Vecie laiki

Luga divos cēlienos

Darbojas

DĪLIJS
KEITA
ANNA

Pārbūvēta lauku māja

Centrā garens logs. Guļamistabas durvis pa kreisi.
Ieejas durvis pa labi.

Atturīgas mūsdienu mēbeles.
Divi dīvāni. Atzveltnes krēsls.

Rudens. Vakars.

PIRMAIS CĒLIENS (sākums)

Blāvs apgaismojums. Saskatāmas trīs figūras.

DĪLIJS, sakumpis atzveltnes krēslā, nekustīgs.
KEITA, saritinājusies uz dīvāna, nekustīga.
ANNA stāv pie loga, skatās laukā.

Klusums.

Iegaismojas DĪLIJS un KEITA, viņi smēķē cigaretes.

ANNAS veidols paliek nekustīgs blāvajā gaismā pie loga.

KEITA. (Domīgi) Tumšs.
Pauze.
DĪLIJS. Resna vai tieva?
KEITA. Par mani apaļāka. Laikam.
Pauze.
DĪLIJS. Viņa tāda bija toreiz?
KEITA. Man tā liekas.
DĪLIJS. Tagad varbūt vairs nav. Pauze. Viņa bija tava labākā draudzene?
KEITA. Ai, ko tad tas nozīmē?
DĪLIJS. Kas tad?
KEITA. Tas vārds “draudzene”… ja paskatās atpakaļ… šitik ilgs laiks.
DĪLIJS. Vai tad tu nevari atcerēties, ko tu juti?
Pauze.
KEITA. Tas ir ļoti ilgs laiks.
DĪLIJS. Bet tu viņu atceries. Viņa atceras tevi. Kāpēc tad viņa, galu galā, šovakar nāks?
KEITA. Es domāju, tāpēc ka viņa mani atceras.
Pauze.
DĪLIJS. Vai tu uzskatīji viņu par savu labāko draudzeni?
KEITA. Viņa bija mana vienīgā draudzene.
DĪLIJS. Tava labākā un vienīgā.
KEITA. Viena un vienīgā. Pauze. Ja tev ir kaut kas viens, tad nevar teikt, ka tas ir labākais no kaut kā.
DĪLIJS. Tāpēc ka nav nekā, ar ko salīdzināt?
KEITA. Mmnn.
Pauze.
DĪLIJS. (Smaidīdams) Viņa bija nesalīdzināma.
KEITA. Ai, skaidrs, ka nebija.
Pauze.
DĪLIJS. Es nezināju, ka tev bijis tik maz draudzeņu.
KEITA. Man nebija nevienas. Nevienas pašas. Izņemot viņu.
DĪLIJS. Kāpēc tieši viņa?
KEITA. Es nezinu. Pauze. Viņa bija zagle. Viņai bija paradums visu ko nospert.
DĪLIJS. Kam?
KEITA. Man.
DĪLIJS. Ko tad šī spēra?
KEITA. Visādus sīkumus. Apakšveļu.
DĪLIJS ieķiķinās.
DĪLIJS. Tu viņai to atgādināsi?
KEITA. Ē… Nedomāju vis.
Pauze.
DĪLIJS. Vai tas tev viņā patika?
KEITA. Kas tad?
DĪLIJS. Tas, ka viņa ir zagle.
KEITA. Nē.
Pauze.
DĪLIJS. Vai tu gaidi satikšanos ar viņu?
KEITA. Nē.
DĪLIJS. Es gan. Mani ļoti interesē.
KEITA. Kas tad?
DĪLIJS. Tu. Es tevi vērošu.
KEITA. Mani? Kāpēc?
DĪLIJS. Lai redzētu, vai viņa ir tas pats cilvēks.
KEITA. Tu domā to noskaidrot, vērodams mani?
DĪLIJS. Tieši tā.
Pauze.
KEITA. Es viņu ļoti vāji atceros. Esmu gandrīz pavisam aizmirsusi viņu.
Pauze.
DĪLIJS. Ko viņa labprātāk dzer?
KEITA. Nav ne jausmas.
DĪLIJS. Varbūt viņa ir veģetāriete.
KEITA. Paprasi viņai pašai.
DĪLIJS. Par vēlu. Tu jau esi iztaisījusi to sacepumu. Pauze. Kāpēc viņa nav precējusies? Nu, ja būtu, tad taču nāktu ar vīru…
KEITA. Paprasi viņai pašai.
DĪLIJS. Vai man viņai jāprasa pilnīgi viss?
KEITA. Tu gribi, lai es prasu tavā vietā?
DĪLIJS. Nē. Nebūt nē.
Pauze.
KEITA. Skaidrs, ka viņa ir precējusies.
DĪLIJS. Kā tu zini?
KEITA. Visi ir precējušies.
DĪLIJS. Tad kāpēc viņa nenāk ar vīru?
KEITA. Vai tad nenāk?
Pauze.
DĪLIJS. Vai viņa savā vēstulē vīru pieminēja?
KEITA. Nē.
DĪLIJS. Kā tu domā, kāds viņš varētu būt? Proti, kādu vīrieti viņa precētu? Galu galā viņa bija tava labākā — tava vienīgā — draudzene. Tev taču jābūt kādam priekšstatam. Kāda tipa vīrietis viņš būtu?
KEITA. Nav ne jausmas.
DĪLIJS. Vai tad tas tevi nemaz neinteresē?
KEITA. Tu aizmirsi — es viņu pazīstu.
DĪLIJS. Tu neesi viņu satikusi divdesmit gadus.
KEITA. Tu viņu nekad neesi saticis. Tas tomēr ir citādi.
Pauze.
DĪLIJS. Nu, tā sacepuma vismaz pietiks arī četriem.
KEITA. Tu teici, ka viņa esot veģetāriete.
Pauze.
DĪLIJS. Vai viņai bija daudz draudzeņu?
KEITA. Nu… tāds normāls daudzums, droši vien.
DĪLIJS. Normāls? Kas ir normāls? Tev nebija nevienas.
KEITA. Viena bija.
DĪLIJS. Tas ir normāli? Pauze. Viņai… viņai bija diezgan daudz draudzeņu, vai ne?
KEITA. Simtiem.
DĪLIJS. Tu viņas pazini?
KEITA. Visas laikam ne. Bet, galu galā, mēs dzīvojām kopā. Ciemiņi nāca, laiku pa laikam. Es viņus satiku.
DĪLIJS. Viņas ciemiņus?
KEITA. Ko?
DĪLIJS. Viņas ciemiņus. Viņas draudzenes. Tev nebija draudzeņu.
KEITA. Viņas draudzenes, jā.
DĪLIJS. Tu viņas satiki. Pauze. (Strupi) Jūs dzīvojāt kopā?
KEITA. Mmmnn?
DĪLIJS. Jūs dzīvojāt kopā?
KEITA. Protams.
DĪLIJS. Es to nezināju.
KEITA. Tiešām?
DĪLIJS. Tu man to nebiji teikusi. Es domāju, ka jūs tikai pazināt viena otru.
KEITA. Nu, pazinām.
DĪLIJS. Bet faktiski jūs dzīvojāt kopā.
KEITA. Skaidrs, ka dzīvojām. Kā gan citādi viņa varētu zagt manu apakšveļu? Uz ielas?
Pauze.
DĪLIJS. Es zināju, ka tu esi vienu laiku dzīvojusi kopā ar kādu… Pauze. Es tikai nezināju, ka ar viņu.
KEITA. Skaidrs, ka ar viņu.
Pauze.
DĪLIJS. Šā vai tā, kāda tam nozīme.

ANNA pagriežas no loga, ierunājas un nāk pie viņiem, pēdīgi apsēžas uz otra dīvāna.

ANNA. Cauriem vakariem stāvēt rindā, lietū, atceries? mīļo stundiņ, te Albertholā, te Koventgārdenā, vai mēs ko ēdām? padomā tikai, līdz vēlai naktij, darīt to, kas mums patīk, mēs toreiz bijām jaunas, protams, bet kāda izturība, un no rīta uz darbu un tad uz koncertu vai operu, vai baletu, tovakar, tu neesi aizmirsusi? un tad tas brauciens autobusa otrajā stāvā pa Kensingtonstrītu, un tie konduktori, un tad jāskrien pēc sērkociņiem, jo ne gāzi nevar iededzināt, un tad laikam olu kultenis, vai ne? kura taisīja? viena smiešanās un pļāpas, abas nosalušas, tad gulta un miegs, un visa tā čammāšanās un ņemšanās no rīta, un jājož uz autobusu, lai nenokavētu darbu, pusdienlaiks Grīnparkā, visu jaunumu izrunāšana, pašām savas sviestmaizes, nesamaitātas meičas, sekretārītes, un tad jāgaida vakars, un Dievs vien zina, kas interesants gadīsies, saproti, pati gaidīšana vien, skatīšanās visu laiku uz priekšu, un tā nabadzība… bet būt trūcīgai un jaunai, un meitenei, Londonā, tolaik… un tās kafejnīciņas, ko mēs atradām, gandrīz kā mājās pie kāda, vai ne? kur nāca mākslinieki un rakstnieki, un dažkārt aktieri, mēs ar savu kafiju sēdējām aizturētu elpu, galvas nodūrušas, tā, lai tik nepamana, lai neiztraucējam, nenovēršam uzmanību, un mēs klausījāmies un klausījāmies visos tais vārdos, visas tās kafejnīcas un cilvēki, radoši, bez šaubām, nez, vai tas vēl pastāv? tu nezini? nevari man pateikt?
Neliela pauze.
DĪLIJS. Mēs reti tiekam uz Londonu.
KEITA pieceļas, pieiet pie maza galdiņa un salej no kannas kafiju.
KEITA. Jā, es atceros.
Vienai tasei viņa pielej pienu un cukuru un aiznes to ANNAI. Viņa aiznes melnu kafiju DĪLIJAM un tad apsēžas ar savu.
DĪLIJS. (Annai) Vai vēlaties brendiju?
ANNA. Jā, labprāt, drusku.
DĪLIJS salej visiem brendiju un izdala glāzes. Pats paliek ar savu stāvam.
ANNA. Klausieties. Kāds klusums. Vai te vienmēr tik kluss?
DĪLIJS. Jā, šeit ir diezgan kluss. Parasti. Pauze. Dažkārt, ja ļoti uzmanīgi klausās, var dzirdēt jūru.
ANNA. Cik gudri jūs esat, izvēloties šo apvidu, un cik prātīgiem un drosmīgiem jābūt, lai visu laiku paliktu šādā klusumā.
DĪLIJS. Es, protams, darba dēļ diezgan bieži esmu prom. Bet Keita paliek šeit.
ANNA. Neviens, kas šeit ir padzīvojis, negribēs doties tālu prom. Es negribētu doties tālu prom; varbūt aizbrauktu, bet tad būtu dairi, vai tik atgriežoties māja būs savā vietā.
DĪLIJS. Dairi?
ANNA. Ko?
DĪLIJS. Vārds “dairi”. Sen nebiju to dzirdējis.
Pauze.
KEITA. Dažkārt es eju uz jūru. Tur nav daudz cilvēku. Pludmale gara.
Pauze.
ANNA. Bet Londonas man tomēr pietrūktu. Bet Londonā es, protams, biju jauns skuķis. Mēs abas bijām skuķi.
DĪLIJS. Kaut es jūs abas toreiz būtu pazinis.
ANNA. No tiesas?
DĪLIJS. Jā.
DĪLIJS ielej sev vēl drusku brendija.
ANNA. Jums ir brīnišķīgs sacepums.
DĪLIJS. Ko?
ANNA. Es gribēju teikt, sieva. Piedodiet. Brīnišķīga sieva.
DĪLIJS. Ā.
ANNA. Es pieminēju sacepumu. Es gribēju paslavēt jūsu sievas pavārmākslu.
DĪLIJS. Jūs tātad neesat veģetāriete?
ANNA. Nē. Nē, nē.
DĪLIJS. Jā, laukos ir vajadzīga laba barība, pamatīga barība, lai būtu spēka, svaigais gaiss, ziniet…
Pauze.
KEITA. Jā, man savā ziņā tās lietas patīk, to darīt.
ANNA. Ko darīt?
KEITA. Nu, zini, visu to.
Pauze.
DĪLIJS. Tu domā gatavošanu?
KEITA. Visu to.
ANNA. Mēs diez ko neaizrāvāmies ar gatavošanu, nebija laika, bet šad un tad sabrūvējām drausmīgi milzīgu sautējumu, pierijāmies un tad visdrīzāk pusi nakts sēdējām augšā, lasīdamas Jītsu. Pauze. (Pie sevis.) Jā. Šad un tad. Patiesībā, diezgan bieži. ANNA pieceļas, aiziet pie loga. Un debesis ir tik klajas. Pauze. Vai redzat to mazo gaišuma josliņu? Vai tā ir jūra? Vai apvārsnis?
DĪLIJS. Jūs dzīvojat ļoti atšķirīgā piekrastē.
ANNA. Jā, ļoti atšķirīgā. Es dzīvoju uz vulkāniskas salas.
DĪLIJS. Es zinu.
ANNA. Jā, tiešām?
DĪLIJS. Es tur esmu bijis.
Pauze.
ANNA. Man ir liels prieks šeit būt.
DĪLIJS. Jauki, nudien, ka Keitija var jūs satikt. Viņai nav daudz draudzeņu.
ANNA. Viņai esat jūs.
DĪLIJS. Viņa nav ne ar vienu sadraudzējusies, lai gan ir bijušas daudzas iespējas.
ANNA. Varbūt viņai ir viss, ko viņa vēlas.
DĪLIJS. Viņai trūkst intereses.
ANNA. Varbūt viņa ir laimīga.
Pauze.
KEITA. Vai jūs runājat par mani?
DĪLIJS. Jā.
ANNA. Viņa vienmēr ir bijusi sapņotāja.
DĪLIJS. Viņai patīk garas pastaigas, un tā. Jūs to zināt. Lietusmētelis mugurā. Prom pa taciņu, rokas dziļi kabatās. Tādas lietas.
ANNA pagriežas un skatās uz KEITU.
ANNA. Jā.
DĪLIJS. Dažkārt es saņemu viņas seju rokās un skatos tajā.
ANNA. Tiešām?
DĪLIJS. Jā, es skatos, saņēmis viņas seju rokās. Tad es to it kā palaižu vaļā, noņemu rokas, ļauju, lai peld.
KEITA. Man galva tīri labi turas. Man tā ir klāt.
DĪLIJS. (Annai) Tā vienkārši aizpeld.
ANNA. Viņa vienmēr ir bijusi sapņotāja. ANNA apsēžas. Dažreiz, staigājot parkā, es viņai teicu, tu sapņo, tu sapņo, mosties, par ko tu sapņo? Un tad viņa skatījās uz mani, attrauca matus un skatījās uz mani tā, it kā es būtu viņas sapnī. Pauze. Kādu dienu viņa man teica: Esmu nogulējusi visu piektdienu. Neesi vis, es teicu, ko tu ar to gribi teikt? Es esmu nogulējusi pilnīgi visu piektdienu, viņa teica. Bet piektdiena ir šodien, es teicu, visu dienu ir piektdiena, tagad ir piektdienas vakars, tu neesi nogulējusi visu piektdienu. Esmu gan, viņa teica, es esmu to visu nogulējusi, šodien ir sestdiena.
DĪLIJS. Jūs gribat teikt, ka viņa burtiski nezināja, kāda ir diena?
ANNA. Nezināja.
KEITA. Zināju gan. Tā bija sestdiena.
Pauze.

Old Times
© H. Pinter Limited, 1971
© Tulkojums, Jānis Elsbergs, 1997