Hermanis Hese

Autors

Burvja Bērnība. Hermaņa Heses autobiogrāfijaMani ir audzinājuši ne tikai vecāki un skolotāji, bet arī augstāki, slepeni un noslēpumaini gari, pie kuriem piederēja pat Pāns1, tikai mūsmājās viņš atradās vectēva stikla skapī un bija pieņēmis maza dejojoša indiešu elku dieva izskatu. Šis un vēl citi dievi bija uzņēmušies rūpes par manu audzināšanu kopš manām ag­rām bērnu dienām, ilgi pirms vēl biju iemācījies rakstīt un lasīt, viņi bija pie­pildījuši manu prātu ar senām austrum­zemju ainām un domām tik ļoti, ka vēlāk ikvienu tikšanos ar indiešu un ķīniešu prātniekiem es uzņēmu kā atkalredzēšanos ar seniem draugiem, ka atgriešanos mājās. Un tomēr es esmu eiropietis, esmu dzimis zem aktīvās Strēlnieka zīmes un visu mūžu mani ir vadījis rietumzemju straujuma, alkatības un nerimdināmās zi­nātkāres tikums. Laimīgā kārtā visu dzīvei nepieciešamo un vērtīgo es, tāpat kā vai­rums bērnu, biju apguvis jau pirms skolas gadu sākuma – mani skoloja ābeles, lie­tus un saule, upe un mežs, bites un va­boles, mani skoloja Pāns un de­jojošie elki no vectēva dārgumu krātuves. Es pazinu pasauli un bez bailēm drau­dzējos ar zvēriem un zvaigznēm, es labi pārzināju augļu dārzus un zivis upē, bez tam vēl mācēju krietni daudz dziesmu. Es pratu arī burt, taču šo mākslu diem­žēl diezgan agri aizmirsu un tikai kriet­ni vēlāk man to nācās apgūt no jau­na; vārdu sakot, es pārzināju visu bēr­nības teiksmaino gudrību.Nu šeit vēl klāt nāca skolas zinības, tās man padevās viegli un gāja pie sirds. Skola ar gudru ziņu necentās mūs apmācīt tais zinībās, kas ir tik nepiecieša­mas dzīvei, bet galvenokārt nodarbojās ar rotaļīgām un jautrām sarunām, kas man pa lielākai daļai ļoti patika; skola mums sniedza zināšanas, no kurām labu daļu visu mūžu neesmu aizmirsis: vēl šodien es zinu daudzus jaukus un jocīgus latīņu vārdus, dzejoļus un sentences, tāpat arī visu kon­tinentu lielāko pilsētu iedzīvotāju skai­tu – bez šaubām, ne jau tādu, kāds tas ir šodien, bet gan pagājušā gadsimta astoņ­desmitajos gados.Līdz pat trīspadsmit gadu vecumam ne­biju nopietni lauzījis galvu par to, kas no manis dienās iznāks un kādu amatu mā­cīšos. Kā jau visi zēni, es arī mīlēju un apskaudu dažus amatu pratējus, proti, medniekus, plostniekus, ormaņus, virves dejotājus un ziemeļpola pētniekus. Un to­mēr visvairāk es vēlējos kļūt burvis. Pēc tā es tiecos ar visu sirdi, šeit izpaudās zi­nāma neapmierinātība ar to, ko sauc par īstenību un kas man reizēm šķita pie­augušo visai muļķīga noruna; šo īstenību es noliedzu jau diezgan agri un diez­gan veikli, kaut arī mans noliegums bija visai nedrošs un reizēm ironisks, bet manī dega vēlēšanās to noburt, pārvei­dot, sakāpināt. Bērnībā mana vēlēšanās burt tiecās uz ārējiem, bērnišķīgiem mēr­ķiem: es gribēju, kaut ziemā augtu āboli, kaut mana krājkasīte būtu pilna ar zelta un sudraba monētām, es sapņoju par to, kā savus ienaidniekus padarīt nekaitīgus, maģiskā kārtā tos izsūtot trimdā, kā likt tiem vēlāk justies pazemotiem manas augstsirdības priekšā, kā kļūt par varoni, par karali, es vēlējos atrast apslēptas bagātības, uzmodināt mirušos, kļūt nere­dzams. Tieši māksla kļūt neredzamam ma­ni ļoti saistīja, to apgūt es ilgojos ar visu sirdi un dvēseli. Pēc šis mākslas, tāpat kā pēc visām burvju varām, es tiecos visu savu mūžu, tikai reizēm šī vēlēšanās pieņēma tādas formas, ka es pats nereti nespēju izprast. Vēlāk, kad jau sen biju pieaudzis un kļuvis par literātu, reizēm gadījās, ka mēģināju paslēpties, savus dar­bus parakstot ar ļoti skanīgiem, skais­tiem vārdiem, taču šos mēģinājumus mani amata brāļi dīvainā kārtā bieži vien ņēma ļaunā vai arī iztulkoja pavisam nepa­reizi2. Atskatoties pagātnē, redzu, ka visa mana dzīve ir pagājusi, vēloties iegūt šo burvestības spēku; ar laiku mainījās mans mērķis, pamazām no vēlmes burt to, kas attiecas uz ārpasauli, šī vēlme ietiecās manī pašā, es aizvien biežāk alku pār­veidot nevis lietas, bet gan sevi, un bei­dzot tā vietā, lai liktu iezaigoties pelē­kajai ikdienai, es iemācījos tiekties pēc zi­noša cilvēka necilības, kurš iepazīdams bieži vien pats paliek nepazīts – tāds, lūk, varētu būt mana dzīves stāsta īstais saturs.Es biju kustīgs un laimīgs bērns, es rotaļājos ar skaisto, daudzkrāsaino pa­sauli un visur jutos kā mājās – gan pie putniem un zvēriem, gan savas fantā­zijas un sapņu džungļos; es laimīgi ap­zinājos savus spēkus un spējas, un manas karstākās vēlmes darīja mani laimīgu, ne­vis nomāca. Vienu otru burvju mākslu es toreiz, pašam to neapzinoties, pārzināju daudz labāk nekā vēlākajos gados. Es viegli iekaroju citu cilvēku mīlestību, vieg­li pakļāvu tos savai ietekmei, veikli iejutos gan vadoņa, gan apjūsmotajā, gan noslēpumaina īpatņa lomā. Gados jaunā­kos draugus un radus es ilgi turēju tai godbijīgā pārliecībā, ka man piemīt patiess burvju spēks, ka esmu dēmonu valdnieks un varu kļūt apslēptu dārgumu un pat karaļvalstu īpašnieks. Paradīzē es dzīvoju ilgi, kaut arī vecāki mani jau laikus bija iepazīstinājuši ar čūsku. Manas bērnības sapņu laiks bija garš – man piederēja visa pasaule, man eksistēja tikai šodiena, es biju šīs pasaules centrs un rotaļājos ar to. Ja arī kādreiz manī pamodās neapmierinātība vai ilgas, ja arī kādreiz visa jaukā pasaule man šķita ap­mākusies un neīsta, es ikreiz viegli at­radu ceļu uz savas fantāzijas brīvo un bur­vīgo zemi, un, no tās atgriezies, reālo pasauli atkal atradu cēlu un mīlestības cienīgu. Paradīzē es dzīvoju ilgi.Mana tēva nelielajā dārzā bija dēļu aizgalds trušiem, kur dzīvoja arī piejaucēts krauklis. Tur es pavadīju bezgalīgi garas stundas, tik garas kā veselus laikmetus pa­saules vēsturē, tur es biju siltumā un bau­dīju īpašnieka svētlaimi, tur truši smaržoja pēc dzīvības, pēc zālēm un piena, pēc asinīm un radīšanas prieka, bet kraukļa melnajās, bargajās acīs mirdzēja dzīvības mūžīgā uguns. Šeit es viens vai kopā ar kā­du no saviem draugiem pavadīju arī pa­visam citu, bezgalīgi ilgu laiku; vakaros sveces galiņa gaismā, silto un miegaino dzīvnieku sabiedrībā mēs kalām plānus, kā tikt pie apslēptas bagātības, kā iegūt mandragoras sakni, kā uzvarēt bruņinieku turnīros un atbrīvot pasauli, tur es tiesāju laupītājus, atsvabināju nelaimē nokļuvu­šus ļaudis, atbrīvoju gūstekņus, dedzināju laupītāju pilis, liku sist krustā node­vējus, piedevu neuzticīgiem vasaļiem, ie­karoju karaļmeitu sirdis un sapratu dzīv­nieku valodu.Vectēva bibliotēkā bija kāda milzīgi lie­la un smaga grāmata, kuru es bieži la­sīju un pārlapoju. Šai neizsmeļamajā grāmatā bija brīnumjauki attēli – reizēm tie bija viegli atrodami, tie parādījās jauki un aicinoši, tikko atvēru grāmatu vai pirmoreiz to pārlapoju, taču reizēm es tos varēju meklēt ilgi un neatrast vispār, tie bija pazuduši, noburti, it kā nekad tur ne­būtu bijuši. Vēl šajā grāmatā bija kāds ļoti skaists, bet nesaprotams stāsts, kuru es bieži lasīju. Taču arī tas nebija vienmēr atrodams, tam vajadzēja īpaši izdevīgu laiku, reizēm tas bija paslēpies vai vis­pār pazudis, reizēm mainījis vietu, lasot tas brīžiem šķita sevišķi jauks un gan­drīz vai saprotams, bet brīžiem es tur nesapratu neko un jutos kā šaipus aizslēg­tām bēniņu durvīm, aiz kurām krēslas stundā dzirdama garu ķiķināšana un vai­di. Viss bija vienlaikus gan patiess, gan burvestības pilns, atradās cieši blakus un piederēja man.Pat dejojošais indiešu elku dievs vectēva pārpilnajā stikla skapī nebija vien­mēr viens un tas pats – viņa sejas iz­teiksme mainījās un viņš ne vienmēr dejoja vienu un to pašu deju. Brīžiem tas bija īsts elku dievs – dīvaina un ne­daudz jocīga figūriņa, kādas izgatavo svešās un nesaprotamās zemēs un kuras pielūdz svešas un nesaprotamas tautas. Brīžiem atkal viņš bija pašapzinīgs un ne­izsakāmi nepievilcīgs, upurus alkstošs bur­vis – ļauns, bargs, neuzticams, zobgalīgs; man šķita, kā tādās reizēs viņš gribēja mani piedabūt sevi izsmiet, lai vēlāk man par to atriebtos. Izgatavots no dzeltena metāla, viņš tomēr neraudzījās vienā punktā, un reizēm pat man likās, ka viņš šķielēja. Atkal citās stundās viņš bija īsts simbols – ne neglīts, ne skaists, ne ļauns, ne labs, ne smieklīgs, ne bries­mīgs, bet vienkāršs, vecs un nesaprotams kā rūnu raksti, kā sūnas skumškis uz klints, kā zīmējums uz alas sie­nas, bet aiz ārējās formas, aiz sejas un tēla mājoja dievs, tā bija bezgalība, kuru es jau toreiz, vēl zēns būdams un viņa vār­da nezinot, ne mazāk pazinu un cienīju kā vēlāk, kad saucu viņu Šivu, Višnu3, par dievu, dzīvību, brahmani4, atamanu5, dao6 vai par mūžīgo māti. Tas bija tēvs, māte, sieva un vīrs, saule un mēness.Skapī blakus šim elku dievam, tāpat pārējos vectēva skapjos, bija vēl daudz citu lietu: koka kreļļu virtenes kā rožukro­ņi, palmu lapu vīstokļi ar iegrieztām senindiešu rakstu zīmēm, no zaļa steatīta7 izgriezti bruņurupuči, no koka, no stikla, no kvarca, no māla darināti mazi dievu tēli, izšūtas zīda un linu segas, misiņa kausi un vāzes; tas viss bija atvests no Indi­jas un Ceilonas, no Paradīzes salas, kur aug paparžu koki un jūras krastā pal­mas, kur dzīvo maigie singāļi brūnām stir­nu acīm; tas viss bija atvests no Siāmas un Birmas un smaržoja pēc jūras, garš­vielām un tāluma, pēc kanēļa un sandal­koka, viss bija gājis caur brūnām un dzeltenām rokām, tropu lietū un Gangas ūdeņos mērcēts, ekvatora saulē kaltēts un mūžamežu koku ēnā audzēts. Visas šīs lie­tas piederēja manam vectēvam, un viņš – vecs, cienījams, varens, biezu sirmu bārdu apaudzis, visu zinošs, pārāks par tēvu un māti – bija pakļāvis savai varai vēl ci­tas lietas un spēkus, ne jau tikai indiešu dievus un suvenīrus, ne jau tikai to, kas bija izgriezts kokā, uzzīmēts uz papīra un burvju varā iesvētīts, ne jau tikai kokos­riekstu kausus un sandalkoka lādi, ne jau tikai zāli un bibliotēku; viņš bija arī vēl mags, zinātnieks, gudrais. Viņš zināja vi­sas cilvēku valodas – vairāk nekā trīs­desmit –, varbūt viņš saprata ari dievu un zvaigžņu valodu, viņš runāja un rakstīja pali un sanskritā, viņš prata dziedāt kanarēziešu, bengāļu, hindu, singāļu dziesmas; pats būdams kristietis un ticē­dams trīsvienībai, viņš zināja muha­medāņu un budistu lūgšanas, daudzus ga­dus un gadu desmitus viņš bija pavadījis austrumu zemēs, kur ir ļoti karsts un kur briesmas draud ik uz soļa, viņš bija ce­ļojis laivās un vēršu pajūgos, jājis uz zirgiem un zirgēzeļiem, tāpēc neviens nezināja tik labi kā viņš, ka mūsu pil­sēta un valsts ir tikai ļoti maza pasaules da­ļiņa, ka tūkstošiem, miljoniem cilvēku ir cita ticība nekā mums, ka viņiem ir citas parašas, cita valoda, cita ādas krāsa, citi dievi, citi tikumi un netikumi. Vectēvu es mīlēju un cienīju, no viņa es bai­dījos, no viņa arī daudz gaidīju, viņam es visu uzticēju, no viņa un elku dieva drānās ģērbtā Pāna es nepārtraukti mācī­jos. Šo vīru – manas mātes tēvu – ap­ņēma vai vesels noslēpumu mežs, gluži tā­pat kā viņa seju apņēma baltā bārda; viņa acīs atspoguļojās visas pasaules skumjas un gudrība – reizēm tajās iemirdzējās zi­nības, reizēm dievišķā blēdība. Cilvēki no daudzām zemēm pazina, cienīja un ap­meklēja vectēvu, runāja ar viņu angļu, franču, indiešu, itāļu, malajiešu valodās un pēc garu garām sarunām atkal aizceļo­ja un pazuda kā nebijuši; varbūt tie bija viņa draugi, varbūt viņa sūtņi, bet varbūt arī viņa sulaiņi un pilnvarotie. No viņa, šī neizdibināmā, es ari uzzināju, kā ir radu­sies noslēpumainība, pat slepenība, tā mū­žības elpa, kas apņēma manu māti, jo ari viņa ilgus gadus bija dzīvojusi Indijā, arī viņa runāja un dziedāja malajalu un kanarēziešu valodās un apmainījās ar savu tēvu vārdiem un sentencēm svešas, ma­ģiskās mēlēs. Tāpat kā vectēvs, arī viņa reizēm smaidīja svešādo, augstākās gudrī­bas apdvesto smaidu.Pavisam savādāks bija mans tēvs. Viņš bija vienpatis. Viņš nepiederēja ne pie elku dieva un vectēva pasaules, ne arī pie pilsētas ikdienas, viņš atradās savrup, bija viens, bija cietējs un meklētājs, iztuk­šots un tomēr labsirdīgs; viņš bija cilvēks bez viltus, viņš cītīgi kalpoja patiesībai, un pilnīgi svešs viņam bija vectēva un mātes neizdibināmais smaids; tēvs bija cil­dens un maigs, un tai pašā laikā labi izpro­tams, bez jebkādas noslēpumainības. Nekad viņu nepameta ne labsirdība, ne veselais saprāts, taču nekad arī viņu ne­apņēma vectēvam tik raksturīgā burvības dziesma, nekad viņa seja neieguva to bēr­nišķīgo vai dievišķo izteiksmi, kas bieži atgādināja gan skumja, gan smalkas ironi­jas pilna, gan sevī pilnīgi iegrimuša dieva vaibstus. Tēvs ar māti nerunāja indiešu valodās, bet gan angļu un tīrā, skaidrā, skaistā vācu valodā ar tikko jaušamu Baltijas akcentu. Tieši šī valoda mani pie viņa saistīja, ar tās palīdzību viņš mani ietekmēja un mācīja; brīžiem es viņu ār­kārtīgi apbrīnoju un alku viņam līdzinā­ties, reizēm pat pārcentos, jo labi zināju, ka ar māti mani vieno daudz ciešākas saites, kas sakņojas viņas tumšo acu ska­tienā un noslēpumainībā. Manā mātē ska­nēja mūzika, tēvā ne, viņš pat neprata dziedāt.Es uzaugu kopā ar māsām un diviem vecākiem brāļiem, kurus es apskaudu un dievināju. Ap mums bija mazā pilsē­tiņa – veca un kūkumaina –, ap to ple­tās mežiem apauguši kalni – bargi un mazliet drūmi –, tam visam pa vidu plūda skaista upe – līkumaina un nesteidzī­ga –, es to visu mīlēju un saucu par dzimteni, es lieliski pazinu mežu un upi, augus un augsni, iežus un alas, putnus, vā­veres, lapsas un zivis! Tas viss piede­rēja man, bija mans, bija dzimtene, bet bez tās vēl pastāvēja stikla skapis un bib­liotēka, labsirdīgā zobgalība vectēva vis­zinošajā sejā, mātes tumšo acu skatiens, bruņurupuči un elki, indiešu dziesmas un sentences, un šīs lietas man vēstīja par plašāku pasauli, par lielāku dzimteni, par senāku izcelsmi, par dziļākām likum­sakarībām. Gandrīz pie pašiem griestiem savā plašajā stiepļu būri sēdēja mūsu pelēksarkanais papagailis – vecs, gudrs, ar mācīta vīra sejas izteiksmi un asu knā­bi, viņš dziedāja un runāja, un arī viņš bija no tālienes, no svešām zemēm, papa­gailis dziedāja džungļu valodā un smar­žoja pēc ekvatora. Dažādas pasaules, da­žādi kontinenti tuvinājās, satikās un sa­rokojās mūsu mājās. Māja bija liela un veca ar daudzām pustukšām istabām, ar pagrabiem un plašiem gaiteņiem, kuros skaļi atbalsojās trokšņi, un visur smaržoja pēc akmens un vēsuma, un vēl mājai bija ar malku un augļiem piebāzti milzīgi bēniņi, kur valdīja caurvējš un tumšs tuk­šums. Daudz pasauļu satikās mūsu mājās. Šeit skaitīja lūgšanas un lasīja Bībeli, nodarbojās ar indiešu filoloģiju, bieži spēlēja labu mūziku, pazina Būdu un Lao-dzi8; viesi pie mums ieradās no dažādām pasaules malām, ar savu apģērbu uzvedot svešatnes un ārzemju elpu, ienesot mājā īpatnējus ādas vai lūku čemodānus un svešas valodas skaņas, mūsmājās cienāja ubagus un svinēja svētkus, zinātne un teik­smas šeit dzīvoja zem viena jumta. Mums bija ari vecmāmiņa, no kuras mēs maz­liet baidījāmies un kuru diezgan maz pa­zinām, jo viņa nerunāja vāciski, viņa lasīja Bībeli franču valodā. Dzīve mūsu mājā bija daudzveidīga un ne visiem sa­protama, gaisma šeit šķita daudzkrāsaina, ikdiena daudzbalsīga un dāsna. Tas bija jauki un man patika, taču vēl skaistākas bija manas vēlmes, vēl spilgtāki nomoda sapņi. Ar īstenību vien bija par maz, man bija nepieciešama arī burvestība.No visām maģiskajām parādībām, kas bija vērojamas visapkārt, svarīgākā un lie­liskākā bija «mazais vīriņš». Es pat ne­atceros, kad pirmo reizi viņu ieraudzīju, manuprāt, viņš ir eksistējis vienmēr, ie­spējams, pat piedzimis reizē ar mani. Ma­zais vīriņš bija sīciņa, pelēka būtne – gars vai rūķis, eņģelis vai dēmons –, rei­zēm viņš pie manis ieradās sapnī, rei­zēm nomodā, tad viņš gāja man pa priek­šu, un man bija viņam jāklausa vairāk nekā tēvam, vairāk nekā mātei, vairāk nekā saprātam; bieži vien viņš lika man aizmirst pat bailes. Kad mazais vīriņš parādījās, eksistēja tikai viņš, un kur viņš gāja vai ko darīja, tas bija jādara arī man. Viņš parādījās, kad man drau­dēja briesmas. Kad man pakaļ dzinās suns vai kāds lielāks zēns un stāvoklis kļuva draudošs, visgrūtākajā brīdī mazais vīriņš bija klāt, skrēja pa priekšu, rādīja ceļu, glāba. Viņš parādīja, kur dārza žogā ir atrauta latiņa, un es pēdējā, visbries­mīgākajā brīdī varēju rast glābiņu, viņš man pateica priekšā, ko darīt: krist, mainīt virzienu, bēgt, kliegt, klusēt. Viņš man iz­ņēma no rokām to, ko es tieši to­brīd gribēju ēst, viņš mani aizveda tur, kur es atradu savas pazaudētās mantas. Bija laiki, kad es viņu redzēju ik dienas. Bija laiki, kad viņa nebija. Bet tie nebija labi laiki, tad viss kļuva auksts un ne­skaidrs, nekas neatgadījās, nekas nevirzī­jās uz priekšu.Reiz mazais vīriņš skrēja pa tirgus laukumu un es viņam pakaļ, viņš skrēja tieši uz milzīgo aku, kuras dziļums līdzi­nājās krietna vīra augumam un no kuras augšup šāvās četras ūdens strūklas, uzrā­pās pa akmens sienu līdz margām, un es viņam pakaļ, un, kad viņš atspērās un lēca lejup, lēcu arī es, jo izvēles man ne­bija; daudz netrūka, ka būtu noslīcis. Un tomēr es nenoslīku, mani izglāba, un, proti, mans glābējs bija kāda jauna un skaista kaimiņiene, kuru līdz šim gan­drīz nebiju ievērojis, taču tagad mums izveidojās lieliskas attiecības – brīžiem draudzīgas, brīžiem zobgalīgas; šis at­tiecības mani ilgu laiku darīja laimīgu. Reiz tēvs man lika atzīties kādā ne­darbā. Šo to viņam pastāstīju, taču visu laiku man sagādāja mokas, ka ir tik grūti pieaugušajiem kaut ko ieskaidrot. Es maz­liet paraudāju, tēvs man uzlika nelielu sodu, un beigās, lai es neaizmirstu šo bridi, uzdāvināju jauku, mazu kabatas kalendāru. Nedaudz nokaunējies un ne­apmierināts, es izgāju no mājām un devos pāri tiltam, kad pēkšņi man pa priekšu skrēja mazais vīriņš, uzlēca uz tilta mar­gām un ar žestiem lika tēva dāvanu aiz­mest, iesviest upē. To es nekavējoties arī darīju, jo mazā vīriņa klātbūtnē es ne­kad nešaubījos un nevilcinājos, to es darī­ju, kad viņa nebija, kad biju atstāts likteņa varā. Man atmiņā kāda diena, es pastai­gājos ar vecākiem, kad pēkšņi parādījās mazais vīriņš; viņš gāja pa ielas kreiso pusi un es viņam pakaļ, taču, lai kā ari tēvs uzstāja un lika nākt atpakaļ, mazais līdzi man nenāca, viņš stūrgalvīgi soļoja pa ielas kreiso pusi, un man visu laiku bija jāskrien atpakaļ pie viņa. Tēvs no tā visa nogura un galu galā ļāva man iet, kur gri­bu, viņš jutās aizskarts, un tikai vēlāk, kad bijām mājās, jautāja, kāpēc es esot bijis tik nepaklausīgs un gājis pa ielas otru pusi. Tādās reizēs es ļoti apjuku, es nonācu milzīgās grūtībās, jo ieminēties kādam kaut vārdu par mazo vīriņu bija pilnīgi neiespējami. Nodot, runāt, pat pieminēt mazo vīriņu bija uz visstingrāko aizliegts, tas bija slikti, tas līdzinājās nāves grē­kam.Cik skaista bija draudzība ar jautro kai­miņieni, kura mani toreiz izvilka no akas! Viņa bija rosīga, jauna, skaista un dumja, nu vienkārši lieliski, gandrīz vai ģeniāli dumja. Viņa klausījās manos stāstos par laupītājiem un burvjiem, reizēm ticēja tam visam pārāk daudz, reizēm pārāk maz, vi­ņa mani uzskatīja vismaz par austrumu gudro, un tur es viņai labprāt pie­kritu. Viņa mani ārkārtīgi apbrīnoja. Ja es stāstīju kaut ko jocīgu, viņa smējās jautrus un dedzīgus smieklus, iekams joku vispār bija aptvērusi.Gāja gadi, un ar Annas kundzi es vairs nesagājos, biju vecākās klases skolēns un pakļauts kārdinājumam, ciešanām un briesmām kļūt prātīgam, un tad kādu die­nu viņa man atkal kļuva nepieciešama. Un atkal tieši mazais vīriņš mani turp aiz­veda. Kopš kāda laika es izmisīgi node­vos dzimumu atšķirību un bērnu raša­nās problēmām, jautājums kļuva aiz­vien aktuālāks un mokošāks, un kādu dienu tas manī tā sāpēja un sūrstēja, ka biju ar mieru labāk mirt nekā atstāt ne­atminētu šo baismo miklu. Galvu nodūris nācu mājup no skolas pāri tirgus lauku­mam; biju saīdzis, saniknots, nelaimīgs un drūms, kad pēkšņi parādījās mazais vīriņš! Mani viņš tagad atcerējās reti, viņš jau sen bija kļuvis neuzticīgs man vai arī es vi­ņam – bet tagad es viņu pēkšņi atkal ie­raudzīju, mazs un žigls viņš skrēja pa ietvi man pa priekšu un bija redzams tikai vienu acumirkli, tad pazuda Annas kundzes mājā. Viņš jau bija izgai­sis, taču es biju mājā iekšā un zināju arī, kāpēc; Annas kundze iekliedzās vien, kad es bez pieklauvēšanas iedrā­žos viņas istabā – viņa patlaban pārģēr­bās –, tomēr no manis viņa vajā netika, un tā nu es drīz vien zināju gandrīz visu, ko toreiz tik ļoti alku uzzināt. Mums būtu izveidojies mīlas sakars, bet tam es toreiz biju daudz par jaunu.Šī jautrā un dumjā sieviete tomēr stipri atšķīrās no pārējiem pieauguša­jiem, proti, viņa no vienas puses bija dumja, taču no otras dabiska un īsta, aiz­vien patiesa, sveši viņai bija izlikšanās un manierīgums. Pārējie pieaugušie bija pa­visam citādi. Bija arī izņēmumi, piemē­ram, māte – mundruma un noslēpumai­nas darbošanās iemiesojums, tēvs – tais­nīguma un gudrības iemiesojums, un vec­tēvs, kurš stāvēja pāri visiem – tik no­slēgts, viszinošs, smaidošs, neizsmeļams. Citi pieaugušie, kaut arī tie bija jāciena un no viņiem jābīstas, vairāk atgādināja no māla izgatavotas dievu figūriņas.Tomēr jāatzīst, ka arī starp viņiem un pat skolotājiem bija prātīgi ļaudis. Bet vai tas vien jau nebija savādi un aizdomīgi, ka no visiem šiem «lielajiem» cilvēkiem, kas taču ari pirms kāda laika bija bijuši bērni, tikai daži nebija pilnīgi aizmirsuši savu bērnību, to, kā bērns dzīvo, strādā, rotaļājas, domā, kas tam patīk un nepatīk. Cik maz, cik ļoti maz bija šādu cilvēku! Daļa pieaugušo bija tirāni un rupekļi, viņi pret bērniem izturējās ļauni un rie­bīgi, dzina tos prom no visām ie­spējamām vietām, skatījās greizi un naidīgi, brīžiem pat it kā baidījās no viņiem. Taču arī tie citi, tie, kuri bija noskaņoti draudzīgi un reizēm pat atļāvās ar bērniem aprunāties, arī tie lielākoties nezināja ko teikt, arī tiem bija jāpārvar zināmas grūtības un mulsums, kad viņi ar mums gribēja ielaisties sarunās, jo viņi nevis runāja ar mums kā ar īstiem bēr­niem, bet gan kā ar neīstiem, ar stulbeņiem, ar karikatūrām.Visi, gandrīz visi pieaugušie, dzīvoja citā pasaulē, elpoja citu gaisu nekā mēs, bērni. Reizēm viņi nebija neko gudrāki par mums, ļoti bieži viņiem nepiederēja nekas vairāk par šo noslēpumaino varu. Jā, viņi bija spēcīgāki – jā, mēs labprātīgi neklausījām, viņi varēja mūs piespiest, pat nopērt. Bet vai tas bija patiess pārā­kums?Un tomēr, neskatoties uz visu, pagaidām es vēl biju laimīgs. Pasaulē, arī skolā bija daudz kā tāda, ko es labprāt gribētu redzēt savādāku, un tomēr es biju laimīgs. Dažādi ļaudis man centās ie­galvot un pierādīt, ka cilvēks uz pasaules dzīvo ne jau sava prieka pēc, ka īstā laime viņu sagaida tikai viņā saulē – to pašu varēja secināt arī no daudzajām sentencēm un dzejoļiem, kurus es mācījos un kuri man bieži vien šķita jauki un aiz­kustinoši. Taču šīs gudrības, kas arī tēvam sagādāja daudz rūpju, manus prātus seviš­ķi nenodarbināja.Mani pirmie skolas gadi pagāja, ne­radot manī nekādas sevišķas pārmaiņas. Es nonācu pie secinājuma, ka uzticēšanās un atklātība var nākt vienīgi par ļaunu, no dažiem vienaldzīgiem skolotājiem apguvu nepieciešamās iemaņas melošanas un izlik­šanās mākslā, un no šī laika man sāka klā­ties labi. Taču mans pirmais plaukums sā­ka pamazām vīst, un, pašam nemanot, arī es sāku apgūt nepareizo dzīves dzies­mu, pakļaušanos «īstenībai» un pieau­gušo likumiem, pielāgošanos pasaulei, «kāda tā nu reiz ir».Kad runa bija par to – toreiz man bija divpadsmit gadu –, vai man mācī­ties grieķu valodu, bez liekas domā­šanas piekritu, jo man šķita, ka nepie­ciešams ar laiku kļūt tik mācītam vīram kā tēvs un, ja iespējams, kā vec­tēvs. Un tā no šīs dienas manas dzīves plāns bija skaidrs; man bija jāstu­dē un jākļūst vai nu par mācītāju, vai filologu, jo viņiem studiju laikā maksāja stipendijas. Arī vectēvs reiz bija izvēlējies šo ceļu.Tur it kā nebija nekā ļauna. Tikai tagad pēkšņi man bija nākotne, tikai manam ceļam tagad bija ceļa rādītājs, tikai katra diena un katrs mēnesis mani tuvinā­ja šim nospraustajam mērķim, viss tika uz to virzīts, viss veda prom, prom no ma­nu līdzšinējo dienu rotaļām un esības, kas gan nebija bijusi bezjēdzīga, taču kurai nebija mērķu, nebija nākotnes. Pieaugušo dzīve bija mani notvērusi vispirms tikai aiz matu sprodziņas, aiz viena pirkstiņa, bet drīz tā mani sagūstīs pavisam un nelaidīs vaļā, tā būs dzīve, kas tiecas pēc mērķiem un skaitļiem, dzīve, kas sastāv no kārtības uzturēšanas un iestāžu apmeklēšanas, amata apgūšanas un pārbaudījumiem.Lēni, lēni vīta mans plaukums, lēni no bezgalības izveidojās kaut kas konkrēts; tā bija reālā pasaule, pieaugušo pasaule. Pamazām arī vēlēšanās kļūt par burvi manās paša acīs kļuva mazsvarīga, kaut es to vēl joprojām kvēli vēlējos, ari man pašam tā sāka šķist bērnišķīga. Manī jau bija iemājojis kaut kas tāds, kā dēļ es vairs nejutos bērns. Bezgalīgā tūkstošveidīgā pasaule, kur viss bija iespē­jams, ieguva robežas, tā bija sadalīta lauci­ņos, apjozta ar žogiem. Manu dienu džungļi pamazām pārvērtās, paradīze ap mani sastinga. Es vairs nebiju tas, kas līdz šim – princis un ķēniņš pasaulē, kur viss bija iespējams –, es nekļuvu par burvi, es mācījos grieķu valodu, pēc diviem gadiem sākšu mācīties ebreju valodu un pēc sešiem gadiem būšu students.Nemanot viss ieguva konkrētus apvei­dus, nemanot viss maģiskais ap mani iz­zuda. Brīnumjaukais stāsts vectēva grā­matā vēl joprojām bija skaists, taču tas bija konkrētā lappusē, un šo lappusi es zi­nāju, un tur tas atradās šodien un rīt, un jebkurā laikā, brīnumi vairs neatgadī­jās. Dejojošais indiešu dievs vienaldzīgi smaidīja, un bija izgatavots no bron­zas, retu reizi es viņam uzmetu skatienu, nekad vairs neredzēju viņu šķielējam. Un, kas bija pats ļaunākais, retāk un retāk es redzēju savu pelēcīti – mazo vīriņu. Viss, kas atradās ap mani, bija at­brīvots no burvestības varas, kas agrāk bi­ja plašs, kļuva šaurs, kas bija vērtīgs, kļuva lieks.Taču to visu es izjutu tikai neapzināti, it kā zem ādas, vēl es biju jautrs un varas kārs, mācījos peldēt un slidot, grieķu valo­du zināju labāk par pārējiem klases­biedriem, viss it kā bija lieliski. Tikai pasaule šķita pabālējusi un pieklusuši, tikai man bija kļuvis neinteresanti apciemot Annas kundzi, tikai no visa, ko es reiz mī­lēju, kaut kas pamazām gaisa, kaut kas nemanāms, neizjusts, bet tas bija zudis un tā man pietrūka. Kad es tagad reizēm gribēju sevi sajust tā pa īstam un ar visu kvēli, tad man bija nepieciešams spēcīgāks stimuls, man vajadzēja saņemties un sa­sparoties. Man sāka garšot stipri piparoti ēdieni, bieži es mielojos ar dažādiem kā­rumiem, dažkārt zagu sīknaudu, lai varētu apmierināt kādu vēlēšanos, jo citādi pa­saule nešķita pietiekoši dzīva un skaista. Ari meitenes sāka mani valdzināt; tas bija īsi pēc tam, kad vēlreiz bija parādī­jies mazais vīriņš un aizvedis mani pie Annas kundzes.(Saīsināti.)Hermanis HeseNo vācu valodas tulkojusi SILVIJA ĢIBIETE 1 Sengrieķu dievs – pusdzivnieks, puscilvēks, ko grieķi iedomājās ar bārdu, spalvainām āžnagu kājām, smailām austiņām un līkiem ragiem uz galvas.2 Šeit H. Hese domājis sava romāna «Demian» (1919) izdošanu ar pseidonīmu Emīls Sinklers (Emil Sinclair). Kaut gan romāns iznāca ar pseidonīmu, īsto autoru drīz vien atklāja, un H. Hese bija sašutis par kritiķu netaisnīgo rīcību.3 Sīva un Višnu – galvenie indiešu dievi.4 Brahmans – sanskr. brahman – bezpersonisks, absolūts, kosmiska dvēsele, dievišķs pasaules gars kā visu lietu pamats indiešu ideālistiskajā filozofijā, īpaši vēdantas sistēmā.5 Atamans – sanskr. dvēsele – indiešu filozofijā, īpaši vēdantas sistēmā, individuālā dvēsele kā kosmiskās dvēseles – dievišķā pasaules gara brahmana – izpausme cilvēkā.6 Dao – ķīniešu vai. ceļš – senās ķiniešu filozofijas kategorija, transcendentālās un empīriskās eksistences vienība, makrokosma un mikrokosma harmonija.7 Steatīts – talka paveids.8 Laodzi – senas Ķīnas domātājs, dzīvojis VI – V gadsimtā p. m. ē.