Staņislavs Lems

Autors

Poļu rakstnieks, esejists, filozofs, futurologs, dzejnieks, satīriķis un viens no nozīmīgākajiem zinātniskās fantastikas žanra pārstāvjiem ne tikai Polijas, bet Eiropas literatūrā 20. gadsimtā.Dzimis 1921. gada 12. septembrī Ļvovā (toreiz Polijas teritorijā), ārsta-lora (Ļvovā pazīstama arī kā dzejnieka) Semjuela Lema ģimenē. Darbos „Augstā pils” (Wysoki zamek, 1966.) un autobiogrāfijā atceras sevi kā visai neciešamu un īpatnu bērnu, kas ar savām prasībām nereti pārsteidzis pieaugušos, piemēram, bijis ar mieru pusdienot tikai tad, ja tēvs viņam virs galvas nemitīgi atver un aizver lietussargu... Nemitīgi jaunizgudrojis visvisādas ierīces, pat, ja kāds tādas jau pamanījies izgudrot pirms viņa. Lai arī ģimenei ir ebreju izcelsme, Staņislavs Lems tiek audzināts katoliskā gaisotnē; dzīves gaitā Lems mēdzis dēvēt sevi par ateistu. Neilgu laiku studējis Ļvovas Medicīnas akadēmijā; studijas pārtrauktas vācu okupācijas laikā, kad ar viltotiem dokumentiem, kas palīdzējuši viņam nenonākt ebreju geto, strādājis par automehāniķi vāciešiem piederošās garāžās, tajā pašā laikā sadarbojoties ar pretošanās kustību, piegādājot tai zagtu munīciju. 1946. gadā ar ģimeni izceļojis no Padomju armijas okupētās Ļvovas uz Krakovu, kur turpinājis medicīnas studijas Jagellonu Universitātē, ko pabeidzis bez ārsta diploma, lai izvairītos no kara ārsta pienākumiem. 1947.-1950. gadam strādājis par jaunāko līdzstrādnieku Zinātniski pētnieciskajā konservatorijā pie doktora, filozofa Mečislava Hojnovska (Mieczysław Choynowski) - viņš ir pirmais un bargākais Lema darbu kritiķis un iedvesmotājs. 1953. gadā Lems apprec Barbaru Lešņaku; dēls Tomašs nācis pasaulē 1968. gadā. 1982. gadā, kad Polijā tiek pasludināts karastāvoklis, Lems pārceļas uz Vīni, kur kļūst par Wissenschaftskolleg locekli. Polijā Lems atgriežas 1988. gadā. Lems miris pēc ilgas sirds slimības 2006. gada 27. martā un apglabāts Krakovā, Salvatores kapsētā.Lema daiļrades pamattēmas ietver jautājumus par tiklab paredzamu, kā neiedomājamu tehnoloģiju un inteliģences attīstību un attiecībām, cilvēka prāta (un inteliģences kā tādas) dabu, sabiedrību locekļu savstarpējās komunikācijas problēmu apskatu, sapratnes un saprašanās robežas, kā arī cilvēku dzimuma un indivīda vietu Visumā un mazākos tā apgabalos. Atsevišķos darbos Lems pieskaras arī reliģijas jautājumiem - domājot par reliģiju lomu civilizāciju un cilvēka prāta radītajos konstruktos. Šie un daudzi citi jautājumi Lema interpretācijā plašākai sabiedrībai tapuši lasāmi tieši zinātniskās fantastikas grāmatu vākos, tāpēc pastāv tendence Lemu vairāk saistīt nevis ar filozofijas, bet literatūras lauku, kurā viņš atrodas kopā ar līdzvērtīgām figūrām, tādām kā Georgs Herberts Velss (H. G. Wells) vai Olafs Steipldons (Olaf Stapledon).Pirmos darbus - stāstus un dzejoļus par okupācijas tēmu - Lems publicējis 1946. gadā dažādos poļu žurnālos, no kuriem īpaši izceļams nedēļas laikraksts Tygodnik Powszechny, kurā parādās arī pirmie Lema fantastikas žanra stāsti: „Svešais” un „Kāda atklājēja gaitas” un kur Lems ir patstāvīgs autors - viņa esejas laikrakstā regulāri parādās no 1990. gadiem līdz pat autora pēdējām dienām. Pirmo garstāstu „Pārtapšanas slimnīca” (Szpital przemienienia) Lems sāka rakstīt 1948. gadā, bet to varēja publicēt tikai 1955. gadā pēc divu cenzūras pieprasītu nodaļu pierakstīšanas (darbu kopumā autors nodēvēja par „Nezudušo laiku”). Pirmā grāmata - „Astronauti” (Astronauci), iznāca 1951. gadā; piecdesmito gadu pirmās puses darbi tika sarakstīti saskaņā ar sociālistiskā reālisma prasībām, cik nu tās varēja attiecināt uz Lema pārstāvēto žanru. Šī laika darbus, īpaši „Cilvēku no Marsa” (Człowiek z Marsa) Lems vēlāk neatzina par vērtīgiem un pilnasinīgiem darbiem.1957. gadā iznāk viņa pirmā filozofiskā grāmata - „Dialogi” (Dialogi), kas līdz ar darbu „Summa technologiae” (Summa technologiae, 1964) pārstāv filozofiski - futuroloģisko līniju Lema daiļradē, līdztekus kibernētikas vīziju zīmējumam atklājot kritisku valdošās politiskās sistēmas analīzi. 1959. gadā nāk klajā trīs grāmatas: stāsti „Ēdene” (Eden) un „Izmeklēšana” (Śledztwo), kā arī stāstu krājums „Aldebaranas invāzija” (Inwazja z Aldebrana), 1961. gadā - divi meistardarbi: „Vannā atrastā dienasgrāmata” (Pamiętnik znaleziony w wannie), un - „Solaris”, kas līdz ar darbu „Kiberiāde” (Cyberiada, 1965), atnesa Lemam starptautisku slavu. Romānu "Solaris" 1971. gadā ekranizēja Andrejs Tarkovskis, 2002. gadā to atkārtoti izdarīja Stīvens Soderbergs. Arī citi nozīmīgākie Lema darbi tapuši 1950. gadu beigās un 60. gadu sākumā; Lema utopiskās civilācijas satīriski trāpīgi un futuroloģiski baismīgi attēlo totalitārisma apstākļos eksistējošas sabiedrības attiecības, intences un bailes; šiem formējumiem un dažādiem mehānismiem Lema darbos līdztekus eksistē arī līdz galam nesaprotams, taču visticamāk - dzīvs un domājošs planetārs visaptverošs okeāns, kas nav aizsniedzams vai pētāms ar cilvēku sapratnes kategoriju palīdzību - kā tas ir darbā „Solaris” „No komunisma vajadzēja aizbēgt - varēja visādi: bērnu dzejā, mazdārziņos, jūtās, vai vēl kā citādi. Es aizbēgu kosmosā,” Lems sacīja sarunā ar poļu valodas studentu grupu, kas pie viņa Krakovā viesojās 2004. gada augustā un kuras sastāvā bija arī šī raksta autore. Jautāts, kādēļ vairs neraksta (pēdējā grāmata - „Fiasko” (Fiasko) tapusi 1987. gadā pēc izdevēja lūguma un pasūtījuma), Lems nopūšas, ka viņam apnicis ieraudzīt, cik brīžam nejēdzīgā veidā viņa idejas īstenojas dzīvē tehnikas iespēju attīstības gaitā. Neesot jēgas vairs izdomāt jaunas iespējas, to tāpat ir par daudz.Sēžot pie kamīna zem dramaturga un karikatūrista Slavomira Mrožeka zīmētas grafikas, kas šķiet dubultojam Lema aizrautīgo skatienu un izceļam viņa pagalam elfiskās ausis, Lems smīkņājot vēsta, ka neviena „Solaris” ekranizācija viņam tā pa īstam neejot pie sirds, taču otrā liekoties nudien nejēdzīga - „Ja es būtu gribējis, lai varoņi visu laiku mīlējas, būtu taču atļāvis viņiem to darīt uz zemes”... Nospriedis, ka citu darbā jaukties nav vērts, Lems pievēršas grāmatniecīgākai tēmai - proti, vaicā studentiem, kā interpretēt un kā fiziski tikt galā ar faktu, ka no Eiropas valodās tulkotajām grāmatām viņam dažas pat rokās nav sanācis turēt, savukārt, japāņu, korejiešu un ķīniešu versijas pa vairākiem desmitiem autoreksemplāru krājoties mājas augšstāvā. (Lema darbi tulkoti vairāk nekā 40 valodās, un to kopējā tirāža ir teju 30 miljoni ekspemplāru.) „Jocīgi skatīties uz grāmatām, ko pats esmu sarakstījis, bet izlasīt nespēju,” Lems nosmej. Latviski izdoti Lema darbi "Ijona Klusā zvaigžņu ceļojumi; Balss no debesīm" (tulkojis Voldemārs Meļinovskis, 1975), "Magelāna mākonis" (tulk. N. Krilova, 1960), "Pasaules gals pulksten astoņos vakarā" (tulk. Rita Luginska, 1989), "Petaura medības" (tulk. Irēna Juhņeviča, 1966), "Solāris" (tulk. Zigfrīds Trenko, 1970), "Summa technologiae" (tulk. Juris Birzvalks, 1987).Ingmāra Balode


 
publikācijas
2
pēdējā publikācija pirms
12 gadiem
vērtējumi
0
kopā saņemti komentāri
0
kopā izteiktie komentāri
0
 

Visi autora raksti

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!