***
pilsēta pagriežas ciparnīcā
vakara ielu un kortežu ielaiž
kas skropstām ielu dibenus vico
klausās kas šņukstienus skaļāk izdveš
ir vakars zem mēles lielgabalu slēpis
ir moratorijs un katram pa ripai
lai vārtos trāpītu trūki tērptajos
pie stabiņiem un tīkla nekautri līpot
līkst ielas pilnas ar gurniem
kā augļiem vareniem kā tūcēm
un tikko alu izdzēruši purni
virsskaņas ātrumā ucina kuces
***
Maijs - mēnesis, kas iekārto tev ceriņus matos
Un liek ielām sareibt, kad tās iestīdz tavās smaržās.
Pilsēta ir kā virs apvāršņa parādījies atols,
Kura ziedi apmainās medainām garšām,
Un tava kleita vējā kā vijoļspēlē
Neizdzertu kausu uzbur pretim mēlei.
Tu esi zieds, kas maija mēnesim liek
Darīt to, ko ne vecums, ne ārsts vēl mazāk
Ļautu. Jūtos kā dāmā iegājis bandinieks,
Ainavā, kas tinas vasaras tvaika rasā,
Zūdu ceriņotos matos, atmetot visu sevi,
Jaunu pasi saņemot. Un, protams, apsolīto zemi.
Perseīdu laiks
Vakars pieslējies apvārsnim kā launagā dzertas
Mežrozīšu tējas maisiņš, kas izspiests atdus krūzē.
Muskuļi interesējas par izklaidi - ar Annu? Ģertrūdi?
Vietā starp pakausi un acīm krēslā domas rūsē.
Rieta zivs, laikā ienirdama, zvīņas pamet,
Zvaigžņu lieti atklāj lielā nārsta brīdi;
Laikam ne velti zem plīvura nočukst "Ave!"
Augustā, kad, spītējot klimatam, top siltāki rīti.
Bet bruģis ir izstiepts kā tāls viesību galds -
Viesi katrs apkalpojas, top vīnā mērkta acs,
Piektdienas tīkls ar dzīslām straumē dzalkst,
Bet zivs izvairās caur aci, ko nav cirtis lats.
Stāviem aizgāztā klajumā kartes vairs neder,
Nogaidošu, siltu krēslu iemanto dzeja
Tā kā būtu tā taurenīšiem pilns vēders,
Un uz rakstāmmašīnas tik atstarpes dejo.
Nakts lounge
Nakts ordeņa kalponei sagurušas acis.
Kā nosēdēta cepure telpā guļ placis,
Aicinot vienā vai otrā virzienā, tik ne uz vietas.
Gāte daudzina plakātos aizmigušās kustības,
Līdz, dzerot reibinošas meitenes, aplaužas;
Vien piemitrušās salātgalvas šūpo liepas.
Tātad klusums, ko sevī slēpj nepārsista ola
Vai tā, kas pārsista vēl gaisā bolās,
Rijot telpu pirms pārvērsties statujā
Ar zelta aci un vēja nosmērētiem stūriem,
Ko gan viņš gaida šajos mūros -
Nakts izspļautu „Fuck you”? dienas „allelujā”?
Šī karaļvalsts, ja ne vēl iekarota - atvērta.
Ko tad var prasīt no vietas, kur atbild "da!",
Pirms jautājums izskanējis un pacēlusies krūts
Jaunam rāvienam apvārsnī, kur ēkas citas?
Ir metāla kumeļi atraisīti no betona slitas
Un pieguļas pļavās kā vilki rūc.
Varbūt tas viss ir atgriešanās pār saplēstiem
Galdiem, vāzēm, pāri vietai, kur bijis ciems,
Pār upi, kur nākotni iznērsušas zivis?
Tam glezniņu pie sienas šaubas piesist tiecas
Augstāk par tavējām un jau ar naglu sniedzas;
Tu nezvani nevienam numuram ar divi.
Bezprocentu brīvība. Nekādu depozītu.
Izlozes kārtībā tu pārsteigta vinnē rītu
Un iekāp mīklas abrā, kas pusēpiecos
Pārrūgs, sejas piespiežot pie logiem.
Satuntuļoties ciešāk, aizdarīt pogu,
Sapņot par atzveltni siltu. Bet tā - tā iekost.
Tu pamet aiz sevis vietu naftalīna krāsā,
Pelēku seju parādi, kad biļeti tev prasa
Un austošās dienas staros meikapu gūsti,
Pūderi paņem un klāj sev to uz sejas,
Kamēr laiks un gaiss ar tevi griež dejas
Un aizved prom no šejienes. Aizved gūstā.
***
mēs liedagā dejosim kamēr gaismas pietiks
bet pēdas būs važas kopā mūžam
mūs aizvedīs taksis diviem vien vietīgs
es ātrumus pārslēgšu uz tavām gūžām
tik ilgi bija aizliegta vispatiesākā spēle
cik ilgi mums nīkt kamēr drīkstēs
mēs mulsinoši skūpstīsimies mēlēm
viens otram mēs būsim rīkste
mēs nakti pavadām vīna audzē
mūs svētot Bakhs smejas
un virs vīnogām telpā kas raudzējas
atsākas neapsīkst dejas
0