Dīvaina vasara.
Dienas atkāpjas arvien straujāk.
Naktis iekaro jaunus apvidus.
Garlaicīgi un tumši,
vientulīgi bez saules,
un kādēļ tā pūlēties
cilvēkam būt?
Šorīt plkst.10.10 es redzēju zvaigznes mirdzam.
Meža malā, kur beidzas pļava,
pie nelielas peļķes, rāmi kā pīles,
tikai gavilēs vaidēdami,
ganījās ūpji, smuks bariņs.
Viņi knābāja zvaigžņu atspīdumus.
Lai būtu neuzkrītošāk, es, lidot nepratējs,
viņiem tuvojos, rāpojot uz ceļgaliem
(bikses rasā pagalam, vienalga).
"Es arī, kā redzat, esmu ūpis," es teicu
(kauns izmisumā pagalam, vienalga,
un vispār
es vairs nevēlējos būt cilvēks, vienalga).
"Es arī, kā redzat, esmu ūpis," es teicu,
"grūti laiki. Atlaida no darba.
Aizvakar drusku apzaga, vakar mazliet atstāja..."
(Viņi raudzījās manī ūpiski;
vai es netīši būtu sev šorīt apsējis kaklā
kādu vēl pasvaigu rīta blāzmu? Vienalga.)"
"Brāļi ūpji," es teicu varbūt pārāk sirsnīgi,
"esmu ļoti izsalcis. Jau dienām... pfu tu! gribēju sacīt -
jau naktīm nav ēsts. Kā būtu...? Vai es drīkstētu...
tepat no peļķes kopā ar jums
paknābāt mazliet gaismas?"
"Paknābāt gaismu?" ievaidējās viens
(sirmi ausu gali, laikam kāds darbinieks, vienalga),
"paknābāt gaismu, Tu teici?
(viņš sāka vaidēt arvien lielākos smieklos, vienalga),
veči, šitais patiešām ir
kolosālīgs čalis, viņš saka, viņš esot bad;ā
pēc gaismas! Vaid tā nekas, kā jau ūpis,
bet vaid par GAISMU! Nē, tas pārākais humors!"
"Nav nemaz humors," es teicu, cenzdamies
reizē gan ātrāk apaugt ar spalvām, gan
piekabināt sejai no mitrajiem māliem
veidotu knābi, "kas tie par jokiem,
ja cilv... tas ir, ūpim gribas ēst
gaismu!"
"Kolosālīgi! Nē, es ir galīgi gatavs!"
vaimanāja vecais, "ir tak vienalga, ko ēd:
lauku peļu mazuļus, čūskulēnus vai vardes. Mēs
te, piemēram, pašlaik ēdam vardes. Nē, es
vairs nevaru, šamais patiesi ir jocīgs. Aplausus
censonim, ūpju kungi!"
Un viņi sāka tik sparīgi aplaudēt
spārniem, ka netīšām pacēlās gaisā, bet
tālāk jau tīšām ielaidās atpakaļ mežā.
[..]
0