Vēl pirms grāmatas lasīšanas domāju par sevi un Jelgavu, un man jāsaka, ka 90-os gados es tur tā arī ne reizi nebiju bijis, ja neņem vērā vienu trimestri Lauksaimniecības akadēmijā, kur biju iestājies uzreiz pēc tehnikuma pašā 90-to sākumā (lai mani nepaņemtu armijā). Kāpēc es pēc tam nebraucu uz Jelgavu? Kāpēc nebiju tajā Jelgavas estrādes festā, kur bija Helēna ar "Skumju akmeņiem" un "Grindmaster Dead", neatceros. Varbūt tāpēc, ka nebiju metālists un man vairāk patika "Smogs" vai "Baložu pilni pagalmi", kas tobrīd, iespējams, uzstājās kur citur... Bet visdrīzāk man bija bailes no Jelgavas, no ceļa, no cilvēkiem... Bet varbūt man pietika ar Torni un Rīgas koncertiem.
Jelgava brauca pie mums... Mēs Tornī ierakstījām diezgan daudz "Frontlines" dziesmu, un es pat mēģināju dibināt grupu ar jelgavnieku "Stieples" līderi, viņiem bija viena baigi laba dziesma 95. vai 96. gada izlasē "Odekolons". Mums nekas nesanāca. Vai nu es viņu nepārliecināju, vai arī viņš jau tad sāka pārtapt par bijušo jaunieti (Gedras termins).
Par ko ir šī grāmata? Par bijušajiem jauniešiem. Tāpēc arī tik smeldzīga*. Tas ir gandrīz tas pats, par ko man stāstīja 60-to gadu jaunietis Sergejs Gaidarovs: "Es tagad skatos spogulī, un es tas neesmu!"
Es nebiju metālists un jaunībā vispār nelietoju alkoholu, bet to darīja mani draugi, un, pat ja es vairs pats nesekoju metāla jaunumiem, es apmēram nojautu, kas ir "Obituary", "Morbid Angel" vai "Impaled Nazarene". Pēteris man kasetēs ierakstīja dažus tad aktuālā doom ierakstus. "Bathory" vēl joprojām šad tad paklausos.
Tas nav tik būtiski, ka biju vecāks, ka nebiju metālists, jo tagad mēs visi tāpat esam šeit. Talantīgākie – reklāmas aģentūrās (veiksmīgākie to apvieno ar roku), citi – vienkārši kaut kur, daži pie Kurta vai īsā ceļā uz turieni.
Tas viss (grāmatā rakstītais) ir tik pazīstams... Nemitīgās domas par un izvairīšanās no biļešu kontrolieriem (tiesa, man tie bija tramvaji-trolejbusi). Bailes no urlām un konfrontācija ar dažiem skolotājiem (man bija gari mati). Iešana kopā ar draugiem uz (un vēl spilgtāk – no) koncertiem. Dīvainie, no mūsdienām raugoties, ierakstu iegūšanas veidi. Mūzika savu vecāku blokmājas rajona dzīvoklī. Nedrošas un ļoti distancētas attiecības ar meitenēm.
Tas ir universāls pilsētas "alternatīvās" (bet vai tikai?) jaunatnes stāsts. Fragmenti no diviem tīneidžera dzīves gadiem, kurš ar draugiem dara to, ko dara šādi jaunieši: doing nothing. Līva Zolneroviča saka, ka tieši tā ir galvenā subkultūru pazīme. Viņa arī runā par piederību un nepiederību subkultūrai, nepietiekot vien ar to, ka tu sirdī esi. Tad tu esi tikai līdzjutējs, un par to ir pāris pēdējās grāmatas nodaļas.
Es pieņemu, ka ko ļoti līdzīgu mēs varētu izlasīt grāmatā "Stokholma 73" vai "Kijeva 85". Noteikti "Jelgava 94" ir saprotama arī citiem, citu paaudžu un citādāku vietu (mazpilsētu, lauku) bijušajiem un esošajiem jauniešiem, bet – vai tā var būt tik tuva kā mums, nezinu. Mēģinu iedomāties, kāda bija "Jumpravas" grunge grupas "Memmesdēliņi" džeku ikdiena to pašu 90-to vidū. Visdrīzāk, ļoti līdzīga – nesapratne, slēpts un neslēpts nicinājums no citiem, bet no dažiem – fizisks tā pierādījums. Noteikti bija arī atšķirības. Laukos ir skolas un kultūras nami ar instrumentiem un aparatūru. Laukos ir disenes, bet nav metālistu koncertu... Un kā gāja Alūksnes "Sutas Dampim" (vai arī tad viņiem bija tāds nosaukums?) 80-os, braukājot pa rajona skolu žetonballēm?
Pēc agrīnās jaunības jeb tīneidžera gadiem, kad man nebija draugu un roks bija tikai manā lenšu magnetofonā, es praktiski neesmu lasījis daiļliteratūru. Izņēmums ir "roka grāmatas", līdzīgi kā "roka filmas". Rudaka un Kurka grāmatas es izlasīju vienā dienā. Tāpat kā "Jelgavu 94". Tomēr tā nav tikai roka grāmata vai sava laika liecība, dokuments. Tā ir arī laba literatūra.
Kas ir laba literatūra? Droši vien tāda, ko cilvēki lasa, par ko ir gatavi maksāt (7-8 lati pat mums, it kā jau sen stabiliem sabiedrības locekļiem, liek grāmatnīcā padomāt ar grāmatu rokās). Tas notiek. Droši vien arī tāda, kas atbilst kaut kādiem žanra kritērijiem. Grāmatā ir laba valoda un interesants stāsts, rakstniekam ir fantāzija... Bet galvenais, droši vien, ir tas, ka mēs rakstītajā atpazīstam sevi, un tas nekas, ka grāmatā ir mazāk par maniem draugiem un paziņām, nekā cerēju. Ja tā nebūtu laba literatūra, tas mani satrauktu vairāk.
Vēl man patīk tas, ka Jānis daudz nepaskaidro. "Beherit" es tikai nesen atklāju, Koils "Sviesta Cibā" bija iepostojis, bet līdz "Meshuggah" tā arī netiku, jo laikos, kad pats intensīvi klausījos metāliņu, bet tie bija 80-tie, un vienkāršam tīnim bez pazīšanās un naudas tik eksotisku mūziku bija neiespējami dabūt. (Nejauši ieraudzīju, ka viņi drīz spēlēs "Melnajā Piektdienā". Tā nav reklāma, un Ls 17 ir nopietna barjera.) Toreiz pat par "The Smiths" kasešu un lenšu tirgotāji Čiekuriņā grozīja galvas.
* Vai Jānis Joņevs ir reklāmistu pankgrupas "Smeldze" dalībnieks, nezinu.
P.S. "Tabestic Enteron" bija laba grupa. Man nebija lielas nojausmas par viņu dzīves filozofiju, un koncertos viņus neredzēju, bet mūzika bija interesanta un svaiga.
P.P.S. 666 pentagrammas no 666 (ja ir nepieciešams skaidrs grāmatas vērtējums).
7