. Platons

Autors

 Platona krūšutēls. Valsts antīkā kolekcija un gliptotēka, Minhene. Foto: Koppermann   Fakti un viltus fakti Platons piedzima 427. gadā pr. Kr. Atēnās un nomira 347. gadā. Par viņa ģimeni mums ir zināms diezgan daudz. Gan Platona tēvs Aristons, gan viņa māte Periktione ir cēlušies no senām Atēnu dzimtām. “Kritijā” Platons uzsver savas ģimenes izcelsmi no 6. gadsimta valstsvīra Solona, kura reformu rezultātā Atēnas nostājās uz demokrātijas ceļa. Platonam bija divi īstie brāļi – Glaukons un Adeimants, kuriem viņš ir iedalījis lomas “Valstī”. Pēc Aristona nāves Periktione apprecējās ar Pīrilampu, viņam jau bija dēls vārdā Dēms (viņš tiek pieminēts Platona “Gorgijā”). No Pīrilampa Periktionei piedzima dēls Antifons, Platona pusbrālis, kas pievērsās filozofijai, tomēr visai ātri zaudēja par to interesi; viņam Platons ir piešķīris “Parmenidā” lasāmās sarunas atstāstītāja lomu. Pīrilamps bija dedzīgs demokrātijas atbalstītājs (dēmos grieķiski nozīmē “tauta”). 404. gadā pēc pilnīgas Atēnu sakāves garajā un mokošajā Peloponēsas karā demokrātijas pretinieki īstenoja apvērsumu un nodibināja 30 vīru (saukti arī par 30 tirāniem) valdību. Viņu vidū bija Periktiones brālis Kritijs un brālēns Harmids (abi darbojas Platona “Harmidā”). Tādējādi Platons nāca no ģimenes, ko bija sašķēlis pilsoņu karš. Par viņa paša politiskajiem uzskatiem mēs neko nezinām, lai gan tas nav bijis šķērslis daudzām spekulācijām. Ir visai ticami, ka Sokrata sodīšana ar nāvi atsvešināja Platonu no atjaunotās demokrātijas, kuras laikā tas notika. Platons ātri ieguva izcila filozofa un literāta slavu, un par viņu klīda dažādi nostāsti. Tomēr tikai vairākas paaudzes vēlāk parādās kaut kas, ko varētu saukt par biogrāfijām – darbi, kas pretendē sniegt Platona kā indivīda dzīvesstāstu. Platona dzīves laikā šāda interese nepastāvēja, bet vēlāk tikai ļoti nedaudzus Platona dzīves faktus varēja restaurēt precīzi. Tomēr cilvēkiem (gluži kā daudziem no mums joprojām) radās vēlme zināt ko vairāk par personu, kas slēpjas aiz dialogiem, tādēļ varam atrast Platona dzīvesstāstus, kuru autori apelē pie viņa dzīves faktiem – bieži vien tāpēc, lai skaidrotu, kāpēc vienā vai otrā dialoga fragmentā tiek apgalvots tas, kas tiek apgalvots, īpaši tad, ja nav neviena cita acīmredzama iemesla, kāpēc šis fragments ir tieši tajā vietā. Tādējādi, piemēram, mēs sastopamies ar apgalvojumu, ka gudrības meklējumos Platons ir devies ceļojumā uz Ēģipti. Tas nav nemaz tik neticami. Tomēr, no otras puses, īpaši vēlīnajā antīkajā periodā, kad arvien populārāks kļuva viedoklis par grieķu gudrības saknēm senākajās austrumu kultūrās, to teica par daudziem antīkajiem filozofiem. Kāds fragments “Likumos” var likt domāt, ka Platons patiešām ir redzējis stilizētu ēģiptiešu mākslu, ko viņš vērtēja augstāk par jauninājumiem grieķu mākslā, tomēr šāds secinājums nebūt nav obligāts. Mēs vienkārši nezinām, vai mūsu rīcībā ir fakts, kas izgaismo šo “Likumu” fragmentu, vai viltus fakts, kas radīts vēlāk šī fragmenta iespaidā. Tas ir svarīgi galvenokārt tādēļ, ka mums nav neatkarīgas pieejas Platona personai, kāda savukārt ir daudz nesenākiem domātājiem. Dialogos viņš nekad nerunā savā vārdā. Lai arī ko mēs sagudrotu, ar to nebūs iespējams rast izeju, vien atsaucoties uz viņa dzīvi; mūsu uzskatus par Platona dzīvi uz visiem laikiem ir inficējuši dialogi.   Atšķirīgas interpretācijas Divas pavisam atšķirīgas Platona interpretācijas par viņa izcelsmi radās turpat vai Platona dzīves laikā. Viņa māsasdēls Speusips, kurš pēc Platona nāves pārņēma filozofiskās skolas vadību, uzskatīja, ka Platona īstais tēvs bija nevis Aristons, bet dievs Apollons. No tā izauga vesela tradīcija: Platons ir dzimis Apollona dzimšanas dienā; uz zīdaiņa lūpām nolaidās bites; viņa skolotājs Sokrats neilgi pirms tikšanās ar Platonu redzēja sapnī gulbi – Apollona putnu. Uzlūkot Platonu kā no mums atsvešinātu pusdievu nav nekas pārsteidzošs pasaulē, kur daudzas izcilas dzimtas uzskatīja, ka ir cēlušās no dieviem. Krietni vēlākos laikos to pašu varētu teikt, apgalvojot, ka Platons ir ģēnijs, neparasts cilvēks, kura dotības pārsniedz laikmeta vēsturiskos nosacījumus. Līdzīga tradīcija savā laikā izveidojās ap Pītagora personību. Platons tiek uzlūkots kā pārcilvēciska figūra viņa domas dziļuma un filozofisko koncepciju diženuma dēļ. Ja Platonu skata šādā gaismā, tad lielāka nozīme tiek piešķirta grandiozajām tēzēm, nevis argumentiem un idejai par patiesības meklēšanu. Vēlāk, īpaši vēlīnajā antīkajā periodā, Platons tika uzskatīts par šādu figūru visaugstākajā pakāpē – par pārcilvēcisku viedo. Platona rakstītajā nav grūti atrast fragmentus, kas varētu iedvesmot uz šādu lasījumu (īpaši “Tīmajā”). Pavisam atšķirīga interpretācija pastāvēja jau ap to laiku, kad radās arī “Apollona dēla” versija. Tā ir atrodama tā saucamajā “Septītajā vēstulē”. Līdz mums nonākušajā Platona darbu korpusā ir 13 vēstules, ko Platons it kā ir rakstījis dažādiem cilvēkiem. Daudzas no tām ir tapušas krietni vēlākos laikos, tomēr divas – septītā un astotā – nekādus būtiskus anahronismus nesatur. “Septītā vēstule” sniedz it kā autobiogrāfisku Platona vēstījumu par viņa jaunības dienu vilšanos politikā un mēģinājumiem savu noslēpumaino Sicīlijas pilsētas Sirakūzu apmeklējumu laikā pārliecināt tirānu Dionīsiju II pakļauties konstitucionālai varai. Neskatoties uz neskaidrību par tās autentiskumu, antīkajā pasaulē daudzi šo vēstuli uzlūkoja kā darbu, kas izgaismo Platona ideālistisko pieeju politikas filozofijai. Pēdējos divos gadsimtos tā ir kalpojusi par pamatu daudz stingrākam viedoklim – proti, ka sākotnējais impulss, kas lika Platonam pievērsties filozofijai, savā būtībā ir politisks. Tomēr šo interpretāciju aizēno neatrisinātā vēstules autentiskuma problēma. Jebkurā gadījumā ir aplami uzskatīt, ka šī vēstule atsedz kāda indivīda psiholoģisko pieredzi. Tā ir retorisks vingrinājums Platona un Dionīsija oponenta Diona aizstāvībā, kur redzama tikai daļa no diskusijas ar vienas puses argumentiem. Ir skaidrs, kāpēc “politiskā” interpretācija modernajiem pētniekiem šķita daudz ticamāka un saistošāka par “Apollona dēla” versiju un kāpēc tik daudzus gadus tā bija vispārpieņemta. Mūsu domāšanas veidam daudz atbilstošāk ir skatīt Platona filozofiju kā politisku apsvērumu rosinātu, nevis pārdabiska ģēnija (nemaz nerunājot par dievu) veikumu. Tomēr diez vai varam droši apgalvot, ka “Septītā vēstule” ļauj mums aizsniegties tālāk par dialogiem un ieraudzīt “īsto” Platonu, kas liktu domāt, ka viņa paša māsasdēls kļūdījās. Par Platona interpretācijām cilvēki joprojām strīdas. Iespējams, tā bija vēl pirms viņa nāves.    Sokrats un Akadēmija Tomēr mums ir divi salīdzinoši stingri atbalsta punkti, lai pietuvotos Platonam. Pirmkārt, tā ir milzīgā ietekme, ko uz viņu atstāja atēnietis Sokrats, un, otrkārt, fakts, ka viņš nodibināja pirmo filozofijas skolu – Akadēmiju. Sokrats sevi uzskatīja par patiesības meklētāju. Tiesa, viņš to darīja krasi atšķirīgā veidā. Viņš atteicās veidot grandiozas pasaules uzbūves teorijas un rakstīt filozofiskus traktātus. Patiesībā viņš vispār atteicās rakstīt filozofiskus sacerējumus. Sokrats meklēja patiesību, sarunājoties ar cilvēkiem un mudinot viņus apzināties, cik svarīgi ir saprast to, par ko viņi runā. Uz Platonu nepašaubāmi atstāja iespaidu Sokrata nostāja, ka filozofijas lielie uzdevumi ir jāatliek malā, iekams mēs neesam guvuši skaidrību par lietām, ko pieņemam par pašsaprotamām – drosmi, taisnīgumu un citiem tikumiem, priekšstatu par to, ko nozīmē dzīvot labu dzīvi, un mūsu pašu pretenzijas uz sapratni. Sokrats uzskatīja, ka filozofiska dzīve ir nebeidzama citu un sevis paša uzskatu izjautāšana un pētīšana. Platonu dziļi iespaidoja Sokrata uzskats, ka izpēte ir svarīgāka par doktrīnām un sapratnes meklējumi – par ambicioziem apgalvojumiem. Arī filozofisku dzīvi Sokrats uztvēra nopietni un izvēlējās drīzāk mirt nekā atteikties no savām vērtībām, lai izvairītos no nāves. Labākais kritērijs, kas parāda Platona cieņu pret Sokratu, ir fakts, ka gandrīz visu Platona dialogu galvenais personāžs ir Sokrats un ir tikai viens dialogs (“Likumi”), kur Sokrats nepiedalās. Platons nerakstīja savā vārdā, bet vienmēr izvēlējās attēlot Sokratu kā patiesību meklējošu filozofu. Kādā savas dzīves momentā, ko precīzi noteikt nav iespējams, Platons pieņēma divus nozīmīgus lēmumus. Viņš atteicās no ģimenes un pilsoniskā pienākuma precēties un radīt pēcnācējus. (Fakts, ka Platons nekad neapprecējās, mūsdienu lasītājus nemaz nepārsteidz, jo viņa darbi pēc sava temperamenta šķiet acīmredzami homoseksuāli. Tomēr antīkajās Atēnās precēšanās bija pienākums, kas jāpilda ģimenes un valsts turpmākas pastāvēšanas dēļ, un tam nebija nekāda sakara ar personas seksualitāti. Atsakoties precēties, Platons atteicās no saviem pēcnācējiem, kas viņa sabiedrībā tika uzskatīts par lielu zaudējumu.) Un viņš nodibināja pirmo filozofijas skolu, ko nodēvēja par Akadēmiju – tā sauca gimnasiju, kur skola pulcējās. Par Akadēmijas organizāciju mēs zinām pavisam nedaudz, un katras paaudzes akadēmiķi sliecas tajā saskatīt kaut ko no viņu pašu universitātes sistēmas struktūras. Aristotels tajā pavadīja 20 gadus, un, uzzinot, ka viņš tur ir mācījis, mēs tiecamies iztēloties viņu kā izcilu maģistru vai jaunāko profesoru. Tomēr vajadzētu atcerēties, ka Akadēmija vienmēr ir bijusi publisks gimnasijs, un ir maz ticams, ka Platona skolai piemita daudz iezīmju, kas raksturo mūsdienu universitāti. Platons neņēma mācību maksu, taču pastāvīgi apmeklēt Akadēmiju varēja atļauties tikai tie, kas bija pietiekami labi nodrošināti, lai varētu veltīt laiku filozofijai. Ir zināms, ka Platons ir nolasījis vienu publisku lekciju par “Labumu”, kas bija pilnīga izgāšanās, jo cilvēki atnāca paklausīties priekšlasījumu par to, kas ir laba dzīve, bet Platons runāja par matemātiku. Ir saglabājusies arī parodija par Akadēmijas studentiem, kas definē dārzeni. Citādā ziņā priekšstats, ko iegūstam par Platona Akadēmiju, liecina, ka tā drīzāk bija diskusiju centrs, nevis vieta, kur studenti gāja apgūt Platona doktrīnas. Nudien, iespējams, vārds “students” šeit ir nevietā; pirmais tālākās izglītības centrs radās pasaulē, kur nepastāvēja grādi, atzīmes, rekomendācijas vēstules vai stipendijas. Ir viegli pamanīt, ka pastāv zināma spriedze starp Akadēmijas dibināšanu un Platona uzticību Sokrata piemiņai. Galu galā Sokrats filozofijā noliedza it visu, kas varētu tikt uzskatīts par akadēmisku. Taču, kā mēs vēlāk redzēsim, Platona attēlotajam Sokratam patiesības meklēšana ar izjautāšanas palīdzību nav šķērslis paša pozitīvo nostādņu paušanai. Un Akadēmija nebija vieta, kuru cilvēki apmeklēja, lai iemācītos piekrist Platonam. Ne tikai Platona izcilākais skolnieks Aristotels, bet arī divi nākamie Akadēmijas vadītāji nepiekrita dažām fundamentālām Platona idejām. Tāpēc Akadēmiju var uzlūkot kā skolu, kurā var mācīties domāt filozofiski, un tādā veidā tā turpina Sokrata tradīciju. Tomēr var teikt, ka vienā ziņā Platons pavisam noteikti attālinājās no Sokrata, kurš bija zaudējis interesi par pastāvošajiem visuma dabas skaidrojumiem un pievērsās tikai jautājumam par to, kā dzīvot. Antīkajā pasaulē Platonu uztvēra kā pirmo sistemātisko filozofu – viņš pirmais redzēja filozofiju kā atšķirīgu pieeju jautājumu lokam, ko vēlāk apzīmēja ar terminiem loģika, fizika un ētika. Ja aplūko dialogus kā veselumu, tad mēs varam saskatīt plašu un sistemātisku jautājumu kopumu, un tie ir sistemātiski tajā nozīmē, ka tas ir jautājumu, nevis fiksētu dogmu kopums, ko Platons turpina risināt. Gan antīkajos laikos, gan vēlāk Platona idejas tika sistematizētas fiksētā doktrīnu kopumā, ko parasti apzīmē ar terminu “platonisms”; Platons pats šādu soli nekad nespēra. Viņš ir atstājis dialogus, un mums pašiem ir jātiek skaidrībā, kādas domas šajos darbos ir paustas un kā tās veido sakārtotu veselumu. Platons bija pirmais domātājs, kurš nošķīra filozofiju kā atsevišķu priekšmetu un metodi, kas atšķiras no citām pieejām, tādām kā rētorika un dzeja. Dažkārt, pateicoties viņa uzstājīgi paustajai 37 nostādnei, ka filozofija atšķiras no citām domāšanas formām, tiek apgalvots, ka viņš ir izgudrojis filozofiju, un, šķiet, viņš bija pirmais, kas lietoja vārdu philosophia (gudrības mīlestība), lai apzīmētu to, par ko viņš runā. Nav nekādu šaubu, ka Platons izgudroja filozofiju kā priekšmetu – atšķirīgu domāšanas veidu, kas saistīts ar plašu jautājumu un problēmu loku. Filozofiju šādā nozīmē joprojām māca un apgūst skolās un universitātēs arī mūsdienās.   Džūlija Enasa. Platons. Ļoti saistošs ievads. – R.: ¼ Satori. 24-37 lpp. No angļu valodas tulkojis Ivars Neider


 
publikācijas
1
pēdējā publikācija pirms
12 gadiem
vērtējumi
0
kopā saņemti komentāri
0
kopā izteiktie komentāri
0
 

Visi autora raksti

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!