2013. gada 4. septembra rītā plkst. 5:30 Gaiļezera slimnīcā mirusi tulkotāja, klasiskās filoloģijas speciāliste Ināra Ķemere, pavēstījusi žurnāla "Rīgas Laiks" projektu vadītāja Renāte Prancāne.
Ināra Ķemere bija sengrieķu un latīņu valodas lietpratēja un labi pazina klasisko kultūru; viņa izstrādājusi daudzus enciklopēdiju šķirkļus, tulkojusi un rediģējusi latviski tulkotos Aristoteļa, Platona, Marka Aurēlija, Sv. Augustīna un daudzu citu autoru darbus; piedalījusies gandrīz vai visu pēdējos 30 gados izdoto antīkās pasaules tekstu tapšanā latviešu valodā. Viņas nenovērtējamo lomu Latvijas kultūras dzīvē labi zina latviešu dzejnieki, kam viņa palīdzējusi atdzejot latīņu dzeju; mūziķi, kas viņas vadībā slīpēja latīņu vārdu izrunu; teātra izrāžu veidotāji, kam Ināra Ķemere sagatavojusi Sofokla un Aristofana lugu parindeņus. Viņas atsaucību un spēju paskaidrot sengrieķu un latīņu jēdzienu un izteikumu nozīmi ir pieredzējuši Latvijas ārsti un juristi, kā arī ikviens, kurš jebkurā diennakts stundā viņai ko jautājis par antīko pasauli.
Ināra Ķemere bija viena no līdzautorēm jaunajam Bībeles tulkojumam latviešu valodā.
Četrdesmit gadus viņa bija Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes klasiskās filoloģijas pasniedzēja, pie kuras mācījās visi, kas savā dzīvē saskārās ar klasisko kultūru. Daudzi viņu uzskata par savu skolotāju.
Pēdējos četrpadsmit savas dzīves gadus viņa veltīja monumentālam darbam pie pirmās sengrieķu-latviešu vārdnīcas. Tās 2000 lappušu manuskripts palika nepabeigts.
Atvadīšanās no Ināras Ķemeres sestdien, 7. septembrī, 13.00 Krematorijas Lielajā zālē (Rīgā, Varoņu ielā 3a).
Leons Briedis
AVE
Inārai Ķemerei in memoriam
Dziesmu, ko dedzīgā jūsmā
Man kādreiz ir sacerēt nācies,
Skumīgi esmu es spiests
Skandēt šai brīdi, ak, vai!
Lūk, vārsmas rūgtās šīs pūlas
Man Kamēnes pačukstēt, kuru
Grūtsirdīgs skanējums liek
Patiesām asarām plūst.
Itin nekam nav pa spēkam
No manis prom aizraidīt sāpes,
Pavadot mani, lai tās
Nenāktu ceļā vairs līdz.
Zaļoksnā jaunība mūsu,
Kas kādreiz tik mūžīga likās,
Veltīgi mierināt grib,
Inārīt, likteni šo,
Kuru tu iedvest reiz spēji
Man, niekkalbim, lauķa zēnam,
Horāča apburtam, kurš
Vēlējas līdzi tev nirt
Latīņu skanīgās jūrās,
Kur blakus tev vienmēr es jutos,
Spītējot liktenim, drošs
Patiess un svabads un īsts.
Tiešām, ja esmu ko guvis
Un spējis šai dzīvē es sasniegt, --
Tāpēc ka cildens un skaists,
Inārīt mīļā, tavs vaigs
Iztālēm uzmezdams skatu
Man, sacīja: "Leon, ave!"
"Ave!" – lai, Inārīt, tev,
Mūžīgais "ave" mans skan!
Eji jel, brīva un viegla
Un laimīga dieviem pretī,
Augsta kā liesma, ko met
Mums dziesmā šis ziedoklis gaišs,
Tāpēc ka gājumā savā
Tu, Inārīt, biji stipra, --
Stiprus padarot mūs
It visus šai gaitā mūždien.
0