Mazāk indes, vairāk mīlestības. Ziedo Satori un vairo izpratni vienam par otru!

 
Bibliotēka
25.08.2003

Mitoloģijas

Komentē
0
Saglabā

MĪTS KĀ DEPOLITIZĒTS VĀRDS

Semioloģija mums māca, ka mīta uzdevums ir piešķirt vēsturiskām parādībām dabas parādību statusu un nejaušiem faktiem — mūžīgumu. Šādu nostāju pauž buržuāziskā ideoloģija. Ja mūsu sabiedrība objektīvi ir privileģēta mītisku nozīmju izplatības joma, tad tas ir tāpēc, ka mīts ir vispiemērotākais instruments ideoloģiska apvērsuma veikšanai un tā definēšanai. Visos cilvēku sazināšanās līmeņos ar mīta starpniecību notiek dabas pretstatu (antiphysis) pārvēršana neīstā dabā (pseudophysis).

Pasaule sniedz mītam reālu vēsturisku materiālu, kuru nepieciešami nosaka veids, kādā cilvēki šo reālo materiālu ir radījuši vai izmantojuši. Mīts piešķir vēsturiskajai realitātei dabiskuma veidolu. Tāpat kā buržuāziskā ideoloģija sevi definē, atsakoties no nosaukuma «buržuāzisks», mīts rodas, lietām zaudējot to vēsturiskās īpašības: mītā lietas vairs neatgādina savu izgatavošanas un izveidošanas faktu. Līdz mitoloģizēšanai pasaule valodā ir kā cilvēku darbības un rīcības dialektiska sakarība; mīts pasauli pārstrādā nemainīgu būtību harmoniskā ainā. Te īstenojas burvju mākslinieka triks: reālo apvēršot otrādi, atņemot tam vēsturiskumu un piepildot ar dabu, lietām tiek laupīta cilvēciskā jēga un līdzdalība. Mīta funkcija ir atbrīvoties no reālā, mīts — tā ir jēgas nemitīga noplūde, noasiņošana, ja jums tīk — izgarošana, īsi sakot — jūtams tās trūkums.

Tagad varam pilnīgot buržuāziskās sabiedrības mīta semioloģisko definīciju: mīts ir depolitizēts vārds. Protams, apzīmējums «politisks» šeit ir jāsaprot plašākajā nozīmē — kā cilvēku attiecību kopums, kas veido pasauli, radīt un veidot spējīgo reālo sociālo struktūru. Turklāt priedēklim «de» ir aktīva nozīme — tas izsaka noteiktu kustību un darbību, ar tā palīdzību nepārtraukti tiek īstenota sava veida atteikšanās. [..] Mīts nenoliedz lietas un parādības, gluži pretēji — mīta funkcija ir runāt par tām. Taču mīts tās attīra, padara nekaitīgas, atrod tām pamatojumu mūžīgajā un nemainīgajā dabā, piešķir lietām skaidrību, nevis tās izskaidrojot, bet gan konstatējot kā faktu. Ja es konstatēju franču imperiālisma pastāvēšanu, to neizskaidrojot, tad daudz netrūkst, lai es to uzskatītu par dabisku, pašu par sevi saprotamu parādību. Tas nomierina. Pārejot no vēstures pie dabas, mīts īsteno taupības politiku: mīts atceļ cilvēka rīcības sarežģītību, piedēvē tās būtībai vienkāršību un, visu izsecinot no tieši redzamā, izspiež jebkuru dialektiku. Mīts rada pasauli bez pretrunām, jo tai vairs nav dziļuma; pasaule tiek izlikta apskatei tās acīmredzamībā, mīts nodibina svētlaimīgu skaidrību — rodas iespaids, ka lietām ir nozīme pašām par sevi.1

Bet, ja mīts vienmēr ir depolitizēts vārds, —  vai reālais vienmēr ir politizēts? Vai pietiek tikai runāt par kādu objektu kā dabas daļu, lai tas mitoloģizētos? Var atbildēt Marksa vārdiem, ka pat visdabiskākais priekšmets ietver politiska rakstura iezīmes (lai cik vāji izteiktas un izkliedētas tās arī būtu) —  tajā ir vairāk vai mazāk saglabātas tās cilvēka darbības pēdas, kura šo objektu ir radījusi, pielāgojusi, izmantojusi, pakļāvusi vai noraidījusi. Šīs iezīmes ir viegli parādīt valodā-objektā, kurā tiek izsacīts kaut kas, bet metavalodā, kas runā par kaut ko, to izdarīt ir daudz grūtāk. Mīts vienmēr ir saistīts ar metavalodu, mīta realizētā depolitizēšana bieži vien notiek jau uz dabiskotas realitātes pamata, kuru vispārīga metavaloda, kas radīta lietu slavināšanai, nevis iedarbībai uz tām, jau ir depolitizējusi. Neapšaubāmi, mītam ir jāpatērē mazāk enerģijas, lai depolitizētu tādu priekšmetu kā koks salīdzinājumā ar Sudānas kareivja depolitizēšanu. Pēdējā gadījumā politiskais lādiņš ir nepastarpināts un nepieciešams liels daudzums mākslīgi radītas dabas, lai šo lādiņu neitralizētu. Koka gadījumā politiskais lādiņš ir attālināts, gadsimtu gaitā to jau ir neitralizējuši metavalodas noslāņojumi. Tātad pastāv stipri mīti un vāji mīti; stipros mītos politikas kvants ir tiešs, un depolitizēšana noris ar lielu piepūli. Vājajos mītos objekta politiskais raksturs ir pagaisis, kā izbalē krāsa, taču kāds sīkums šo raksturu var strauji atdzīvināt. Kas gan var būt dabiskāks par jūru? Un kas gan var būt vēl «politiskāks» par jūru, ko slavina filma «Zudušais kontinents»?

Metavaloda kalpo mītam par sava veida rezerves krātuvi. Cilvēku attiecības ar mītu veidojas nevis uz patiesības, bet gan uz derīguma pamata: viņi depolitizē, vadoties no savām vajadzībām. Ir arī tādi mītiski objekti, kuri uz laiku atrodas miega stāvoklī. Tad tie ir vienīgi neskaidras mītiskas shēmas, kuru politiskais lādiņš ir gandrīz neitrāls. Taču šo stāvokli noteic situācija, kurā tie atrodas, nevis to struktūra [..].

 

MĪTS SAVĀ KREISAJĀ IZPAUSMĒ

Ja mīts ir depolitizēts vārds, tad pastāv vismaz viens vārds, kas ir pretējs mītam, — vārds, kas saglabā savu politisko raksturu. Šeit jāatgriežas pie atšķirības starp valodu-objektu un metavalodu. Ja es esmu kokcirtējs, un man ir jānosauc koks, kuru gribu nocirst, tad, lai kāds arī būtu mans runas stils, es nosaucu konkrēti šo koku, nevis apspriežu to. Tādējādi mana valoda šajā gadījumā ir saistīta ar savu objektu. Starp mani un koku nav nekā cita kā vienīgi mans darbs  —  tātad darbība; tā arī ir politiska valoda, jo pārstāv dabu tikai tai mērā, kādā es to gatavojos pārveidot. Ar šādas valodas palīdzību es iedarbojos uz objektu: koks man nav tēls, tas ir manas darbības jēga. Bet, ja es neesmu kokcirtējs, es nevaru runāt konkrēti par koku, es varu tikai apspriest to. Mana valoda vairs nav instruments, ar kuru iedarboties uz koku, tieši otrādi  — koks, kuru apceru, kļūst par manas valodas instrumentu. Manas attiecības ar koku nu ir nepārejošas. Koks vairs nav cilvēka darbības objekts, un kā tādam tam nav vairs reālas jēgas, tas ir pārtapis manā rīcībā esošā tēlā. Attiecībā pret kokcirtēja reālo valodu es radu vēl vienu — sekundāru — valodu: metavalodu, ar kuras starpniecību es iedarbošos nevis uz lietām, bet uz to nosaukumiem. Metavaloda pret primāro valodu attiecas tāpat kā darbību imitējošs žests pret reālo darbību. Šī otrējā valoda nav pilnībā mītiska, bet tieši tajā mīts apmetas. Mīts var iedarboties vienīgi uz tiem objektiem, kuriem primārā valoda jau ir bijusi par starpnieku.

Tātad pastāv vismaz viena valoda, kas nav mītiska, — tā ir cilvēka — ražotāja valoda. Mīts nav iespējams, ja cilvēks runā ar mērķi pārveidot reālo, nevis cenšas saglabāt to kā tēlu; ja cilvēka valoda saistīta ar lietu izgatavošanu, tad metavalodu aizstāj valoda-objekts, līdz ar to mīta rašanās kļūst neiespējama. Tādēļ patiesi revolucionāra valoda nevar būt mītiska. Revolūciju es definēju kā katarses procesu, kas tiecas atbrīvot pasaulē uzkrājušos politisko lādiņu: revolūcija rada pasauli, un tās valoda pēc savas funkcijas ir pilnībā iesaistīta šajā darbā. Mīts un revolūcija izslēdz viens otru, jo revolūcija rada vārdus, kas ir pilnībā, tas ir, no sākuma līdz galam, politiski. Turpretī mīts rada vārdus, kuri sākumā ir politikas, bet beigās— dabas daļa. Buržuāzijas atsacīšanās no sava nosaukuma vienlaikus definē gan buržuāzisko ideoloģiju, gan mītu. Bet lietu saukšana īstajā vārdā norāda uz revolucionāro ideoloģiju un jebkādas mītrades noliegumu. Buržuāzija cenšas noslēpt savu patieso vārdu, revolūcija sevi afišē kā revolūciju un tādējādi atceļ mītu.

Man jautā, vai «kreisajā» politikā pastāv mīti. Protams, jā — tādā mērā, kādā šī kreisā politika nav revolūcija. Kreisais mīts parādās tad, kad revolūcija pārstāj būt revolūcija un kļūst par «kreisumu», kad tā sāk uzdot sevi par kaut ko citu, cenšas noslēpt savu vārdu, radīt nevainīgu metavalodu un deformējoties uzdot sevi par «Dabu». Šādu revolūcijas atsacīšanos no sava vārda var noteikt taktiski vai kādi citi apsvērumi — par tiem es šeit nediskutēšu. Katrā ziņā šo procesu agri vai vēlu uztver kā revolūcijai pretēju virzību, tāpēc revolūciju vēsturē «novirzieni» vienmēr tiek saistīti ar mītu radīšanu. Sociālisms iedibināja Staļina mītu. Vairākus gadu desmitus Staļins pastāvēja kā objekts, par kuru visi runāja. Te visspilgtākā veidā atklājas mītiskā vārda elementi: vēstures jēga — dzīvs Staļins! nozīmes nesējs — Staļina ritualizēta pielūgšana, Staļina vārda apveltīšana ar dabas epitetiem, kuriem piemita fatāls raksturs! zīmes saturs — uzskatu pareizība, disciplīna, vienotība kā mērķis, ko konkrētajā situācijā uzurpēja komunistu partija! un, beidzot, pati nozīme — svētumā pārvērsts Staļins! Šīs nozīmes vēsturiskās definīcijas tika uzdotas par dabiskām, Staļinam piedēvēja cildenumu un apveltīja ar Ģēnija vārdu. Šeit izpaužas iracionalitāte, vārdos neizsakāmība; depolitizēšana ir skaidri redzama, tā pilnībā apliecina mīta eksistēšanu.2

Kreisais mīts tiešām pastāv, bet tā īpašības ir pilnīgi atšķirīgas no buržuāziskā mīta. Mīta radīšana nav kreiso spēku būtiska pazīme. Vispirms jau mitoloģizēšanai pakļauto objektu skaits ir niecīgs, tie ir tikai daži politiski jēdzieni, protams, izņemot gadījumus, kad kreisais mīts smeļas materiālu bagātīgajā buržuāzijas mītu arsenālā. Kreisais mīts nekad neskar cilvēku ikdienišķo attiecību plašo sfēru, «nenozīmīgās» ideoloģijas milzīgos slāņus. Šis mīts neietiecas ikdienas dzīvē, buržuāziskajā sabiedrībā nav «kreiso» mītu, kas skartu laulību, virtuvi, mājsaimniecību, teātri, tieslietas, morāli. Kreisais mīts ir nejaušs, tā pielietojumu nenosaka stratēģiski mērķi (kā tas notiek buržuāziskajā mītā), bet gan vienkārši taktiski apsvērumi, vai — sliktākajā gadījumā — tas raksturo politisku novirzienu. Kreisais mīts rodas izdevīguma, nevis nepieciešamības dēļ.

Visbeidzot — kreisais mīts ir nabadzīgs, nabadzīgs savā būtībā. Tas nespēj vairoties, jo tiek radīts pēc pasūtījuma un to noteic īslaicīgi, ierobežoti mērķi; šādam mītam ir grūti sevi veidot. Tam pietrūkst galvenās spējas — spējas savu objektu padarīt leģendāru un teiksmainu. Lai ko arī kreisais mīts tvertu, vienmēr ir manāms stīvums un burtiskums, jūtama pavēles formas pelējuma piegarša; kreisais mīts aizvien ir sauss. Kas var būt vēl līdzīgāks skeletam kā Staļina mīts? Tam pietrūkst iztēles, te norisinās neveikla piesavināšanās — mīta nozīmes nesējs (kas buržuāziskajā mītā ir bezgalīgi daudzveidīgs) netiek izmainīts nevienā aspektā, viss vienkāršots līdz vienmuļai pātarošanai.

Uzdrīkstos apgalvot, ka šī nepilnība raksturo pašas kreisās politikas iedabu, lai cik nenoteikts arī būtu termins «kreisie spēki», tas vienmēr tiek definēts attiecībā uz apspiestajiem, vienalga — proletārieti vai kolonizētu iezemieti.3 Apspiesto valoda var būt vienīgi nabadzīga, monotona un tieši saistīta ar viņu ikdienas darbību. Viņu trūkuma mērs ir viņu valodas mērs, kas paliek nemainīgs un nesaraujami saistīts ar apspiestā subjekta darbību. Apspiestajam metavaloda ir greznība, tā viņam ir nepieejama. Apspiestā vārdi, tāpat kā malkas cirtēja vārdi, ir reāli. Šie vārdi ir pārejoši, tie gandrīz nekad nemelo, jo meli— tā ir bagātība, ar kuru var rīkoties, ja īpašumā ir patiesību formu krājums. Šāda apspiesto valodai piemītoša nabadzība veido liesus un shematiskus mītus, tie ir vai nu ātri gaistoši, vai arī smagnēji un netaktiski. Kreisie mīti paši reklamē savu mītisko raksturu, tieši ar pirkstu norādot uz savu masku, kas diez vai ir neīstās dabas (pseidophysis) atribūts, jo neīstā daba arī ir greznība. Apspiestais spēj vienīgi to aizgūt un nav spējīgs likvidēt lietu reālo jēgu, piešķirot tām tukšas formas pompozitāti, kas gatava piepildīties ar neīstās Dabas nevainīgumu. Var teikt, ka kreisais mīts vienmēr ir mākslīgs, sekundāri kopā salikts mīts — tādēļ arī tas ir tik neveikls.

 

MĪTS SAVĀ LABĒJĀ IZPAUSMĒ

Kvantitatīvi mīta īstā vieta ir tieši labējo spēku politikā. Tur tas ir būtiski piederīgs: labi barots, krāšņs, agresīvs, pļāpīgs, šis mīts bez mitas sevi veido, gudrojot un izdomājot arvien jaunus mītus. Tas aptver visas dzīves sfēras: tieslietas, morāli, estētiku, diplomātiju, menedžerismu, literatūru, skatuves mākslu. Tas izplatās proporcionāli buržuāzijas tieksmei slēpt savu vārdu. Maskējoties buržuāzija tomēr vēlas saglabāt savu stāvokli. Tieši buržuāzijas centieni noslēpt savu būtību (un katra slēpšana ir bezgala daudzveidīga savā izpausmē) nemitīgi liek radīt mītus. Apspiestajam nav nekā, viņam pieder tikai viena valoda, jo viņš var runāt tikai par savu atbrīvošanu. Apspiedējam ir viss: viņa vārdi ir grezni, daudzveidīgi, elastīgi, apveltīti ar visām iespējamām cieņas pakāpēm un ar metavalodas elitārismu. Apspiestais darina pasauli, tāpēc viņa valoda var būt tikai aktīva, pārejoša (t. i., politiska); apspiedējs tiecas saglabāt esošo pasauli, viņa runa ir pilnasinīga, žestikulējoša, teatrāla, nepārejoša — tā ir Mīts. Pirmās valodas mērķis ir pasauli pārveidot, otrās — to iemūžināt.

Vai šiem daudzajiem mītiem par Iekārtu (kā buržuāzija dēvē pati sevi) ir arī kādas iekšējas atšķirības? Vai pastāv, teiksim, lielburžuāziskais mīts un sīkburžuāziskais mīts? Šai aspektā nevar eksistēt fundamentālas atšķirības, jo, lai kāda publika arī patērētu mītu, tas allaž postulē nemainīgas Dabas eksistenci. Tomēr eksistē atšķirības mītu pilnveidības un izplatības ziņā. Katra mīta nobriešanai labvēlīgāka ir noteikta sociālā sfēra, katram nepieciešams savs mikroklimats. [..]

Katram mītam ir gan sava vēsture, gan ģeogrāfija, un tās ir savstarpēji saistītas. Izplešoties mīts nobriest. Man nav bijusi izdevība pētīt mīta sociālo ģeogrāfiju. Bet ir iespējams atrast to, ko lingvisti dēvē par izoglosām (līnijas, kuras savieno ģeogrāfiskas vietas ar vienādām dialekta īpatnībām) — tās norāda uz mīta sociālo novietojumu. Daži mīti savā izplatībā svārstās — tie pārceļo no lielās preses uz piepilsētas rantjē savrupmājām, frizieru saloniem, metro. Mītu sociālo ģeogrāfiju grūti noteikt, jo nav izstrādāta analītiska preses socioloģija.

Ja arī nevaram šobrīd konstatēt buržuāziskā mīta dialektu formas, varam vismaz iezīmēt tā retoriskās formas, ar retoriku saprotot noteiktu, stabilu, sakārtotu figūru kopumu, kurā iekārtojas mīta nozīmes nesēja dažādās izpausmes. Šīs figūras ir it kā caurredzamas, jo tās netraucē nozīmes nesēja plastiskumu, bet ir pietiekami lielā mērā konceptualizētas, lai spētu piemēroties pasaules vēsturiskam attēlojumam (tāpat kā klasiskā retorika nodrošināja aristokrātisko pasaules ainu). Tieši ar retoriskiem līdzekļiem buržuāziskie mīti paver neīstās dabas vispārējo perspektīvu, kas nosaka mūsdienu buržuāziskās pasaules sapņus. Galvenās figūras ir šādas:

1. Vakcīna. Es jau iepriekš minēju šīs ļoti izplatītās figūras piemērus, kas izpaužas tādējādi, ka tiek atzīti kādam šķiras institūtam piemītoši gadījuma rakstura trūkumi, lai tādā veidā labāk noslēptu galvenos. Sabiedriskā doma tiek imunizēta ar nelielu oficiāli atzīta ļaunuma poti, tādējādi pasargājot no tādas darbības rašanās un izplatīšanās, kas varētu radīt esošās kārtības apvērsuma draudus. Šāda liberāla pieeja kļuva iespējama tikai pirms simts gadiem. Pirms tam buržuāzija nenodarbojās ar izgudrošanu šajā aspektā un bija visai shematiska, taču nu tā ir kļuvusi elastīgāka un vairs neminstinās, pieļaujot vietēja rakstura apvērsumu: avangardu, infantilu iracionalitāti u. tml. Tagad buržuāzija izveidojusi sev sabalansētu ekonomisko kārtību — kā ikvienā pareizi veidotā anonīmā akciju sabiedrībā, mazāka akcija juridiski (nevis reāli) tiek pielīdzināta lielākai akcijai.

2. Vēsturiskuma atņemšana. Mīts, runādams par savu objektu, atņem tam jebkuras vēsturiskuma pazīmes. Vēsture pilnībā izgaist un pārvēršas ideālā mājkalpotājā: tā iepriekš visu sagatavo, sagādā, atnes un klusītēm aiziet, kad ierodas saimnieks, — kungam atliek vienīgi baudīt sagādāto, neprasot, no kurienes tas nāk. Pareizāk sakot — šis objekts nāk no mūžības un no laika gala radīts buržuāzijas pārstāvim. Tā, ja var ticēt «Guide Bleu», Spānija kopš neatminamiem laikiem bijusi radīta tūristiem, un sensenos laikos «primitīvie iezemieši» izdomājuši savas dejas, lai sagādātu buržuā eksotiskus pārdzīvojumus. Neapšaubāmi — šāda svētlaimīga aina liek izzust traucējošiem elementiem: gan determinismam, gan brīvībai. Nekas vairs nav jārada, nekas vairs nav jāizvēlas: atliek vienīgi iegūt īpašumā šos jaukos priekšmetus, kuros ir izgaisinātas jebkuras izcelsmes un izvēles pēdas. Šī brīnumainā vēstures izzušana ir vēl viena no formām jēdzienam, kas ir kopīgs lielākajai daļai buržuāzisko mītu: cilvēka bezatbildības jēdzienam.

3. Identificēšana. Sīkburžuāzijas pārstāvis ir cilvēks, kas nespēj iztēloties citu indivīdu pastāvēšanu. Ja redzes laukā nostājas Cits indivīds, sīkburžuāzijas pārstāvis kļūst akls, ignorē un noliedz šo Citu vai arī pārveido viņu atbilstoši pašam. Sīkburžuāzijas pasaulē visiem konfrontējošiem faktiem ir rikošeta daba, ikviena atšķirība tiek vienkāršota, pielīdzinot to Sīkburžuāzijas subjektam. Uzvedumi, tribunāli, visas tās vietas, kurās var iznākt sastapties ar Citu, kļūst par spoguļiem. Jo Cits indivīds — tas ir skandalozs elements, kas apdraud mūsu būtību. Sīkburžuāziskā apziņa ir pilna ar klaidoņu, tēva slepkavu, pederastu miniatūriem rēgiem, kurus tiesas spriedēju korpuss ik pa brīdim izvelk no šīs apziņas, nosēdina uz apsūdzēto sola, iespaido un notiesā. Noziedzniekus vienmēr tiesā kā sev līdzīgus, tikai noklīdušus no ceļa, jo svarīga ir viņu ceļa izvēle, nevis būtība — tāds nu cilvēks ir radīts. Reizēm gan izrādās, ka citu indivīdu nav iespējams reducēt līdz kādai analoģijai un atmest — ne jau aiz pēkšņiem sirdsapziņas pārmetumiem, bet gan tādēļ, ka veselais saprāts tam pretojas: kādam indivīdam ir melna, nevis balta ādas krāsa; vēl cits dzer bumbieru sulu, nevis «Pernod». Kā lai salīdzina sevi ar nēģeri, krievu? Šeit var līdzēt tāda figūra kā eksotisms. Cits indivīds top par priekšmetu, par uzdevumu marioneti, viņu izstumj cilvēces perifērijā, kur tas vairs neapdraud sīkburžuāzijas pārstāvja eksistenci. Šāds paņēmiens ir īsteni sīkburžuāzisks. Jo sīkais buržuā, kaut arī nespēj iedzīvoties Citā indivīdā, vismaz spēj ierādīt viņam kādu vietu šajā pasaulē. Tas tiek saukts par liberālismu un nav nekas cits kā vispārzināmu faktoru intelektuāla pārvaldīšana, kur katrai lietai atvēlēta sava vieta. Sīkburžuāzijas pārstāvis nav liberāls (tieši šajā vidē rodas fašisms, kuru savukārt izmanto lielburžuāzija), viņš ar nokavēšanos seko lielburžuāzijai.

4. Tautoloģija. Zinu, ka šis vārds nav pārāk labskanīgs. Bet arī pati parādība nav nekāda slavējamā. Tautoloģija ir vārdisks process, kad kāds objekts tiek definēts ar to pašu objektu («Teātris — tas ir teātris.»). Šeit mēs saskatām vienu no maģiskās uzvedības veidiem, ko Sartrs aprakstījis darbā «Emociju teorijas aprises». Cilvēki patveras tautoloģijā tāpat kā baiļu, dusmu, skumju izjūtā, kad nespēj kaut ko izskaidrot. Šis pēkšņais valodas deficīts maģiskā kārtā tiek skaidrots ar objekta dabisko pretestību. Tautoloģijā norisinās divkārša slepkavība: tiek iznīcināts racionālais elements, jo tas mums pretojas, un tiek iznīcināta valoda, jo tā mūs pamet nelaimē. Tautoloģija — tā ir atmiņas izzušana vajadzīgajā brīdī, dziedinošs runas spēju zudums, tā ir nāve vai — ja jums tīk — komēdija, te sašutušā tonī reālais «konstatē» savas tiesības attiecībā uz valodu. Sava maģiskā rakstura dēļ tautoloģija, protams, spēj tikai aizsegties ar autoritāriem argumentiem: samulsuši vecāki atbild bērnam, kas tincina pēc izskaidrojuma: «Tas tā notiek tāpēc, ka tas tā notiek!» — vai vēl labāk: «Tāpēc, ka tāpēc!» Tā ir nedroša maģiska rīcība, kas, iesaistoties racionālā izskaidrošanā, to tūdaļ pārtrauc, uzskatot, ka rēķini ar cēlonību ir nokārtoti, tiklīdz tiek izsacīta cēloniska sakarība. Tautoloģija liecina par dziļu neuzticību pret valodu; valoda tiek atmesta, jo ar to neprot rīkoties. Taču katra valodas noliegšana nozīmē nāvi. Tautoloģija rada mirušu, nekustīgu valodu.

5. Divkāršais noliegums. Tā es nosaucu šo retorisko figūru, kas liek nostādīt blakus divus pretstatus un, līdzsvarojot tos, beigu beigās noraidīt abus (es negribu ne vienu, ne otru). Šī visdrīzāk ir buržuāziskā mīta figūra, jo tās izcelsme rodama vienā no liberālisma mūsdienu formām. Mēs šeit sastopam svaru figūru: vispirms reālo vienādo līdz analogām sastāvdaļām, tad tās nosver un beidzot, konstatējot svara vienādību, atmet. Arī šajā gadījumā varam novērot maģisku uzvedību: tiek likvidēts viss, ko izvēloties mēs sev radītu grūtības; mēs bēgam no neciešamās realitātes, vienkāršojot to līdz diviem kontrastiem, kas ir līdzsvarā tikai tai mērā, cik tie ir formāli un atbrīvoti no sava būtiskā svara. Divkāršam noliegumam var būt arī degradētas izpausmes, piemēram, astroloģijā pareģotam ļaunumam seko to līdzsvarojošs labums; pareģojumi vienmēr tiek sastādīti ļoti piesardzīgi — tā, lai tie kompensētu viens otru; izveidotais līdzsvars sastindzina jebkuras vērtības, dzīvi, likteni utt. Vairs nekas nav jāizvēlas, atliek tikai parakstīties par saņemšanu.

6. Kvalitātes kvantifikācija. Šo figūru mēs sastopam visās iepriekšminētajās. Vienkāršojot jebkuru kvalitāti līdz kvantitātei, mīts ietaupa prāta pūliņus, un realitātes apjēgšana iznāk lētāka. Esmu jau minējis vairākus piemērus, kā buržuāziskā — un jo sevišķi sīkburžuāziskā — mitoloģija nešaubīdamās pielieto šo mehānismu attiecībā uz estētiskiem, ar nemateriālām parādībām saistītiem faktiem. Buržuāziskais teātris ir šīs pretrunas spilgts piemērs: teātris ir būtība, kas nav izsakāma nekādā valodā un atklājas vienīgi sirdij, intuīcijai, un tādēļ tā pašcieņa viegli ir ievainojama. (Zinātniski runāt par teātri ir aizliegts, jo tas ir «noziegums pret būtību», citiem vārdiem — jebkuri mēģinājumi racionāli spriest par teātri tiek diskreditēti un novērtēti kā hipertrofēts zinātniskums un pedantiska lingvistika.) Taču buržuāziskā dramaturģija balstās uz teatrālo efektu precīzu izskaitļojumu. Virkne iepriekš izrēķinātu veiklu paņēmienu nodibina kvantitatīvu vienādību starp biļetes maksu, komiķa smiekliem caur asarām un dekorāciju krāšņumu. Tas, ko pie mums sauc par aktiera spēles «dabiskumu», visupirms ir labi plānota ārējo efektu kvantitāte.

7. Konstatācija. Mītam ir sliecība uz aforistiskumu — šajā figūrā buržuāziskā ideoloģija iegulda savas būtiskākās intereses: vispārīgumu, atteikšanos no izskaidrošanas, pasaules hierarhijas neizmaināmo kārtību. Bet te atkal ir jānošķir valoda — objekts no metavalodas. Senie tautas sakāmvārdi pasauli uztver kā praktiskas apguves objektu. Laucinieka konstatācijā «saule staigā pa zemes virsu» saglabājas reāla saikne ar saulaina laika derīgumu. Šis izteikums pauž tehnoloģisku pieeju — vārdi, par spīti savai vispārīgajai, abstraktajai formai, ir sagatavošanās praktiskai darbībai, tie iekļaujas darba procesā: laucinieks nerunā par labu laiku, viņš ar to konkrēti nodarbojas, iesaista savā darbībā. Visi tautas sakāmvārdi rāda aktīvu runas veidu, kas ar laiku koncentrējies refleksīvā formā, bet šī refleksija ir strupa, vienkāršota līdz fakta konstatācijai; tajā ir nedrošība, apdomība, ļoti cieša piesaiste empīriskajai pieredzei. Tautas sakāmvārdi vairāk paredz, nekā apgalvo, tie ir topošas, nevis jau nostabilizējušās cilvēces izteikumi. Toties buržuāzijas aforisms pieder pie metavalodas — pie «otrējās valodas», kas saistīta ar jau gataviem objektiem. Tā klasiskā forma ir maksima (rīcības norma). Šeit konstatācija vairs nepievēršas veidojamai pasaulei — aforismam ir jāapslēpj izveidotā pasaule, jānobēdzina tās veidošanas pēdas zem acīmredzamības mūžīguma maskas. Aforisms ir kontrizskaidrojums, par cildenu padarītas tautoloģijas ekvivalents, ekvivalents kategoriskajam «tāpēc, ka», kuru pār bērnu galvām, kad nezina atbildi, nogāž vecāki. Buržuāziskā mīta konstatācijas pamats ir veselais saprāts — patiesība, kura rodas pēc tā cilvēka pavēles, kuram labpatīk runāt par šo patiesību.

Šīs retorikas es minēju, neievērodams secību; to uzskaitījumu varētu vēl turpināt. Dažas no tām var nolietoties, citas — vēl veidoties. Bet, lai kādas tās arī būtu, redzama to koncentrēšanās divās lielās grupās, kuras var nosaukt par buržuāziskās pasaules Zodiaka zīmēm: Būtības un Svari. Buržuāziskā ideoloģija nemitīgi pārveido vēstures rezultātus nemainīgās būtībās. Līdzīgi tinteszivij šī ideoloģija pašaizsardzības nolūkos duļķo ūdeni, tā nepārtraukti novēršot uzmanību no nemitīgā pasaules tapšanas procesa. Buržuāzija tiecas inventarizēt savu īpašumu, iebalzamēt pasauli, ievadīt reālajā materiālā kaut kādu attīrīšanas esenci, kura apstādinātu pasaules pārveidošanos, tās virzīšanos, uz citām pastāvēšanas formām. Šādu īpašumu — stingri noteiktu un sastindzinātu — var visbeidzot aprēķināt. Buržuāzijas morāle pēc savas būtības ir svēršanas process: Būtības tiek novietotas svaros, kuru nekustīgā ass ir pats buržuāzijas pārstāvis. Mītu mērķis ir padarīt pasauli nekustīgu, tiem obligāti jāveido iespaidīga visaptveroša pārvaldes sistēmas aina, kas iedibinātu neatgriezenisku īpašuma hierarhiju. Tādējādi mīti pavada cilvēku it visur un ik brīdi, pievēršot viņu tam nekustīgajam prototipam, kas neļauj dzīvot savu dzīvi. Mīts neļauj cilvēkam brīvi uzelpot, māc viņu kā milzīgs iekšķīgs parazīts, kas ierāda indivīda darbībai tos šauros rāmjus, kuros cilvēkam ļauj ciest, nesakustinot pasauli. Buržuāziskā neīstā daba — tas ir pilnīgs aizliegums personībai atklāt sevi izdomā un jaunradē. Mīts — tā ir nerimtīga, nenogurstoša pierunāšana, ļaunprātīga, nelokāma prasība, lai visi cilvēki atzītu buržuāzijas mūžīgo, bet jau novecojušo veidolu, kas reiz izveidots, lai kalpotu mūžīgi. Jo Daba, kurā cilvēkus iesloga ar ieganstu iemūžināt, saucas — Tradīcija. Bet, lai cik svēta šī Tradīcija arī būtu, cilvēkiem tā ir jāņem savās rokās un jāpārveido.

 

No franču valodas tulkojis Normunds Pukjans.
Grāmata, 1990. g. jūnijs

 

1 Baudas principam, ko Freids piedēvē cilvēkam, var pievienot skaidrības principu, ko mitoloģija piedēvē cilvēcei. Te pilnā mērā izpaužas mīta divējādā daba — tā skaidrībai ir eiforisks raksturs.

2 Hruščovisms neparādījās vis kā politiska pārmaiņa, savā būtībā tā bija tikai valodas pārmaiņa. Turklāt šī pārmaiņa nebija pilnīga, jo Hruščovs devalvēja Staļinu, viņu neizskaidrodams. Tātad Staļins netika no jauna politizēts.

3 Mūsdienās tieši kolonizētais subjekts tiek pilnībā nostādīts tai stāvoklī, kuru K. Markss aprakstījis kā proletārieša stāvokli.

Rolāns Barts

Barts ir dzimis 1915. gadā vidusšķiras protestantu ģimenē. Pēc gada jūras kaujā gāja bojā viņa tēvs, flotes virsnieks, un Rolāns izauga, dzīvodams kopā ar māti un vecvecākiem Bajonā, nelielā pilsētiņā

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!