Dzejoļi

Gintars Grajausks (Gintaras Grajauskas) – viens no šī gada Dzejas dienu viesiem, ir rakstnieks un mūziķis, dzimis 1966.gadā Marijampolē, Lietuvā. No 1994.gada viņš strādā laikrakstā Klaipeda un no 1996.gada vada tā ikmēneša literāro pielikumu Gintaro lasai. Pirmais dzejoļu krājums Tatuiruote (Tetovējums) iznāca 1993.gadā, savukārt 1999.gadā krājums Kauline dudele (Kaula pīpe) ieguva vairākas godalgas un ir tulkots vācu, zviedru un poļu valodā. 2003.gadā Gintaram Grajauskam piešķirta Lietuvas Izglītības un zinātnes ministrijas godalga.

Dzejnieks sestdien, 5. septembrī  19:00 uzstāsies Meta-Kafe.

¼ Satori

Elektriskā kartupeļu rīve

nav diez cik vajadzīga sūtot
elektronisko pastu vai
klonējot šūnu

kā gan tai sacensties
ar datoriem televizoriem
telefoniem automātiskām veļas mašīnām

tā nemaz neapjēdz ka pasaule
mainījusies tā negrib dzirdēt par to
neko

dūc un viss: būtībā sastāv tikai
no dzinēja

visai negudrs radījums
bet darbojas nekurnot
līdz pat galam
neprašņājot žēli:
vai, izslēdzot mani, jūs esat pārliecināti, ka
tiešām gribat mani izslēgt? ja tā – nospiediet „jā”


Homewood Suites, Room 741

cienītie
esiet tik laipni

sarunāsim

ja dvielis karājas
tas nozīmē „es to
vēl lietošu”

ja dvielis
uz grīdas tas nozīmē
„lūdzu nomainīt”

ja dvielis man
ap gurniem tas
nozīmē „vakar tēloju
krustā sisto”

ja dvielis man
uz galvas tas
nozīmē „šodien neko
negribu redzēt”

vai: „vakar
baigi salietojos”

ja dvielis
sasiets mezglā
tas nozīmē „vakar
nositu simtu
ar vienu sitienu”

ja dvielis karājas
uz lampas tas nozīmē
„ar visiem jautājumiem
lūdzu griezties
pie dvieļa”

ja dvielis guļ
uz grīdas un es guļu
ietinies dvielī
tas nozīmē „paldies, man
jau pietiek. izmazgājiet
mani un izžāvējiet”


* * *
ceļu barikādi
sev apkārt

piestumju kumodi, gultu
nogāžu ledusskapi

viņi atsūta sarunu vedēju
picu pārdevēju

pretoties ir bezjēdzīgi, viņš saka

pretoties ir bezjēdzīgi, es piekrītu

viņš aiziet kā uzvarētājs
atstājot picu ar krabjiem

atnāk pastnieks: lūdzu, jums
ierakstīta vēstule, parakstieties

parakstos, abi pasmaidām
pretoties ir bezjēdzīgi, saka vēstule

nespirinos, rātni piekrītu:
nav ne mazāko izredžu

tad atnāk mormonis – vai tu zini
Dieva plānu, jautā mormonis

zinu, pretoties ir bezjēdzīgi
es saku, mormonis murminādams aizslāj

uzlaboju barikādi: aizbāžu spraugas
ar vecām avīzēm un košļājamo gumiju

zvana pie durvīm, un vēlreiz

aiz durvīm picu pārdevējs
mormonis un pastnieks

kas atkal, es jautāju

jums bija taisnība, viņi saka, pretoties
ir bezjēdzīgi, un nav ne mazāko izredžu

tāpēc esam vienā
barikāžu pusē


Mākslinieka sieva

vai lasīji, ko tas mākslas zinātnieks
raksta: „mākslinieka radīto lietu
praktiskā nepielietojamība
ir to pretošanās”

nekā nebija, mākslinieka pretošanās
ir viņa paša praktiskā
nepielietojamība

patiešām nekāda labuma, kauč vai
apraudies, nekur neder, vienmēr
par lielu vai par mazu

arvien vairāk pretojas varbūt tikai
tas nez no kurienes atklīdušais
baisais suvenīrs: plastmasas ērglis
uz plastmasas akmens

(turklāt ar uzrakstu „kislovodsk”!)

stāv, nogrūsts kaktā, tikai vietu
aizņem, bet reizēm tā nokaitina,
šķiet, kā triekšu pret sienu, tā
spārni nolidos

tomēr neceļas roka, it kā žēl

nevar saprast, kā žēl, bet ir

saku, kad manējais nomirs,
tad ielikšu līdzi zārkā,
lai priecājas
abi divi.


Nemirstīgais

panteonā viņu nemīl,
visi vairās – miegains, sakrities,
iekaisušām acīm, un no mutes
nelāgi dvako

bet agri no rīta,
pēc senas dievu ieražas
nolaidies pie mirstīgajiem,
viņš dara savu:

iejucis pūlī, smaida,
skatās apkārt, osta smago gaisu,
dažreiz no prieka pat
iepīkstas

starp visiem tiem snaudulīgiem,
nīkulīgiem, pelēkiem ģīmjiem,
vienīgais patiešām vismaz
kaut cik dievišķs

viņš vairs neprasa upurus sev
par godu, viņu grūsta ar elkoņiem,
anonīmu kā visi
alkoholiķi

bet savu vārdu un pienākumu viņš
atceras skaidri: Dionīss,
sabiedriskā transporta dievs.


Sīmanis Stabinieks[1]

augstsprieguma līnijā: sēž vienā mierā,
       kāja pār kāju, san vien
               visapkārt, mati stāvus, 10 000
                       voltu zem pakaļas, bet viņš sēž, muļķis,
                               grāmatiņas, lai, lasa


Iekšpuse – žaketes labākā puse

agrāk dzīvoju pats sev,
ietiepīgi: kritu un
cēlos, kritu un cēlos

tagad dzīvoju citādi,
kā visi ar visiem: krītu
un ceļos, krītu un ceļos

vairāk it kā nekā

tiesa, vēl – izdomāju,
ko pateikšu mirstot

mirstot noteikti pateikšu:
paldies, bija patīkami



No lietuviešu valodas atdzejojis Jānis Elsbergs