Ilustrācijas – Elīna Brasliņa
 
Bērnu bibliotēka
09.04.2015

Pazudušais pērtiķis

Komentē
0

Vai mākslas darbi var atdzīvoties? Kā būtu, ja varētu iekāpt gleznās un piedzīvot tajās uzgleznotos stāstus? Kādus noslēpumus slēpj gleznas?

Stāstu sērija bērniem "Mākslas detektīvi" aicina nokļūt mākslas aizkulisēs, dodoties piedzīvojumu un noslēpumu pilnā pasaulē, kas atrodas "otrpus gleznām". Mākslai pa pēdām dodas mazie detektīvi Teo un Poga, kas izmeklē ievērojamāko Latvijas mākslinieku mākslas darbu noslēpumus.

Sērijas pirmajā grāmatā detektīvi dzen pēdas pērtiķītim, kas piepeši pazudis no Jaņa Rozentāla 1913. gadā tapušās gleznas "Princese ar pērtiķi". Brīnumainā kārtā Teo un Poga nokļūst šīs gleznas pasaulē, kur aizraujošu notikumu virpulī atklāj, kas patiesībā ir gleznā attēlotā princese un viņas mazais rotaļu biedrs.

Sērijas "Mākslas detektīvi" pirmo divu grāmatu atvēršanas svētki – 25. aprīlī plkst. 12:00 Kalnciema kvartālā.

Luīze Pastore, "Pazudušais pērtiķis"  

sērija "Mākslas detektīvi"

Fragments, 25.–31. lpp. 

Ilustrācijas – Elīna Brasliņa, izdevniecība "Neputns"

Tā tik bij balle! Nevarēja salīdzināt ar tām pieaugušo viesībām, ko biju piedzīvojis līdz šim. Visi dejoja un priecājās, Rozentāla kundze Ellija dziedāja tā, ka plīsa trauki – tas uz laimi! – un tika slēgtas derības, kurš visilgāk varēs notēlot sastingušu skulptūru, kamēr citi viņu zīmēja uz papīra galdauta, kas līdzteku ēdieniem un dzērieniem tika izmantots par zīmējamo papīru. Izrādījās, tur bija sapulcējušies daudzi gleznotāji, rakstnieki un citi mākslinieki. Neviens nebrīnījās, ka atrodamies viesībās bez vecākiem. Arī Poga pamēģināja būt par dzīvo skulptūru, taču sāka smieties kā kutināta jau pēc pāris minūtēm, kad ieraudzīja, ka kāds no māksliniekiem viņas portreta vietā uzzīmējis... pogu. Mani visi uzzīmēja ļoti ātri – es tur vienkārši nostājos kā pie fotogrāfa, un – čik! – vismaz desmit mani portreti bija gatavi! Es prātoju – vai 1913. gadā vispār bija fotoaparāti, vai viņi izlīdzējās tikai ar portretu zīmējumiem?

Gar sienām rindu rindās bija izvietotas dažādas gleznas: daudzās no tām mēs atpazinām pašu mājas saimnieci Elliju, citās bija citu cilvēku portreti, bet dažās – pilnīgi pliki cilvēki! Es jau nu gan negribētu, ka mani gleznotu pliku!

"No māksliniekiem neviens nekaunas. Tāpat kā no dakteriem!" Poga paziņoja.

Mūsu Princesi visi godāja par dejotāju Megiju Gripenbergu. Viņa tik izcili tēloja sastingušu skulptūru, ka mums ar Pogu visu laiku bija jādrebinās zosādā, jo viņa, pati to nemaz vēl nezinādama, izskatījās gluži tāpat kā gleznā. Mēs sildījām savas zosādas pie kamīna un lauzījām galvu par turpmāko rīcības plānu.

"Pirmkārt," es iesāku. "Ja mēs pieņemam, ka esam nokļuvuši otrā pusē gleznai, mums ir jānoskaidro VISS, ko mēs par šo gleznu zinām."

"Tieši tā!" Poga apzinīgi apstiprināja un aizrautīgi dīdījās. Man bija aizdomas, ka viņa visu šo nopietno situāciju uztver kā jautru spēlīti.

"KO mēs par šo gleznu zinām, Poga?" es nopietni pārjautāju.

Poga pārstāja dīdīties.

"O, to es varu pastāstīt! Es lasīju internetā, kad mēs vēl bijām mūsdienās, – nē, paga, tad jau sanāk, ka mūsdienas ir tagad, bet MŪSU mūsdienas ir NĀKOTNE," viņa aizdomājās.

"Poga! KO TU ZINI PAR GLEZNU?!"

"Nu tad tā. Pēc tās reizes, kad pērtiķītis gleznā atdzīvojās, es internetā izpētīju, ka tajos laikos, nē, paga – MŪSU laikos, pērtiķi bija ļoti populāri un tos sāka turēt kā mājdzīvniekus, apģērba smalkos tērpos un kā klēpju sunīšus nesa sev līdzi uz ballēm. Tā nu Janis Rozentāls uzgleznojis savu Princesi kopā ar viņas dārgo pērtiķīti."

"Tas arī viss?" biju vīlies. "Pamēģini atcerēties, kā tā glezna izskatījās! Vai tur bija vēl kaut kas bez Princeses un pērtiķa – kāda svarīga detaļa? Ko pērtiķis darīja?"

"Viņš... viņš bija apģērbts rozā samta jaciņā un... un pieturējās pie pērļu pavadiņas! Vēl? Vēl... šī glezna Jani Rozentālu esot padarījusi par vienu no svarīgākajiem Latvijas gleznotājiem!" viņa atcerējās un ar milzu apbrīnu uzlūkoja namatēvu Rozentālu, bet es biju gaidījis kādas precīzākas detaļas. "Nu, paklau, mani patiesībā interesēja tikai pērtiķītis..." viņa attaisnojās.

"Labi! Tātad mums pirmkārt kaut kur ir jāatrod pērtiķis," es secināju.

"Lieliski! Es jūs iepazīstināšu!" Poga jau cēlās, lai mestos prom, joztu, brāztos, aulekšotu pretim savam pazudušajam pērtiķītim.

"Pagaidi!" es paguvu viņu aizturēt. "Mums ir jānoskaidro vēl viena lieta!"

"Nu, kas tad?" viņa čīkstēja.

"Tas, kā mēs šeit nokļuvām!"


"Kāpēc?"

"Ja mēs to sapratīsim, mēs arī zināsim, kā tikt atpakaļ mājās!"

"Ak tā," viņa sašļuka. "Bet varbūt es nemaz negribu tikt atpakaļ mājās. Te ir tik interesanti!"

Tā jau es domāju. Viņai nebija pilnīgi nekādas realitātes izjūtas, vēl jo vairāk šajā – simt gadu senajā realitātē. Man nācās gudrot kādu iemeslu, kas liktu viņai vēlēties atgriezties mājās. Izmisušo vecāku šausmas, protams, diez vai bija gana iedarbīgs iemesls...

"Laimīgu jums visiem 1913. gadu!" kāds iekarsis svinētājs novēloti iesaucās, un visi sāka smieties.

"Klau," man atausa atmiņā. "Cik atceros, 1914. gadā pasaulē sākās KARŠ! Tu taču negribēsi iestrēgt šeit un to sagaidīt?"

"Vai tu domā, ka gleznu pasaulē... arī ir karš?" Poga zaudēja dūšu, vērojot svinību līksmību. "Un tas viss... pēc tam..." viņa apklusa.

"Labāk pamēģināsim atcerēties, kā mēs šeit nokļuvām," es lietišķi noteicu. "Soli pa solim. Ikviena detaļa mums var palīdzēt atrast atpakaļceļu."

Poga apsēdās domāt. Viņa nopurināja sliktās domas kā dzīvnieks, kas pēc peldes izskurina slapjo kažoku.

"Nu tad tā. Es sarunājos ar pērtiķīti, tad uzradies tu un mēs sākām strīdēties. Nākamajā mirklī pērtiķītis bija pazudis, bet mēs atradāmies šeit!" viņa īsi atreferēja.

Es lauzīju galvu. Tur bija jābūt kaut kam vēl.

"Vēl... Nu, vēl mūsējie vienā brīdī izgāja ārā, bet atgriezās kā visi šie BRĪNIŠĶĪGIE cilvēki!"

Lūk! Te tas bija!

"Visi devās ārā, jo iestājās PUSNAKTS!" es aptvēru. "Tieši pusnaktī mēs attapāmies šeit!"

"Oho! Kā filmās..." Poga novilka. "Pusnakts burvestība Okšķeru ielā..."

"Tātad mums ir jau divi pavedieni: pazudušais pērtiķis un pusnakts. Sauksim tos par dubulto P jeb 2P."

"Bet kopā sanāk 4P!" Poga iebilda.

"Četri?!"


"Pazudušais, pērtiķis, pusnakts un Poga! Sauksim šo visu par Operāciju "P"," viņa ierosināja, manu apstiprinājumu, protams, nemaz nesagaidot. Poga pielēca kājās un pacēla gaisā divus pirkstus. "Pazudušais pērtiķis! Viens, divi. Ejam!"

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0