¼ Literatūra
04.04.2010

Rāmais haoss

Komentē
0
Saglabā

Sandro Veronēzi. Publicitātes foto.

Sandro Veronēzi (Sandro Veronesi, 1959) ir viens no ievērojamākajiem mūsdienu itāļu autoriem (rakstnieks, esejists, žurnālists, viens no izdevniecības Fandango Libri dibinātājiem). Sandro Veronēzi ir sešu romānu, un četru interviju un eseju grāmatu autors. Veronēzi sarakstījis arī bērnu grāmatu Ring City, kas ieguvusi prestižo Premio Fregene balvu.

2006. gadā Veronēzi romāns Rāmais haoss (Caos Calmo, 2005) ieguvis Itālijas ievērojamāko literāro apbalvojumu Premio Strega. 2008. gadā pēc "Rāmā haosa" uzņemta filma ar tādu pašu nosaukumu (režisors Antonello Grimaldi, galvenajā lomā Nanni Moreti).

Romāna "Rāmais haoss" galvenais varonis Pjetro Paladīni ir četrdesmit trīs gadus vecs vīrietis, kurš pēc ilgas kopdzīves gatavojas precēties ar Laru, abu kopīgās meitas Klaudijas māti. Taču dažas dienas pirms vasaras brīvdienu beigām viņa dzīvi satricina negaidītā Laras nāve. Atgriezies Milānā, Pjetro nolemj vadīt dienas, sēdēdams savā automašīnā, kas novietota meitas skolas priekšā. Un, kamēr pilsētā pamazām izplatās runas par viņa dīvaino noslēgšanos, Pjetro gaida, kad viņa un Klaudijas dzīvē ieplūdīs Laras nāves izraisītās ciešanas.

"Rāmais haoss" ir stāsts par šīm gaidām, stāsts par ciešanām, kas kavējas un nenāk; bet galvenokārt tas ir stāsts par Pjetro attiecībām ar citiem un to, kā viņš – sākumā naivi, bet pēcāk arvien asāk, nežēlīgāk un tiešāk – analizē cilvēku izturēšanos, vērojot tos no savas priviliģētās pozīcijas. Traģiska zaudējuma piemeklētajam Pjetro daudzi piedāvā sapratni un palīdzību, taču viņš izbrīnīts atklāj, ka viņam šāds atbalsts nebūt nav nepieciešams. Tad kāpēc tik daudz cilvēku ierodas pie viņa, pūlēdamies tā vai citādi dalīties savas eksistences smagajā nastā? Tāpēc, ka “cilvēki par mums domā nesalīdzināmi mazāk, nekā mēs iedomājamies,” un katra soļa, katras rīcības motivācija, lai arī cik labi noslēpta, vienmēr izrādās saistīta ar cilvēka dziļāko egoismu.

"Rāmais haoss" ir stāsts par šo atklājumu, kas tiek izdarīts un pieņemts bez sašutuma un liekulīgas šausmināšanās, – drīzāk ar rāmumu, kas vienmēr apvalda dzīves un jūtu haosu. Rāmais haoss – abi virsrakstā minētie jēdzieni savā šķietamajā pretišķībā nemitīgi un būtiski parādās visā stāstījuma gaitā, nosakot tā intonācijas un ritmu. Tas ir stāstījums, kam piemīt pārsteidzoša formas perfekcija un vieglums, kā arī apstulbinošs emocionālais spēks, kas tomēr ne brīdi neieslīgst manierismā vai sentimentālismā, ar ko romānam šķietami varētu draudēt notikumi, kas aizsāk tā sižetu. 

Veronēzi valoda vienmēr ir precīza, viņš spēj rotaļāties ar dažādiem valodas reģistriem, ne mirkli nenododot savu – izsmalcinātā vārdu meistara – klātbūtni un neradot samākslotības vai sakonstruētības iespaidu. Autors vada lasītāju cauri bagātīgai portretu galerijai, – reizēm tajos saskatāms izmisums, reizēm ironija, un reizēm tie šķiet groteski, taču tie visi ir izdevušies pāsteidzoši trāpīgi un patiesīgi.

Latviešu valodā "Rāmo haosu" laidis klajā "Jāņa Rozes" apgāds. Grāmata izdota ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu, no itāļu valodas to tulkojusi Dace Meiere, mākslinieks - Aigars Ozoliņš. Izdevniecība piedāvā Satori lasītājiem fragmentu no jauniznākušās grāmatas.



Rāmais haoss


[Fragments.]
2.

Mani sauc Pjetro Paladīni, man ir četrdesmit trīs gadi, un es esmu atraitnis. Likuma priekšā pēdējais apgalvojums nav īsti korekts, jo mēs ar Laru nebijām precējušies; taču mēs bijām kopā jau divpadsmit gadus un dzīvojām kopā vienpadsmit un mums ir kopīga meita, kurai tagad ir desmit, un, it kā ar to vien nepietiktu, mēs taisni bijām nolēmuši apprecēties (“beidzot”, teica daudzi) un jau sākām saņemt dāvanas, un tad piepeši Lara nomira, un tai dienā, kad būtu bijis jānotiek mūsu kāzām, bija viņas bēres, tāpēc likuma panti nav labākais skatupunkts, no kura to visu uzlūkot. Esmu arī diezgan turīgs. Man pieder skaista māja Milānas centrā, foksterjera jauktenis vārdā Dilans, vēl arī skaista māja pie jūras Marammā, tā gan man pieder uz pusēm ar manu brāli Karlo, un vēl man pieder melns Audi A6 Avant, piebāzts ar visādām drausmīgi dārgām ierīcēm, un ar šo mašīnu es patlaban virzos cauri Milānas satiksmei, lai aizvestu uz skolu Klaudiju, savu meitu. Jo tieši šodien ir pirmā skolas diena, un Klaudija sāk mācīties piektajā pamatskolas klasē.

Esmu apdullis, izbrīnīts; pēdējās divas nedēļas pār mani gāzās nemitīgi apciemojumi, apskāvieni, asaras, mierinājuma vārdi, solījumi, telefona zvani, padomi, drūmas detaļas, sakritības, telegrammas, nekrologi, dievkalpojumi, praktiskas problēmas, kāzu dāvanas, kas turpināja pienākt, kafija, vārdi, izpratne – tik daudz izpratnes; bet par spīti tam visam es joprojām nejūtu īstas ciešanas. Un šķiet, Klaudija seko manam piemēram: viņa ir apdullusi, izbrīnīta, bet vēl tālu no īstām ciešanām. Tai virpulī mēs visu laiku bijām kopā, ne mirkli nešķiroties, un kopā mēs darījām arī milzumu visikdienišķāko lietu, piemēram, pabeidzām vasaras mājasdarbus un sapirkām mantas skolai, un aizvedām Dilanu pie veterināra, jo viņam bija iekaisusi acs. Un par katru brīdi es domāju, ka šis ir pēdējais – itin kā dīvains piedēklis vecajai dzīvei, kas vēl sniedzas pāri notikumam, līdz ar kuru tā ir izbeigusies uz visiem laikiem, un katru reizi es gaidīju, ka aiz dalīšanas ar divciparu skaitļiem, aiz dienasgrāmatas ar Simpsoniem uz vāka vai aiz sunim sagādātajām zālēm mūs gaida īstais trieciens, īstais, briesmīgais trieciens mums abiem, ko pagaidām vēl neesam saņēmuši. Bet no katras situācijas mēs, man par lielu izbrīnu, izkļuvām neskarti. Tāpēc tagad es prātoju, vai tikai briesmīgā diena nepienāks tieši šodien, vai tikai novēlotā eksplozija nav ieplānota tieši pirmajā skolas dienā, pirmajā dienā, kad mēs abi ar Klaudiju pa īstam pašķirsimies un ierastie darbi atkal aizstās to maigo, īpatnējo ārkārtas stāvokli un kopā būšanu, kas mūs sargāja šīs divas nedēļas. Nu jau visi ir atgriezušies paši savā dzīvē, lai arī visi kā viens ir apliecinājuši gatavību mums palīdzēt: mana svaine, kurai pašai ir divi bērni un rūpju tāpat bez sava gala, mans brālis, kas dzīvo Romā, visi mani kolēģi, kurus nomāc gaidāmā apvienošanās, un viņu sievas, ko nomāc viņu lauleņu nervozitāte, un pat mans tēvs, kas ir slims un dzīvo Šveicē kopā ar savu medmāsu mīļāko Šantalu, noslēdzies no pasaules, visu savu laiku veltīdams tikai pētījumiem par Napoleonu, ar kuru identificējas gluži kā trakie no anekdotēm... Jā, visi ir gatavi mūs atbalstīt, visi ir gatavi sniegt palīdzīgu roku, bet neviens no viņiem neko nevar līdzēt pret to, kas mums brāžas taisni virsū, – jo tas noteikti sāksies, tam jāsākas, un šis saulainais rīts šķiet ideāli piemērots, lai tas sāktos.

Esam atbraukuši nedaudz par agru. Skolas priekšā vēl ir vieta, kur nolikt mašīnu, turklāt ērta vieta, nevajag pat īpaši manevrēt. Klaudija ir sapinusi smalku bizīti un tagad to visu laiku knibina, klusa un mierīga sēdēdama uz aizmugurējā sēdekļa. “Nu, saulīt, iesim,” es viņai saku, redzot, ka viņa vilcinās, lai arī es jau esmu izslēdzis motoru. Vai tas viņai tuvojas tagad? Šis ir brīdis, kad mums jāšķiras, saulīt, kad jāiedod otram buča un jāatgriežas pie saviem ikdienas pienākumiem, jo dzīve turpinās un tajā ir vēl vairāk mīlestības nekā agrāk, kā bērēs teica priesteris, un mamma mūs svētī un sargā no debesu augstumiem, kur viņu pie sevis aizsaucis viņas īstais Tēvs (tas nu gan ir labais tētuks!); un tā kā tev ir desmit gadi, būtu tikai dabiski, ja tu tagad lēnām paceltu galvu un uzlūkotu mani sarkanām acīm kā meitene no Eksorcista, un nevis uzmestu plecā jauno mugursomu un izkāptu no mašīnas, bet gan spēcīgā strūklā izvemtu man uz žaketes grauzdiņus, ko pirms brīža ēdi virtuvē, mājās, kur tava māte vairs nekad neēdīs brokastis kopā ar tevi, un pārvērstos par krampjaini elsojošu, kunkstošu radījumu, varbūt kliedzot, ka es esmu vainīgs, atklāti apberot mani ar pārmetumiem drūmā, no dziļumiem nākošā balsī vai varbūt vēl ļaunāk – tikai domās un klusumā pārmetot man, ka esmu pieļāvis, ka tava māte nomirst tev acu priekšā, neatvēlēdams tev pat savu klātbūtni, jo tai brīdī es taču biju aizņemts – kā tev ir pasteidzies izstāstīt kāds psiholoģijas ģēnijs (vēl neesmu sapratis, kurš tas bija, Karlo noteikti ne, viņš man nodievojās) – biju aizņemts, glābjot no nāves citu sievieti, cita sievu, citu māti, pilnīgi nepazīstamu. Vai tas tagad notiks, saulīt? Vai tas tagad notiks?

Taču, nē, tas tomēr nenotiek: Klaudija izkāpj no mašīnas, rāma, mierīga, un tipina man līdzi – iekšā pa skolas lielajām durvīm, vestibilā, kur jau sanācis bariņš vecāku, kas cits citam stāsta, kā pavadījuši vasaru, kur un cik par to maksājot, kamēr viņu bērni saostās gluži kā kucēni. Šī ir laba skola: liela, gaiša, 19. gadsimtā būvēta, viena no tām skolām, kuras, ja esi tādā mācījies, pēcāk atceries ar smeldzīgām ilgām. Šī ir nosaukta “Milānas patriota” Enriko Černuski vārdā, un patiesi tajā ir jūtams kaut kas no risordžimento gara, tāda kā netverama cerību gaisotne, kas ir ļoti piemērota tiem, kam pagaidām ir tikai nākotne. Kamēr vēroju, kā Klaudija raugās apkārt, meklējot kādu draudzeni, es nodomāju, ka, jā, esmu ļoti apmierināts, ka mana meita mācās tieši šajā skolā.

Pirmā man pretī panāk viena no Klaudijas skolotājām, Glorija, simpātiska, apaļīga sieviete, iesirma un vienmēr smaidīga. Dabiski, viņa zina. Līdzjūtība ir lasāma viņas sejā, un no tā, cik piesardzīgi viņa piemeklē vārdus, es noprotu, kā turpmāk un vēl labu laiku pret mani izturēsies citi: kad radinieku un tuvāko draugu ņudzeklis izklīdīs un es no jauna būšu izgājis plašajā pasaulē, sāpju apliecinājumus nomainīs žēluma izpausmes. Tas ir normāli. Pienāk arī otra Klaudijas skolotāja, Paolīna, pēc tam Klaudijas labākās draudzenes Benedetas māte, kuru satiku jau bērēs, un tad pamazām arī citas man pazīstamas mammas un arī visai daudz tēvu, jo šodien taču ir pirmā skolas diena. Visi apliecina gatavību visādīgi palīdzēt, aizvest Klaudiju uz skolu un pārvest viņu mājās, ja būšu aizņemts darbā, vai paņemt viņu pie sevis, ja man būs jādodas komandējumā, dīvaini, bet dažas no šīm nesavtības izpausmēm man pat šķiet draudīgas: it kā visi uzskatītu par pašsaprotamu, ka pats nespēšu rūpēties par savu meitu, it kā viņi gribētu man Klaudiju nolaupīt. Protams, šie vārdi ir vislabāko jūtu iedvesmoti; un, kā jau teicu, tajos ir neizmērojams žēlums, un man būs pie tā jāpierod, – jāpierod, ka pret mani izturas ar žēlumu, ar kādu parasti uzlūko tos, kam nav paveicies; bet tais vārdos ir jaušami arī kolosāli maldi, kuros nonāk visi, kas mēģina iztēloties stāvokli, ko iepriekš nav varējuši pat iedomāties, un tāpēc ir spiesti improvizēt. Parasti šie maldi cilvēkiem liedz saprast, cik dziļi otrs cieš, cik lielā mērā jūtas apmaldījies un nonācis strupceļā, un pamudina viņus dot nelaimīgajam padomus, kas gandrīz vienmēr ir smieklīgi; bet dažos gadījumos šie paši maldi var novest pie pretējā, izraisot vienkāršu neiecietību pret otra ciešanām, lai gan šīs ciešanas nebūt nav neciešamas vai arī vēl nav neciešamas. Un patiešām par spīti visam, ko domā šie cilvēki, es joprojām varu secināt, ka īstais trieciens nenāk – arī šodien ne, arī Klaudijai ne, un viņa patlaban joko ar draudzenēm un lepni izrāda jaunās skolas mantas...

– Ai, zini, es tevi gaidīšu tepat, – es viņai saku, kad noskan zvans. – Līdz puspieciem, kad beigsies stundas, es nekustēšu ne no vietas.

Klaudija uz mirkli apjūk, tad saprot, ka es jokoju, un pasmaida. Es pieliecos, lai mūsu acis būtu vienā augstumā.

– Es runāju nopietni, saulīt, – es viņai čukstu. – Varbūt varēšu te mazliet pastaigāties, ja jau laiks ir tik labs, izpīpēšu parkā kādu cigareti, iedzeršu bārā kafiju, bet tu rēķinies, ka es visu laiku tepat vien būšu un gaidīšu, kamēr tev beigsies stundas. Arī tad, ja tu mani neredzi, es tepat esmu. Saprati?

Mana meita atkal pasmaida, viņa atkal saprot. Tā ir varena lieta, ja izdodas pārliecināties, ka ar paša bērnu ir īsta saprašanās. Noskūpstu viņu uz pieres, viņa man uzspiež buču uz vaiga, un pēc tam dodas prom pa gaiteni kopā ar citiem bērniem, kas pa brīžam atskatās un māj ar roku. Arī viņa, aizgājusi jau labi tālu, pagriežas un pamāj: un es smaidīdams viņai ar žestiem rādu, ka no tiesas palikšu tepat un gaidīšu viņu līdz puspieciem. Tad viņa nozūd kāpnēs, bet es patiešām nekustu ne no vietas, palieku stāvam turpat, nogaidīdams, kamēr citi vecāki aizspietos projām bez manis, neaicinot mani iedzert kafiju, neturpinot man nemitīgi izrādīt savu žēlumu. Šim rītam jau ir gana.

Kad es beidzot izkustos, citi vecāki jau ir prom. Neviens neuzdrošinājās mani uzrunāt. Garderobiste Marija, kas vēroja, kā es stāvu un skatos uz tukšo gaiteni, man mātišķi uzsmaida. Žēlums, izpratne. Pamāju viņai ar roku, izeju uz ielas un aizdedzinu cigareti; biju nolēmis atmest smēķēšanu savā kāzu dienā, un es tā būtu darījis, taču šī diena nepienāca, un tagad es smēķēju vēl vairāk nekā agrāk. Ieslēdzu mobilo, displejs mani informē, ka ir astoņi un trīsdesmit astoņas. Nopētu skolu, tās logu taisnstūrus, kas ritmiski iezīme klašu vietas, un prātoju, kura diez šogad ir Klaudijas klase. Pagājušogad viņai bija pirmais logs trešajā stāvā. Saule ir spilgta, spēcīga kā vasarā, un tā iekrāso dzeltenas ēku fasādes. Pūš viegls vējiņš, kas Milānai nemaz nav raksturīgs, un čabina koku lapotnes nelielajā parkā tepat blakus. Mēs atrodamies vismaz desmit metrus augstāk par citu ielu līmeni, un pilsētas trokšņi atplūst šurp notrulināti, nekaitīgi. Šī tiešām ir skaista vieta, to nevar noliegt. Te pat ir dzirdama putnu čivināšana.

Jau pa gabalu atslēdzu mašīnu, un tā nomirdzina pagrieziena lukturus un iepīkstas. Garām mašīnai iet sieviete, aiz rokas vezdama puiku, kam ir Dauna sindroms, un notiek kaut kas dīvains: puika pagriežas pret mašīnu – pavisam lēnām, bet viņam tas nozīmē zibenīgu apciršanos, jo viņš taču ir daunītis, – un cieši paskatās uz to, it kā mašīnas iemirgošanos un pīkstienu būtu uztvēris kā tieši sev veltītu sveicienu. Man tas ir nepārprotami skaidrs, taču to pamanu tikai es, jo māte droši vien steidzas, – viņa velk puiku tālāk un pati skatās tikai uz priekšu, bet puika tagad iet negribīgi, pār plecu skatīdamies atpakaļ uz mašīnu, gaidīdams vēl kādu signālu. Un viņš to sagaida, jo es atkal nospiežu pulti un daru to tikai viņa dēļ: nu viņš apmierināti pasmaida un pievēršas mātei, lai pateiktu to viņai, lai pastāstītu, ka šī mašīna viņu divreiz pasveicinājusi – gan ar pīkstienu, gan ar lukturiem; bet viņš ir pavisam lēns un māte steidzas, viņa neklausās un velk puiku tālāk. Viņi šķērso ielu un ieiet kādā baltā, mūsdienīgā, pat diezgan elegantā ēkā. Pie ārdurvīm puika vēlreiz atskatās uz manu mašīnu, un mana mašīna viņu atkal sveicina, jo es trešoreiz nospiežu pulti.

Tā, tas nu būtu darīts. Astoņi un četrdesmit četras. Es iekāpju mašīnā, iedarbinu motoru. Tagad braukšu uz biroju, es domāju, un atkal sastapšos ar savu darbu pēc šīm dīvainajām brīvdienām, atkal satikšu savu sekretāri, savus draugus, savus ienaidniekus un apvienošanās Damokla zobenu, kas draudīgi karājas pār mums visiem. Man droši vien tiks veltīta īpaša attieksme, kuras galvenās sastāvdaļas būs žēlums un izpratne. Žans Klods mani ieaicinās savā prezidenta kabinetā un atkārtos, lai es ne par ko neuztraucos, lai esmu kopā ar meitu, cik vajadzīgs, lai plānoju laiku, kā nepieciešams, un uzaicinās mani pusdienās. Un varētu gadīties, ka tieši tur, restorānā, sēžot pie jūras asara karpačo šķīvja, aptuveni ceturksni pāri diviem šai jaukajā pēcpusdienā, es beidzot saņemšu īsto triecienu...

Ir piebraucis kāds tips ar Mégane un grib noparkoties manā vietā. Viņš man to jautā ar žestiem un pie reizes arī ar vārdiem – viņš noteikti runā pusbalsī, kā jau parasti mēdz darīt, vēršoties pie tiem, kuri tik un tā mūs nevar sadzirdēt. Paskatos uz viņu: viņš izskatās noguris jau deviņos no rīta. Kas zina, cik ilgi viņš jau riņķo, meklējot vietu, kur nolikt mašīnu. Tiem, kuri uz ielas sastājušies aiz viņa un garām netiek, viņš ar ieslēgtu pagrieziena lukturi ziņo, ka šī vieta jau ir aizņemta, ka tā pieder viņam un viņš ir gatavs kauties, ja kāds uzdrošināsies viņa tiesības apstrīdēt.

– Nē, – es viņam saku, atvēris logu. – Es nekur nebraukšu, man ļoti žēl.

Vīrietis saskābst, viņš no tiesas bija pārliecināts, ka tūlīt braukšu prom. Viņš uzstāj, māna sevi ar cerību, ka ir mani pārpratis, jautā vēlreiz, bet šoreiz mana atbilde ir nepārprotama: es izkāpju no mašīnas, aizcērtu durvis un nospiežu pulti. Bīp.

– Es tikko atbraucu, man ļoti žēl, – es viņam saku, izmantojot milzīgo priekšrocību, ka esmu ārpusē, pilnīgi mierīgs, stāvu kājās, esmu brīvs runāt, cik ilgi gribu, neaizkavējot satiksmi. Bet viņš turpretī ir ieslodzīts mašīnā, nervozs, vīlies, un viņam aiz muguras jau ir izveidojusies neliela, pēc izplūdes gāzēm smirdoša rinda. Viņš skatās uz mani, ienīst mani, ieliek ātrumā un aizdrāžas, riepām iekaucoties, pagrieziena lukturim joprojām mirgojot. Rinda izkūst vienā mirklī, un gaiss tūlīt atkal kļūst svaigs. Izmakšķerēju no kabatas mobilo un piezvanu Annalīzai, savai sekretārei. Arī viņa bija bērēs, viņa pat raudāja. Pasaku viņai, ka šorīt vēl birojā neieradīšos un lai visus zvanus man pāradresē uz mobilo. Viņa aizrāda, ka vienpadsmitos man nolikta tikšanās, bet otra ir sarunāta pusvienos. Bet es saku, lai viņa tikšanās atliek, lai atliek abas. Saku, lai arī visus faksus pārvirza uz manas mašīnas faksu, tad vismaz vienreiz tā uzparikte būs izrādījusies noderīga. E-pastus izlasīšu mobilajā, lai gan īstenībā tā WAP sistēma daļēji ir krāpšanās, jo pievienotos failus izlasīt nevar. Annalīza klusē, visu pieraksta un, protams, man neko nejautā, bet es jūtu, ka viņa vai nīkst ārā no ziņkārības izdibināt, kas ar mani noticis. Un piepeši man šķiet labi un pareizi, jā, man šķiet labi un pareizi viņai to pateikt.

– Zini, – es viņai saku, – es apsolīju meitai, ka šodien palikšu skolas priekšā līdz puspieciem, kad viņai beigsies stundas.

– Ak tā, – viņa nosaka.

– Te ir labi, – es piebilstu. – Laiks ir jauks, un es varu strādāt tepat mašīnā.

Annalīza apjukusi klusē. Es ļoti labi pazīstu izteiksmi, kas tagad parādās viņas sejā, – iztēlojos to tik skaidri, it kā šobrīd redzētu. Viņa ir laba meitene, izdarīga, uzticama, taču izskatās, it kā viņa mūždien cīnītos ar problēmām, kas viņai ir par smagu, un viņas seja, parasti diezgan skaista, arvien biežāk tiecas sastingt nemitīga apstulbuma izteiksmē, kas skaistumu nekādi nevairo. It kā viņa visu laiku domātu: “Man ar to nav nekāda sakara, es tikai pildu pavēles un pielāgojos neizprotamai pasaulei.” Manuprāt, šī izteiksme ir saistīta ar to, ka viņai nav puiša. Nezinu gan, vai šī izteiksme tam ir cēlonis vai sekas.

– Prezidents jau apvaicājās par jums, – viņa nomurmina. – Ja viņš jautās vēlreiz, ko lai es saku?

– Saki, ka esmu pie savas meitas skolas.

– Ak tā, – viņa atkārto un no jauna savelk seju apstulbuma izteiksmē.

– Čau, Annalīza, – es saku. – Tiksimies rīt.

– Līdz rītam, Paladīni kungs.
Nospiežu atvienojuma taustiņu un jūtu, ka esmu rīkojies pareizi. Pateikt Klaudijai, ka palikšu te visu dienu, bija jauki, bet to patiešām izdarīt ir pavisam kas cits. Reizēm tas, ko mēs sakām bērniem, ir jāiztulko pavisam burtiski. Un, ja jau es šādus vārdus viņai pateicu, tam ir bijis kāds iemesls. Un arī tam, ka viņa man uzsmaidīja, noteikti bija kāds iemesls. Labi, izskaidrojums ir vienkāršs: šodien šķirties ir pārāk riskanti; riskanti viņai un varbūt riskanti arī man. Es pieņēmu pareizo lēmumu, jā.

Debesis ir dzidras, gaiši zilas, zaigojošas. Saulē mirdz tikko gaisā pacēlusies lidmašīna un lēnām met loku, celdamās arvien augstāk. Tā nedrīkstētu darīt, tas neatbilst drošības normām, taču tagad Linātes lidostā tā notiek nemitīgi: lidmašīnas paceļas un tūdaļ pagriežas, iekams ir uzņēmušas augstumu. Runā, ka tā esot īpaša labvēlība, kas izrādīta Berluskoni tolaik, kad viņš vēl bija uzņēmējs: tā tiek darīts, lai lidmašīnas nelaistos pāri Milano Due rajonam. Ar skatienu pavadu lidmašīnu, kas ceļas augstāk un augstāk arī pēc pagrieziena un laižas uz dienvidiem. Uz Romu, jo tagad no Linātes lido vairs tikai uz Romu. Un ir ļoti iespējams, ka šajā lidmašīnā kādā koferītī ar šifra atslēgu (kods parasti ir īpašnieka, viņa sievas, viņa mīļākās vai kāda viņa bērna dzimšanas datums) ceļo dokumenti, kas saistīti ar apvienošanos, kuras draudīgā rūkoņa, pamazām tuvodamās, paralizē manu uzņēmumu: šobrīd faktiski nav nevienas lidmašīnas, kas paceltos no Milānas un kurā nebūtu kāda dokumenta, kas saistīts ar apvienošanos.

Piecpadsmit pāri deviņiem.

Es gribu kafiju.


No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere.

Sandro Veronēzi

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!