Oļegs Zolotovs

Autors

Foto no personīgā arhīva.   Oļegs Zolotovs (Олег Золотов) – dzejnieks. Dzimis 1963. gada 24. janvārī Rīgā. Viens no spilgtākajiem žurnāla „Rodņik”[1] loka autoriem. Vienīgais dzejoļu krājums „18 октября” (18. oktobris) iznācis divkārt – deviņdesmitajos gados samizdatā (kā mēdz paskaidrot: pašapgādā), un 2006. gadā, papildināts ar vēlāko gadu darbiem, izdots apgādā „pop-front” Rīgā. Īsās biogrāfiskās ziņās mēdz iekļaut šādus datus: mācījies Rīgas pedagoģiskajā skolā, Kuibiševas mūzikas augstskolā un vēlāk apguvis mūrnieka-podnieka profesiju. Zolotovs strādājis par krāšņu mūrnieku, par skursteņslauķi un par administratoru kādā no Rīgas teātriem. Oļegs Zolotovs, kā uzsver daudzi viņa laikabiedri un vēlākie Rīgas dzejnieki, „neiekļāvās kopējā literatūras procesā”[2] un tā sabiedriskajās izpausmēs ārpus dzejas publikācijām periodikā. Savukārt autora poētikas daudzplākšņainība un valodas pilotāža ir bijusi prasīga pret lasītājiem un kolēģiem; arī Roalds Dobrovenskis par Zolotova dzejoļu „koda nolasīšanu” runā kā par „stereokino, kad nekādi neizdodas atrast rakursu, skatpuktu, bet pēkšņi tas atrodas, un viss kļūst telpisks” un min arī Sergeja Moreino teikto, ka: „nepieciešams ārkārtīgi augsts poētiskās kodēšanas līmenis, lai personisko atklāsmi pārtapinātu literatūras faktā, saglabājot visas personiskā pārdzīvojuma īpatnības”[3] – kā tas Zolotovam izdevies dzejā. Oļega Zolotova kolēģis, prozaiķis un grāmatas „18 октября” priekšvārda autors Andrejs Ļevkins arī uzsver, ka Zolotovs jāatklāj viņa paša dzejas teritorijā. „Ierasts runāt salīdzināmās pakāpēs: bija viņš talantīgs un pazīstams vai nebija, ir viņam vieta krievu dzejā vai nav? Ir, kā tad bez tās, un tā ir tikai viņa vieta. [..] visi šie vārdi dzejoļos – tā viņš šodien kļūst publisks. Vārdi saaužas necaurspīdīgā audumā un ne vienmēr nozīmē ko saprotamu, bet tieši tas ir viņš”[4]. Ļevkins, sastatot Zolotova dzeju ar dzīvi, piesauc biblisko ūdeni – nevis to, kas dots, lai lītu pār taisniem un netaisniem, bet to, kas pastāv pašā sākumā un kurā ir jārada sava zeme, kas var nebūt sevišķi liela, jo „kaut ko pierakstīt, paplašinot šo īpašumu, nav iemesla, ja nu vien precizēt sauszemes apgabalu”[5]. Saskarsmi ar ārējo esamību autors nereti atklāj gan caur pagātnes dzejnieku piesaukumiem – no antīkā motīva, franču modernisma un krievu autoriem – gan ar laikabiedru „viesošanos” tekstā; kā saka Roalds Dobrovenskis: „rīdzinieki, bijušie un tagadējie dzejnieki nosaukti vārdā, ielaisti dzejoļos – viņiem pirms tam pat kājas nav vajadzējis noaut.”[6] Oļegs Zolotovs tulkojis latviešu dzejnieku darbus. Viņi darbi publicēti visos lielākajos Latvijas kultūras izdevumos, iekļauti „Latvijas krievu dzejas antoloģijā” (2008) un pieejami arī mājas lapā www.orbita.lv.   [1] “Родник” - sākotnēji - žurnāla „Avots” versija krievu valodā; vēlāk – patstāvīgs izdevums ar abonentu loku visā PSRS teritorijā, ar latviešu izdevumu kopīgi publicistikas materiāli. Iznākšanas laiks: 1987.-1993. [2] Timofejevs S. – Oļegs Zolotovs. Piemiņa.//Diena, 2006., 26.jūlijs (Nr.171) [3] Dobrovenskis R. – Piezīmes uz lappušu baltajām malām. // Karogs, 2006, Nr 9 [4] Ļevkins A. Dzīve – izdevusies// Karogs, 2006., Nr.9 [5] Levkin. A. – Oleg Zolotov, pisatj slitno - „18 октября”, pop-front, Riga [6] Dobrovenskis R. – Turpat.