Foto no personīgā arhīva.
Esmu dzimis 1975. gadā Rīgā. Būtiskākais ir mana ģimene – sieva Karīna un dēls Roberts.
Piektais: Leonīds Suhobokovs
Tas bija tiesas sēdes vienpadsmitajā dienā, kad nomira Aleksandrs Sergejevičs Gvozdikovs. Viens no dalībniekiem šajā prāvā un notikumā. Šķiet, viņam tobrīd bija kādi sešdesmit pieci, varbūt drusku vairāk. Vēlāk teica, ka laikam ar sirdi.
Atminos, – todien beidzot bija sapulcējušies visi prāvas dalībnieki, protams, apsūdzības puse, aizstāvība un arī mēs, apsūdzētie. Visi pieci ieradāmies un procesam bijām gatavi. Bija drēgns, ap deviņiem kārām smagos mēteļus tumšajā tiesu pils garderobē. Dzeltenos misiņa numuriņus noglabājām svārku kabatās un draudzīgi tērzēdami devāmies pa platajām kāpnēm augšup – uz zālēm. Redz, Georgijs Dubovskis kāpj drusku uz priekšu sasvēries, milzīgās ūsas cilājas, viņš resni pūš, daudzās saites viņu nogurdina. Juris Sers, arī krietni resns kungs, bet nē, nav nedz aizelsies nekā – smuki kāpj, pelēkā uzvalka celīšos ietupstas. Viņš ir pieredzējis kāpējs. Protams, visspilgtāk piecu vīru pulciņā izceļas Andreja Berga plikais galvvidus – tas skumīgi cilājas un šūpojas kāpiena ritmā, ik pa brīdim tajā uzzib spožās kristāla lustras atspulgi. Bet Aleksandrs Gvozdikovs ir dažus kāpienus priekšā un šobrīd laiž zaļo raga ķemmīti caur sirmajiem matiem. Bet kas par matiem tādā vecumā! Man gribas saukt: „apstājamies, mani mīļie, atskatāmies, padomājam par to, kurp un kā iesim!” Bet, paga, ko nu es par to kāpšanu tik plaši.
Galu galā – esam augšā. Šī ir neaizmirstama vieta – neredzēti plaša kāpņu telpa, baltas kolonnas un audekla gleznas smagnējos rāmjos. Kokgrebumiem rotātas divviru durvis, protams, vēl ir cieši aizvērtas. Uz tumši brūnā koka fona spīd masīvie rokturi, durvis ir vismaz piecus metrus augstas, un abas vērtnes vidus daļā rotā no gaišāka koka grebts vanaga attēls. Mēs sēžam zaļos ādas zviļņos, tie patīkami gurkst, kad kāds no mums pakustas. Vērojam durvis. Gaidām.
– Draugi, esat bez bēdām, – ja vien ar godīgām un tīrām domām nākat, tad šeit tiesu spriež taisnīgi, – bijīgi pieliecis čukst plikgalvis Bergs. Ak, šis jaukais dīvainis, viņš man kaut kā īpaši mīļš! Redz, cik milzīgas viņam plaukstas, tādas lielas un sarkanas.
– Jā, un mums jau arī nav ko bīties, jo nožēlojam taču, vai ne, – es nedroši attraucu, lai gan sirds dziļumos man šķiet, ka mums visiem tiks diezgan pamatīgi – visi taču esam tik daudz ko sastrādājuši, ka bail domāt.
– Bīties? Ko nu jūs par šo brīdi, mans draugs. Par rītdienu – lūk, par ko uztraukties vajadzētu, – pelēkajās ūsās dobji konstatē resnais Dubovskis un turpina:
– Un ja nu nakti nomirsiet, ko? Tik daudz pavedienu paliek, bet jūsu, lūk, vairs nav. Kā tāds caurums zirnekļa tīklā, lūk, kā. Pārrautas saites un mana atbildība, kas paliks bez platiem pleciem – lūk, tas mani dara domīgu.
– Ē, ko jūs, – kāda rītdiena, kādi pavedieni? Mēs visi esam pieredzējuši, mēs zināsim kur un kā, muļķos nepaliksim, – klusi saka resnais Sers, līdz padusēm iegrimis zaļajā zvilnī.
– Pieredze? Ko gan tā jums šeit vairs palīdzēs? Godīgas un tīras atmiņas, tikai tās var mūs glābt šajā stāvoklī! Mana Anna, es taču, es ne minūti viņu neaizmirstu. Un kas gan tik nav bijis, man taču tā vesela bagātība, – Berga čuksti pāriet klusā balsī.
– Protams, vienīgi atmiņas. Tik precīzas ir manas atmiņas, ka bail – es atceros visus sīkumus, es to visu redzu, – rezumē augumā mazais Gvozdikovs. Man šķiet, viņš ir jaunākais no mums, taču tāds vārgs un nerunīgs, no mazēdājiem.
Milzīgās divviru durvis sakustas. Mūsu skatam paveras tiesas zāle, – tā ir īsta pils! Desmitiem marmora kolonnu balsta milzīgās telpas gaišos griestus, zāles tālākajā malā izveidots paaugstinājums. Aiz gara melna galda redzami daži cilvēki, viens no tiem pašlaik ceļas kājās. Saprotam, ka tiekam aicināti iekšā. Tuvojamies paaugstinājumam un redzam, – izrādās, ka tiesnesis ir sieviete. Es sāku atcerēties visādus atgadījumus, kur domās vai darbos esmu bijis netaisns pret sievietēm. Bergs kļūst galīgi nervozs – raujas uz priekšu, “Anna” viņš dobji izgrūž kaut kur no saviem dziļumiem. Viņš pūlas skriet. Kāds vīrs tumšā uzvalkā, šķiet, viņu sauca Mihails, man saka: “jūs tikai ejiet droši, sekojiet vien viņiem, jo ceļš jums kā pēdējam jau atbrīvots.”
Bet tur, augšā, virs mums – spārnos pacēlies milzīgs vanags. Tas lēni slīd starp augstajām kolonnām, zili baltie griesti pazūd mākoņos. Jāsākas tiesas sēdei. Bet tavu nejēdzību – tas tieviņais, nu, Gvozdikovs pēkšņi ir miris. Tas skaidri redzams – viņš sabrucis pie vienas no baltajām kolonnām, mute palikusi vaļā, uz grīdas ir arī asinis. “Ak, tu pagāns, tu – šādā brīdī atļaujies nosprāgt, kad atlikuši tikai daži soļi!” Tāds spējš niknums aizstāj bailes, parauj mani gaisā – pie vanadziņa. Elpa aizraujas no tāda lēciena, bet nav nedz baiļu vairs, nedz apsūdzību!
Ceturtais: Juris Sers
– Es esmu tik daudz pieredzējis! Tik daudz zinu. Esmu kāpis kalnos, reiz pat mūs ieputināja, kādu metru zem sniega bijām. Pa upēm kādreiz ik pavasari braucām – mēs bijām pirmie, dažkārt knapi bija atkusis. Un ārzemes! Vai die’ – Francija, Itālija, Vācija, Skandināvija, pat Japānā pabijām. Kas par braucieniem bija, kas par kompāniju! Parasti biju es, tad no mana deju kolektīva divi dvīņi, kā nu viņus, – ā – Sašiņš un Jurģiks, tad mana bijusī, viņas māsīca un vēl viena tāda māksliniece no Rīgas modēm. Olga. Es tur vienu andeli ar viņu organizēju kādreiz. Biju pamatīgi ieķēries. Kas mums tur bija par ņemšanos tais braucienos, oi, oi – jūs iedomāties nevarat!
– Ko jūs runājat, – fantazējat un viss.
– Kāds fantazējat! Neko nefantazējam – es ne mirkli neesmu bijis mierā, bija laiki, kad vienu nakti nedēļā vispār mājās biju. Kādās tik kompānijās, nu, kaut vai ar Kinostudijas čaļiem, – mēs...
– Jā, jā, jūs tikai visu – un tagad, lūk, guļat tepat mums blakus un viss. Un vēl ēdat bezjēdzīgos daudzumos, – es, piemēram, guļu un skatos uz jums, un nevaru saprast kā tik daudz vispār var apēst. Galu galā – tas nav labs tonis – ēst vienā laidā. Un vēl šeit – var teikt – sabiedriskā vietā, kur cilvēki apgrozās.
– Labi, nu ko jūs tā, ko nu tik skarbi. Es labāk, lūk, ko – es pagājušās nakts sapni jums izstāstīšu. Tātad, akvārijs, – es patiešām redzu tādu kā pabieza organiskā stikla akvāriju un tur balta žurka. Bet tad, johaidī, parādās arī kukaiņi. Riktīgi. Blusas, vaboles, mušu kāpuri, daži tarakāni. Es redzu – žurkai ir bail, tā ir šokēta par šiem pēkšņajiem kaimiņiem. Žurkas kažoks vietām jau apskādēts, iespējams, naktī kāda no vabolēm ir to grauzusi. Nelielajā akvārijā nebūs glābiņa, žurka ir iespiedusies stūrītī, tai ir bail. Es šito jau biju redzējis, jau reizes trīs vai četras.
– Redz kā, jūs pat sapņojat pēc grafika, tāpat kā ēdat – ik pēc divām stundām. Pulksteni var pārbaudīt pēc tās jūsu ēšanas!
– Jā, bet mans dārgais – kas gan tur slikts? Mēs visi šeit esam ielikti zināmā kārtībā, rau precīzā baltā kubā guļam, tērauda pinums zem muguras, precīzi stienīši abos galos. Te viss izrēķināts, draugi, nav vairs nekādas izvēles – zaļu vai sarkanu – viss tikai balts, tikai tērauda un tikai klusums.
– Jums vajadzētu aizliegt tā rīt, – mierīgāks pašam būtu prāts.
– Un mūsu pieredze, ko? Kas notiks ar to? Mēs taču šeit visi piedzīvojuši nez ko, caur grūtībām un sarežģījumiem gājuši. Un kas ar to visu notiks? Kam to nodosim? Kā dalīsimies?
– Beidziet, mans draugs – visa tā jūsu pieredze ir meli un dažas negulētas naktis. Kam gan tas būtu vajadzīgs tagad?
– Jā, pareizi – negulētas naktis – labi, ka pieminējāt. Tajā manī sapnītī, tajā akvārijā, tur bija vēl kāds. Laikam viņu sauca Mihails, nu, tāds ar kuplu melnu bārdu, bakenēm, zemu krūšu balsi. Viņš man tā svarīgi saka: “tu, draugs, esi kā spīdīgs tītenis, ar ēdiena masu pildīts, kurš rātni dus uz šīs pasaules un ne reizi nav pat acu plakstiņu ietrīsinājis.” Un vēl tā dzejiski skandē: “tev jāmostas, jāmostas, jāmostas”, aizvien klusāk un klusāk. Nu, un ko tas nozīmē, kas tie par murgiem? Man tādas bailes, ka es naktī pat nevaru aiziet, nu, saprotat paši.. no rīta skrēju, labi, ka pirmais.
– Ko jūs tos vanagus un tarakānus uz avīžu malām esat sazīmējis? Kas tas īsti ir, ko? Varbūt tāpēc murgi rādās.
– Ak, jūs par tiem. Tie man pēdējās dienās nodarbina visus prātus, – kukaiņi un vanagi un vēl arī tas akvārijs. Un tagad vēl šis Mihails. Man sāp, draugi, dikteni spiež krūtis, es pat, zināt ko – es atsakos no šodienas azaida un novēlu to jums, Suhobokov, – lai vismaz brītiņu varat no tām domām par grēkiem un gaidāmo tiesu tikt brīvs. Spiež pie zemes, slāpē, draugs, man stipri bail. Tās vaboles man pašu nāvi būs atnesušas.
– Vai varbūt ārstu?
– Ko? Ak, to, – saucat, ja jums tīk, mans draugs. Bet es jau vienmēr esmu kaut kur viducī bijis un tur arī palikšu. Pieredze, – tās ir tādas spējas, kas neļauj pa malām maldīties. Viss ir skaidrs, viss zināms un nav jau vērts arī vairs kustēt.
– Sauciet Mišiņu, viņš Jums plakstus tikai drusciņ pavērs un tūliņ palaidīs.
– Viņu? Mihail? Vai tiešām gaidāma tā jūsu tiesa? Par ko gan mani tiesās? Vai par manu pieredzi? Vai tāpēc, ka esmu bijis tītenis man nepienākas mierīgas beigas? Sāpes –, kāpēc gan man piespriestas tādas sāpes, ja beigas jau redzamas? Jā, Gvozdikov – iesim. Es taču teicu, ka palikšu gandrīz viducī.
Trešais: Andrejs Bergs
Viņš jau atkal kaunīgi čukst desmitiem reižu dzirdētu sarunu:
– Anna, vai tu rītā atnāksi?
– Ko? Ak tā, es saprotu, labi, tad nāc parīt... Tad varbūt ceturtdien.
– Nē, es tikšu galā, man viss būs labi – atā, Anna, man tagad jāiet.
Mēs saskatāmies – Suhobokovs pasmaida, sak, ko nu viņš var ņemties ar to sievišķi. Lai arī Bergs cenšas runāt klusu, salīcis pār telefonu, mums abiem tāpat viss ir dzirdams. Nav jau nekā cita ko iesākt, un klusums šeit, jā – varens klusums.
Bergs pieceļas, pieet pie loga, atspiežas pret pelēcīgo palodzi – balti kauliņi izspiežas sarkanajās rokās. Kaut ko pēta, laikam satriekts, ka tā viņa kundzene aizvien nenāk. Interesanti, kāda ir tā viņa dievinātā Anna?
– Kāda ir tā tava Anna, vai blondīne? – es uz brīdi atraujos no rīsu bļodiņas.
– Kas viņa tev īsti ir – sieva, draudzene, māte? – Suhobokovs lūkojas pāri brūnajiem briļļu rāmjiem, avīzi nolaidis uz ceļiem.
Bergs acumirklī neko neatbild un mūsu saruna pārsviežas pie citām lietām. Kamēr mēs spriedelējam par ēšanas pieredzi, politiķiem, benzīna cenām, pelēcīgi balto slimnīcas ēku apņem krēsla. Manas gultas kājgalī ir liels logs, un ik vakaru es redzu, kā laterna raustīgi, palēnām pārtop dzeltenīgā gaismeklī. Mēs esam trešajā stāvā, dienvidu pusē, un laterna iznāk tieši mūsu loga līmenī. Gvozdikovs, kurš pirms tam gulēja man blakus, bija aizklājis logu ar palagu – nevarēja aizmigt, ilgi mocījās. Bet man – bijis nebijis – es vienmēr esmu labi gulējis, nekas mani nav traucējis un netraucē. Esmu pieredzējis.
– Jums būs grūti iedomāties, kas viņa man ir, – klusi saka Bergs. Viņš aizvien stāv pie loga, kas tuvāk paša gultas vietai.
– Es pat neatceros vairs, kur un kā mēs sastapāmies. Kur es viņu atradu? Varbūt tas bija tirgū, jo viņa kādreiz strādāja tirgū, pie puķēm. Tur bija tāda kompānija – mana Anna, viens tāds Miša, kurš piegādāja visu, kas nu bija nepieciešams, un vēl daži, – neatceros vārdus, bet ne jau par to. Anna, viņa vienmēr bijusi pārsteidzoši līdzīga mātei. Ne jau pēc izskata, kaut gan arī, acis un piere un, – bet galvenais – izturēšanās.
Bergs pagriežas ar seju pret mums, atsēžas uz palodzes un turpina:
– Viņa ilgi mani atraidīja, smējās. Vispār vienmēr daudz smējās, – tie smiekli man laikam būs kapā līdzi jāņem. Un tā kārtīgi izsmējusies, pēc kāda gada viņa man pēkšņi saka – jā, esmu gatava. Būšu tava. Viņai bija meita, bet man dzīvoklis. Daudz stundu, dienām un nedēļām ilgi es esmu pavadījis, viņu slepus vērojot. Šīs dienas, lūk, arī ir manas galvenās atmiņas. Man tās ir godīgas domas, noteikti godīgākās no visām. Un nav man nekādu citu pavedienu, kas notur un mierina, nekādu cerīgu plānu vai darbīgas ikdienas.
– Vai Bergs? Dežūrmāsa aplūko mūs visus trīs, – jums vēstule.
Viņš tā kā grasījās celties un lasīt to vēstuli, vēl glāzi apgāza un teica, ka iešot žurnālu pirkt, lai vēlāk būtu ko pašķirstīt. Dīvainis, – pameta vēstuli uz gultas un metās prom. Mihails no blakus palātas vēlāk stāstīja, ka šis esot pie viņiem iegrīļojies, jau pilnīgi nekāds, ar tekstu, ka tikai pa logu paskatīties gribot, jo viņa palātā austrumu pusi neredz, bet šeit gan, un galvenais ceļš, un nācēji labāk redzami. Esot vēl bakstījis pirkstu rūtī: “redz, vanags ar pie manis nāk parunāties,” bet neviens nekādu vanagu nav redzējis, tikai logs palicis nospeķots.
Vēstule palika, un bija noprotams, ka viņa bija rakstījusi, ka netiekot ne šovakar, ne ceturtdien, jo abonements iešot bojā un meita esot slēpot aizbraukusi uz nedēļu, uz Austriju, ar jauno draugu no sporta preču veikala. Jāpieskata mazais un tāpēc nekādi šonedēļ nevarot tikt, bet nākamnedēļ gan – pavisam noteikti.
Otrais: Georgijs Dubovskis
– Bet man, mīļie – vanadziņu nācās nošaut! Dubovska sirmās uzacis paceļas, viņš ir sašutis, saslējies sēdus, milzīgais vēders veļas pāri zilajām trennuškām. Ir rīts, nupat bija padotas brokastis un drīz nāks aizvākt traukus. Sers tieši šobrīd nāk laukā no atejas, kas iebūvēta vienā palātas stūrī, Bergs atkal sapņaini lūkojas laukā pa logu, bet Suhobokovs lasa savu mūžīgo avīzi.
– Jā, patiešām. Dies nedod, to nelaimi! Viņnedēļ, pirms mani šurp atveda, dēliņš bija atbraucis, – nu, pirts, alus un tā. Sēžam mēs divi vien pie galda pagalmā un pēkšņi, ak pagāns, metās taisni lielajā istabā, abas rūtis saplēsa. Mēs ar Žeņu iekšā, domājam gailis traks palicis, bet te – uhh! – riktīgs vanags, pie lustrām, pie traukiem, šķindoņa tāda, ka zini. Nu ko, Žeņka jau nedomādams, teikt, mašināli rauj bisi no sienas, renkuli iekšā un bū – bliež tik virsū. Bet nu dulburis man viņš – pats, zini tāds bifelis, ka pirtī ieiet nevar, bet te – bise lēkā, redzu jau, ka netrāpīs. Sienā divi caurumi kā dūres, plaukts nāca zemē a visām servīzēm un sidraba ķēdēm, nu un ko man – pārlādēju un ar pirmo reizi gatavs. Bet cik asiņu, oi, māt – līdz potītēm. Divas dienas manējā berza visas maliņas, sarkans ūdens vienā laidā nāca. Tādi, lūk cipari, bet vanadziņš viss vienos milzīgos caurumos, nekādas jēgas. Zināms, ar skrotīm vajadzēja, ne renkuļiem.
Dubovskis ir satraukts un piesarcis. Aizrautīgi runādams, viņš nošļūcis līdz pašai gultas malai, un pēkšņi spalgs plinkšķis, – tāds, kādu dabūn dzirdēt, ja stipri uzsit pa klavieru pirmo taustiņu, pārtrauc palātā klusumu. Uz melnajām flīzēm guļ spoži dzeltens misiņa numuriņš no operas garderobes, ko Dubovskim piešķīruši par atbildīgu attieksmi darbā. Visi trīs apbalvotie operas darbinieki varējuši izvēlēties savu mīļāko skaitli, – Dubovskis izvēlējies 12. Kādu brīdi viņš pārsteigts skatās uz numuriņu un tad ar grūtībām pieliecas, lai to paceltu. Viņš atspiežas pret skapīša malu, – uz tā novietotas trīs fotogrāfijas vienādos alumīnija rāmīšos ar kājiņu. Dubovskis kopā ar abiem dēliem, Dubovskis kopā ar sievu un Dubovskis kopā ar četriem mazdēliem.
– Jūs, Dubovski, esat krietni sevi pie šīs zemītes piesējis, – klusi konstatē Bergs. Viņš ir manāmi garāks par mums visiem, taču noteikti nav tas runīgākais, tāpēc mēs visi saausāmies. Ko, Bergu kāds piespiedis atrauties no sapņiem par Annu?
– Esmu piesējis un turpinu siet, un pīšu pie katras saites vēl pa diedziņam klāt, cik nu vien spēšu. Lūk, jūs Berg – par to savu Annu vienā laidā sapņojat, vienu sapņotāju jau vakar aizveda. Un kas paliek pēc tādiem kā Gvozdikovs un jūs? – Dubovskis paliecies uz Berga pusi un tad spēji pagriežas pret mums.
– Nekas nepaliek, lūk. Bet manas saites, mani pavedieni – tie paliks arī tad, kad es tikšu no šī tīkla izrauts. Nu jā, bēdīgi un nepatīkami jau tas ir, ja izrauj daļu no tīkla, no sistēmas. Izspridzina caurumu. Citkārt varbūt pat svarīgāko daļu izrauj, bet pavedieni ir bijuši stipri, un sīkstas asinis turpina pa tiem riņķot, apiet caurumu un palēnām, jā, mani draugi, – tas aizaug. Paiet ziema, un pavasarī šajā vietā jau atkal ir plāna zāle, bet pēc gada – pļava ir gluži tāda kā agrāk, un nekas neliecina, ka gadus piecdesmit vai varbūt divsimt gadus šeit audzis, piemēram, koks.
– Un tad? Labi, pļaviņa ir jauka un jūsu nošautais robspārnis vanags riņķo virs tās mūžīgi jauns, bet kas jums no tā? Vienalga – debesīs būsiet, vai zem velēnas trūdēsiet – pļaviņa vairs nebūs jūsu darīšana.
Dubovskis smaida, platās ūsas atvirzās no lielā deguna:
– Rītdiena, lūk, kas ir un būs mana darīšana. Es zinu, ka daļa no manis būs arī rītdien, es kaut kur riņķošu arī rīt un tas dod mieru, gaidot vakaru. Šeit, virs melnajām flīzēm, kopā ar jums visiem četriem. Tāpēc, mani draugi, esmu drošs, – nekādas nāves nemaz nav. Kā tur bija tam Tarkovskim vecākajam, jā –
“Предчувствиям не верю, и примет
Я не боюсь. Ни клеветы, ни яда
Я не бегу. На свете смерти нет:
Бессмертны все. Бессмертно всё. Не надо
Бояться смерти ни в семнадцать лет,
Ни в семьдесят. Есть только явь и свет,
Ни тьмы, ни смерти нет на этом свете.
Мы все уже на берегу морском,
И я из тех, кто выбирает сети,
Когда идет бессмертье косяком.”[1]
– Trāpīgi. Vienīgi, es domāju par atbildību, maniem pienākumiem, – kas gan notiks ar tiem?
Georgijs Dubovskis smagnēji atsēžas uz plānās redeļu gultiņas, Sers ir beidzis griezt savus šauros nadziņus. Suhobokova rokas ir aizņemtas ar lūgšanu krellītēm, bet Bergs atkal hipnotizē logu. Un tad, tieši šajā acumirklī Dubovskim ir skaidrs, kam viņš uzticēs savus daudzos pienākumus. Tas būs Mihails – cilvēks, kurš pēdējās dienās bijis viņam tik tuvs, tik labi saprotams, pat tuvāks par paša sievu un dēliem. Cik gan mierinošu vārdu viņš saņēmis no Mihaila šajās vienpadsmit bezmiega naktīs! Viņa pārliecība nāk no šiem vārdiem un viņa miers. Jau šonakt pat, kad Mihails atkal atsēdīsies kājgalī, viņš lūgs tam šo pakalpojumu – būt ģimenes sargam, līdz mirušās zīles vietā dīgs jauns koks, tai pašā pavedienu tīklā.
Pirmais: Aleksandrs Gvozdikovs
Es stāvu līdz potītēm upes vēsajā ūdenī – pēdas dursta sīki akmentiņi, saulainajā jūlija ūdenī viz mailītes, upes straume maigi glāsta brūnas ūdenszāles. Ir silta, brīnumjauka vasaras diena, un, lai arī mani pieskata radu tante un vectēvs, es šeit laukos jūtos briesmīgi vientuļš – šī sajūta ir fiziski jūtama, tolaik man nesaprotama un ļoti nepatīkama. Dziļas un zilas debesis ir virs manis, kukaiņu sanošas pļavas man apkārt, karstumā sasprēgājis lielceļš vai upes gultne zem manām kājām, taču tas paliek nemanīts, jo esmu savu skumju varā.
Es atceros katru soli, ko tipināju mammas un tēva pēdās – tajās īsajās un retajās dienās, kad viņi bija šeit. Mana vasaras pasaule tad ir pilnīga, tā ir droša, man saprotama, manai laiskajai brīvībai tad ir nozīme, es varu viens pats aizskriet uz upi, taču zinu – viņi ir mājās, aizkavējušies pie pusdienu galda, kas klāts pagalmā, jo ieradušies viesi no pilsētas. Laimīgas dienas, kas vienlaikus ir arī nežēlīgas, jo it visā vēsta savas beigas. Es redzu tēvu, kurš pagalma saulē piemiedzis acis regulē radio, un domāju – droši vien ar viņa roku uztvertu raidījumu es dzirdu pēdējo reizi. Es vēroju, kā mamma mizo kartupeļus vai cep pankūkas un zinu, ka šī būs pēdējā mūsu ēdniereize visiem kopā. Es šajās dienās esmu teātrī – skatītājs, kuru neskar aktieru garastāvokļi, režisoru dusmas, scenogrāfu kļūmes. Es esmu drošā malā. Tiklīdz viņi ir prom, es atkal esmu daļa no ikdienas, kuras vienmuļais un gausais ritējums dzen izmisumā. Vecāki smej, kad saku, ka būtu gatavs „vasarā smakt uz tiem pilsētas akmeņiem“, taču es patiešām tā jūtos, jo nedz upe, nedz izdarības ar kaimiņu bērniem, nedz brīnumainās norises visapkārt nespēj līdzināties īsam mirklim agri no rīta, kad pusmiegā jūtu savu mammu aizejam uz darbu un piecēlies zinu, ka pēcpusdienā viņu sastapšu tepat – šajā istabā.
Bet šodien ir mana laimes diena – ir agrs rīts, un viņi jau ir klāt! Es vēl esmu gultā un dzirdu, ka vecmamma pagalmā sagaida manus vecākus, skan vectēva skanīgie smiekli, mamma laikam atvedusi daudz produktu, jo ik pa brīdim atskan vecmammas „Oi, Jezus“.
Šis rīts ir tik spilgts kontrasts vakardienai, ka es tīši atsaucu atmiņā vakarvakara mokošo gaidīšanu. Kad satumst, no mūsu mājas var redzēt tālu, un mēs abi ar vecmammu dažas stundas gaidām auto uguņus uzzibsnījam kādā no ceļa līkumiem labu piecpadsmit minūšu braucienā no mājām. Vecmamma lasa Bībeli vai ada, vectēvs snauž, bet es blenžu vasaras naktī. Tā paiet viss vakars, un, kad laiks iet gulēt, man šķiet, ka viņu vairs nekad nebūs, man sametas sevis žēl. Sapnī es redzu milzīgu baltu istabu, kurā esmu es un mans tēvs, taču tobrīd viņš ir neredzams. Tas mani nepārsteidz. Istabai ir vairākas durvis dažādās krāsās – sarkanas, zaļas un dzeltenas, – un es zinu, ka to krāsa ir kaut kā saistīta ar vietu, uz kurieni šīs durvis ved. Tēvs liek man noprast, ka ir spiests doties prom, un vienlaikus es saprotu, ka viņam ir ļoti grūti izraudzīties kādas no durvīm. Es gribētu, lai viņš paliek, taču parunāt nespēju, man pat ir grūti elpot un tad es mostos – lūk tagad es esmu rīta saules pilnā istabā, vecāku balsis piepilda manu apziņu ar visām tām lietām, kas ar mums šajās dienās notiks. Bez tam, es zinu, ka gaidāma siena talka, tātad viņi šeit paliks ilgāk!
Klausoties savu vecāku balsīs, es nespēju izkustēties no gultas – es, vēl nedaudz apdullis no miega, guļu uz muguras un tikai klausos. Es dzirdu, kā blakus istabā tēvs apsēžas pie galda, mamma ar vecomāti aiziet uz pieliekamo sašķirot atvestos produktus. Saprotu, ka neviens manu „miegu“ traucēt nenāks, tāpēc raušos ārā no segām. Kā vienmēr šajās mājās, pirmais ko sajūt manas kailās pēdas ir raupjie grīdas dēļi, sīki smilšu graudņi dursta ādu, es jau esmu pie durvīm un neatskatījies grūžu tās vaļā. Vienlaikus istabā no āra ienāk vectēvs un lēni piešļūc pie galda lai uzpīpētu. Tēvs sēž ar muguru pret mani, viņš ir ģērbies sarkani melnā rūtainā flaneļa kreklā, uz galda atvērta viņa tumšzaļā fotosoma, sīku putekļu kūlis atpīd saulē pār viņa plecu. Viņš nedaudz atraujas no savu objektīvu pulēšanas, briļļu stiklam uzzibsnījot, pagriež galvu uz manu pusi, pamāj un klusi saka:
– Nu, sveiks. Kā tev te iet?
Es zinu, ka nekāda sakarīga atbilde nav vajadzīga, tāpēc saku:
– Labi.
Tēvs, kā vienmēr ir kopā ar saviem fotoaparātiem, šoreiz tas ir lielais „Zenīts“, tātad viņš grib nopietni pievērsties dabas skatiem, vai kukaiņiem, vai kaķim. Varbūt arī mums. Melni fotofilmu cilindri salikti kārtīgā rindiņā uz galda, tiem blakus – atvērts fotoaparāts, tēva pulkstenis un lielāks melns cilindrs – objektīva futlāris. Vectēvs sēž otrpus galdam un smēķē papirosu. Viņš neko nesaka, tikai skatās laukā pa logu, vērodams miljoniem reižu redzētu ainavu – milzīga egle, pelēka pirts ēka un tālāk ar biezu krūmāju noaugusi upmala. Klusē arī mans tēvs, noteiktām kustībām tīrīdams foto objektīvus. Es stāvu starp viņiem abiem, putekļu un papirosu dūmu ieskauts, un arī klusēju, jo nav nekā sakāma. Jūtu, ka tēvs vēlreiz uzmet man īsu skatienu un noklepodamies lēni saka:
– Mēs... atbraucām tikai šorīt. Vakar netikām, jo mašīnai bremzes bija jāremontē. Kāds upē ūdens?
– Es nezinu, vakar nebiju, nesanāca, bet pirms tam bija labs, silts.
– Forši, tad šodien aiziesim paši nopeldēties un pēc tam, – tēvs pieceļas no krēsla, jo ir pabeidzis tīrīšanu un pielicis objektīvu pie aparāta. Viņš kautko meklē ar acīm, tad ierauga un dodas pie savas jakas, kas pakārta pie krāsns, – pēc tam arī mašīnu nomazgāsim, labi?
Es pamāju un tēvs jau ir ar vienu kāju ārā. Noklaudz durvis, un es metos uz pieliekamo, kur pirms brīža bija iegājusi mamma. Tur gan vairs neviena. Pieliekamais ir atsevišķa istaba, tur ir pustumsa, logs noputējis un – tuk, tuk – pie loga kāds klauvē. Es pastiepjos uz pirktsgaliem un redzu nelielu vanadziņu, kurš vēro mani caur netīro rūti. „Uz tiesas sēdi, jāved viņš taisnā ceļā uz tiesu,“ es dzirdu kādas sievietes balsi no blakus telpas. Es nepazīstu šādu balsi, tā ir skaļa, man ir bail. Pelēkā tērcītē pa grīdu soļo mazi kukaiņi, no pagaldes uzzibznī žurkas acs. Es dodos līdzi kukaiņiem, es stājos viņu rindā un soļoju vanadziņa „tuk, tuk“ ritmā. Uz tumšo pagaldi, uz žurkas alām, pie tiesas. Ak, tu tētīt – kas par augstām un plašām kāpnēm! Un tādā brīdī, kad spēki jau izsīkuši... Kāds nāk man talkā, esot Mihails vārdā un man palīdzēšot, viņš čukst, ka vēl tikai daži soļi, bet līdz tam mati jāsaķemmē. Dzirdu, kāds sauc Annu, bet kāds cits ir pārbijies no tiesas, un vēl viens dusmojas uz mani, jo esmu pakritis.
–––
Četri vīri ir sanākuši ap Aleksandra Gvozdikova gultu. Nopūšas milzīgais Dubovskis. „Lai nu dus mierā, bija jau gana pieredzējis“, klusi nomurmina Juris Sers. „Nu, šis jau būs pie lielās tiesas,“ saka Leonīds Suhobokovs. „Anna“, – domā Bergs, – „kaut nu viņa būtu šeit, kad tas notiks ar mani.“
Osvalds Zebris, Aprīlis, 2009.
0