Vitgenšteina ietekme

[..] Vitgenšteina doktrīnas mani ir dziļi ietekmējušas. Esmu nonācis pie uzskata, ka daudzos punktos esmu viņam pārāk viegli piekritis, bet pirmām kārtām ir jāizskaidro, kuri tie ir.

Vitgenšteina ietekmei bija divi posmi: pirmais no tiem bija pirms Pirmā pasaules kara; otrs — tieši pēc kara, kad viņš man atsūtīja savu Traktāta manuskriptu. Viņa vēlākās doktrīnas, kas parādās Filosofiskajos pētījumos, mani neietekmēja vispār.

1914. gada sākumā Vitgenšteins man iedeva īsu rokrakstu, kas sastāvēja no piezīmēm par dažādiem loģikas jautājumiem. Tas līdz ar lielu skaitu sarunu iespaidoja manu domāšanu kara laikā, kad viņš dienēja Austrijas armijā un tādēļ man nebija iespējams ar viņu kontaktēties. To, ko tolaik zināju par viņa doktrīnām, es pilnībā ieguvu no nepublicētiem avotiem. Es neesmu pārliecināts, ka — vai nu tad, vai arī vēlāk — uzskati, par kuriem es pats domāju, ka tie ir aizgūti no Vitgenšteina, īstenībā ir viņa uzskati. Vitgenšteins vienmēr aizrautīgi noliedza citu piedāvātos viņa doktrīnu izklāstus, pat ja tie citi bija dedzīgi skolnieki. Vienīgais izņēmums bija F. P. Remzijs [..].

1918. gada sākumā es lasīju lekcijas Londonā, kuras vēlāk tika publicētas žurnālā The Monist (1918. un 1919. gadā). Šīs lekcijas ievadā es izteicu šādu pateicību Vitgenšteinam: „Šie raksti ir pirmās divas lekcijas no Londonā sniegta astoņu lekciju kursa pirmajos 1918. gada mēnešos un pārsvarā veltītas tam, lai izskaidrotu noteiktas idejas, kuras esmu aizguvis no sava drauga un kādreizējā skolnieka Ludviga Vitgenšteina. Man nav bijusi iespēja uzzināt viņa uzskatus kopš 1914. gada augusta, un es pat nezinu, vai viņš ir dzīvs vai miris. Tādēļ viņš nekādi nav atbildīgs par to, kas ir teikts šajās lekcijās, vienīgi tik daudz, ka tieši viņš sākotnēji ierosināja daudzas no šajās lekcijās izklāstītajām idejām. Pārējās sešas lekcijas parādīsies nākamajos trijos žurnāla The Monist numuros.”

Tieši šajās lekcijās, lai aprakstītu savu filozofiju, es pirmo reizi izmantoju vārdu „loģiskais atomisms”. Taču nav vērts kavēties pie šīs fāzes, jo Vitgenšteina doktrīnas 1914. gadā vēl nebija nobriedušas. Svarīgs bija tieši Traktāts, kuru Vitgenšteins man nosūtīja mašīnrakstā drīz vien pēc pamiera, kad viņš joprojām bija cietumnieks Monte Cassino. Iesākumā es aplūkošu to, kā tajā laikā mani iespaidoja Traktāta doktrīnas, un tad — kā es kopš tā laika par tām domāju.

Iespējams, Traktāta filozofijas pamatdoktrīna ir šāda: izteikums ir to faktu attēls, ko tas apgalvo. Karte skaidri sniedz informāciju — pareizu vai nepareizu; un informācija ir precīza tādēļ, ka starp karti un attiecīgo reģionu pastāv strukturāla līdzība. Vitgenšteins uzskatīja, ka tas pats ir patiesi attiecībā uz fakta lingvistiskiem pamatojumiem. Viņš teica, piemēram, ka, ja jūs lietojat simbolu „aRb”, lai attēlotu faktu, ka a ir attiecībā R pret b, jūsu simbols to var izdarīt, jo tas iedibina kādu attiecību starp „a” un „b”, kas reprezentē noteiktu attiecību starp a un b. Šo doktrīnu pavadīja uzsvars uz struktūras svarīgumu. Viņš, piemēram, raksta: „Gramofona plate, muzikālā doma, nošu raksts, skaņu viļņi — visi atrodas tajā attēlojošajā iekšējā attiecībā, kura pastāv starp valodu un pasauli.

Tiem visiem ir kopīga loģiskā uzbūve.

(Kā pasakā diviem jaunekļiem, viņu diviem zirgiem un viņu lilijām. Tie visi ir zināmā mērā viens.)” (Traktāts 4.014)[1]

Uzsverot struktūras svarīgumu, es joprojām domāju, ka viņam bija taisnība, bet, kas attiecas uz doktrīnu, ka patiesai propozīcijai ir jāreproducē attiecīgo faktu struktūra, es tagad uzskatu to par visai apšaubāmu, lai gan tad es tai piekritu. Jebkurā gadījumā, es domāju, ka, pat ja tā noteiktā nozīmē ir patiesa, tai nebūtu īpaši liela nozīme. Tomēr Vitgenšteinam šī tēze bija fundamentāla. Viņš to padarīja par pamatu dīvaina veida loģiskam misticismam. Viņš apgalvoja, ka formu, kas ir kopīga izteikumam un tam atbilstošajam faktam, var tikai parādīt, nevis izteikt, jo tā nav cits valodas vārds, bet korespondējošo lietu vai vārdu izkārtojums: „Lai varētu reprezentēt loģisko formu, mums vajadzētu būt spējīgiem kopā ar propozīcijām nostāties ārpus loģikas, tas ir — ārpus pasaules.” (Traktāts 4.12) Tas rada vienīgo jautājumu, par kuru laikā, kad es lielākoties gandrīz piekritu Vitgenšteinam, joprojām paliku nepārliecināts. Manā Traktāta ievadā es pieņēmu, ka, lai arī jebkurā dotajā valodā ir lietas, kuras valoda nevar izsacīt, tomēr joprojām ir iespējams izveidot kādu augstākas pakāpes valodu, kurā šīs lietas var  izteikt. Šajā jaunajā valodā joprojām būs lietas, kuras tā nevar izteikt, bet kuras var izteikt nākamajā valodā un tā ad infinitum. Šis pieņēmums, kas tolaik bija jauns, tagad ir kļuvis par loģikā vispārpieņemtu lietu. Tas atbrīvo no Vitgenšteina misticisma un, es domāju, arī no Gēdela piedāvātajiem jaunākiem atjautības uzdevumiem.

Esmu ticis tuvu tam, ko Vitgenšteins teica par identitāti, kura ir — lai gan tas nav acīmredzams — nozīmīga. Lai izskaidrotu šo teoriju, man, pirmkārt, ir šis tas jāpasaka par Principia Mathematica sniegto identitātes definīciju. Starp īpašībām, kas var piemist objektam, mēs izšķīrām dažas tādas, kuras mēs nosaucām par „predikatīvām”. Tās bija īpašības, kas neattiecās uz jebkādu īpašību summu. Jūs varat teikt, piemēram, „Napoleons bija korsikānis” vai „Napoleons juta” un, ko tādu sakot, jūs nenorādāt ne uz kādu īpašību kopsummu. Taču, ja jūs sakāt „Napoleonam bija visas dižena ģenerāļa kvalitātes” vai „Karalienes Elizabetes „es” piemita visi viņas tēva un vectēva tikumi, bet ne viņu trūkumi”, jūs norādāt uz kvalitāšu summu. Īpašības, kas šādā veidā norāda uz kādu kopsummu, mēs nošķīrām no predikatīvām funkcijām, lai izvairītos no noteiktām pretrunām. Mēs definējām „x ir identisks ar y” kā tādu, kas nozīmē „y ir visas x predikatīvās īpašības”, un mūsu sistēmā izrietēja, ka y ir jebkura īpašība, kura bija x, vai nu predikatīva, vai ne. Šai nostādnei Vitgenšteins iebilda sekojoši: „Rasela „=” definīcija nav adekvāta, jo, balstoties uz to, nevar pateikt, ka diviem priekšmetiem ir kopīgas visas īpašības. (Pat ja šī propozīcija nekad nav pareiza, tā tomēr ir nozīmīga.)

Starp citu, teikt par divām lietām, ka tās ir identiskas, nozīmē pateikt nejēgu, un teikt par vienu lietu, ka tā ir identiska pati sev — nepateikt vispār neko.” [Traktāts 5.5302 un 5.5303] Kādu laiku es piekritu šai kritikai, bet drīz vien nonācu pie secinājuma, ka tā padara neiespējamu matemātisko loģiku un galu galā Vitgenšteina kritika ir nepamatota. Tas ir ļoti labi redzams, ja mēs pievēršamies skaitīšanai: ja a un b visas īpašības ir kopējas, jūs nekad nevarat pieminēt a, nepieminot b, vai skaitīt a, tajā pat laikā neskaitot b, nevis kā atsevišķu vienību, bet tajā pašā saskaitīšanas darbībā. Tādēļ jūs nekad nevarētu uztverami skaidri atklāt, ka a un b bija divas dažādas lietas. Vitgenšteina pozīcija pieņem, ka nevienādība ir nedefinējama attiecība, lai arī es nedomāju, ka viņš zināja, ka ir izdarījis šādu pieņēmumu. Taču, ja viņš to nedara, tad es neredzu, uz ko pamatojoties viņš var teikt — kā viņš to arī dara —, ka apgalvojums par to, ka visas diviem objektiem piemītošās īpašības ir kopējas, ir svarīgs. Ja tomēr nevienādība ir atzīta, tad, ja a un b ir dažādas lietas, a piemīt kāda īpašība, kuras nav b, proti, tā, kas to padara par atšķirīgu no b. Tādēļ es domāju, ka Vitgenšteina apgalvojums par identitāti ir kļūdains. Un, ja tā, tad tas padara nepamatotu lielu viņa sistēmas daļu.

Ņemam, piemēram, skaitļa 2 definīciju. Mēs sakām, kādai klasei ir divi locekļi, ja tai ir locekļi x un y, un x nav identisks ar y, un, ja z ir šīs klases loceklis, tad z ir identisks vai nu ar x, vai y. Šo definīciju ir ļoti grūti piemērot Vitgenšteina konvencijai, kas pieprasa, ka mēs nekad nevaram lietot formas „x=y” vai „x≠y” izteiksmi, bet mums būtu jālieto dažādi burti, lai attēlotu dažādas lietas, un nekad nevaram lietot divus dažādus burtus, lai reprezentētu vienu un to pašu lietu. Neņemot vērā šādas tehniskas grūtības augstākminēto iemeslu dēļ, ir acīmredzami, ka, ja divām lietām visas īpašības ir kopējas, tās nevar uzskatīt par divām dažādām lietām, jo tas paredzētu, ka tās ir atšķirīgas un tādējādi tām piešķirtu dažādas īpašības.

Tam ir vēl šādas sekas, proti, mēs nevaram izveidot intensiju, kas būtu kopēja un raksturīga dotajai uzskaitīto objektu kopai. Piemēram, iedomāsimies, ka mums ir trīs objekti — a, b, c —, tādā gadījumā īpašība, kas ir identiska ar a vai identiska ar b, vai identiska ar c, ir tā, kas ir kopēja īpašība visiem šiem trīs objektiem. Bet Vitgenšteina sistēmā šī metode nav pieejama.

Ir vēl viens ļoti nozīmīgs jautājums, proti, Vitgenšteins nepieļaus jebkādu izteikumu par visām lietām pasaulē. Darbā Principia Mathematica lietu kopums ir definēts kā tā visu to x klase, kas ir tādi, ka x=x, un mēs varam piešķirt kādu skaitli šai klasei tāpat kā jebkurai citai klasei, lai gan, protams, mēs nezinām, kāds ir tas īstais skaitlis, ko piešķirt. Vitgenšteins to nepieņems. Viņš apgalvo, ka tāda propozīcija kā „pasaulē ir vairāk nekā trīs lietas” ir bezjēdzīga. Kad 1919. gadā Hāgā es ar viņu diskutēju par Traktātu, man priekšā bija balta papīra lapa, un es uz tās uzliku trīs tintes traipus. Es lūdzu viņam pieņemt, ka, atrodot šeit trīs tintes traipus, pasaulē ir jābūt vismaz trīs lietām, taču viņš to noteikti noraidīja. Viņš varētu pieņemt, ka uz lapas ir trīs traipi, tādēļ, ka tas ir galīgs apgalvojums par galīgu skaitu, bet viņš noraidītu, ka vispār jebkas varētu tikt pateikts par pasauli kā veselumu. Tas bija saistīts ar Vitgenšteina misticismu, ko viņš attaisnoja ar atteikšanos pieņemt identitāti.

Šāds jautājums bija būtisks arī cita aspektā, ko es saucu par „bezgalīguma aksiomu”. Pasaulē, kura ietver tikai kādu galīgu lietu skaitu, šis skaitlis būs lielākais iespējamais kādai lietu kopsummai. Šādā pasaulē sabruktu visa augstākā matemātika. Man tas šķita tīri empīrisks jautājums, cik daudz lietu ir pasaulē, un es nedomāju, ka loģiķim būtu jābūt savam viedoklim par šo jautājumu. Tādēļ es uzlūkoju visas tās matemātikas daļas, kas pieprasa bezgalīgu lietu skaitu, kā hipotētiskas. Tas viss aizvainoja Vitgenšteinu. Saskaņā ar viņa nostādni jūs varat jautāt „Cik daudz cilvēku ir Londonā?” vai „no cik molekulām sastāv saule?”, bet secināt, ka pasaulē ir vismaz tik daudz lietu, saskaņā ar viņu, ir bezjēdzīgi. Šī viņa doktrīnas daļa, manuprāt, ir pilnīgi kļūdaina.

Vitgenšteins nāca klajā ar diviem vispārējiem principiem, kas, ja ir patiesi, ir ļoti svarīgi. Tie ir ekstensionalitātes princips un atomaritātes princips.

Ekstensionalitātes princips apgalvo, ka jebkura izteikuma par propozīciju p patiesums vai aplamums ir atkarīgs tikai no p patiesuma vai aplamuma un ka jebkura izteikuma, kas ietver kādu propozicionālu funkciju, patiesums vai aplamums, ir atkarīgs tikai no funkcijas ekstensijas, tas ir, no vērtību loka, kurā šī propozicionālā funkcija ir patiesa. Ir acīmredzami argumenti pret šo tēzi. Ņemsim, piemēram, ‘A uzskata, ka p”. Ir acīmredzami, ka cilvēks var ticēt kādām patiesām propozīcijām, bet ne citām, tā, ka patiesība par ‘A uzskata, ka p” nav atkarīga tikai no p patiesuma vai aplamuma. Vitgenšteinam bija ļoti noslēpumains fragments par šo jautājumu. Viņš saka: „Vispārīgajā propozīcijas formā propozīcija parādās citās propozīcijās tikai kā patiesuma operāciju bāze.

Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka propozīcija varētu parādīties citā propozīcijā arī citādā veidā.

Īpaši zināmās psiholoģijas propozīciju formās — tādās kā „A uzskata, ka gadās p”, vai „A domā p” — utt.

Proti, pavirši lūkojoties, šķiet, it kā šeit propozīcija p atrastos kaut kādā attiecībā pret priekšmetu A.

(Un modernajā izziņas teorijā (Rasels, Mūrs u.c.) šīs propozīcijas tā arī tiek izprastas.)

Tomēr ir skaidrs, ka „A uzskata, ka p”, „A domā p”, „A saka p” ir forma „p saka p”, un šeit nav runa par fakta un priekšmeta savstarpējo saistību, bet gan par faktu savstarpējo saistību ar to priekšmetu savstarpējās saistības palīdzību.

„Tas arī parāda, ka nav tādu lietu kā dvēsele, subjekts utt., kā tās izprot mūsdienu paviršajā psiholoģijā.” [Traktāts 5.54–5.542]

Vitgenšteina arguments ir, ka „A uzskata, ka p” nav p funkcija, bet gan vārdu, kurā A izsaka propozīciju p vai ķermenisko stāvokli, lai arī kāds tas būtu, kas konstituējas viņa pārliecībā. Viņš pats, kā ierasti, ir pravietisks un piedāvā savu uzskatu tā, it kā tas būtu cara ukazs, bet vienkāršā tauta diez vai var būt apmierināta ar šādu procedūru. Šo problēmu es plaši apskatīju savā darbā „Pētījums par nozīmi un patiesību” (267. lpp.), bet nobeigums, pie kā es nokļuvu, ir nedaudz nenoteikts.

Atomaritātes princips ir izklāstīts sekojoši: „Katru izteikumu par salikumu var sadalīt izteikumā par tā sastāvdaļām un tajās propozīcijās, kuras pilnībā apraksta salikumu.” [Traktāts 2.0201]. Šo principu var apskatīt kā analīzē iemiesotu pārliecību. Laikā, kad Vitgenšteins rakstīja Traktātu, viņš ticēja (kam, cik noprotu, viņš vēlāk sāka neticēt), ka pasaule sastāv no kāda elementu skaita, kurām piemīt dažādas īpašības un attiecības. Vienkāršas īpašības un vienkāršas elementāras attiecības ir „atomāri fakti’, un apgalvojumi par tiem ir „atomāras propozīcijas”. Šī principa kodols ir tāds: ja jūs zinātu visus atomāros faktus un zinātu arī, ka tie ir visi fakti, jūs būtu tādās pozīcijās, lai secinātu visas pārējās patiesās propozīcijas tikai ar loģikas palīdzību. Visbūtiskākās grūtības, kas rodas saistībā ar šo principu, atkal ir saistītas ar tādām propozīcijām kā „A uzskata p”, jo šeit p ir salikums un ir ieviests kā salikums. Šādas propozīcijas ir raksturotas ar to, ka tās ietver divus darbības vārdus, vienu virsteikuma darbības vārdu un otru palīgteikuma darbības vārdu. Paņemsim ļoti vienkāršu piemēru, teiksim, „A uzskata, ka B ir karsts”. Šeit „uzskata” ir virsteikuma darbības vārds, un „ir” ir palīgteikuma darbības vārds. Atomaritātes princips mums pieprasītu atrast veidu, kā izteikt faktu, neievadot subordinēto kompleksu „B ir karsts”. Par šo principu es plaši diskutēju arī Inquiry (p. 262ff).

Secinājumi, pie kuriem es nonācu attiecībā uz abiem principiem, bija šādi: „(1) Ja strikti analizē tādus teikumus kā „A uzskata p” nevar parādīt, ka ekstensionalitātes princips ir aplams, (2) šī pati analīze nepierāda, ka atomaritātes princips ir aplams, bet nav arī pietiekams, lai pierādītu, ka tas ir patiess.” (Inquiry p. 273),

Daudz ierastāka abu Vitgenšteina principu kritika apgalvo, ka nav iemesla ticēt vienkāršiem vai atomāriem faktiem. Es saprotu, ka viņš pats pie tā vēlāk nonāca. Taču šī jautājuma diskusija mūs aizvedīs pārāk tālu no Traktāta. [..]

Vitgenšteins apgalvo, ka loģika pilnībā sastāv no tautoloģijām. Es domāju, ka šajā ziņā viņam ir taisnība, lai gan es tā neuzskatīju, līdz neizlasīju viņa pārdomas par šo jautājumu. Ar to ir saistīts cits ļoti būtisks apsvērums: ka visas atomārās propozīcijas ir savstarpēji neatkarīgas. Ierasti domāja, ka viens fakts var būt loģiski atkarīgs no cita. Tas var būt tikai tādā gadījumā, ja viens no faktiem izrādās kopā salikti divi fakti. No „A un B ir cilvēki” loģiski izriet, ka A ir cilvēks, bet tā ir tādēļ, ka īstenībā propozīcija „A un B ir cilvēki” ir divas kopā saliktas propozīcijas. Mūsu aplūkotā principa konsekvence ir, ka jebkura to atomāro faktu, kas ir patiesi aktuālā pasaulē, selekcija, ciktāl loģika var parādīt, var būt atomāro faktu apkopojums tik tālu, bet, acīmredzami, šajā aspektā ir būtisks atomaritātes princips, un, ja tas nav patiess, mēs nevaram būt pārliecināti, ka vienkāršākie iegūstamie fakti var dažkārt nebūt loģiski saistīti. [..]

No angļu valodas tulkojis Ainārs Kamoliņš.

Russell Bertrand: My Philosophical Development. — George Allen & Unwin, 1959.

[1] Traktāta tulkojums ņemts no: Ludvigs Vitgenšteins: Loģiski filozofisks traktāts. — Rīga, Liepnieks&Rītups, 2006.