas vai vēja brāzmu atmiņas, jūtu uzplūdi, pārsātinājuma uzplūdi, un pēc tam sirds trīsas, vientuļš ritmiski linkājošs suns, kluss ļaužu pāris, tālāk mēms debesu putns, nakts jaušamais tuvums, parka celiņa grants gurkstoņa, aizmirstas vietas skaudrā, neremdināmā izjūta.
Cik nomācošs galu galā ir tas obligātais skaistums, no kā esmu noguris, jo dažādas ilgas mani pilda, un vienas no tām ir ilgas pēc dienvidzemēm. Būtu vismaz šeit viss neglīts, godīgi nomācošs, tad vienmēr pie rokas būtu arī attaisnojums paša nomāktības uzplūdiem, tam, kāpēc ļaujies ilgām.
Šīsdienas eiroparlamenta vēlēšanu ielenkumā, pasaulē trakot sākušā ekonomiskā haosa ielenkumā, kas nemaz negrasās savu trakošanu tik drīz beigt, politiķu – starp kuriem arī pats pāris reižu dzīvē esmu bijis – ielenkumā, kas skatās pretī no ekrāniem, visās iespējamās valodās laižot pār lūpām izmisumā dzenošus, vientiesīgus vārdus, bērnžurnālistu ielenkumā, kuru spalva ir spējīga uz ko tādu, ar ko salīdzinot pat sakaltusi inde uz veča lūpām, mirušo čuksti (igauņu dzejnieka metafora!) ir brīnumains balzams garam, es domāju par ko citu.
Pavisam citu.
Par bojā ejošu mīlestību un dzimstošu mīlestību, rieta debesu vakarīgo degšanu, par dvēseles klusumā un apņēmīgā vientulībā briestošiem lēmumiem, par vēja brāzmā sairstošu draudzību un par draudzību, kas lepni ceļas no pelniem. Par palīdzīgu roku, ko cilvēks sniedz cilvēkam, kad viņam nav nekā cita, ko sniegt. Par rādītājpirkstu, kas neviļus aizskar kāda plecu. Par zibens gaismu, kas pāršķeļ apvārsni un liek tev nodrebēt, tā ka tu jautā sev, vai šīs bailes esi mācījies no grāmatas vai mantojis no kāda senča, kurš dzīvojis pirms tūkstošiem gadu. Kāds taču tur pagātnē bija, kāds, par kuru ne tu, ne cits mūsdienu cilvēks vairs ko zina. Kāds, kas pirmais juta bailes. Kāds, kas pirmais pieņēma mīlestības zibens cirtienu.
Domāju par skumjiem teikumiem, kuru pierakstīšana rada izjūtu, kas atrodas starp baudu un mazohismu. Domāju par atdošanās pilniem teikumiem, tie ir kas vairāk par miesisko atdošanos. Par kaislīgiem teikumiem, kas stāv pāri miesīgai kaislei. Miesa zūd. Vārds paliek.
Domāju par dzīvi, kas pieņem vārdu veidolu, un, ja tā, tad šī dzīve paliek arī pēc miesas un asins izgaišanas.
Vairāk par visu domāju par siltumu, siltumu, siltumu. Ilgojos nokļūt dienvidzemēs, bet nevaru. Labi, ka vismaz atceros. Rezignēju. Domāju par visdažādākiem vienkāršiem teikumiem, kuru iekšējā sarežģītība pārsniedz garu teikumu ārējo sarežģītību. Par tuvumu un tālumu domāju. Par atrastu tuvumu un pazaudētu tālumu. Par atrašanu domāju. Par vienkāršiem teikumiem, kas kļūst aizvien vienkāršāki un īsāki. Par vārdiem. Vārdiem.
Par ilgām domāju. Un siltumu.
Par nāvi.
0