Negaiss

«Les princes n'ont point d'yeux pour voir ces grand's merveilles,
Leurs mains ne servent plus qu'ā nous persecuter...»¹
Agripa d'Obiņjē

Marta pērkonu grāvieni un smagu
krusas graudu deja uz magnolijas gaļīgām
lapām,

(džinkst stikls, un tā dzinkstoņa tevi
pārsteigusi negaidot tavā nakts ligzdā,
kur zeltā, kas apdzisis
sarkankokā un no jauna
iesieto sējumu griezumos,
aizvien vēl tāpat deg cukura kripatiņa
tavu acu gliemežvāciņā),

apžilbinošs zibens,
kas pārsteidzis kokus un ēkas
tai mirkļa mūžīgumā (marmors, manna
un postaža), ar kura atcerēšanos
tu esi notiesāta; ar kuru mēs stiprāk
savā starpā esam sieti nekā ar mīlestību,
daudz stiprāk, savādo mās;
un sistras šķinda, un tamburīnu duna,
un grāvja vēsums, un šļūcošais fandango
solis, un visam pāri —
tverošas rokas...

Gluži kā tad,
kad tu, aiziedama pavisam
un matu mākoni no pieres atsviedusi nost,
pamāji man – lai ieietu tumsā.

No itāļu valodas atdzejojis Leons Briedis.

¹ «Valdniekiem nav acu, lai redzētu šos lielos brīnumus, un rokas viņiem kalpo tagad tikai, lai mūs vajātu...»