Dieva māns

Ričards Dovkinss (Richard Dawkins, 1941) ir britu zinātnieks — etologs un biologs. Dovkinss ir vairāku ievērojamu universitāšu goda doktors, Britu Humānistu asociācijas viceprezidents, daudzu prestižu zinātnisku apbalvojumu ieguvējs.
Taču plašākā publikā Dovkinss pazīstams savu ateistisko uzskatu dēļ. Savā darbības laikā viņš daudzkārt tiecies pierādīt, ka ticība reliģijai ir ne tikai iracionāla, bet arī izteikti kaitē sabiedrībai. Jaunākajā grāmatā, ko laidis klajā apgāds Bantam Press, viņš izvērsis šo tēmu tālāk, vienlaikus atklājot reliģijas kļūdaino loģiku un ciešanas, ko tā rada. Šis ir izvilkums no grāmatas pirmās nodaļas.

¼ Satori

Pirmā nodaļa: Dziļi reliģisks neticīgais

Es nemēģinu iedomāties personisku Dievu;
pietiek godāt pasaules uzbūvi,
ciktāl tā atļauj mūsu nepietiekamajām sajūtām to apbrīnot.

Alberts Einšteins

Pelnītā cieņa

Zēns gulēja uz vēdera zālē, zodu atspiedis rokās. Viņš juta, kā viņu pārņem pieaugoša interese par visvisādi izvītajiem stiebriem un saknēm, par meža mikrokosmu, par skudru un kukaiņu pārveidoto pasauli un pat — lai arī par to viņš tobrīd nebūtu varējis neko tuvāk pasacīt — par miljardiem augsnes baktēriju, kas klusi un neredzami būvē mikropasaules saimniecību. Piepeši šķita, ka mikromežs un velēna savērpjas un savienojas ar visumu, un arī ar aizrautīgo zēna prātu, kurš par to visu domā. Vēlāk viņš pārveidoja šo piedzīvojumu reliģiskos jēdzienos, un tas sagatavoja viņa ceļu uz priesterību. Viņš tika ordinēts par anglikāņu mācītāju un kļuva par kapelānu manā skolā, un par skolotāju, ar kuru es lepojos. Pateicoties tieši tādiem pieklājīgiem garīdzniekiem kā viņš, neviens nekad nevarēs teikt, ka man reliģija tika iebarota ar varu.

Citā laikā un citā vietā es būtu tas zēns, kurš stāv zem zvaigžņotās debess, brīnīdamies par Orionu, Kasiopeju un Lielo Lāču māti, un aizkustināts klausās Piena Ceļa melodijas, apreibis no sarkanā jasmīna un vīteņaugu smaržas afrikāņu dārzā. Jautājums par to, kā tas nākas, ka vienas un tās pašas emocijas manu kapelānu veda vienā, bet mani — pavisam citā virzienā, nav viegli atbildams.

Šķietami mistiskais dabas un visuma skaidrojums zinātniekiem un racionālistiem ir kopīgs. Tam nav nekā kopēja ar ticību pārdabiskajam. Katrā ziņā bērnībā mans kapelāns (tāpat kā es), domājams, nezināja „Sugu izcelšanās” pēdējās rindiņas — slavenajā „sarežģītās krastmalas” pasāžā, kur „krūmājā dzied putni, apkārt lidinās visdažādākie kukaiņi un tārpi lokās cauri miklajai zemei”. Būdams to lasījis, viņš noteikti būtu ar to identificējies un tā vietā, lai kļūtu par garīdznieku, būtu nonācis pie Darvina uzskata, ka visu „radījuši likumi, kas darbojas ap mums”.

Nodarbību laikā bija kļuvis gandrīz vai par sportu novirzīt viņu no Rakstiem uz aizraujošiem stāstiem par Cīņas Komandu un Dažiem. Viņš bija dienējis RAF spēkos, un tam, ka es joprojām attiecos pret Anglijas Baznīcu ar kaut ko apbrīnai līdzīgu, bija sakars ar to, ka vēlāk izlasīju Džona Betdžemana dzejoli: „Mūsu padre ir vecs gaisa pilots, Tagad viņam apgriezuši spārnus, Tomēr karogkārts pie mācītāja mājas, Vēl aizvien uz Augstām Lietām rāda...”

Tādējādi no sadursmēm dabā, no bada un no nāves, tiešā veidā izriet viseksaltētākais, ko mēs spējam iedomāties, proti: augstāko dzīvnieku rašanās. Šajā skatījumā ir savs majestātiskums; dzīvībai piemīt vairākas spējas, kas pirmsākumos tikušas izpaustas vienā vai vairākās formās, un, kopš planēta ir turpinājusi riņķot uz priekšu saskaņā ar fiksēto gravitācijas likumu, no tik vienkārša sākuma ir radītas un tiek nebeidzami radītas visskaistākās un brīnišķākās lietas.

Karls Sagāns „Bāli zilajā plankumā” rakstīja:

Kā tas nākas, ka teju neviena no lielākajām reliģijām nav palūkojusies uz zinātni un nonākusi pie slēdziena: „Ir labāk, nekā mēs domājām! Visums ir daudz lielāks, nekā vēsta mūsu pravieši, milzīgāks, smalkāks, elegantāks”? Tā vietā viņi saka: „Nē, nē, nē! Mans dievs ir mazs dievs, un es gribu, lai viņš tāds arī paliek”. Reliģija, vienalga — jauna vai veca — kas uzsvēra tādu Visuma varenību, kādu to atklāja modernā zinātne, varētu būt spējīga izvilināt varenības un goda rezerves, kam tik tikko pieskārušās konvencionālās ticības.

Visas Sagāna grāmatas pieskaras tā transcendentā brīnuma nervu galiem, ko reliģija monopolizēja pagājušajos gadsimtos. Manas grāmatas tiecas uz to pašu. Es regulāri dzirdu sevi dēvējam par dziļi reliģiozu cilvēku. Kāda amerikāņu studente man atrakstīja, ka esot vaicājusi savam profesoram, vai viņam esot kāds viedoklis par mani. „Saprotams,” viņš atbildējis, „viņa pozitīvā zinātne nav savienojama ar reliģiju, bet viņš ekstātiski apjūsmo dabu un universu. Manuprāt, tā ir reliģija!” Taču vai „reliģija” ir īstais vārds? Nedomāju vis. Nobela prēmijas ieguvējs (un ateists) Stīvens Veinbergs, tāpat kā jebkurš, pauda savu domu gājienu. Lūk, citāts no darba „Sapnis par beigu teoriju”:

Ir cilvēki, kam ir tik plaši un mainīgi uzskati par Dievu, ka top acīmredzami skaidrs, ka viņi to atradīs visur, kur vien iedomāsies meklēt. Dzird sakām, ka „Dievs ir pirmsākums” vai arī „Dievs ir mūsu vislabākā daļa”, vai „Dievs ir Visums”. Protams, vārdam ‘Dievs’ tāpat, kā jebkuram citam vārdam, var piešķirt tādu nozīmi, kādu vien vēlamies. Ja jūs gribat teikt, ka „Dievs ir enerģija”, tad tas nozīmē, ka viņu var atrast arī akmeņogles gabalā.

Veinbergam pilnīgi noteikti ir taisnība, ka, ja vien negribam vārdu ‘Dievs’ padarīt pilnīgi nelietojamu, to vajadzētu lietot tajā nozīmē, kādu cilvēki tam izsenis ir pieškīruši: apzīmējot dabai pāri stāvošu radītāju, kas ir „mūsu pielūgšanas cienīgs”.

Daudz pamatīgākas neskaidrības rodas no nespējas nošķirt tā saucamo einšteinisko reliģiju no dabai pāri stāvošas reliģijas. Einšteins reizumis piesauca Dieva vārdu (un viņš nav vienīgais ateistiskais zinātnieks, kas tā dara), tādējādi izraisot pārpratumus to vidū, kas tic dabai pāri stāvošajam, un ilustratīvi pasludina Einšteinu par domātāju no savējo vidus. Dramatiskais (vai varbūt arī ļaunprātīgi maldinošais?) Stīvena Hokinga „Īsas laika vēstures” nobeigums — „jo tad mums vajadzētu saprast Dieva prātu”, ir bēdīgi slavens ar iespējām to pārprast. Tas ir ļāvis cilvēkiem, protams, kļūdaini, nospriest, ka Hokings ir ticīgs cilvēks. Šūnu pētniece Ursula Gūdenova darbā „Dabas noslēpumainās dzīles” izklausās vēl daudz reliģiozāka par Hokingu un Einšteinu. Viņa tīksminās par baznīcām, mošejām, tempļiem, un viņas tekstos ir vairākas vietas, kas lūgtin lūdzas, lai tās izņem no konteksta un lieto kā dabai pāri stāvošās reliģijas munīciju. Viņa iet pat tik tālu, ka nodēvē sevi par „reliģisko naturālistu”. Atliek vien rūpīgi izlasīt viņas grāmatu, lai taptu skaidrs, ka viņa ir tikpat negrozāma ateiste, kāds esmu es .

Naturālists ir neviennozīmīgs vārds. Man tas saistās ar manas bērnības varoni: Hjū Loftinga Doktoru Dūlitlu (kurš, starp citu, visai atgādina Viņas Majestātes kuģa Beagle pasažieri — ‘filozofisko’ naturālistu). Astoņpadsmitajā un deviņpadsmitajā gadsimtā ‘naturālists’ nozīmēja to pašu, ko ar to visbiežāk saprot arī mūsdienās: dabiskās pasaules izzinātāju. Tādēļ, sākot ar Gilbertu Vaitu, naturālisti šajā nozīmē bieži bijuši garīdznieki. Darvins jaunībā arīdzan bija nolēmis veltīt dzīvi Baznīcai, cerot, ka lauku mācītāja mierīgā dzīve ļaus viņam netraucēti ļauties zinātnieka kaislībai pret vabolēm. Toties filosofi lieto vārdu ‘naturālists’ pavisam atšķirīgā nozīmē, proti, kā pretstatu „supernaturālistam”, tas ir, tādam, kurš stāv pāri naturālistiskam skatījumam. Julians Bagini apcerējumā „Ateisms. Ļoti īss ievads” paskaidro ateista attieksmi pret naturālismu: „Vairums ateistu tic, ka, lai arī universā ir tikai viens kodols, un tas ir fizisks, no tā tomēr izriet prāts, skaistums, emocijas, morāles vērtības — vārdu sakot, visa to fenomenu gamma, kas dara bagātu cilvēka dzīvi.”

Cilvēka domas un emocijas izriet no ārkārtīgi sarežģītas fizisku daļu savstarpējas mijiedarbības smadzenēs. Ateists šajā filosofiskā naturālista piedāvātajā nozīmē ir kāds, kurš uzskata, ka nav nekā ārpus dabā esošā, ārpus fiziskās pasaules; nav nekāda pārdabiska radošā gara, kas slēpjas aiz ieraugāmā universa, nav nekādas dvēseles, kas pārdzīvo ķermeni, un nekādu brīnumu — izņemot vienīgi tos dabas fenomenus, kas mūs izbrīna, bet ko mēs vēl nesaprotam. Ja ir kaut kas, kas pastāv ārpus dabiskās pasaules tās pašreizējajā un nepilnīgajā izpratnē, aizvien varam cerēt to izzināt un uzlūkot dabiskās pasaules ietvaros. Tāpat arī katru reizi, kad uzlūkojot atšķetinām varavīksni, tā nebūt nekļūst mazāk brīnišķīga.

Mūsdienu lielie zinātnieki, kas pirmajā mirklī izklausās reliģiozi, tādi vairs nešķiet, kad izpētām viņu pieņēmumus pamatīgāk. Tas pilnīgi noteikti attiecas uz Einšteinu un Hokingu. Martins Rīss, pašreizējais Karaliskā Astronoma titula īpašnieks un Karaliskās Astronomijas biedrības prezidents, pastāstīja, ka apmeklē baznīcu kā „neticīgs anglikānis.. aiz cieņas pret savu cilti”. Viņam nav nekādu teistisku uzskatu, toties viņam arī piemīt poētiskais naturālisms, ko saskarsme ar kosmosu izraisa arī citos iepriekšminētajos zinātniekos. Nesen kādas televīzijas intervijas laikā sarunājos ar savu draugu, dzemdību speciālistu Robertu Vinstonu, ietekmīgu Lielbritānijas ebreju kopienas locekli, mēģinot panākt viņa piekrišanu apgalvojumam, ka viņa jūdaismam piemīt tieši šāds raksturs, un ka būtībā viņš netic nekam pārdabiskam. Daudz netrūka, lai viņš to atzītu, taču saminstinājās pie pēdējās barjeras (taisnību sakot, bija paredzēts, ka viņš intervē mani, nevis otrādi). Kad es tomēr neatlaidos, viņš sacīja, ka jūdaisms viņam palīdz labi sakārtot dzīvi un labi to arī dzīvot. Iespējams, ka tiešām palīdz; taču tas, protams, nekādā veidā neattiecas uz jebkuru reliģijas pārdabiskās ievirzes apgalvojumu patieso vērtību. Ir daudz intelektuālu ateistu, kas lepni dēvē sevi par jūdiem un piekopj jūdaistu rituālus, — iespējams, tāpēc, ka ciena seno tradīciju vai dod godu noslepkavotajiem radiniekiem, — taču arīdzan tādēļ, ka maldīgi un maldinoši vēlas ar vārdu ‘reliģija’ apzīmēt panteistisko pietāti, kas daudzus no mums vieno ar tās visizcilāko piemēru Albertu Einšteinu. Viņi var neticēt, bet, aizņemoties Dena Denneta izteikumu, viņi „tic ticībai”.

Viens no visbiežāk citētajiem Einšteina izteikumiem ir „Zinātne bez reliģijas ir kliba; reliģija bez zinātnes ir akla.” Taču Einšteins sacīja arīdzan to, ka:

Tas, ko jūs esat lasījuši par manām reliģiskajām pārliecībām, protams, ir meli, kas turklāt tiek sistemātiski atkārtoti. Es neticu personiskam Dievam, un es to nekad neesmu noliedzis, bet gan skaidri izpaudis. Ja manī ir kaut kas, ko var dēvēt par reliģisku, tad tā ir nesaistīta pasaules struktūras apbrīna — tiktāl, ciktāl mūsu zinātne to spējusi atklāt.

Vai šķiet, ka Einšteins nonāk pretrunās pats ar sevi? Vai varbūt viņa vārdus var veikli izmantot par dekoru citātiem, kas apstiprinātu abas argumentācijas puses? Nē. Ar „Reliģiju” Einšteins domājis kaut ko pilnīgi atšķirīgu no tā, kā to parasti saprot. Turpinot noskaidrot atšķirību starp pārdabisko reliģiju no vienas puses un Einšteina reliģiju no otras, lieku pie sirds, ka par maldīgiem jeb par apmānu es dēvēju tikai pārdabiskos dievus. Ir vēl daži Einšteina citāti, kas var papildināt viņa reliģijas izpratnes ainavu.

Es esmu dziļi reliģiozs neticīgais. Tā savā ziņā ir jauna reliģija. Nekad neesmu piedēvējis Dabai jebkādus mērķus vai nolūkus, vai jebko, kas varētu tikt saprast kā antropomorfisks. Dabā es saskatu tikai neaprakstāmi varenu struktūru, ko mēs varam apjēgt vien ļoti nepilnīgi, un kam jāpiepilda jebkura domājoša persona ar pazemību tās priekšā. Tās ir dabiski reliģiskas jūtas, kam nav nekāda sakara ar misticismu. Ideja par personisku Dievu man šķiet visnotaļ sveša un pat naiva.

Kopš viņa nāves arvien kuplāks pulks reliģiozo apoloģētu saprotamā kārtā mēģina pasludināt Einšteinu par vienu no savējiem. Daži no viņa reliģiozajiem laikabiedriem gan uzlūkoja viņu pavisam citādi. 1940. gadā Einšteins rakstīja slaveno darbu, kas pierādīja viņa apgalvojumu „es neticu personiskam Dievam”. Šis un citi līdzīgi apgalvojumi izraisīja vēstuļu lavīnu no dažādiem ortodoksāļiem; daudzi norādīja uz Einšteina ebreju izcelsmi. Sekojošie citāti ņemti no Maksa Džammera grāmatas „Einšteins un reliģija” (kas ir arī mans galvenais avots, no kā citēju paša Einšteina izteikumus par reliģijas tēmu). Kanzasitijas Romas katoļu baznīcas bīskaps sacīja: „Cik skumji redzēt, kā vīrs, kas nāk no Vecās Derības un tās mācības tautas, noliedz tās lielo tradīciju”. Kāds cits katoļu garīdznieks piebilda: „Nav cita Dieva, kā vien personisks Dievs... Einšteins nesaprot, par ko viņš runā. Viņš kļūdās. Daži iedomājas, ka tas, ka viņi ir ieguvuši visaugstākos zinātniskos grādus kādā jomā, dod viņiem tiesības izteikt viedokli par pilnīgi visu.” Norāde uz to, ka reliģija ir īstākais lauks, kurā jebkurš var pasludināt sevi par ekspertu, reiz nu ir apgalvojums, ko nevar laist garām neapspriestu. Minētais garīdznieks, visticamāk, nevilcinoties būtu uzklausījis zvērināta „laumiņu pētnieka” spriedumus par laumiņu spārnu patieso formu un krāsu. Bīskaps, tāpat kā pētnieks, uzskatīja, ka Einšteins, nebūdams teoloģiski mācīts, ir pārpratis Dieva dabu. Gluži otrādi — Einšteins ļoti labi saprata, ko viņš noliedz.

Amerikāņu Romas katoļu jurists, kas strādāja ekumēniskās koalīcijas labā, Einšteinam rakstīja:

Izsakām dziļu nožēlu, ka nācāt klajā ar savu apgalvojumu, kurā izsmejat personiska Dieva ideju. Nekas no pēdējo desmit gadu laikā radītā nav tik ļoti ļāvis cilvēkiem domāt, ka Hitleram tiešām bija pamats patriekt ebrejus no Vācijas, kā to darījis Jūsu apgalvojums. Atzīstot Jūsu tiesības uz runas brīvību, es aizvien apgalvoju, ka Jūsu izteikums padara Jūs par vienu no lielākajiem nesaskaņu iemesliem Amerikā. „

Savukārt kāds Ņujorkas rabbi sacīja: „Einšteins neapšaubāmi ir dižs zinātnieks, bet viņa reliģiskie uzskati ir diametrāli pretēji jūdaismam.” Taču kādēļ: ‘bet’, nevis — ‘un’?

Ņūdžersijas vēsturnieku biedrības prezidents, savukārt, atrakstīja vēstuli, kas tik sasodīti labi izpauž reliģioza prāta vājumu, ka to ir vērts izlasīt divreiz:

Mēs cienām jūsu mācību, Doktor Einštein; bet ir kāda lieta, ko jūs, šķiet, neesat iemācījies: ka Dievs ir gars un tas nav atrodams nedz ar teleskopu, nedz mikroskopu, tāpat kā cilvēka domas un jūtas nav izzināmas, pētot smadzeņu darbību. Kā zināms, reliģija balstīta Ticībā, nevis zināšanās. Domājams, ka ikvienam domājošam cilvēkam palaikam nākas saskarties ar reliģiskām šaubām. Manis paša ticība arī ne reizi vien ir šķobījusies. Taču par savām gara svārstībām neesmu neviens stāstījis divu iemeslu dēļ: 1) es baidījos, ka pat viens mans apgalvojums var sagrozīt vai izpostīt kāda cita cilvēka dzīvi un cerības; 2) tāpēc, ka piekrītu rakstniekam, kurš teicis „lai zibens sasper ikvienu, kurš izposta otra ticību.” Es ceru, Doktor Einštein, ka jūs vienkārši tikāt pārprasts, un ka uzskatīsiet par vajadzīgu pateikt ko jaukāku tiem neskaitāmajiem Amerikas iedzīvotājiem, kam ir tas prieks jūs cienīt.

Kas par aizkustinošu atklātību, vai ne? Katrs teikums burtiski dreb no intelektuālas un morālas gļēvulības. Ne tik nožēlojama, toties daudz šokējošāka bija vēstule no Kalvārijas Tabernākula Asociācijas Oklahomā dibinātāja:

Profesor Einštein, es pieņemu, ka ikviens Amerikas kristietis jums atbildētu: „Mēs negrasāmies apšaubīt savu ticību Dievam un viņa Dēlam Jēzum Kristum, bet mēs aicinām — ja jūs neticat šīs nācijas Dievam, dotieties atpakaļ turp, no kurienes nākat.” Esmu darījis visu, kas manos spēkos, lai dotu svētību Izraēlai, bet tad ieradāties jūs un ar vienu savas zākājošās mēles raisītu izteikumu nodarījāt vairāk ļaunuma savai tautai, nekā visas Izraēlu mīlošo kristiešu pūles izskaust antisemītismu mūsu zemē jebkad spētu vērst par labu. Profesor Einštein, ikviens Amerikas kristietis jums sacīs: „Savāciet savu ārprātīgo, kļūdaino evolūcijas teoriju un dodieties atpakaļ uz Vāciju, no kurienes nākat, vai arī tūdaļ pat izbeidziet postīt ticību tautā, kura jūs laipni uzņēma laikā, kad jums bija jāpamet dzimtā zeme.”

Vienīgais, ko visi viņa teistiskie kritiķi bija sapratuši pareizi, bija tas, ka Einšteins nav viens no viņiem. Viņš atkārtoti pauda sašutumu par mēģinājumiem dēvēt viņu par teistu. Tādā gadījumā — varbūt viņš bija deists, tāpat kā Voltērs un Didro? Vai panteists kā Spinoza, kura filosofiju viņš apbrīnoja: „Es ticu Spinozas Dievam, kurš atklājas visa esošā harmonijā un kārtībā, nevis Dievam, kurš sevi apgrūtina ar cilvēku likteņiem un darbiem”?

Uz mirkli atsauksim atmiņā terminoloģiju. Teists tic pārdabiskam augstākam prātam, kas arī pēc paša galvenā: visa radīšanas darba — ir nemitīgi klātesošs un ietekmē arī turpmāko savu radību likteni. Daudzās teistiskās sistēmās dievībai ir ciešs sakars ar cilvēku dzīvi. Tā atbild lūgšanas, piedod vai soda par grēkiem, iejaucas pasaulē ar brīnumu palīdzību, raizējas par labajiem un sliktajiem darbiem un zina, kad mēs tos pastrādājam (vai pat domājam pastrādāt). Arī deisti tic pārdabiskam prātam, taču tādam, kurš ir radījis likumus, lai būtu iespējams valdīt pār esošo. Deistu Dievs nekad nekur neiejaucas, un tam pavisam noteikti nerūp cilvēku savstarpējās lietas. Panteisti vispār netic pārdabiskam Dievam, bet lieto vārdu ‘Dievs’ kā vārdu ‘Daba’ vai ‘Visums’ sinonīmu, nepiešķirot tam pārdabisku nozīmi, vai arī apzīmējot likumu kopumu, kas valda pār dabā un Visumā notiekošo. Deisti no teistiem atšķiras ar to, ka viņu Dievs neatbild uz lūgšanām, kā arī to neinteresē mūsu grēki vai atzīšanās, nedz arī tas lasa mūsu domas; deistu Dievam arī nav jāatklājas arī visādu kaprīzu brīnumu veidā. Deisti no panteistiem, savukārt, atšķiras ar to, ka deistu Dievs drīzāk ir kāda veida kosmisks prāts, intelekts, nekā panteistu radīts metaforisks vai poētisks sinonīms universa likumiem. Panteisms ir ‘uzkačāts’ ateisms. Deisms ir mīkstināts teisms.

Pietiek iemeslu domāt, ka tādi slaveni einšteinismi kā „Dievs ir izveicīgs, taču nav ļauns” vai arī „Viņš nespēlē kauliņus”, vai „Vai Dievam bija izvēle radīt vai neradīt Visumu?” ir panteistiski, nevis deistiski, un tie pavisam noteikti nav teistiski. Iztiekumu „Dievs nespēlē kauliņus” vajadzētu tulkot kā: „Visu lietu pamatā nav nejaušība”. „Vai Dievam bija izvēle radīt vai neradīt Visumu?” nozīmē: „Vai Visums būtu varējis sākties citādi?” Einšteins lietoja vārdu ‘Dievs’ gluži metaforiskā, poētiskā nozīmē. Tāpat arī Stīvens Hokings, un arī daudzi no tiem fiziskās pasaules pētniekiem, kas nejauši ieslīd reliģijas lauka metaforu valodā. Pola Deivisa „Dieva prāts” šķiet svārstāmies starp Einšteina panteismu un kādu nespodru deisma formu — par to viņš tika apbalvots ar Templtona Prēmiju (lielu naudas sumu, ko zinātniekiem, kas gatavi pateikt kādu jauku vārdu par reliģiju, ik gadus piešķir Templtona Fonds).

Atļaujiet noslēgt Einšteniāniskās reliģijas izklāstu ar viņa paša vārdiem: „Sajust, ka aiz visa apjaušamā un pieredzamā ir kaut kas, ko mūsu prāts nespēj aptvert un kā skaistums un pilnīgums mūs sasniedz tikai blāva atspīduma veidā — tā ir reliģiozitāte. Šajā nozīmē es esmu reliģiozs.” Šajā nozīmē es arī esmu reliģiozs — gan piezīmējot, ka „nespēj aptvert” nebūt nav jānozīmē „nekad neaptvers”. Taču es izvēlos nedēvēt sevi par reliģiozu, jo tas ir maldinoši. Tas ir destruktīvi maldinoši tieši tā iemesla dēļ, ka nomācošam vairumam cilvēku ‘reliģija’ ietver ‘pārdabisko’. Arī Karls Sagāns to veikli formulējis: „.. ja ar ‘Dievu’ tiek saprasts fizisku likumu kopums, kas valda pār visu esošo, tad tāds Dievs, saprotams, pastāv. Tāds Dievs gan nesniedz emocionālu apmierinājumu... nav lielas jēgas skaitīt lūgšanas gravitācijas likumam.”

Jokainā kārtā, Sagāna pēdējo domu aizēnoja mācītājs Dr. Fultons J. Šīns, Amerikas Katoļu Universitātes profesors tiešā uzbrukumā Einšteina 1940. gadā paustajam personiskā Dieva noliegumam. Šīrs sarkastiski pavaicāja, vai atrastos kāds, kurš būtu gatavs atdot savu dzīvību par Piena ceļu. Šķiet, viņš domāja, ka ar to iebilst Einšteinam; taču šķiet, vairāk jau sevis pēc viņš vēl piebilda, ka „Viņa kosmiskajai reliģijai ir tikai viens trūkums: Einšteins pieļāvis gramatisku kļūdu, ierakstot vārdā vienu lieku burtu ‘s’.” Nav nekā komiska Einšteina pieņēmumos. Un tomēr es palieku pie viedokļa, ka fiziķiem vajadzētu pārstāt lietot vārdu ‘Dievs’ arī metaforiskā nozīmē. Metaforiskais jeb panteistiskais fiziķu Dievs ir gaismas gadu attālumā no nemierā esošā, visur iejaukties gribošā, domas lasošā, brīnumus darošā, par grēkiem sodošā un uz lūgšanām atbildošā Bībeles Dieva, kas pieder priesteriem, mullām, rakstu mācītājiem un ikdienas valodai. Pēc brīvas gribas jaukt šos abus jēdzienus, manuprāt, ir milzīga intelektuāla nodevība.

Tulkots no laikraksta The Guardian
2006. gada 23. septembra numura.

No angļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode.