Sūzena Sontāga

Autors

Sūzena Sontāga (Rozenblata) dzimusi 1933. gadā Ņujorkā, Amerikas ebreju ģimenē. Agrā bērnībā viņa zaudē tēvu, un kad pēc vairākiem gadiem māte atkal apprecas, Sūzena pieņem patēva uzvārdu - Sontāga. Piecpadsmit gadu vecumā viņa uzsāk mācības Berklijas universitātē, tad pāriet uz Čikāgas Universitāti, kur iegūst bakalaura grādu. Studiju laikā Sontāga apprecas ar socioloģijas pasniedzēju Filipu Rīfu. Ģimenē piedzimst dēls Deivids, kas viņai bijis tuvākais cilvēks visa mūža garumā. Pēc bakalaura grāda iegūšanas, Sontāga turpina filozofijas un literatūras studijas Hārvardā, kā arī dodas studēt ārpus ASV robežām - Oksfordā un Sorbonnas Universitātē Parīzē. 1958.g. pēc astoņu gadu kopdzīves Sontāga šķir laulību un kopā ar dēlu atgriežas dzimtajā pilsētā - Ņujorkā, kur sāk aktīvi rakstīt esejas un rakstus vietējiem žurnāliem. Gadu gaitā viņa daudz laika pavadījusi arī ārpus Amerikas, dzīvojot Parīzē un viesojoties Londonā un Berlīnē. Laika gaitā sabiedrības uzmanības lokā nonāk viņas privātā dzīve - attiecības ar vairākām sievietēm, piem., fotogrāfi A. Leibovicu, horeogrāfi L. Čaildsu, dramaturģi M. A. Fromzu. 1976. gadā Sontāgai diagnosticē vēzi, un pēc smaga ārstniecības kursa Parīzē viņai izdodas izveseļoties. 1998.g. slimība skar viņu atkārtoti, un 2004. gada 28. decembrī pēc ilgstošas ārstēšanas viņa mirst. Sontāgu apglabā Montparnasas kapsētā Parīzē. Amerikas 20.gs. intelektuālā ikona, esejiste, rakstniece, politiskā aktīviste, režisore - šie ir tikai daži veidi, kā raksturot Sūzenu Sontāgu. Neskatoties uz to, ka viņa sarakstījusi tikai četrus romānus un sākotnēji plašāku atzinību ieguvusi kā esejiste, Sontāga sevi galvenokārt uzskatījusi par rakstnieci: „Romāni mani raksturo daudz labāk nekā esejas. Esejās es it kā laužu pati sevi, mēģinot pateikt kaut ko patiesu, daiļrunīgu un noderīgu. (..) Romāns ir daudz tuvāks man, veidam, kā es eksistēju”.[i] Kādā citā intervijā Sontāga skaidro, ka mūža otrajā pusē ir „pametusi esejas formu, jo romāns ir daudz ietilpīgāks - tajā var ietvert visus esejas elementus, bet nav iespējams romānu iepludināt esejā”.[ii] Abos pirmajos romānos, kas iznākuši pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, Sontāgas uzmanības centrā ir sapņa un realitātes trauslās robežas, kā arī personības attīstība. Romānā The Benefactor (1963) galvenais varonis nespēj nošķirt reālo dzīvi no sapņiem un tikai, atmetot nošķīrumu starp tiem, iegūst brīvību un saskaņu ar sevi. Savukārt, romānā Death Kit (1967) Sontāga pievēršas pašnāvības problemātikai un netiešai amerikāņu sabiedrības kritikai. Tomēr abi šie romāni negūst plašāku atzinību, un tos aizēno Sontāgas esejas un publicistika, it īpaši 1966.g. iznākušais eseju krājums Pret interpretāciju. Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados viņa pastiprināti pievēršas esejām un izdod stāstu krājumu I, etcetera. Tikai 1992. gadā romāns The Volcano Lover atnes viņai starptautisku atzinību kā rakstniecei. Līdz ar šīs grāmatas iznākšanu Sontāga paziņo, ka ir izsmēlusi sevi esejas žanrā un turpmāk pievērsīsies tikai romāniem. Iespējams, šo izmaiņu pamatā nav tikai esejas kā žanra ierobežotība, bet arī tas, ka pasaule, par kuru Sontāga rakstīja un auditorija, kurai viņas raksti un esejas tika adresētas, bija neatgriezeniski mainījusies: „Sontāgas intelektuālais izaicinājums pieprasīja plašas, labi izglītotas auditorijas esamību - un līdz ar izmaiņām Amerikas politiskajā un kultūras vidē šo prasību bija grūti ievērot”[iii] Romāna The Volcano Lover centrā ir 18.gs. mīlas drāma, kas risinās starp 56 gadus veco angļu sūtni Neapolē, viņa jauno un skaisto sievu un tā laika varoni, angļu karavadoni - Lordu Nelsonu. Šķietami vienkāršais sižets meistarīgi savīts ar pārdomām par 18.gs. angļu aristokrātiju un sievietes lomu un stāvokli sabiedrībā. Sontāgas pēdējā romāna In America, (2000) pamatā ir stāsts par poļu aktrisi, kas 19.gs. beigās kopā ar ģimeni un domubiedru grupu emigrē uz Ameriku, lai jaunajā vidē veidotu ideālu sabiedrību jeb komūnu. Kad utopiskais plāns izgāžas, aktrise Marina ir spiesta atgriezties uz skatuves. Iedzīvinot šo vēsturisko sižetu, Sontāga veic tādu kā dubultuzdevumu: no vienas puses viņa pēta cilvēka personības attīstību, transformāciju, no otras, mēģina parādīt Ameriku imigrantu jeb „svešo” (kas zināmā mērā ir arī viņa pati) acīm. Ideja par Ameriku kā „visu iespēju zemi” romānā sasaistās ar pārliecību par cilvēka iespēju sevi pārradīt: „Mēs vienmēr ticam Amerikai. Mēs varam sākt no jauna, pāršķirt lapu, mēs varam izgudrot sevi no jauna un pārveidot sevi. Tā, manuprāt, bija Amerikas pievilcība šīs poļu emigrantu grupiņas acīs. Viņi nav ekonomiskie bēgļi. Viņi izvēlas pārcelties uz Ameriku; viņi vēlas kļūt par citiem cilvēkiem...”[iv] Bez romāniem un esejām Sontāga rakstījusi arī stāstus un lugas un darbojusies kā teātra un kino režisore. Stāsts The Way We Live Now (1987) iekļauts Džona Apdaika sastādītajā krājumā Gadsimta labākie amerikāņu stāsti. Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados Sontāga uzņēmusi četras filmas, un deviņdesmito gadu sākumā ieguvusi plašu ievērību pasaulē ar Beketa lugas Gaidot Godo uzvedumu Sarajevā 1993. gadā, Dienvidslāvijas kara laikā. Lai arī romāns The Volcano Lover atnesa Sontāgai kāroto rakstnieces slavu, tieši viņas esejas un raksti periodikā ir tās popularitātes pamatā gan sešdesmitajos gados, gan lielā mērā arī mūsdienās. Līdzīgi kā lielākā daļa Ņujorkas intelektuāļu, viņa publicējās dažādos periodikas izdevumos, piemēram, New York Review of Books, Atlantic Monthly, Nation. Plašāku rezonansi sabiedrībā rada viņas esejas par avangarda mākslu un citām aktuālām kultūras/mākslas tēmām, kas publicētas žurnālā Partisan Review[v] un 1966. gadā apkoptas un izdotas krājumā Pret interpretāciju. Esejās Sontāga kritizē mākslas darba satura pozicionēšanu augstāk par tā formu un interpretējošo darbību mākslas darba vērtējumā. Viņasprāt, mākslas darbam vai tekstam nav jāmeklē kāda viņpus tā esoša jēga, slēptā nozīme. Interpretācijas jeb hermeneitikas vietā viņa piedāvā „mākslas erotiku”. Nākamajos gados sarakstītās un New York Review of Books publicētās esejas apkopotas eseju krājumā On Photography (1977). Šajās esejās līdzās estētikas problemātikai ieskanas metafizikas jautājumi, proti, kā izmainās pasaules tvērums, kad to ir iespējams iemūžināt fotogrāfijā un kā fotogrāfija „attaisno” jeb falsificē realitāti. Pēc cīņas ar vēzi Sontāgas uzmanības lokā ienāk ētiskas dabas jautājumi un slimības/nāves problemātika, piemēram, darbā Illness as Metaphor. 90. gados un gadsimtu mijā Sontāgas vārds arvien biežāk saistīts ar komentāriem par Amerikas ārpolitiku, karadarbību un terorismu. Kopumā Sontāgas eseju tematiku varētu raksturot ar viņas izteikumu: „mani interesē viss un nekas vairāk”. Kā uzsvēruši vairāki Sontāgas laikabiedri, viņa bijusi viena no tiem retajiem sava laika intelektuāļiem, kuru uzskati ietekmējuši plašākas sabiedrības domāšanu un attieksmi pret aktuālajām parādībām mākslā, kultūrā un politikā. Sontāgas eseju un rakstu popularitāti iespējams skaidrot gan ar tēmu un aprakstīto problēmu laikmetīgumu, aktualitāti, gan viņas īpašo stilu un valodu, kas zināmā mērā veido sintēzi starp augstas klases filozofisku analīzi un populārzinātnisku žurnālistiku, gan arī ar daudzveidīgo un šķietami teoretizēšanai nepakļaujamo tematiku, sākot ar avangarda mākslas parādībām, hepeningu, kiču, beidzot ar vēlīniem rakstiem par AIDS, terorismu u.tml. Līdzās šo aktuālo norišu un problēmu analīzei Sontāga iepazīstinājusi plašāku Amerikas sabiedrības daļu ar Eiropas kultūras un filozofijas lielmeistariem, piemēram, R. Bartu, Ž. P. Sartru, V. Benjaminu, A. Kamī, kinorežisoriem Godāru un Bergmanu, dramaturgu un režisoru A. Arto un citiem. Ne velti viņu uzskata par „tiltu”, kas vieno Amerikas un Eiropas kultūras vides. Uz citu laikabiedru fona Sontāgu lielā mērā izceļ viņas tekstos pausto ideju vienotība ar viņas dzīvi un politisko/sociālo darbību. Visspilgtāk šī sintēze izpaužas viņas politiskajās aktivitātēs - dažādus cilvēktiesību un pretkara tēmām veltītus rakstus papildina viņas ceļojumi uz kara skartajām vietām, piemēram, Vjetnamu, Bosniju. Savukārt, personīgās dzīves krīzi - pirmo saslimšanu ar vēzi - viņa pārvērš par intelektuālu notikumu, sarakstot vairākas esejas par slimību un tās uztveri. Kādā televīzijas intervijā Sontāga uzsver, ka „publiskās aktivitātes, stingri runājot, ir kas tāds, ko es veicu kā pilsonis un cilvēciska būtne, un tam nav gandrīz nekāda sakara ar manu literāro darbību”.[vi] Tomēr, šķiet, tieši viņas personības daudzšķautņainība un darbošanās tik dažādās jomās - literatūrā, filozofijā, publicistikā, politikā - raksturo viņu kā vienu no Amerikas 20. gs. vadošajiem intelektuāļiem: „Ja ir kāda intelektuālā loma, ko Sontāga apzināti radījusi un izpildījusi savā „publiskajā karjerā”, tad tā ir „rakstnieka-intelektuāļa” loma”.[vii] Zane Bojāre   [i] Intervija ar Elizabeti Fernsvortu PBS NewsHour TV programmā, 2001.g. 2.februārī. [ii] Intervija ar Maiklu Ketkārtu Radio National programmā Arts Today 2000.g. 2.jūnijā. [iii] Liam Kennedy. Counter-traditionalist. Susan Sontag // Radical Philosophy. Sk.: http://www.radicalphilosophy.com/default.asp?channel_id=2191&editorial_id=17659 [iv] Intervija ar Elizabeti Fernsvortu PBS NewsHour TV programmā, 2001.g. 2.februārī. [v] Partisan Review - kreisi noskaņoto intelektuāļu žurnāls par politiku un literatūru, tajā publicēto autoru vidū bijuši arī Dž. Orvels, T. S. Eliots un S. Belovs. [vi] Intervija ar Elizabeti Fernsvortu PBS NewsHour TV programmā, 2001.g. 2.februārī. [vii] Liam Kennedy. Counter-traditionalist. Susan Sontag // Radical Philosophy. Sk.: http://www.radicalphilosophy.com/default.asp?channel_id=2191&editorial_id=17659