Sonets

XCII

Mana mīļā, ja nomiršu es, bet tu
nenomirsi, —
mana mīļā, ja nomirsi tu, bet es
nenomiršu, —
jaunas platības neatdosim sāpēm,
jo nav citas pasaules kā tā, kur mēs
dzīvojam

Ziedputekšņi uz vārpām, smiltis uz
smiltīm,
laiks, klejojošs ūdens, brīvais vējš
mūs nes sev līdzi kā gruzīti straumē.
Varējām neatrast viens otru laikā.

Milzīgā pļava, kurā mēs satikāmies, —
o, bezgalīgi maza! — atgriezīsimies.
Jo tā ir mīla, mīla, kam gala nav,

tāpēc ka piedzimšana nav bijusi
nebūs nāves; tā ir kā gara upe,
un mainās tikai krasti un lūpas.

No krājuma „Simt sonetu par mīlestību”

No spāņu valodas atdzejojis Rainis Remass.