Vilcienvakte

Iekšējo cilvēku meklējot

Es nekad neesmu apcietināts par herņu. Toties daudzi pideri ir mēģinājuši mani rehabilitēt. Rehabilitācija ir sūds; dažreiz man liekas, ka labāk būtu sēdēt ķurķī. Rehabilitācija nozīmē sevis atdošanu.

Esmu ticis nosūtīts pie dažnedažādiem konsultantiem — gan iz tīrās psihiatrijas, gan klīniskās psiholoģijas, gan sociālā darba jomas. Psihiatrs doktors Forbss lietoja neuzbāzīgu pāraudzināšanas metodi, viņa pieeja balstījās lielākoties uz Freida psihoanalīzes teoriju. Tika runāts par manu agrāko dzīvi, fokusējoties uz neatrisinātiem konfliktiem un droši vien pieņemot, ka, atrodot un atrisinot šādus konfliktus, izšķīdīs tās dusmas, kuras uzkurina manu pašdestruktīvo uzvedību, to uzvedību, kuras izpausme ir stipro narkotiku lietošana.

Lūk, tipiska saruna:

Dr. Forbss: Jūs pieminējāt savu brāli, to, kurš, ē, invalīds. To, kas nomira. Vai mēs varētu par viņu parunāt?

(Pauze.)

Es: Kāpēc?

(Pauze.)

Dr. Forbss: Jūs negribat runāt par savu brāli?

Es: Nē. Es vienkārši nesaprotu, kāds tam sakars ar to, ka es duros.

Dr. Forbss: Izskatās, ka jūs sākāt intensīvi lietot ap sava brāļa nāves laiku.

Es: Ap to laiku daudz kas notika. Es tiešām neesmu pārliecināts, ka ir liela jēga izcelt mana brāļa nāvi. Es tolaik biju Aberdīnā, mācījos universitātē. Man tur riebās. Pēc tam es sāku braukāt ar kanāla prāmjiem uz Holandi. Bija pieejamas visas iespējamās vielas, ko vien var iekārot.

(Pauze.)

Dr. Forbss: Es gribētu atgriezties pie Aberdīnas. Jūs sakāt, ka jums riebās Aberdīna?

Es: Jā.

Dr. Forbss: Kas tieši jums tur riebās?

Es: Universitāte. Pasniedzēji, studenti un viss pārējais. Es domāju, ka viņi visi bija garlaicīgi vidusšķiras pideri.

Dr. Forbss: Skaidrs. Jūs tur nespējāt izveidot attiecības ar cilvēkiem.

Es: Ne tik daudz nespēju, cik negribēju, kaut arī jūsu vajadzībām tas droši vien nozīmē to pašu… (Dr.Forbss neitrāli parausta plecus.) Mani neviens no tiem ķēmiem neinteresēja.
(Pauze.)
Proti, būtībā es neredzēju jēgu. Es zināju, ka es tur ilgi nepalikšu. Ja es gribēju papļāpāt, es aizgāju uz pabu. Ja es gribēju nokniebties, es dabūju kādu prostitūtu.

Dr. Forbss: Jūs pavadījāt laiku ar prostitūtām?

Es: Jā.

Dr. Forbss: Vai tas bija tāpēc, ka jums trūka pārliecības par savu spēju veidot cilvēciskas un seksuālas attiecības ar universitātē sastopamajām sievietēm?

(Pauze.)

Es: Nē, es tur iepazinos ar pāris skuķenēm.

Dr. Forbss: Un kas notika?

Es: Mani interesēja tikai sekss, attiecības ne. Man nebija īstas motivācijas slēpt šo faktu. Es uzlūkoju šīs sievietes tikai kā līdzekli savu seksuālo dziņu apmierināšanai. Es nolēmu, ka daudz godīgāk ir iet pie prostitūtas, nevis spēlēt maldināšanas spēli. Es tolaik biju diezgan morālisks dirsējs. Tā nu es notriecu savu kredīta naudu prostitūtām, bet pārtiku un grāmatas čiepu. Tā sākās tā zagšana. Tas nemaz nebija narkotiku dēļ, lai gan tās, protams, nekavēja.

Dr. Forbss: Hmmm… Varbūt atgriezīsimies pie jūsu brāļa, pie tā, kurš invalīds. Ko jūs pret viņu jutāt?

Es: Es īsti nezinu… Saprotiet, viņš nepiedalījās. Viņa it kā nebija klāt. Pilnīgi paralizēts. Viņš neko nedarīja, tikai sēdēja krēslā, galva pagriezta uz sāniem. Viņš varēja tikai mirkšķināt acis un norīt ēdienu. Dažreiz viņš izdvesa klusas skaņas… Viņš bija vairāk kā lieta, nevis cilvēks.
(Pauze.)
Laikam jau man bija dusmas uz viņu, kad es biju jaunāks. Proti, mamma veda viņu ārā ratiņos. Šito resno, milzīgo radījumu, tipa, sūda ratiņos. Tāpēc visi pārējie bērni smējās par mani un manu vecāko brāli Billiju. Apsaukājās «Tavs brālis ir kroplis» vai «Tavs brālis ir zombijs», un tādā garā, bļin. Tāpēc ka bērni, es saprotu, bet toreiz man tā nelikās. Jo, kad es biju sīks, es biju garš un neveikls un sāku ticēt, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, ka es kaut kādā ziņā esmu līdzīgs Deivijam…

(Gara pauze.)

Dr. Forbss: Tātad jūs jutāt rūgtumu pret savu brāli.

Es: Jā, bērnībā, tipa, kad biju mazs puika. Tad viņu ielika slimnīcā. Es domāju, tad, tipa, problēma atrisinājās, ja. Tipa, kas nav degungalā, tas nav sirdī. Nekāda kontakta, ja? Es to uzlūkoju tikai kā nežēlīgu dzīves pagriezienu. Nabaga Deivijam tika iedalītas vissūdīgākās iespējamās kārtis. Baigi skumji, bet otrs nevar par to visu mūžu bēdāties. Viņš bija labākajā vietā, kur varēja būt, kārtīgi aprūpēts. Kad viņš nomira, es jutos vainīgs, ka dusmojos uz viņu, varbūt vainīgs, ka nebiju vairāk pūlējies būt iejūtīgs. Bet ko tad var darīt?

(Pauze.)

Dr. Forbss: Vai jūs esat agrāk runājis par šīm izjūtām?

Es: Nē… Nu, varbūt esmu ieminējies mammai un tēvam… …

Apmēram tā tas allaž notika. Tika pieminētas daudzas lietas; dažas triviālas, dažas smagas, dažas trulas, dažas interesantas. Dažreiz es teicu patiesību, dažreiz meloju. Kad es meloju, es dažreiz teicu to, ko viņš, manuprāt, gribēja dzirdēt, un dažreiz to, kas, manuprāt, varēja viņu aizkaitināt vai samulsināt.

Bet bļins lai mani parauj, ja es ieraudzīšu sakaru starp to visu un herņas lietošanu.

Tomēr dažas lietas es uzzināju, pamatojoties uz Forbsa izteikumiem un pats saviem psihoanalīzes un manas uzvedības varbūtējās interpretācijas metožu pētījumiem. Man ir neatrisinātas attiecības ar manu mirušo brāli Deiviju, jo es neesmu spējis izprast viņa katatonisko dzīvi un sekojošo nāvi un neesmu izpaudis tās raisītās jūtas. Man ir edipiskas jūtas pret māti un tās pavadoša neatrisināta greizsirdība pret tēvu. Mana narko uzvedība ir anāla pēc koncepta, tiecas pēc uzmanības, jā, taču es nevis aizkavēju fekālijas, lai saceltos pret vecāku autoritāti, bet ievadu savā ķermenī herņu, lai apliecinātu varu pār to, vis-ˆ-vis* ar sabiedrību kopumā. Ārprāts, ne?

Tas viss varētu būt un varētu arī nebūt patiesība. Daudz ko no tā es esmu pārdomājis un labprāt papētītu dziļāk; es nevairos no tā visa. Tomēr jūtu, ka tam labākajā gadījumā ir perifērs sakars ar manu atkarību no narkotikām. Katrā ziņā runāšana par to visu nav devusi ne sūda. Es domāju, ka Forbss ir tikpat nojūdzies kā es.

Mollija Grīvsa, klīniskā psiholoģe, vairāk pētīja manu uzvedību un veidus, kā to mainīt, nevis meklēja cēloņus. Likās, ka Forbss būtu savu daļu padarījis un tagad pienācis laiks to visu savest kārtībā. Tolaik es sāku devas samazināšanas programmu, kura vienkārši nedarbojās, pēc tam metadona terapiju, kura bija vēl sliktāka.

Toms Kerzons, konsultants no narkotiku aģentūras, sociālais darbinieks nevis mediķis, bija Karla Rodžersa uz pacientu centrētās teorijas pārstāvis. Es aizgāju uz Centrālo bibliotēku un izlasīju šā autora «Kā kļūt par personību». Es domāju, ka tā grāmata ir sūds, bet jāatzīst, ka Toms mani laikam piedabūja tuvāk tam, kas, manuprāt, varētu būt patiesība. Es nicināju sevi un pasauli tāpēc, ka man neizdevās skaidri novērtēt savus un dzīves kā tādas ierobežojumus.

Likās, ka psihiskas veselības vai vismaz pieņemamas uzvedības pamatā ir nožēlojamu ierobežojumu akceptēšana.

Veiksme un neveiksme nozīmē vienkārši alku apmierinājumu vai vilšanos. Alkas var būt vai nu lielākoties iekšējas, balstītas uz individuālām tieksmēm, vai ārējas, tādas, kuras vispirms stimulē reklāma vai sabiedrisku lomu paraugi, ko mums rāda masu mediji un masu kultūra. Tomam liekas, ka mana veiksmes un neveiksmes izpratne darbojas tikai individuālā, nevis abos — individuālā un sabiedriskā līmenī. Sakarā ar šo nespēju novērtēt sabiedrības atzinību, veiksme (un neveiksme) man var būt tikai mirklīgi pieredzējumi, jo šo pieredzi nevar uzturēt ar sabiedrības atbalstītiem bagātības, varas, statusa u.c. uzkrājumiem vai — neveiksmes gadījumā — ar kauna traipu vai pārmetumiem. Tātad Toms uzskata — nav jēgas mani uzslavēt, ka es esmu labi nolicis eksāmenu vai dabūjis labu darbu, vai ticis pie glītas meitenes; šāda atzinība man neko nenozīmē. Protams, man tas viss patīk, kad tas man ir pats par sevi, bet šī vērtība nav pastāvīga, jo netiek atzīta sabiedrība, kura to augstu vērtē. Cik es noprotu, Toms ar to grib teikt, ka man viss ir pie dirsas. Kāpēc?

Te jāatgriežas pie manas atsvešināšanās no sabiedrības. Problēma ir tāda, ka Toms atsakās pieņemt manu uzskatu, ka sabiedrību nav iespējams mainīt tik ļoti, lai tā kļūtu ievērojami labāka, un ka es nespēju mainīties, lai to pieņemtu. Šāda situācija izraisa manu depresiju, un dusmas tiek vērstas iekšup. Tāda, kā runā, ir depresijas daba. Turklāt depresijas sekas ir arī motivācijas zudums. Manī aug tukšums. Tukšumu aizpilda herņa, un tā man palīdz arī apmierināt pašiznīcināšanās tieksmi, proti, iekšup vērstās dusmas.

Tātad būtībā es Tomam piekrītu. Mūsu viedokļi atšķiras tikai tāpēc, ka Toms atsakās uzlūkot šo ainu visā tās totālajā bezcerībā. Viņš domā, ka es ciešu no zemas pašapziņas un ka atsakos to atzīt, projicējot vainu uz sabiedrību. Viņam liekas, ka tas, kā es novājinu sabiedrības sniegtās atzinības (un tās pretstata — nosodījuma) iespējas, ir nevis šo vērtību kā tādu noliegums, bet tikai zīme, ka mana pašapziņa nav pietiekami augsta (vai pietiekami zema), lai tās pieņemtu. Es nevis atklāti pasaku: es nedomāju, ka man ir šīs īpašības (vai: es stāvu tam pāri), bet tikai: tas viss tāpat ir pēdējais sūds.

Pirms es biju kārtējo reizi atsācis lietot un Heizela man pateica, ka vairs negrib mani redzēt, viņa man sacīja: — Tu tikai gribi sačakarēt sevi ar narkotikām tā, lai visi domātu, cik ahūni dziļš un sarežģīts tu esi. Tas ir nožēlojami, bļin, un baigi garlaicīgi.

Savā ziņā es dodu priekšroku Heizelas uzskatam. Tajā visā ir ego elements. Heizela saprot ego vajadzības. Viņa strādā universālveikalā par skatlogu noformētāju, bet sauc sevi par «sortimenta ekspozīcijas mākslinieci» vai kaut kā tamlīdzīgi. Kāpēc lai es noliegtu pasauli un uzskatītu sevi par labāku nekā tā? Tāpēc, saprotiet, ka es tieši tā uzskatu. Tāpēc, ka es tāds esmu, bļin, un viss.

Šīs attieksmes rezultāts ir tāds, ka es esmu nosūtīts uz šito sūda terapiju un konsultācijām. Es to visu negribēju. Vajadzēja izvēlēties: vai nu šitas, vai cietums. Man sāk likties, ka Tupenim ir ticis vieglākais variants. Šitie sūdi man saduļķo ūdeņus; visu sajauc, nevis noskaidro. Būtībā es lūdzu tikai, lai tie pideri liek mani mierā, un es darīšu to pašu. Kāpēc ir tā — ja tu lieto stiprās narkotikas, tad katrs piders uzskata, ka tāpēc vien ir tiesīgs tevi uzšķērst un analizēt?

Tiklīdz tu pieņemsi, ka viņiem ir šādas tiesības, tu pievienosies viņiem šajos meklējumos — pēc tā svētā grāla — pēc tās mantas, kas darbina tavu mehānismu. Tu padosies viņiem, ļausies, lai tev iemāna kaut kādu no dirsas izvilktu uzvedības teoriju, kādu vien viņi izvēlēsies tev piekabināt. Tad tu piederēsi viņiem, nevis pats sev; atkarība pārcelsies no narkotikas uz viņiem.

Sabiedrība rada neīstu samudžinātu loģiku, lai ievilktu sevī un pārveidotu tos cilvēkus, kuru uzvedība ir ārpus tās pamatstrāvas. Pieņemsim, ka es zinu visus par un pret, zinu, ka man būs īss mūžs, esmu pie pilna prāta un tā tālāk, un tā joprojām, bet tomēr vēlos lietot herņu? Viņi neļaus tev to darīt. Viņi neļaus tev to darīt, jo tā būs viņu pašu neveiksmes zīme. Pats fakts, ka tu vienkārši izvēlies atteikties no tā, ko viņi piedāvā. Izvēlies mūs! Izvēlies dzīvi! Izvēlies kredītu maksājumus; izvēlies veļas mašīnas, izvēlies auto; izvēlies sēdēt uz dīvāna un skatīties prātu notrulinošas un garu iznīcinošas TV spēles, stūķēdams mutē sūdīgu barību pa taisno no pakas. Izvēlies pamazām sapūt, apčurāties un apdirsties savās mājās, bļin, kļūstot par baigo apgrūtinājumu tiem durnajiem, savtīgajiem smerdeļiem, kurus pats esi uztaisījis. Izvēlies dzīvi.

Nu, es izvēlos neizvēlēties dzīvi. Ja kāds piders to nevar sagremot, tā ir viņa problēma, bļin. Kā saka Harijs Lauders, mans nolūks ir neatlaidīgi turpināt līdz pašam galam…

No skotu valodas tulkojis Jānis Elsbergs.