Dzeja un brīvais tirgus

Šajās dienās es reizēm ne bez skumjām atceros dzejnieku, rakstnieku un gleznotāju ilgus gadus un dažādās zemēs izcīnītās cīņas. Manā jaunībā tā bija cīņa pret "sociālistisko reālismu", doktrīnu, kas spieda literatūru pakļauties Valsts un partijas diktātiem, kas cilvēces brīvības vārdā cēla pieminekļus pātagai un zābakam. Vēlāk tā bija diskusija par "angažēto" literatūru. Ja Sartra ideja par "litterature engagee" bija bezjēdzīga, tad, jo sevišķi Dienvidamerikā, tā radīja pat ļaundabīgus iztulkojumus. Tie bija jāizsvēpē kritikai. Šīs cīņas es nenožēloju; tās bija vērts izkarot.

Šodien literatūru un mākslu apdraud citas briesmas: ne doktrīna vai politiska partija, bet gan ekonomisks process bez sejas, bez dvēseles, bez virziena. Tirgus ir anonīms, bezpartijisks, nelokāms. Daži teiks — tā tam jābūt un tas ir labi. Varbūt. Bet tirgus, akls un kurls, nemīl literatūru un risku, un tas neprot izvēlēties. Tā cenzūra nav ideoloģiska: tam ideju nav. Tas zina visu par cenām, bet neko par vērtībām.

Es zinu, ir neiespējami cīnīties pret tirgus ekonomiku, neiespējami noliegt tās labumus. Bet tagad, kad totalitārais sociālisms izirst un vairs neapdraud demokrātisko sabiedrību, varbūt jauns politisks un sabiedrisks domāšanas veids varētu atklāt mazāk apspiedošus izmaiņas veidus.

To es ceru no sirds. Tagad, kad nežēlīgās utopijas, kas apšķaidīja mūsu gadsimtu asinīm, ir pazudušas, ir laiks beidzot iesākt reformēt liberālo kapitālismu radikāli cilvēciskā virzienā. Un arī reformēt perifērijas tautas, kas pulcinātas zem apšaubāmā "trešās pasaules" nosaukuma. Varbūt šīs nabadzīgās nācijas, ko izmantoja arhaiskās tirānijas un viltīgi demagogi, rāvīgas oligarhijas un jūsmīgi intelektuāļi un kas smagi cieta neseno gadu desmitu katastrofās, atradīs savu politisko glābiņu un līdz ar to kaut cik — labklājību.

Neviens saprātīgs cilvēks nevar domāt, ka krīze un haoss zemēs, kas dzīvoja zem birokrātiskā komunisma jūga, izplatīsies arī citur pasaulē. Mēs dzīvojam laiku griežos: ne revolūcijā, bet, šī vārda dziļākajā nozīmē, "revoltā" — apgriezienā, atgriežoties pie sākuma. Mēs esam liecinieki ne jau vēstures beigām, kā to apgalvo kāds profesors Savienotajās Valstīs, bet atsākšanai. Apraktu patiesību augšāmcelšanās, aizmirstā un apspiestā atrakšana var vest uz atdzimšanu, kā tas ir noticis citos laikos. Atgriešanās pie sākuma gandrīz vienmēr ir šāds "revolts", atjaunošanās, atdzimšana

Tiesa: kapitālistiskā sistēma ir apliecinājusi milzīgas atjaunošanās spējas, palielinot savu ražīgumu atkal un atkal, tā. ir sevi reformējusi un humanizējusi. Rietumos valda labklājība, un lielā, pārticīgā, vidusšķira tagad ir pārņēmusi daudz no vecā proletariāta. Bet šī labklājība sasniedz tikai mazu cilvēces daļu. Un kurš gan var noliegt netaisnību un nevienlīdzību, kas vēl pastāv pat visattīstītākajās zemēs? Patērētāju sabiedrības daudzās nožēlojamās parādības? Pārticība nav padarījusi eiropiešus vai ziemeļamerikāņus ne laipnākus, ne gudrākus, ne laimīgākus. Lai izmērītu savu estētisko nabadzību, savu morālo un garīgo zemiskumu, viss, kas mums jādara, ir — jāsalīdzina sevi ar atēnieti no piektā gadsimta pirms Kristus, romieti no Trajāna un Marka Aurēlija laika vai 15. gadsimta florencieti.

Sociālistu un libertāriešu rakstnieku programmas bieži bija naivas, simplistiskas un dažreiz brutālas un despotiskas. Bet ne šo programmu trūkumi, ne to izlaidumi, kļūdas, pārspīlējumi nepadara nederīgus jautājumus, ko šie ļaudis sev uzdeva. Ir pienācis laiks uzdot sev tos pašus jautājumus. Tikpat kā skaidrs, ka mūsu atbildes būs citādas, — tas ir tikai dabiski. Bet tās būs radījuši līdzīgi dzinuļi, un tām būs jāapmierina līdzīgas cerības. Jautājumi ir fundamentāli. Tie parādās modernās ēras sākumā, un tajos kā grauda kodolā slēpjas visa mūsu laiku vēsture, to ilūzijas un pretstati, to maldi un atklāsmes. Lai arī vienkāršojot, mēs varam tos saīsināt modernās demokrātijas trīs pamatjēdzienos: brīvība, vienlīdzība, brālība. Sakars starp tiem ir neskaidrs vai, pareizāk sakot, problemātisks. Tajos ir savstarpējas pretrunas. Kur ir tilts, kas tos savienotu?

Pēc manām domām, triādes centrālais jēdziens ir brālība. Abi pārējie ir ar to nešķirami saistīti. Brīvība var pastāvēt bez vienlīdzības un vienlīdzība bez brīvības. Brīvība viena pati pastiprina nevienlīdzību un rada tirāniju; vienlīdzība apspiež brīvību un beidzot to iznīcina. Bet brālība ir saikne, kas tās savieno, tikums, kas tās padara cilvēciskas un harmoniskas. Solidaritāte ir tās otrais vārds, kristietisma dzīvais mantojums, modernā labestības versija, kuru ne grieķi, ne romieši nepazina. Brīvībā tie bija iemīlējušies, bet īsta līdzjūtība tiem bija sveša.

Tā kā cilvēki pēc dabas ir nevienlīdzīgi, tad tiekšanās pēc vienlīdzības ir ētiska dziņa, ko nevaram apmierināt, rīkojoties vai nu despotisma, vai brālības garā. Mana brīvība neizbēgami saduras ar cita brīvību un grib to iznīcināt. Vienīgais tilts, kas šos divus brāļus, kuru zobenu smailes mūžīgi pavērstas vienam pret otru, var samierināt, ir tilts, ko veido sadotās rokas, — brālība. Drīzā nākotnē uz šīs vienkāršās patiesības varētu dibināties jauna politiska filozofija. Tikai brālība var izkliedēt tirgus maldu apļa murgu.

Tā domājot, pareizāk sakot, tā cerot, jautājums, kas man bijis prātā jau labu laiku — kas lasa dzejas grāmatas? —, iegūst savu īsto nozīmi. Agrāk dzejas lasītāji nāca no valdošajām šķirām; grieķu pilsoņi, patricieši un bagāti romieši, viduslaiku garīdzniecība, baroka laikmeta galminieki, buržuju intelektuāļi; dažreiz lasītāji bija pat valdnieki, spēcīgi valdnieki kā Perikls, Augusts vai Adrians vai arī vāji, bet jūtīgi kā Filips Otrais Spānijā („mūsu labais karalis”, tā Manuels Mačado viņu nosauca savā pirmajā dzejoļu grāmatā "Alma") un nelaimīgais Hsuans Tungs, Ķīnas pēdējais ķeizars, vai arī apgaismotie despoti — kā Fridrihs Lielais. 

Lielā pārmaiņa noris modernajā ērā. Kopš romantisma laikiem dzejas lasītāji, tāpat kā paši rakstnieki, bijuši disidenti un vientuļnieki. Pilsoniski dzejnieki un lasītāji, bet dumpīgi noskaņoti pret savu vidi, savu šķiru un savas pasaules ētiku. Tas neapšaubāmi ir par godu buržuāzijai, sabiedriskai šķirai; kas ieguva varu ar kritiskās domāšanas ieroci un nekad nav stājusi to lietot, lai pētītu pati sevi un savus sasniegumus. No kristietisma mantotā sirdsapziņas izvētīšana un to pavadošā grēku nožēla vēl aizvien ir iedarbīgākie līdzekļi pret mūsu civilizācijas ļaunumiem. 

Modernajā kritikas un dumpības tradīcijā dzeja ir gan centrāla, gan ekscentriska. Centrāla, jo no sākta gala tā bija nepieciešama daļa no lielās kritikas un apvērsuma strāvas, kas plūda caur 19. un 20. gadsimtu. Gandrīz visi mūsu lielie dzejnieki savā laikā piedalījās šajās atbrīvošanas kustībās. Bet modernā dzeja ir vienreizēja tāpēc, ka tā izteica pagātnē dziļi sakņotas patiesības un sapņus, nevis revolucionāru intelektuālo ģeometriju un utopistu idejiskos cietumus.

Vienā galā dzeja saskaras ar reliģiskās vīzijas kaismīgo robežu. Tādēļ tā ir bijusi pārmaiņus revolucionāra un reakcionāra. Tāpēc nebūsim pārsteigti, ja visas viņas mīlestības noslēdzas ar šķiršanos un visas tās ticības beidzas ar atkrišanu. Dzeja vienmēr bijusi stūrgalvīga, nepārvaldāma, ķecerīga. Neapturama sacelšanās pret doktrīnām un baznīcām. Bet reizē tā ir ne mazāk nerimtīga mīlestība pret pazemoto īstenību, nomaļus atstājot ticīgo manipulācijas un racionālistu prātojumus. Dzeja: modernai ērai akmens, kur piesist kāju.

Starp revolūciju un reliģiju dzeja ir otrā balss. Tās balss ir otra, cita tāpēc, ka tā ir jūtu un vīziju balss. Tā ir no šīs pasaules un ne no šīs pasaules, no senām dienām un tieši no šodienas, senlaicīga bez datējumiem. Ķecerīga un dievbijīga, nevainīga un izvirtusi, dzidra un duļķaina, no eremīta mītnes un stūra kroga, ar roku sasniedzama un arvien tāla.

Dzejnieka savādība kļūst izteiktāka, kad aplūkojam viņu sabiedriskajā kontekstā. Visi modernie dzejnieki, atskaitot kādu pusduci aristokrātu, ir piederējuši pie pilsonības. Visiem bijusi universitātes izglītība. Tie bija juristi, žurnālisti, ārsti, profesori un diplomāti, arī reklāmfirmu šefi, baņķieri, tirgotāji, lieli un sīki birokrāti. Daži — ka Vērlēns un Rembo — bija parazīti un bēguļi no likuma rokas. Bet Verlēnam mazus ienākumus ienesa noguldījumi, un Rembo bija aizmucis no provinces buržuāzijas.

Modernitātes, šīs lielās vēsturiskās: kustības, radīti, viņi visi bez izņēmuma bija asi modernitātes ienaidnieki. Ienaidnieki un upuri. Tādēļ — vēl viens paradokss — viņi bija pilnīgi moderni. Paradoksāli, ka viņi svētīja pastāvošo kārtību kā T. S. Eliots; ka viņi meta krustus kā Pols Klodels vai skaitīja leņinistu litānijas kā Bertolds Brehts un Pablo Neruda; libertāri, ka viņi kūpināja vīraku, lai iesmaržinātu demagogu cēzara drēbes kā Ezra Paunds.

Visi viņi; uniformās vai lupatās, dzejnieces un dzejnieki, visu profesiju, ticību, partiju, sektu dzejnieki, tādi, kas klaiņoja pa visiem pasaules nostūriem, un tādi, kas nekad neatstāja savu dzimto pilsētu, novadu, istabu: visi viņi dzirdēja otro balsi — ne no ārienes, bet sevī. Nekad tā nebija šejienes un tagadnes balss, modernā balss, bet balss no citurienes, no otrā, sākuma balss.

Pasaulē, kurā dominē tirgus loģika, vai centrāli plānotajās komu­nistu zemēs dzeja nenes galīgi nekādu peļņu. Tās raža ir grūti pārdodama un nederīga. Modernajai domāšanai, lai arī tā sev gluži tā neatzīstas, dzeja ir lieki izšķērdēta enerģija, laiks un talants. Tomēr par spīti tam visam dzeja tiek lasīta. Atraidīdama tirgu, nemaksādama gandrīz neko, tā iet no mutes mutē kā gaiss un ūdens. Tās vērtība un lietderība ir neizmērojama: ubags var būt bagāts dzejā. Un dzeju nevar uzkrāt: tā ir jāizdēd. Tas nozīmē, ka tai jādod balss. Lielā mistērija: dzejolī dzeja ir tikai tad, ja tas viņu nepatur; dzeja ir jādod, jāizdala, jālej kā vīns no pudeles un ūdens no krūzes. Mēs šodien nezinām, vai piedzīvojam modernisma beigas vai atjaunošanos. Kāda loma šoreiz būs dzejai? Ja veidojas jauna politiskā doma, un es tam ticu un ceru, tad tās radītājiem būs jāieklausās otrajā balsī. Šī gadsimta revolucionārie ideologi neklausījās šai balsī, un vismaz daļēji tas izskaidro viņu katastrofālās neveiksmes. Būtu liela nelaime, ja jaunā politiskā filozofija neievērotu patiesības, ko modernā laikmeta vīrieši un sievietes ir apslēpusi vai norakuši. Pēdējos 200 gados dzeja ir mums tās atgādinājusi; rītdienas dzeja nevar darīt neko citu. Tās misija būs nevis jaunu ideju radīšanā, bet gadsimtos stūrgalvīgi aizmirstā sludināšanā. Dzeja ir atmiņa, kas kļuvusi par tēlu; tēls kļuvis par balsi.

 Otrā balss nenāk no kapa vai mūžības: tā nāk no cilvēka, kas cieši aizmidzis cilvēces sirds pašos dziļumos. Tā ir tūkstoš gadu veca un tik veca, cik es un tu, un tā vēl nav dzimusi. Tā ir mūsu vectēvs, mūsu brālis, mūsu mazmazbērns.

Protams, mēs nevaram zināt, kādu virzienu izvēlēsies 21. gadsimta cilvēki. Varbūt jaunā filozofija, kas atbildētu uz jautājumiem, ar kuriem iesākās modernā ēra, ir tikai ilgu pilna cerība. Tas būtu briesmīgi, jo patlaban pasaulē daudzviet draud atgriezties vecās reliģiskās kaislības, nacionālie fanātismi un cilts dievināšana. Atkal parādās pārliecības un aizraušanās, kuras kā liberālais racionālisms, tā arī valdības maskējušās aiz "zinātniskā sociālisma" maskas, bija apspiedušas. Nāvīgas tās bija iepriekš, un nāvīgas tās būs atkal, ja mēs tās nevarēsim absorbēt vai sublimēt.

Lai arī kas būtu nākotnē, viens man liekas skaidrs: tagad ziedošais tirgus ekonomikas iestādījums mainīsies. Tas nav mūžīgs: nekas cilvēku radīts nav mūžīgs. Es nezinu, vai to pārveidos cilvēku prāts vai to iznīcinās paša galējības un pretrunas. Ja tā, tad tas līdz ar sevi varētu pazudināt demokrātiskās iekārtas — iespēja, kas liek man bailēs nodrebēt, jo tad mēs varētu ieiet tumsības laikmetā, kā tas jau vairāk kā vienreiz cilvēces vēsturē noticis.

Lai kā, ir skaidrs, ka milzīgajai, trulajai un pašnāvnieciskajai dabis­ko izejvielu šķērdēšanai jāizbeidzas tūlīt, ja vien cilvēku suga grib uz šīs planētas izdzīvot. Šim milzīgajam liekajam patēriņam, mūsu tagadējās un nākotnes bagātības izšķērdēšanai iemesls ir tirgus aplis. Tirgus ir ļoti efektīvs, bet tam nav mērķa; tā vienīgais nolūks ir ražot vairāk, lai patērētu vairāk. Arī Dienvidamerikas visneattīstītākajās zemēs valdību stulbā ekonomiskā politika ir palīdzējusi iznīcināt un piesārņot ezerus, upes, jūras, ielejas, mežus un kalnus. Nevienā pagātnes civilizācijā nav valdījis tāds akls, mehānisks, postošs fatālisms.

Neraugoties uz, mūsu politisko un sabiedrisko iekārtu un ieskatiem, aizvien vairāk nepārprotami un draudoši pie mums jau ir jūtama krīze. Bez pārspīlēšanas varētu pat teikt, ka šī gadsimta pēdējo dienu vadošā tēma nav sabiedrības politiska organizācija vai reorganizācija, bet gan degošais jautājums: kā mēs varam nodrošināt cilvēces izdzīvošanu?

Kāda ir dzejas loma šādā situācijā? Ko otrā balss lai saka? Uz jau­tājumu par cilvēces izdzīvošanu uz saindētās un izpostītās planētas dzeja var atbildēt tikai netieši: atgādinot mums par apraktajām patiesībām, tās atdzīvinot, norādot, dodot mājienu, liekot saprast, iedvesmojot. Nevis loģiski demonstrējot, bet rādot.

Dzejiskais domāšanas veids ir iztēle, un iztēle galvenokārt nozīmē spēju radīt sakarību starp pretišķīgām vai atšķirīgām patiesībām. Tas ir kopīgs visām poētiskām formām un visām lingvistiskām metaforām: tās meklē un bieži atrod apslēptas līdzības. Salīdzinājumi, līdzības, meta­foras, metonīmijas un pārējie dzejas paņēmieni — tiem visiem ir ten­dence radīt tēlus, kuros apvienojas šis un tas, viens un otrs, viens un daudzi. Dzejošanas process valodu uztver kā apgarotu kosmosu, ko cauršķērso dubultas — pievilkšanās un atgrūšanās — strāvas. Zvaigžņu un šūnu, cilvēku un atomu apvienošanās un atdalīšanās, viņu mīlas lietas un šķiršanās atbalsojas valodā. Katrs dzejolis, lai kas būtu tā saturs un forma, pirmkārt ir mazs, dzīvs kosmoss. Kā senie ķīnieši teica, dzeja apvieno desmittūkstoš lietas, no kā sastāv Visums.

Kā kosmiskas brālības spogulis dzeja rāda, kas cilvēku sabiedrība varētu būt. Dabas iznīcināšanas laikmetā tā piedāvā dzīvu pierādījumu zvaigžņu un atomu, ķimikāliju un apziņas brālībai. Attīstot mums iztēli, dzeja mums māca redzēt atšķirības un atklāt līdzības. Kosmoss ir radniecību un pretstatu dzīvs audums, un katra dzeja ir saskaņas un harmonijas praktiska mācība — pat tad, ja tā runā par varoņa dusmām, atstātas meitenes vientulību vai grimšanu spoguļa klusajos ūdeņos. Dzeja ir pretinde tehnoloģijai un tirgum. Tas ir viss, kas dzeja var būt mūsu laikos un nākotnē. Ne vairāk kā tas? Ne mazāk.

Mans pirmītējais jautājums — cik un kādi ļaudis lasa dzeju? — ir nešķirami saistīts ar dzejas iespēju izdzīvot modernajā pasaulē. Un tas, savukārt, saistās ar vēl degošāku un smagāku: pašas cilvēces iespēja izdzīvot. Dzejolis, kas sakņojas elementu, formu un radību brālībā, ir izdzīvošanas paraugs. Viktors Igo to lieliski izteica: „Tout cherche tout, sans but, sans treve, sans repos" — viss meklē visu bez mērķa, bez gala, bez apstājas.

Cilvēka un dzejas attiecības ir tikpat vecas kā mēs paši: tās iesākās, kad cilvēki sāka kļūt cilvēcīgi. Senie mednieki un vācēji kādu dienu piepeši izbrīnījušies ieraudzīja: sevi bezgalīgā mirklī, dzejas klusajos ūdeņos. Kopš tā brīža viņi nav stājuši raudzīties šai spogulī. Un viņi sevi tur ir redzējuši reizē kā tēlu radītājus un kā savu radību tēlus. Tādēļ es diezgan droši varu teikt, ka dzeja būs, kamēr vien cilvēki būs! Bet tomēr sakarība var tikt lauzta. Cilvēka iztēlē dzimusi, tā var mirt, ja iztēle mirst vai demoralizējas. Kad cilvēki aizmirst dzeju, viņi aizmirst paši sevi. Un atgriežas sākotnējā haosā.

Tulkojusi Inta Ezergailis.

Karogs, 1992. g. oktobris