Draugs

Jāka Jeerīta dzeja un proza portāla lasītājiem jau ir pazīstama. Latviešu valodā iznācis dzejas krājums "CD" (Mansards, 2009, atdzejojis Guntars Godiņš), sagatavošanā, kā vēsta apgāds, ir Jāka Jeerīta Latvijā rakstītais darbs "Muutlik" (Mainīgais). Savukārt žurnāla "Latvju Teksti" 4. (vasaras) numurā lasāms Rūtas Karmas tulkots stāsts "Garo liedagu baltās smiltis". Tikko apgāds Mansards laidis klajā  agrākos gados tapušu autora noveļu krājumu "Ziņas par nāvi" Maimas Grīnbergas tulkojumā; piedāvājam vienu no novelēm.


Draugs

Ak, bērnība, savā smalkumā, gudrībā un kaislē, pasargā mani no pusmūža banalitātes. No banalitātes, kas sūcas pa visām malām, kam nav ne robežu, ne sejas.

Lai kurš no maniem sapņiem tas bija — par kūku grozu, svešu pilsētu, dieva vārdu vācu valodā, vīksnu mežu — vai varbūt tā bija diena — kāpās, vannā, pie eglītes, ar mežonīgu skrējienu, paslēpēm, vējbakām, čiepjot ķiršus, skumjās —, joprojām barojos no izcilā pravietiskuma, nežēlīgās kaisles, skatiena vērības, smalkās vientulības, klusuma.

Dzirdu saucienu:
neļauj manai bērnībai krist, saņem manu bērnību, saspied delnā, to balto peli, to paraugeksemplāru, tās tīrās skumjas, saspied plaukstā, sakļauj tai apkārt četrus garus pirkstus ar ziliem asinsvadiem, īkšķi virsū, un sažmiedz. No delnas raso balts sniegs, balts, pārklājošs sniegs, mežonīgi virpuļojošs sniegs, itin kā tu spēkotos ar muļķa milzi no pasakas un spiestu no akmens ūdeni. Bet viss ir otrādi, milža nav, tu pats spied no jebkā jebko, tu pats spekulē ar visu: ar idejām, dvēseli, Ziemsvētku sniegu. Ar Ziemsvētku sniegu, blāvu krāsns uguni, sakaltušiem egļu zariem, sapņiem, ģimenes ķildām, bezcerību.

Dzirdu saucienu:
atceries, tur, tajā vietā, mazā, smilšainā ieliņā pie žoga, kur otrpus žoga mežonīgs eglājs, tur pateica teikumu, kas tev vārds vārdā atmiņā tagad un līdz nāvei, pateica ko būtisku. Pateiktais tapis par īstenību, teikums piepildījies, telpa starp vārdiem pilna ciešanu, moku un baudu, nozīme noskaidrojusies.

Atmiņa pārbāzta arī ar šķitumiem, pienākumiem un ēnu siluetiem, tie aizvien vairojas, un ar tiem neko nevar iesākt. Mūsu visu acis naktīs simtiem reižu urbjas aizkaros pie loga, skatieni ir sāpīgi, kaistoši, izdedzina audumos caurumus, pāri paliek tikai skrandas. Un tomēr pa loga šķirbu plūstošajā vējiņā tie kustas veseli, ielocēs sakārtoti, plīvojot.

Daudzi pauguri atstāti, braucot ar divriteni, kājām, vienatnē, bariņā. Piepilsētas izgāztuve, virs kuras drazu klaida plīvoja salkans deguma smārds un dūmi nosēdās nostāk virs purva. Pie priedāja kaudzē gulēja sakusuši un sagreizuši dambretes kauliņi, melni un balti plastmasas kauliņi. Bet pie vecā dzelzceļa uzbēruma, pavisam citā debespusē, zemes klēpī gaidīja lodes, patronas līdzās tumši brūniem, sīciņiem cilindriem, kas dega ar karstu, spēju un šņācošu liesmu. Tos sauca par makaroniem, ietina sudrabpapīrā, dibengalu atstāja vaļā un ar sērkociņu aizdedzināja — sudrabotie vīkšķi kaukdami lidoja prom, streipuļojot gaisā kā noreibuši.

Dzirdu saucienu:
“... vai kalniņā biji?”
...klusē.
“Liljenblūm, ak, Liljenblūm, nāc arī šodien! Nu ir daudz sniega.”
Viņš apstājas zem koka.
“Man ir glauns džemperis, vai ne?”
“Ir gan. Vai tu pats maz zini, cik tas silts?”
Slēpošanas kalniņos Liljenblūms vienmēr ir šajā džemperī. Viņš neslēpo, viņš iet uz turieni. Taču tas ir patīkami! Arī viņam tas sagādā labpatiku.
“Liljenblūm, kā būtu ar vienu nobraucienu!”
“Labi, labi.”
Viņš smejas.
“Tu taču vēl neaizej, Liljenblūm?”
“Nē, šodien man kājās zeķes, es ne...”
Liljeblūms smejas.
“Liljenblūm, ak, Liljenblūm, tev taču parasti zeķes kājās.”
“Gribēju dzirdēt, ko jūs sacīsiet.”
“Tas nekam neder, tā ar mums spēlēties!”
“Iziesim cauri tirgum, es tur nopirkšu ābolus. Bet nespēlējies ar mums, Liljenblūm!”
“Es nespēlējos. Kamdēļ man spēlēties? Man ir silts džemperis, tāpēc nav auksti.”
“Liljenblūm, ak, Liljenblūm, lai gan tu neizlocies, tomēr runā savādi. Tu to zini, vai ne, zini?”
“Jūs paši arī savādi jautājat, jūs nejautājat, jūs runājat.”
Liljenblūm.
“Liljenblūm, vai tu proti...?”
“Nopirksim ābolus... cauri tirgum, pēc tam.”
“Liljenblūm, kāpēc tev nav rakstāmmašīnas?”
“Man ir.”
Kā būtu ar vienu nobraucienu, ak, Liljenblūm!
“Liljenblūm, vai tu Ekziperī esi lasījis?”
“Es pats esmu Ekziperī.”
Liljenblūma āboli...

Bet draugi grib atgriezties skolas laikā, tur no gramofona platēm zum šlāgeri, seni un jauni, un deju orķestris nebeidz pirms agra rīta lietus. Un viss ir tik vienkārši, mēness ir mēness, skūpsts ir skūpsts, nodevība ir nodevība. Taču pārējais pazūd, bet nodevība joprojām ir nodevība un nekļūst par juridisku jēdzienu. Nodevība vai ne-nodevība? Virs klajām šaubām skatieni lido paša radītā caurvējā, neticība un dienvidrietenis ienes dzestrumu aizvien noslēgtākajās ainavās, bet nodevību tomēr nav iespējams definēt, tai netiek klāt, tā vai nu ir, vai tās nav. Un ļoti dziļi. Pārāk dziļi.

Viņš runā, un es palikšu neatklājis viņa garumu, neminējis izcelšanos, neieskicējis viņa dzīves gājumu, neaprakstījis viņa sejas krāsu un garās bērna skropstas.

Viņam jāatbild ģeogrāfijas stundā, kaut arī viņš neko nezina. Viņš nostājas klases priekšā, uz melnās krītainās tāfeles fona, līdzās mūždien ritinot ieplaisājušajai pasaules kartei un sāk:
“Vācijā...”

Viņa kreisajā rokā ir rādāmkociņš, labajā nervi, un viņš rāda kartē. Robeža sākas augšā pie jūras, līkločus tek lejup, viena maza Luksemburga, tad spēji uz leju, jāpārvar lielas upes, jānošķir zaļais un zilais, jāpārskrien brūnajam, garām Strasbūrai un Bāzelei, tad spēji pa labi, aizķerot Šveici un Bodenezeru, ak, Alpi un egļu meži, tālu garām Minhenei, pie Zalcburgas taisni uz augšu, klik, vēl pa kreisi, cauri ciemiem uz baznīcām, tad pa labi, aizvien tālāk traucas rādāmkociņa gals, tad skatieni šaujas Gerlicai garām un Kotbusai cauri. Knakš, viņš nolaiž locītavu uz leju un paceļ rādāmkociņa galu, aizskar papīra virsmu, gaisu un ūdeni, Polija ir pa labi, tālumi padodas kā no putna lidojuma, nupat bija kalni, tagad jau purvi, jau tuvojas Baltijas jūra, Berlīne rokas stiepiena attālumā, taču nē, taisni uz augšu, pēdējais klajs, tad jūras krasti un klusums.

“Vācijā,” viņš saka un skatās lejup sev priekšā, bet ne ilgi, “bija lieli suņi!” Viņa balss pilna ticības un pašpaļāvības, un nopietnu domu. “Lieli suņi...” Viņš pagriež skatienu uz loga pusi, uz tālo klajumu pusi. “...Vācijā.” Viņa balss pieņemas, viņš dziļi elpo, viņš stāv un stāv. “Vācijā... bija lieli suņi.” Kurš gan, elpu aizturot, viņā neklausītos? “...lieli suņi... Vācijā.” Viņš noliek rādāmkociņu uz skolotāja galda, tagad viņam abās rokās ir tikai nervi. Viņš turpina klusāk: “Vācijā...”

Es izvēlos tevi par savu draugu, uz mūžiem!
“...bija lieli suņi, lieli suņi... Vācijā.”

Vai ir vēl kāds, kas šaubās, kāds, kas domā citādi, kāds, kas netic acīmredzamajam? Viņa balss tagad ir skaļa, herolda balss, un tāda arī paliek, skaļa un skanīga. “Vācijā bija lieli suņi...” Viņš vēršas pie skolotāja un skatās tam tieši sejā. Ak, teic savu spriedumu, draugs! “...lieli suņi... Vācijā.”

Kas gan viņu pārtrauktu? Neviens.

“Vācijā...” Klusumā kaļķa krāsa uz sienām kļūst aizvien baltāka, kaļķis un siena ir viens, es un tu, mans draugs, mēs esam viens, gan tu uzzināsi! “...bija lieli suņi...” Un viņš liecina skumji, taču pārliecināti, jo no patiesības nav glābiņa: “...lieli suņi... Vācijā.”


1980