* * *
No lielas vientulības dzeja nāk:
no mūžamežiem, avotainēm, pa purvu salām,
veļu laivās, ar vilku bariem, lietuvēniem un karu
putekļiem tik pērniem, caur vecām vainām, jaunām
bailēm rit dainu josta ogles gailē.
No lielas vientulības dzeja nāk:
tik izkaltis ir ielu bruģis, bet auto skrien kā
holandieši, kā važas nošķind slavas pieši, un nami
klusē tā kā kuģi, un dzelmju putni sēžas
bariem uz neesošiem liepu zariem.
No lielas vientulības dzeja nāk:
var būt, ka arī savādāk: var būt, ka ātrāk
un ka drošāk, ar bazūnēm un taurēm spožām.
...verd avots, hūte pazūd vējā, pat iepazīties
nepaspējām.
1977
0