Brīvība ir brīvība

Es minētajam varu piekrist, bet ar Dainām ir ir viens liels BET. Ja mēs rakstus uztveram kā šifru tad šifra atslēga ir tradīcija. Luk Dainu pasaules tradīcija (izņemot kādas ļoti mazas atlūzas) lidz ar patiesas kristietības (kura mūsdienās arī diemžēl patiesībā ir zudusi) pieņemšanu ir pārtrūkusi. Manuprāt visi mēģinājumi uz Dainu pamata radīt ideoloģiju ir līdzigi miruša cilvēka reanimācijai. Šifra atslēga ir zudusi daudzas paaudzes atpakaļ un tiek meklētas analoģijas citos šifros kur ir šī tradīcija. Kā varam būt pārliecināti ka citiem apstākļiem pieņemti šifri derīgi mums. Kaut vai mājokļa iekārtošanas principi. Pēc vēdu tradīcijas dzīvojamās telpas prientējamas uz ziemeļiem, tas arī saprotams un loģiski siltajiem dienvidu apstākļiem, bet vai tas automātiski nesaprotot loģiskās saknes un šo principu cēloņus piemērots pie mums mitrajā merenajā klimatā un vēl tālak ziemeļos kur savas tradīcijas. Vai mēs neradām frankenšteinu, tīkai tāpēc lai atšķirtos? Tā vietā lai koptu jau par savām palikušās kristīgās tradīcijas. Šajā ziņā Latgales piemērs varētu būt ļoti interesants, jo manuprāt tas ir tās kristietības un Dainu pasaules paralēlās eksistences produkts, atšķirībā no luterāniski protestantiskās Kurzemes un Vidzemes, kur patiesi reformācijas procesā tautas dzīvesziņa tika lauzta, kamēr jaunā veidā nepārtapa Brāļu draudžu kustībā.

Nenoliedzamo Dainu vēstījuma nozīmi un tās unikalitāti tomēr nevajadzētu absolutizēt un pārspīlēt divu iemeslu dēļ.
1. Dainu pasaule un kristīgā pasaule vismaz no 13.gs līdz 16. gs pastāvēja paralēli un mijiedarbojās tā, ka nav īsti skaidrs vai mīļā Māra ir no Dainu pasaules vai Kristiešu Dievmāte
2. kopš brāļu draudžu laikiem latvieši ir kristīga nācija, kura ir pieņemusi kristīgās vērtības un nebūt ne ar uguni un zobenu, bet labprātīgi. Un par savu ne gluži pareizo kristīgo izpratni arī cietusi, ja atskatāmies uz brāļu draudžu vēsturi.

Tad kāpēc mēs tā nēsājamies ap savu latviskumu un unikalitāti, kas materiālā plāksnē īstenībā nekotējas. Jeb tā ir prece ko iesmērēt tiem kas nav "kungi". Galu galā Krišjāņa Valdemāra savulaik prognozētais " vēl 200 gadu" latviešu pastāvēšanas termiņš tuvojas.

Ne jau sociāldemokrātijas ideja vainīga ka latvijā nav sociāldemokrāti nokļustot pie varas pārstāj būt sociāldemokrāti, tas pats attiecas uz liberāļiem un visiem citiem. Nestrādā mums pārstāvnieciskā demokrātija, nestrādā, jo visi grib kļūt "kungi" pie pirmās iespējas un par katru cenu, ejot pāri līķiem. Un nekas nav mainījies no 90-tajiem. Cilvēks cilvēkam cilvēks. Tā kā nav nekāds brīnums ka vārda turēšana un godaprāts ir nepieprasītas vērtības, un ne tikai politikā, arī biznesā, arī attiecībās darba devējs ņēmējs it visā

Nu Stučka nebūtu padzīts, ja viņs nebūtu izdarījis vienu tautsaimnieciski absolūti loģisku un pareizu bet politiski pilnīgi aplamu lietu. Štučka neļāva izārdīt esošās muižu saimniecības, kā vienotus saimnieciskos mehānismus tos sadalot. Diemžēl tauta nebija gatava, kalpi patiesībā gribēja būt saimnieki bet saimnieki gribēja būt kungi. Tas pats fenomens kapēc šodienas īstenībā sociālistiski domājošā Latviešu sabiedrībā uzvar labējās ievirzes partijas un latvijas sociāldemokrātija praktiski velk pēdējo dvašu. Uz 18. novembri. Latvijā bija Baltijas hercogistes bruņotie spēki Landesvērs (Zemessargi starp citu) ar baltvācu un krievu vienībām, , vācu okupācijas spēki, un sarkanos strēlniekus gaidošā tautas pamatmasa, kura gribēja tikai savu kaktiņu stūrīti zemes, un to piedāvāja tikai boļševiki. Būtu Stučka bijis mažāk principiāls lo'gisks, bet dikosīgāks un viltīgāks būtu mēs PSRS sastāvdaļa visus 70 gadus. Igauņiem bija somu piemērs kuri agrāro reformu veica 1918. g. Un igauņi reformu deklarēja 1919. Tā kā varbut par to boļševisma gēnu ir pārspilēts drīzāk meņševistiskuma gēns it visā.

Igauņiem, atškirībā no latviešiem, ir somu faktors, citādi viss ir tieši tā pat. Ja runājam par atškirībām valsts veidošanās procesā, tad igauņiem autonomiju piešķira jau Krievijas pagaidu valdība 1916. g., kas iganiem deva zināmu handikapu,

Latviešu nācijas ģenēze notika jau pasaulē kurā eksistēja sociālisma idejas. Ņemot vērā latviešu sociālo stāvokli tas nav nekas dīvains.

Par šo: "Pēc vēdu tradīcijas dzīvojamās telpas prientējamas uz ziemeļiem, tas arī saprotams un loģiski siltajiem dienvidu apstākļiem, bet vai tas automātiski nesaprotot loģiskās saknes un šo principu cēloņus piemērots pie mums mitrajā merenajā klimatā un vēl tālak ziemeļos kur savas tradīcijas. Vai mēs neradām frankenšteinu, tīkai tāpēc lai atšķirtos?"

Cik man zināms, tā sistēma tiek attiecināta uz cilvēku rasēm un nevis platuma grādiem. Respektīvi, Vaastu Shastra ir piemērota indoeiropiešu rasei (pie kā piederam arī mēs), kamēr tas Fen Shui (atvainojos, ja nosaukumus rakstu nepareizi, neesmu tik ļoti iedziļinājies) mums nav piemērots. Ja šī patiešām ir sakne, tad VS mums der.

Taču saprotu, ka jautājuma būtība ir - neradīt frankenšteinus.

Un te nu ir tā - jebkura sakrālā teksta interpretācija bez būšanas kontaktā ar Esenci lielā mērā ir frankenšteinu radīšana. Pasaulē ir pilns ar reliģiozi nozombētiem askētiem, kas reliģijas vārdā apspiež savas vēlmes; vēlmju aizsprosta noturēšana viņiem liek patērēt tik daudz enerģijas, ka spēka dzīvošanai vairs nepietiek.

Solītā garākā atbilde.
2007. gada 1. novembrī Rīgā ar lekciju uzstājās franču valodnieks Mag. philol. Didjē Kalēns (Didier Calin). Viņš brīvi pārvaldīja, ja atceros pareizi, tuvu pie piecdesmit valodām, tai skaitā latviešu; arī savu lekciju lasīja visnotaļ tīrā latviešu valodā. Kalēns runāja par dažādu valodu kopsakarībām un kā piemēru minēja latviešu valodas vārda „akmens” kopsakarības ar senindiešu „akmin”, kas nozīmē „debesis”, jeb precīzi, „nakts debesis”. Kalēns uzsvēra, ka šo vārdu kopība ir valodnieciski viennozīmīgi pierādāma.

Godīgi sakot, biju pārsteigts.
Bet pavisam apstulbu, kad akmens ar „nakts debesu” nozīmi (protams, pirms tam apcerot, ko „nakts debesis” varētu simbolizēt) sāku likt iekšā teiksmu dainās.

Tad arī pirmoreiz sāku domāt – vai nav tā, ka savā paštaisnumā mēs uzskatām, ka esam aizrakušies līdz tradīcijas „ābola serdei”, bet patiesībā neesam tikuši dziļāk par „ābola mizu”?
Vai nav tā, ka vēsturē esam „pazaudējuši” kādu būtisku starpposmu starp joprojām neapzināto seno patiesi viedo tradīciju (to, kurā tad arī dzima dainu teksti) un vēsturiski apzināto tradīcijas posmu, kurā no vieduma vairs nav ne smakas? Un tad jau jā, šajā starpposmā ir nozudušas Jūsu minētās šifra atslēgas.

Taču viss ir restaurējams, ja ir izdevies „iekosties” jau daudzkārt minētajā Esencē. Esencē esot, teksti par Esenci kļūst saprotami!

Ļoti rezervēti raugos uz kristietību kā garīguma pamatu tās dogmatisma dēļ.
Kristietība vēsturiski vienmēr ir agresīvi vērsusies pret Esenci sataustījušajiem, jo tie vairs nebija manipulējami. Tie bija kristietībai bīstami, jo šķīdināja sludinātās dogmas. Vai dogmatisms var būt garīguma ceļvedis? Domāju, ka nē.

No šī brīža LV mācītājiem varbūt var minēt Rubeni un Cālīti kā Esencei pietuvojušos, taču, cik lasu, arī viņi ir dažādu iemeslu dēļ attālinājušies no oficiālās baznīcas.

Ja šis raksts te vēl karāsies, pirmdien atbildēšu plašāk, jo pašlaik dodos prom no Latvijas.

Pāris vārdos - apzinoties esenci, šifra atslēgu restaurēt nav grūti. Protams, mēs atkal runājam par nepierādāmām kategorijām un strīdēties par tām nav vērts.

Tieši tāpat nav jēgas radīt jaunas ideoloģijas. Jebkura ideoloģija kā jau prāta produkts būs atrauta no esences, bet stāsts jau ir tieši par pašu esenci.

Atļaušos palikt pie uzskata, ka Latvijā kristietība tomēr tika ieviesta ar uguni un zobenu. Arī atļaušos uzskatīt, ka kristietība ļoti mīl uzurpēt vispārcilvēciskās vērtības, padarot tās par kristīgajām :))) Protams, vēstures gaitā tas nav traucējis pašai kristietībai izkaut veselas pilsētas savu dogmu vārdā (ko vērts vien ir kataru gadījums un Montsegūra sāga!).

Bet par Dainu un manis piesaukto avotu vēstījumu runājot - tas ir garāks stāsts un ne ierobežotos komentāros atklājams. Nesen agrāk mēs jau runājām par esenci. Mana parliecība - Dainas ir par esenci. Tieši tapat par esenci ir Kristus vārdi, par to runā Krišna "Mahabharatā", Ekharts Tolle un daudzi, daudzi citi.

Diemžēl esence nav ar prātu aptverama, līdz ar to arī kašķi par etiķetēm, nevis par saturu. Etiķetes nosaka, ka daudzi stāsti ir gājuši dažādās kultūrās paralēli. Jo, acīmredzot, konkrētā etiķete konkrētai kultūrai ir bijusi vispiemērotākā. Esence - tā ir Viena. Visaptverošā un Visu Cauraužošā.

Esence ir Tēvs. Esences daļa cilvēkā ir Dieva dzirksts, jeb Dēls. Kristus vārdi - "Es esmu Tēvā un Tēvs manī" ir cilvēka saplūde ar esenci, ar Dievišķo. Dainās tās ir Saules Meitas (dvēseles) precības ar Dieva Dēlu.(garu).

Ar latviskumu un unikalitāti mēs nēsājamies divu iemeslu dēļ:
1) un galvenokārt - "unikalitāte" un "izredzētība" ļoti patīk ego. Ja visādā ziņā citādi ar pašapziņu ir sūdīgi, tad unikalitāte rada vismaz ilūziju, ka esam vow! Un, jo zemāka pašapziņa, jo vieglāk šo preci iesmērēt;
2) nevar noliegt, ka Dainu vēstījums ir dziļš un droši vien var uzskatīt, ka patiešām unikāls (šoreiz bez pēdiņām). Kaut gan, pareizāk būtu teikt - pats vēstījums nav unikāls (tas pats ir vēdās, bībelē + apokrifos, advaitas rakstos, u.c.), unikāla ir metode, valoda, simboli, kādos vēstījums ir pateikts. Cilvēki intuitīvi tiecas pēc šīm "saknēm" un sāk šo to saprast.

Pagaidām tas, ko paliku zem "otrkārt", vēl ir mazākumā, salīdzinājumā ar "pirmkārt". "Otrkārt" pieaug - tas ir pozitīvi, diemžēl pārējie procesi Latvijā un ap Latviju attīstās daudz dinamiskāk un Valdemāram var izrādīties taisnība ...

"Nestrādā mums pārstāvnieciskā demokrātija, nestrādā, jo visi grib kļūt "kungi" pie pirmās iespējas" - bet pilnīgi loģiski. Kā mūs mācīja mūsu slavenais "seksa guru", cienījamais Jāņa Zālīša kungs? Ka ikvienai sievietei ir visas tiesības, pat svēts pienākums neveiksminieku vīru ar niecīgu algu piekrāpt ar sabiedrības veiksminieku, lai veiksminieka labie un vērtīgie gēni mūsu tautā izplatītos. Nu bet kas tad ir tie veiksminieki? Jūsu minētie "kungi", kā glancētajos sieviešu žurnālos apgalvo mūsu mīļās sievietes.
Viss loģiski!

Tad ne jau kāds "sociāldemokrātu, boļševiku vai meņševiku" gēns te jāmeklē. Bet gan - drīzāk pieļauju, ka divdesmitā gadsimta sākumā cilvēki vēl ticēja tādam jēdzienam kā "goda vīra vārds", vēl ticēja ka politiķi pildīs savus solījumus. Jo kā jau rakstījāt, lielinieki solīja zemi (tikai tagad vēsturiskajā perspektīvā mēs zinām ka viņi nebūt nevēlējās lai kādiem zeme tiek īpašumā).
"Labticības" apstāklis tad vēl bija cilvēkos. Uļjanovs to apzinājās, tāpēc solīja ko vien cilvēki vēlējās. Un būtu vienkārši dīvaini, ja pēc tā visa šobrīd kāds vēl paļautos uz sociāldemokrātiem.

"Igauņiem, atškirībā no latviešiem, ir somu faktors," - tātad, pēc šāda secinājuma gandrīz vai iznāk ka boļševisms ir kā savdabīga "baltu gēna" specifika. Maigi izsakoties - nezinātniski (protams, nenopietni, īpaši nopietnība pazūd lasot kā nopietni zinātnieki nogalinājuši vecāko molusku pasaulē, lai noteiktu tā vecumu, rodas iespaids ka mūsu cienījamie pētnieki vēl nav īsti atgājuši no bērnudārza mušas spārnu noraušanas pētījumu līmeņa).
Jautājumu uzdevu, jo manuprāt vispārinošs apgalvojums "latviešos savā ziņā ir bijis zināms boļševisma iedīglis" ir no tās pašas sērijas kā "visi latvieši ir fašisti". Protams, maigāks, piesardzīgāks, bet principiāli vienāds. Tad jau to pašu var apgalvot arī par gruzīniem, par ebrejiem, par krieviem vispār nerunājot, u;t.t.
Protams, nez man laika, nedz iespējas veikt pētījumu, par zināšanu trūkumu vispār nerunājot, bet domāju ka ar šo jēdzienu "boļševisms" tika saprasts pavisam kas cits ko mēs arto asociējam šodien. Kā arī laika biedru vidū dažādi indivīdi, kā arī dažādu nāciju kultūrtelpu pārstāvji ietvēra savus priekšstatus.
Drīzāk bezjēdzīgi meklēt kādu "boļševisma iedīgli", bet censties izprast dažādo cēloņsakarību mijiedarbības faktorus, kas noveda, piemēram, pie kaut vai tā, ka mūsu strēlnieki apsargāja Uļjanovu. Nevis vispārināt uz mistisku "boļševisma iedīgli" (analīzes rezultātā no šāda fenomena nekas nepaliks pāri) - tad jau tik pat labi var apgalvot, ka vācu Uļjanova finansētājiem arī bijis "boļševisma iedīglis".
Un atgādināšu, ka Stučka netiktu padzīts bez mūsu līdzdalības. Varētu teikt ka padzinām paši, bet protams, arī tas būtu vienkāršojums, tolaik "valstiskie formējumi" mijās visā bijušajā impērijas teritorijā.

Nu labi, bet igauņu nācijas pašapzināšanās taču arī noritēja tajā pašā laikā un sociālajā stāvoklī kā mūsējā (par lietuviešiem varētu teikt ka agrāk).

Redziet, latviešos savā ziņā ir bijis zināms boļševisma iedīglis." - kāpēc?